Mans azarts – “taisīt bērniņus”. Astrīda Tirāne, ginekoloģe endokrinoloģe
Ir gan - un gadās arī vēl trakākas dienas! Brīva man ir sestdiena, svētdiena un otrdiena, bet pārējās tad nu skrienu no rīta līdz vēlam vakaram. Laiks taču ir dārgs, es ceļos septiņos un gulēt eju pēc pusnakts. Par ārsti strādāju jau trīsdesmit septīto gadu.
Lai gan, patiesību sakot, ARSā divas trīs reizes mēnesī praktizēju nostalģijas dēļ. Kad Latvijā sāka veidoties privātā medicīna, mani uz to pamudināja Māris Andersons. Mūsu meitas mācījās vienā klasē. Viņam bija ideja, ka vajadzētu dibināt privātpraksi. Sākumā tā īsti negribēju, taču Andersons neatlaidās un iecerēto realizēja. Un kopš pašiem tā pirmsākumiem vēl arvien turpinu pieņemt pacientes arī Skolas ielas namā. Satieku kolēģus, paskatos, ko viņi dara, kā klājas.
Nē, tas ir liels azarts: strādāt.
Man ir tā laime - vai nelaime? - aizbraucu uz kādu semināru, kongresu vai vasaras skolu ārzemēs, uzzinu un samācos visādus jaunumus, izvērtēju iegūto. Un, kad esmu apguvusi ko jaunu, jāstrādā, jo manām pacientēm taču to vajag.
Mans īpašais profils ir sievietes veselības problēmas, kas saistītas ar izmaiņām endokrīnās sistēmas darbībā - no pastiprinātas apmatojuma veidošanās un pinnēm līdz hormonālo traucējumu izraisītai neauglībai, sarežģījumiem un riskiem grūtniecības norisē, priekšlaicīgam klimaksam. Īsi sakot - reproduktīvā endokrinoloģija.
Ja ir hormonu disbalanss, olšūna bieži vien nespēj pareizi izveidoties un nobriest. Un jārēķinās, ka bērniņš ir atšķirīga ģenētiska sistēma mātes organismā, tāpēc reakcija pret augli var būt gan toleranta, gan agresīva. Ja tā ir agresīva, veidojas antivielas - mātes organisms pret to cīnās līdzīgi kā pret infekcijas izraisītāju, un tas var izraisīt augļa attīstības apstāšanos un spontāno abortu.
Dabisks mehānisms, kas veicina tolerantu reakciju pret augli, ir pietiekams progesterona daudzums, pareizas proporcijas starp sievišķajiem un vīrišķajiem hormoniem mātes organismā.
Ja vīrišķo hormonu daudzums ir palielināts, veidojas olnīcu policistoze, olšūnu veidošanās tiek bloķēta. Lietojot hormonālos medikamentus, vajadzīgo balansu ir iespējams panākt. Savukārt antifosfolipīdu sindroma gadījumā mātes organismā rodas vielas, kas trombozē sīkos asinsvadus vietā, kur veidojas placenta. Tāpēc auglis pietiekami nesaņem barības vielas un grūtniecība kādā devītajā desmitajā nedēļā pārtrūkst.
Diemžēl mums Latvijā ginekoloģijas jomā ir diezgan švaka farmācija, trūkst jaunāko medikamentu. Tāpēc sadarbojos ar "Saules aptieku", lai te vispārējā kārtībā nereģistrētus un līdz ar to nepieejamus modernus medikamentus pēc individuāla pieprasījuma tomēr ievestu un palīdzētu sievietēm, kam citi risinājumi, lai ieņemtu bērniņu un grūtniecība noritētu sekmīgi, nav efektīvi. Citur pasaulē šādi preparāti tiek izmantoti, un arī mēs to varam - tikai jāzina, ka tādi ir, jāprot un jāuzņemas ar tiem strādāt.
Izmantoju dažas tādas unikālas lietas, ko neviens cits ginekologs endokrinologs Latvijā nepraktizē.
Ja hormonālā sistēma pienācīgi nedarbojas, izvēle tās sakārtošanai ir vai nu lietot hormonus un mēģināt disbalansu novērst, vai... Tā kā šādi moderni medikamenti ir, trīs manas pacientes, kam diagnosticēta hipogonadotropā amenoreja, ir palikušas stāvoklī, tagad ārstēju ceturto.
Šajā gadījumā olnīcas ir labas, ar tām viss kārtībā, bet sieviete nespēj palikt stāvoklī, jo pienācīgi nedarbojas hipofīze. Taču tieši tā "komandē" visu sievietes hormonālo sistēmu, ietekmējot arī spēju ieņemt un iznēsāt bērniņu.
Ja sieviete vēlas laist pasaulē mazuli, bet priekšlaicīgi sācies klimakss, parasti kā risinājumu piedāvā izmantot donora olšūnu. Bet man ir izdevies dažām pacientēm tā sakārtot hormonālo sistēmu, ka tomēr veicies "izšaut" viņas pašas olšūnu. Esmu par šo tematu pat uzstājusies pasaules ginekologu endokrinologu kongresā Florencē. Tas gan nav risinājums, kas kā panaceja der vienmēr, taču, kad šāda olnīcu stimulācija izdodas - ir azarts strādāt vēl un vēl! Ja sieviete piedzīvojusi septiņus spontānos abortus, bet astotajā grūtniecībā tomēr izdodas iznēsāt bērniņu un abi ar vīru raud no laimes - tas ārstam ir neaprakstāms gandarījums.
Neesmu dieviņš, kam pa spēkam viss un vienmēr, tomēr bieži - izdodas. Bet, lai izdotos, ir daudz jāzina, arvien jāmācās un traki daudz jāstrādā.
