Man patīk, ja lekcijās skan smiekli. Santa Purviņa
Pasaulē farmācijas tirgus pēdējos trīsdesmit gados ir audzis vairāk nekā desmit reižu, tajā pašā laikā pēdējos simt gados revolucionāru izgudrojumu nav daudz.
Zāļu tirgus tiešām audzis ļoti strauji, un to raksturo skaitļi. 2010. gadā pasaules zāļu tirgus pieaugums ir par 4–6%, un tiek prognozēts, ka līdz 2013. gadam tas katru gadu pieaugs par 4–7%, 2013. gadā sasniedzot 975 miljardus dolāru apgrozījumu, šogad pārsniedzot 825 miljardus dolāru. Salīdzinājumam: 2001. gadā zāļu tirgus apjoms bija ap 400 miljardiem dolāru, 2004. gadā – 550 miljardi dolāru. Tomēr nevaru piekrist, ka nav jaunu izgudrojumu. Ienāk jauni bioloģiskie medikamenti, tagad jauns gājiens ar perorāli lietojamiem antikoagulantiem. Farmakoloģija attīstās vēja ātrumā, un šīs nozares grāmatas noveco visātrāk. Mainās ne tikai paši medikamenti, bet arī uzskati par zālēm – ja vienubrīd tās bija lietojamas, tad drīz vien – jau kontrindicētas un otrādi. Tāpat tiek atklāti un praksē ieviesti medikamenti no pilnīgi jaunām farmakoterapeitiskām grupām. 
Profesors farmakologs Modris Melzobs savulaik teicis, ka “farmakomānija un toksikomānija ir cilvēces nelaime. Jebkuras zāles kaut ko dod un palīdz un reizē arī izjauc esošo lietu kārtību”. Piekrītat?
Jā, šim apgalvojumam varu piekrist. Bet, ja uz farmakomāniju skatāmies kā uz vēlmi lietot zāles, tad jāatzīst – tā nereti ir izplatīta arī mediķu vidē, tikai otrādi – nevis lietot, bet izrakstīt. Šajā gadījumā par farmakomāniju vai tās vieglāko pakāpi farmakofiliju plašākā nozīmē uzskata ne tikai dažādo zāļu lietotāju slimīgo tieksmi pēc zālēm, bet arī medicīnas darbinieka patoloģisko tieksmi tās parakstīt un ieteikt lietošanai. Te būtu runa arī par polifarmāciju – daudzu zāļu līdztekus izrakstīšanu.
Dažas zāļu reklāmas man nevilšus radījušas jautājumu: kur ir šī robeža starp objektīvu, pamatotu nepieciešamību lietot medikamentu un mākslīgi kultivētu zāļu patēriņu. Jo ir cilvēki, kas reklāmu ietekmē no mājām neiet ārā, somiņā neielikuši pretsāpju zāles... 
Kāds ir farmācijas industrijas ideālais recipients?
No zāļu tirgotāju viedokļa daudz izdevīgāks ir jauns un maksātspējīgs pacients, kurš ilgtermiņā lietos zāles, jo nemaz nav tik slims, vai arī zāļu ilgākai lietošanai jāpierāda patoloģijas esamība vai pat tās iespējamība. Tāpat viena no tendencēm ir nevēlēšanās radīt īslaicīgi nepieciešamas efektīvas zāles. Ražotājiem ir svarīgi arī tas, lai viņu piedāvātie medikamenti tiktu iekļauti valsts apmaksājamo zāļu sarakstā, jo valsts kompensējamo zāļu budžets ir garants zāļu tirgus izaugsmei, bet, ja tas tā nenotiek, tiek izmantotas dažādas cīņas metodes.
Ko saka zāļu ražotāji par to, ka atļaujaties viņus tik atklāti kritizēt?
Jāsaka godīgi, ka pie manis neviens nav nācis, un man šķiet, ka viņi baidās. Pēc lekcijas par farmtūrismu saņemu kritiku nevis no firmām, bet no kolēģiem, kas “farmtūristos” saskata sevi. Zināmā mērā tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Tas notiek visur pasaulē, arī tur, kur ārsti pelna labi. Šajā gadījumā nav runa par Latvijas ārstu zemajām algām – tas nav noteicošais faktors. Pasaulē metodes ir līdzīgas – tāpat zāļu firmas apmaksā ārstu kongresus, tāpat strādā ar vadošajiem ekspertiem. Ir, protams, pacientu organizācijas, kas cīnās par zāļu pareizu lietošanu, tomēr tādu organizāciju Latvijā nav pietiekami un to darbībā vajadzētu vairāk iesaistīt profesionāļus.
