MĀRTIŅŠ KALĒJS, sirds ķirurgs: racionāla un trāpīga izvēle
Dakteris Kalējs sekmīgi darbojies sirds un asinsvadu biomehānikas pētniecības jomā, ieguvis medicīnas zinātņu doktora grādu, aizstāvot disertāciju “Optimāli sirds vārstuļu bioprotēžu struktūrkomponentu mehāniskie parametri un atbilstoša aizvietotājmateriāla izvēle”. Sevi raksturojot, Mārtiņš Kalējs reiz teicis: esmu nopietns, nesteidzīgs, introverts cilvēks. Nemēdzu lieki uztraukties par sīkumiem, pašam šķiet, ka piemīt tīri laba humora izjūta, par kuru līdzcilvēki gan mēdz izteikties skeptiski un dažkārt dēvē par pārāk melnu.
Gada sākumā daudzi kaut ko apņemas: dzīvot veselīgāk, iet gulēt laikus, pavadīt vairāk laika ar tuviniekiem un draugiem, iemācīties ko jaunu... Vai jums ir kāda apņemšanās šim gadam? Profesionāli, personiski?
Neesmu no tiem, kas jauno gadu sāk ar kādu apņemšanos. Tās ir, bet nepiesaistu konkrētam atskaites punktam. Nezinu, vai tas saistīts ar skolas gadiem vai kā citādi, bet jauna gada sākums un pārmaiņu laiks man vairāk asociējas ar pirmo septembri, ar rudens sākumu, taču tas nenozīmē, ka tāpēc pirmais septembris man būtu atskaites punkts, kad izsaku jaunas apņemšanās.
Runājot par profesionālo jomu, daudz kas no tā, ko gribējies paveikt, ir jau aizsākts 2018. gadā. Piemēram, mazāk invazīvās operācijas. Pērnā gada pēdējos pāris mēnešus gandrīz rutīnas darbs man bija aortas vārstuļa mini invazīvā protezēšana. Daru visu to pašu, ko konvencionālā operācijā: tiek atvērta aorta, izgriezts bojātais vārstulis un nomainīts pret protēzi, tikai caur mazāku griezienu, caur ribstarpu. Vēlos, lai šīs operācijas kļūtu par absolūtu rutīnas darbu un tajās varētu iesaistīt vairāk cilvēku no nodaļas. Patlaban šādas operācijas mūsu nodaļā veicu tikai es un vēl viens ķirurgs no kaimiņu nodaļas, bet ir padomā, ka varētu vēl vismaz pāris ķirurgu. Lai inovācija kļūtu par rutīnas metodi, tā jāizmanto vairākiem, nevis tikai vienam. Kopš 2016. gada, kad kādu laiku pastrādāju Parīzē, absolūti lielāko daļu koronārās šuntēšanas pacientu esmu operējis, izmantojot tikai arteriālo materiālu — abas iekšējās krūškurvja artērijas, kuras, savstarpēji kombinējot, iespējams revaskularizēt visas sirds teritorijas. Tā ir jauna pieeja Latvijā, daudziem par to vēl ir šaubas, kaut pasaulē tā ir plaši akceptēta, tāpēc plānoju publikāciju par šo tēmu, par saviem rezultātiem.
Kā jūs sevi raksturotu: esat mērķa vai procesa cilvēks?
Man ļoti patīk ceļš līdz mērķim, process pat šķiet saistošāks par mērķa sasniegšanu. Protams, mērķis ir svarīgs, un gandarījums, kāds rodas, sasniedzot mērķi, ir liels, bet arī katrā procesa nogrieznī ir kas intriģējošs. Ja nevar izbaudīt pašu procesu, būt tajā iekšā ir ļoti grūti.
Kādas ir lielās ieceres Sirds ķirurģijas centrā, projekti bez rutīnas darbiem?
Atbildi uz šo jautājumu visprecīzāk varētu sniegt centra vadītājs profesors Pēteris Stradiņš, taču par daudz ko esam sprieduši un arī darījuši.
Manuprāt, viens no būtiskākajiem sasniegumiem — pēdējos pāris gados esam spējuši nodrošināt akūtas sirds ķirurģijas pieejamību diennakts režīmā. Šeit ir liels profesora Stradiņa ieguldījums, kurš panāca, ka ir mākslīgās asinsrites speciālistu dežūras un viņi pieejami arī nakts stundās un brīvdienās, ka ir pieejami divi sirds ķirurgi, nevis viens, kā bija līdz šim, jo vienatnē operāciju veikt nevaram. Būtībā tās ir administratīvas lietas, kas beidzot tika sakārtotas.
Un kas ir pēdējo gadu sarežģītākā operācija — profesionāls izaicinājums, kurā esat piedalījies?