Rinda ir, sievietēm uz pieņemšanu jāgaida apmēram mēnesi. Bet tik intensīvi strādāju ne jau tādēļ, lai pieņemtu arvien vairāk pacienšu un nopelnītu vēl un vēl. Kad iesāc to bērniņu "taisīt", ārsta palīdzība vajadzīga regulāri. It kā jau varētu privātpraksē pierakstu sakārtot tā, lai, teiksim, gada nogalē pāris nedēļu atpūstos. Taču neiznāk, jo, lai pacientei izdotos ieņemt bērniņu un saglabāt grūtniecību, ar hormoniem jāstrādā pēc noteiktas shēmas, stingri pēc kalendāra.
Cilvēks sākas no nekā - kad olšūna tiek apaugļota, tas ir viens punktiņš; pēc tam šajā punktiņā rodas sirsniņa, tad auglītim izveidojas galviņa un ķermenītis... Kad sieviete ar hormonāliem traucējumiem tomēr palikusi stāvoklī, ļoti bieži ir risks, ka divu trīs mēnešu attīstības posmā mazulis var apstāties augt. Tāpēc ik pēc desmit dienām jāskata grūtniece, jāveic ultrasonogrāfija, jāregulē hormoni, ja nepieciešams, jādod tie papildus.
Mans uzdevums ir censties tā izvadīt šo procesu, lai no tā nieka punktiņa attīstās un spēj nākt pasaulē mazulis. Ir daudz jāmācās, lai tas izdotos. Un ne vienmēr var iesākto uzticēt kolēģiem.
Otrs aspekts - ko tad es citu iesāktu, ja ne strādātu? Labi, dārzu koptu, ar mazbērniem vairāk dzīvotos - man viņu ir septiņi. Bet vismaz pagaidām to vien uz pilnu slodzi vēl negribētu darīt.
Pirms Medicīnas institūta beigšanas apprecējos - ar savu klasesbiedru, dabūju uzvārdu Tirāne. Tolaik jaunos ārstus parasti nosūtīja darbā uz laukiem. Vīrs, mani pazīdams, teica: tev laukos viena diena būs par maz, bet trīs - par daudz. Tā darba meklējumos nonācu Jūrmalā, sāku strādāt par parastu ginekoloģi.
Gadījās, ka tur bija diezgan daudz pacienšu ar neauglības problēmu. Sāku šajā jomā darboties, iepatikās - veicu olvadu atvēršanu ar hidrotubācijas metodi, ievadot fizioloģisko šķīdumu, neauglības ārstēšanā izmantoju dūņu terapiju...
Kad no Jūrmalas pārnācu uz Rīgas 3. slimnīcu, satiku dakteri Ingrīdu Drulli - viņa bija ginekoloģe endokrinoloģe. Tikai tad tā pa īstam sapratu, kā sievietes organisms funkcionē. Šajā jomā strādāja arī docente Ira Smilškalne - tā mēs visas trīs tur būrāmies. No šīm kolēģēm daudz ko ieguvu.
Braucām mācīties arī uz Maskavu, tur par manu īsto skolotāju kļuva profesore Smetņika, PSRS, vēlāk Krievijas galvenā ginekoloģe endokrinoloģe. Viņa jau tajos gados aicināja viesos prominentus ārvalstu lektorus. Profesore Smetņika ir no vecās krievu inteliģences, ļoti gaišs un gudrs cilvēks. Mums izveidojās draudzīgas attiecības. Devos uz Maskavu divas trīs reizes gadā, ieguvu ļoti daudz vērtīgu zināšanu. No viņas iemācījos arī to, kā jālasa lekcijas - ka pret saviem klausītājiem jāizturas ar pietāti, ka allaž jāmaina žaketītes...
Kad Latvija atguva neatkarību, radās iespēja izglītoties ārzemēs. Zināšanas krājās, un tagad ir vienkāršāk - dodies uz savas nozares speciālistu starptautiskiem saietiem, klausies lekcijas, liec klāt jauno.
Jā - bet vajag to bagāžu, kam pielikt.
Divdesmit divus gadus nostrādāju Stradiņa slimnīcā. Ēriks Melks, Rīgas 3. slimnīcas vadītājs, gan negribēja mani Stradiņiem atdot - biju pirmā sonogrāfiste Latvijā, 1983. gada 3. janvārī veicu pirmo ginekoloģisko ultrasonogrāfiju. Arī daktere Sarmīte Hartmane drusku to praktizēja. Bija tāds mazs aparātiņš, ko saucu par zaļo nāvi - jo no tā mirgošanas šausmīgi sāpēja acis un galva. Bet tas bija ieguvums! 3. slimnīcā mums bija kāda grūtniece - tik dūšīga, ka nevarēja saprast, vai gaidāms viens bērniņš vai dvīņi. Atceros, kā kolēģe ar sonogrāfu "zīmēja": te viena galviņa, te otra... Un vēl trešā! Bija fascinējoši redzēt, kas īsti sievietes organismā noris.
Stradiņa slimnīcas vadītājs Henriks Runds bija neatlaidīgs - zvanīja uz mājām, pierunāja un aicināja: nāc pie mums, esam iegādājuši pirmo labo sonogrāfu... Sacīju: piekritīšu tikai tad, ja varēšu būt ginekoloģe endokrinoloģe.
Strādāju nodaļā, veicu sonogrāfijas, pieņēmu pacientes arī ambulatori. Darba bija šausmīgi daudz, vajadzēja konsultēt pacientus visā slimnīcā, jo pamazām radās izpratne, ka, piemēram, tahikardijas un sirdslēkmju pamatcēlonis var būt endokrinoloģiskas problēmas, sievišķo hormonu trūkums. Tad, papildus dodot pacientei estrogēnus, var novērst bīstamas sirdsklauves.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet 2014. gada februāra numurā