Apstākļos, kad pasaulē veselības aprūpes tēriņi pieaug, arvien vairāk tiek diskutēts par ģenērisko zāļu lietošanu. Kādā diskusijā gadījās dzirdēt speciālista sacīto, ka viņš medikamentus neizraksta pēc cenas, bet efektivitātes un ka viņu nepārliecina šo medikamentu bioekvivalences pētījumi. Arī jums bija savi secinājumi par zāļu izrakstīšanas tendencēm Latvijā. 
Katram ārstam ir noteikts medikamentu klāsts, ar kuru viņš strādā un, ja šos medikamentus pēc nosaukumiem paanalizē, tad diezgan labi var atklāt, ar kurām firmām šis ārsts sadarbojas. Konkrētu firmu medikamentu izrakstīšanai raksturīga viļņveida gaita, un ļoti labi var redzēt, kura firma “pastrādājusi”. Man jāsaka liels paldies maniem studentiem, kuri, veidojot bakalaura un maģistra darbus, dod informācijas pienesumu, kas ļauj izdarīt secinājumus par valstī notiekošajām farmakoloģijas tendencēm.
Kāda ir laba zāļu izrakstīšanas prakse?
Nevar paļauties uz zāļu firmu sniegto informāciju, uz ko lielā mērā paļaujas daļa ārstu. Ārstam būtu jāmēģina ieklausīties vairākos viedokļos un pašam izdarīt secinājumus. Protams, ne vienmēr tam atliek laika, un atmiņa jau arī ir īsa, turklāt svarīgs arī jautājums – vai ārsti grib to visu analizēt? Tomēr uzskatu, ka būtu jāraksta starptautiskie nosaukumi, lai cilvēkam, aizejot uz aptieku, farmaceits varētu piedāvāt lētāko variantu. Bet aptiekāri jau arī daudz neiedziļinās, un ne vienmēr aptiekās strādā kompetents personāls.
Veselības ekonomikas centra dati liecina, ka tikai 11% gadījumu ārsts, izrakstot recepti par kompensējamām zālēm, norāda, ka izrakstītās zāles nedrīkst aizvietot, tomēr tikai 1,4% gadījumu pacientam lētākas zāles tiek izsniegtas. Farmaceiti saka: ja gribam apmainīt ārsta izrakstītās zāles pret citām līdzvērtīgām, pacienti mulst.
Tā ir spekulēšana ar cilvēka domāšanu. Ja ārsts ir izrakstījis zāles ar firmas nosaukumu, bet aptiekārs, labu gribēdams, piedāvā lētāku ekvivalentu, cilvēks netic. Ir tādi, kas to uztver adekvāti, bet daļa ir pat gatava piemaksāt, lai nopirktu ārsta izrakstīto dārgāko medikamentu. Par šiem jautājumiem ārstiem pašiem būtu vairāk jāinformē pacienti. Saviem pacientiem izrakstu tikai starptautiskos nepatentētos zāļu nosaukumus, paskaidrojot, ka būtībā atšķirības nav. Tā ir tikai cenā.
Jūs droši vien neesat viegla paciente ne aptiekā, ne savam ģimenes ārstam – izrakstīt un izsniegt zāles farmakoloģei! Diskutējat, pastrīdaties ar kolēģiem vai aptiekā? 
Lielākā vai mazākā mērā es ārstēju sevi pati. Man ir jauka ģimenes ārste, bet par zālēm mēs nekad neesam runājušas. Aptiekās gan reizēm mani izdodas nokaitināt, jo īpaši tajos gadījumos, kad jūtu – man priekšā ir nevis farmaceits, bet pārdevējs. Arī paši farmaceiti atzīst, ka būtu vairāk jāmācās par slimībām un to ārstēšanu – labi, ka šajā virzienā tagad izdevies mainīt viņu izglītības programmu.
Kāpēc izvēlējāties farmakoloģiju? Tēva iespaidā?
Domāju, ka tas ir arī tēva faktors, bet, cik es sevi atceros, zāles mani vienmēr interesējušas. Atceros, ka biju gatava izārstēt visus klasesbiedrus. Ļoti ātri uztvēru sarunas par zālēm un zāļu nosaukumus – ne par ko citu jau ārstu ģimenēs nerunā. Arī mana māsa likumsakarīgi ir kļuvusi par ārsti – neiroradioloģi. Mēs esam jau trešā mediķu paaudze, un nav šaubu, ka arī nākamā paaudze ies mūsu pēdās. Pēc vidusskolas biju tā nobijusies, ka nemaz negribēju iet uz iestājeksāmeniem, tad gan tēvs ar māti sastinga šausmās...
Saka jau, ka bērniem līdzās vecākiem – spilgtām personībām – nav viegli. Ir daudz vairāk jāpierāda, ka esi tu pats, nevis kāda meita vai dēls.