Sarežģītu operāciju bijis daudz, uzreiz pat grūti kādu izcelt, jo bijušas tehniski sarežģītas operācijas un tādas, ko sarežģītas padara pacienta kopējais veselības stāvoklis. Šajā sakarā prātā ienāca gadījums, kad operācija ķirurģiski varbūt nebija ļoti sarežģīta, toties iespaidīga bija pacienta slimību buķete. Jaunajam vīrietim bija sirds vārstuļu endokardīts. Viņš iestājās smagā kardiālā stāvoklī, ar pamatīgu dekompensāciju, septisks, ar pneimoniju un gripu. Operēt šādu pacientu ir liels risks, tomēr pieņēmām lēmumu to darīt. Taču vēl pirms operācijas vajadzēja pacientam izveidot veno–venozu ECMO sistēmu, jo viņa plaušu stāvoklis un akūtā A tipa gripa nepieļāva tūlītēju operāciju. Nedēļas laikā pacientam izārstējām gripu, stabilizējām veselības stāvokli un tikai tad veicām divu sirds vārstuļu nomaiņu. Pēc operācijas vēlreiz izmantojām ECMO sistēmu, tieši plaušu stāvokļa dēļ. Trīsdesmitgadīgais vīrietis to visu pārdzīvoja un izķepurojās. Viņu operējām martā, bet septembrī, pilnībā atkopies, viņš ieradās uz nākamo operāciju, kad operēju aortas saknes aneirismu, kas, savukārt, jau bija arī nopietns tieši ķirurģisks izaicinājums. Kad pērnā gada nogalē šis pacients atnāca uz ambulatoro apskati, bija milzīgs gandarījums par paveikto, jo viņš pie mums nonāca, būdams jau ar vienu kāju aizsaulē, bet nu ir atgriezies ierastajā ikdienā, turklāt dara smagu fizisku darbu. Viņa ārstēšana ritēja pusgadu, bija sarežģīta tehniski, vajadzēja pieņemt arī neordinārus lēmumus.
Ja lūkojam lielo horizontu, kas ir perspektīvais sirds ķirurģijā, ko mēs varētu sagaidīt pēc 10—15 gadiem? Kādi nākotnes sirds ķirurģijas jautājumi jums pašam šķiet interesanti?
Kaut šķiet, ka attīstība norit strauji, realitātē redzam, ka daudzas lietas nemaz tik strauji nemainās. Tāpēc nedomāju, ka tuvākajos desmit piecpadsmit gados sirds ķirurģijā notiks radikāli pavērsieni. Tiesa, ik pa laikam dzirdamas runas, ka nozarē būs revolūcija, izskan jūsma par cilmes šūnām un daudz ko citu, taču ar laiku šī jūsma noplok, jo izrādās, ka apjūsmotajām inovācijām nemaz nav tik brīnumainu spēju, kā bija cerēts.
Prognozēju, ka lielākās pārmaiņas sirds ķirurģijā būs saistībā ar sirds vārstuļu ķirurģiju. Aktīvi tiek izmantota aortas vārstuļa transkatetrālā implantācija. Tā vairs nav eksperimentāla metode, jo, līdzībās runājot, ir jau sasniegusi pusaudža vecumu. Pēc desmit gadiem aortas vārstuļu transkatetrālā implantācija būs pilnībā nostabilizējusies, taps skaidrs, kuros gadījumos to piemērot un kad nevajadzētu. Patiesībā jau tagad ir pietiekami izkristalizējies, kad šī metode var aizstāt klasisko ķirurģiju, ārstējot aortas kaites.
Ja runājam sapņaināk, tad pasaulē ir vairākas interesantas izstrādnes, kas attiecas uz sirds mazspējas ārstēšanu, piemēram, ksenotransplantācija — orgānu, audu vai šūnu transplantācija starp divām sugām. Ir cerības stars, ka donora sirdi varētu aizvietot ar ģenētiski modificētu cūkas sirdi. Līdz šim starptautiska pētnieku grupa ir sasniegusi labus rezultātus, šādu donora sirdi pārstādot primātiem. Ja pētījumu periodā negadīsies kādi nepatīkami pārsteigumi, tuvākajos desmit piecpadsmit gados mēs varētu sagaidīt reālus aizvietotājorgānus. Ir arī interesantas mehānisko siržu izstrādnes, kas varētu radīt būtisku pavērsienu sirds ķirurģijā.
Kā pašlaik sadalītas jūsu prioritātes — cik daudz laika pavadāt pie operāciju galda, cik veltāt zinātnei, studentiem?
Kopš vadu nodaļu, klāt nākuši arī administrēšanas pienākumi, nodaļas darba plānošana. Tas aizņem diezgan daudz laika un patērē enerģiju, tāpēc zinātniskais darbs tagad atvirzījies otrajā plānā, taču nav nobīdīts pavisam prom, un ar studentiem arī aktīvi nenodarbojos, vien pa reizei nolasu lekcijas. Jo-projām daudz operēju, jo esmu vecumā, kas tiek uzskatīts par ķirurgam visproduktīvāko. Varam jau operēt ilgi un dikti, jo Latvijā nav strikti noteikts, līdz cik gadu vecumam ķirurgs to drīkst darīt, kurpretim lielākajā daļā valsts klīnikās Eiropā šis robežvecums ir 65 gadi. Taču tas nenozīmē, ka pienākušas ķirurga karjeras beigas, jo var operēt privātajās klīnikās. Ir daudz izcilu ķirurgu, kas operē arī pēc 70 gadu sasniegšanas.
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada februāra numurā