Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek.
Neatlaidīgs, mērķtiecīgs darbs
Ārste psihoterapeite prof. Gunta Ancāne un ārsts psihoterapeits Artūrs Ancāns
Ārste psihoterapeite Gunta Ancāne profesijā strādā 40 gadus, vada RSU Psihosomatikas un psihoterapijas klīniku, ir RSU Psihosomatikas un psihoterapijas katedras vadītāja, profesore. Viņas dēls Artūrs Ancāns arī ir ārsts psihoterapeits, pēc rezidentūras divus gadus strādā RSU Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikā. Gunta Ancāne neslēpj, ka dalīties ar dēlu profesionālajā pieredzē ir patīkama iespēja.
Stāsta prof. Gunta Ancāne
“Mūsu ģimenē bērniem bija brīvība profesijas izvēlē. Artūram bija dziļa interese par ķīmiju un fiziku, šķita, ka viņa izvēle ies šajā virzienā. Tad vienā dienā viņš pārsteidza: es iestājos RSU sagatavošanās kursos. Tas, ka bērns izvēlas vecāku profesiju, savā ziņā ir pagodinoši, tomēr, zinot, cik sarežģīta ir cilvēka iekšējā pasaule, paliek arī šaubas, vai motivācija veidojusies patiesā veidā. Ārpus mājām savas radniecīgās attiecības cenšamies nedemonstrēt. Interesanti, ka par būtisku mūsu attiecību sastāvdaļu kļūst koleģialitāte. Dalīties pieredzē ar dēlu ir patīkama iespēja, tomēr vienmēr atceros, ka mammām mēdz būt grūti tajā ievērot mēru... Tāpēc galvenais, ko cenšos ievērot — dot padomu tik tad, ja to lūdz.
Vērojot jauno ārstu paaudzi, redzu daudzas stiprās puses — viņi ir drosmīgāki, ar augstāku pašvērtību, caurmērā iniciatīvas bagātāki, mērķtiecīgāki. Arī prasīgāki. Viņi grib dot. Bet tikpat lielā mērā vēlas arī saņemt. Šī paaudze vairs neatbilst metaforai par ārstu kā sveci. Un tas labi. Tempora mutantur un mēs līdzi...
Jauns ārsts sapņo, ka nākotnē būs pacientu mīlēts, slavens, ka spēs palīdzēt, pacienti pie viņa tieksies. Šo sapņu vārdā tad arī daudz strādā. Godīgi. Ar labvēlīgu, cēlsirdīgu attieksmi. Bet — dzīve nes līdzi ne tikai iespējas, bet arī dažādus kavēkļus, tie lēnām nogurdina, skaistos sapņus aizskalo. Realitāte nāk ar savām prasībām to respektēt. Sākas adaptācija tai. Kādi ir laimīga ārsta dzīves noslēpumi? Labvēlīga attieksme pret cilvēkiem. Dzīves un darba mīlestība, interese un prieks par to. Cieņa pret sevi, pret cilvēkiem apkārt, pret pamatvērtībām. Drosme, pieņemot lēmumus. Būt tam, kas esi.”
Stāsta Dr. Artūrs Ancāns
“No savas mātes visvairāk esmu mācījies, ka nepieciešams neatlaidīgs, mērķtiecīgs darbs, lai sasniegtu ko vērtīgu. Bērnībā nemaz nesapratu, ar ko māte nodarbojas, tikai to, ka viņa ir ārste un palīdz cilvēkiem. Nevaru atcerēties, ka mājās būtu daudz runāts par medicīnu.
Atceros, ka man rādīja fonendoskopu, ka mācīja rīkoties ar asinsspiediena mērītāju. Psihoterapeita darba specifika — ārsts vienmēr ir viens ar pacientu. Nav novērotāju. Tas palīdz uzticēties un atklāties, bet tas nozīmē arī to, ka līdz pat šai dienai neesmu redzējis, kā māte strādā ar pacientu.
Ir gan bērnības atmiņas, kas apliecina viņas profesionalitāti. Reiz nevēlējos iet uz koncertu. Teicu, ka labāk paliktu mājās, bet māte uzstāja. Pēc brītiņa man sāka sāpēt vēders. Viņa mani nopētīja, brīdi padomāja, tad, šķelmīgi smaidot, teica, ka reaģēju somatiski, un... lika braukt līdzi. Kā viņa zina, ka man nekas nopietns nekait?! Kamēr tikām līdz koncertzālei, sāpes jau bija pazudušas. Protams, ka viņa kā gastroenteroloģe un psihoterapeite mācēja atšķirt, kad vēdera sāpes nozīmē ko nopietnu, bet kad tās ir psihosomatiska reakcija. Vai esmu jutis salīdzināšanu ar vecākiem? Ne īpaši. Studiju laikā gan bija spiediens no dažiem pasniedzējiem — man kā ārstu atvasei esot jācenšas vairāk un jāzina labāk par citiem. Tagad, kad nolasu kādu lekcija vai kursu, nereti dzirdu: “Nu jā... Bija labi, bet nav jau profesore...” Sāpīgi, bet saprotu, ka tas ir normāli. Mērķis nevar būt visiem izpatikt vai pārveidot sevi par to, kas nemaz neesi.
Nekādi nevaru piekrist, ka paaudzēm būtu izteikti atšķirīgas vērtības, kādu nav citās. Manuprāt, ir universālas vērtības.
Visiem ir svarīgi sev tuvi cilvēki un draugi. Visi vēlas, lai pret viņiem izturas ar cieņu, lai uzticas. Visi grib sasniegt jaunas virsotnes, vēlas būt noderīgi, laimīgi utt.
Laimes formula ir stulbi vienkārša — dari mazāk to, kas izraisa nepatiku, bet vairāk to, kas sagādā prieku un lepnumu. Lai to īstenotu, pirmkārt, ir jāspēj identificēt, kas pašam patīk. Otrkārt, jāatrod radoši risinājumi, lai to varētu īstenot. Bonuss — neaizmirsti, ka dažreiz šajos meklējumos var palīdzēt citi, pilnīgi viss nav jāizdara pašam!”
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada decembra numurā