Smagi ir bijis un aizvien ir. Prasības allaž ir bijušas ļoti augstas, tomēr nekad nav bijusi vēlme mest plinti krūmos.
Kāda bijāt kā studente?
Mācījos ļoti labi, apzinīga arī esmu, bet par to man jāpateicas Dievam, ka mācības nekad nav sagādājušas grūtības, un pats galvenais – vienmēr esmu gribējusi mācīties. Studiju procesā lielu aktivitāti gan neizrādīju, jautājumus neuzdevu, vairāk tā “aizmugurē”. Atceros, ka ļoti vajadzēja izvairīties no slimnieku izmeklēšanas, īpaši palpēšanas, jo nekādi nebiju gatava šķirties no spilgtā manikīra, bet no palpēšanas ar gariem nagiem diez vai kas labs sanāks. Pa naktīm gan mācījos – līdz rīta gaismiņai. Varēju pagulēt 15–20 minūtes un mācīties atkal. Terorizēju arī māsu, neļāvu gulēt, teicu, ka visu vēl neesam iemācījušās. Grupā bijām tāds savējo kodols – četras meitenes, starp viņām arī mana māsa. Un kopš šā laika mēs četras aizvien esam kopā. Tradicionālā izpratnē mums nebija studentu jautrās dzīves, jo nedzīvojām kopmītnēs un ar citiem kursabiedriem praktiski nebiedrojāmies. Tā bija vairāk individualizēta dzīves baudīšana, pareizāk sakot, uzdzīve, kas mums noteikti nav gājusi secen (smejas – red.).
Ko gribat iemācīt saviem studentiem?
Pasniedzu farmakoloģiju gan ārstiem, gan farmaceitiem, gan ārzemju studentiem. Saviem studentiem saku tā: ar to, ka esi gudrs un mācies, ar to dzīvē nepietiek. Pirmām kārtām dzīvē jāizbauda visi labumi un nelabumi, lai uz lietām varētu skatīties ar skaidru saprātu. Aicinu savus studentus saglabāt individualitāti, nevis atdarināt pārējos, taču galvenais – būt labestīgiem. Bet kopumā studentiem jāspēj rast līdzsvars starp uzdzīvi un mācīšanos.
Kāds ir labs skolotājs, labs lektors?
Ar studentiem ir interesanti, jo ir ļoti atšķirīgas grupas. Visvairāk mani satrauc pirmās trīs nodarbības, jo tad es nezinu, kādi studenti tajās grupās būs. Ja grupas kodols ir naidīgs, tāda kļūst arī visa grupa un ir nepatīkami iet uz nodarbībām. Bet ir grupas, ar kurām burtiski saaugam un, beidzot nodarbības, cits citu uzrunājam uz “tu”. Runājot par ārvalstu studentiem, man ļoti patīk strādāt ar skandināviem – līdzīga mentalitāte, es viņus saprotu.
Kas ir “burkāns” un kas “pātaga” jūsu lekcijās, nodarbībās?
Prasīga esmu, bet man patīk strādāt tā, lai nodarbībās nenāk miegs, lai ir interesanti. Lai nodarbībās skan smiekli. Tas, ko es nevaru sevī pārvarēt, ir tā saucamais “papagailisms”, kad tā pati tēma ir jāatkārto ar dažu stundu intervālu vai vairākas dienas pēc kārtas. Tas man ir lielākais pārbaudījums.
Jūs esat ne tikai farmakoloģe, bet arī psihiatre. Vispirms bija farmakoloģija un tad psihiatrija?
Vispirms aizgāju uz ģimenes ārstiem un tur nomācījos divarpus gadu, bet paralēli gaidīju vietu farmakoloģijas doktorantūrā. Kad izsludināja konkursu uz studijām farmakoloģijā, nācu un studēju, bet par ģimenes ārsta darbu viennozīmīgi zināju, ka tas nav man. Kad uzrakstīju disertāciju un jau bija noteikts disertācijas darba aizstāvēšanas datums, sapratu, ka negribu būt tikai akadēmiskais mācībspēks, vēlos strādāt arī ar pacientiem. Jau 2002. gadā sāku interesēties par to, ka Latvijā varētu būt rezidentūra klīniskajā farmakoloģijā un sadarbībā ar Lietuvas profesoru, kurš ir klīniskais farmakologs, man jau bija izstrādāta mācību programma. Mēģināju par to cīnīties, bet viss atdūrās pret faktu, ka mums Latvijā tādas oficiāli noteiktas specialitātes nav un tāpēc nav arī apmācības. Šā iemesla dēļ vienubrīd pat apsvēru domu doties uz Lietuvu. Tikai tagad Latvijā sāk domāt par klīnisko farmakoloģiju...
Kā nonācu līdz psihiatrijai? Sākumā bija domas par divām specialitātēm: kardioloģiju un psihiatriju. Taču manu interesi pamatoja interese par medikamentu izmantošanu šajās jomās. Tā kā kardioloģijas rezidentūra prasīja lielāku specializēšanos un mani vienmēr ir interesējuši psihotropie līdzekļi, tad ielēcu šajā vilcienā. Izgāju rezidentūru un tagad pieņemu pacientus Stradiņa slimnīcas poliklīnikā. 
Kas ir jūsējais lauciņš psihiatrijā, ko vislabāk pārzināt?
Man psihiatrija ļoti patīk, un mana specializācija ir medikamentu izvēle pie konkrētās diagnozes. Viena lieta ir grāmatā teorētiski izlasīt, otra – kā to visu saslēdz kopā reālajā praksē.
Profesore Raisa Andrēziņa savulaik teikusi, ka sabiedrībā antipsihiatriskas tendences valda jau gadu desmitiem un nav tik viegli kliedējamas. Cilvēkiem ir bailes, nepatika pret psihiatriem. Ja par sāpēm sirdī cilvēks runā ar tādu kā lepnumu, tad par psihiatriskām slimībām kaunas. Esat ar to sastapusies?
Tas nu ir tiesa. Ja ir slima sirds vai audzējs, tas sabiedrībā tiek uztverts normāli, bet, ja jāapmeklē psihiatrs... Diemžēl sabiedrībā valda stereotips, ka psihiatrs ir pēdējais, pie kura var aiziet. Bet tā noteikti nav. Domāju, ka Rietumu pasaulē nav tik izteiktu stereotipu, jo tur psihiatri un psihoterapeiti strādā kopā un teju katram cilvēkam ir savs psihoterapeits. Taču esmu nedaudz labākā pozīcijā, jo bieži tie, kas pie manis atnāk, jau zina, ka ar mani var runāt ne tikai par psihiatriju, bet par veselības stāvokli kopumā. Pacienti bieži lūdz izskaidrot lietojamo zāļu būtību: kāpēc tieši tās zāles parakstītas, kā tās darbojas un vai bez tām varētu iztikt. Nekad nav bijis tā, ka saruna būtu tikai par psihisko jomu.
Mana priekšrocība psihiatrijā ir farmakoloģijas pārzināšana: paanalizējot cilvēkam izrakstītās zāles, jo īpaši gados vecākiem pacientiem, redzu kopainu. Tad jūtos kā zivs ūdenī, nereti piekoriģējot arī citas zāles. Faktiski Latvijā esmu vienīgā ar šādu specializāciju, taču domāju, ka ir daudzi ārsti, kuri arī bez farmakoloģijas izglītības ļoti labi orientējas šajā jomā.
Kādas saslimšanas pieaug, kādu pacientu kļūst vairāk – ko redzat savā praksē?
Kaut kā vairāk esmu saskārusies ar biznesa cilvēkiem, kurus šodienas trakais ritms un izdzīvošanas nepieciešamība iedzinusi izmisumā. Nervu sistēma liek sevi manīt, kas, protams, atsaucas uz visu organismu, visbiežāk kardiovaskulāro sistēmu. Tad kopīgiem spēkiem cenšamies ar to tikt galā. Bieži vien pēc psihiskā stāvokļa sakārtošanas labāk paliek arī kopumā. Citreiz bez psihofarmakoterapijas sākumā “piekoriģēju” arī spiedienu vai citus somatiskus traucējumus. Palīdz tas, ka farmakoterapija ir priekšmets, ko pasniedzu studentiem augstskolā, līdz ar to visu laiku jāseko ne tikai medikamentiem, bet arī slimību diagnostikai, simptomiem. Šobrīd jau ir pabeigts darbs pie grāmatiņas Farmakoterapija farmaceitiem.
Kas ir jūsu skolotāji, no kuriem medicīnu esat mācījusies visvairāk?
Cienu praktiski visus skolotājus, izņemot atsevišķus gadījumus, kas atļaujas ņirgāties par studentiem. Skolotāju vidū īpaši varētu izcelt profesoru Mintautu Cauni – psihiatrijas profesoru, rezidentūras vadītāju. Viņš ir mana autoritāte. Četru gadu ilgs studiju process nav nekāds nieks. Tās teorētiskās un praktiskās zināšanas, ko viņš mums deva, nav izmērāmas! Pie viņa var vērsties jebkurā jautājumā, lai cik tas būtu muļķīgs. Ja esi meklējis palīdzību kādā neskaidrā gadījumā, tad noteikti profesors vēl arī vakarā piezvanīs un izstāstīs, ko vēl par šo lietu atradis grāmatās. Viņš dzīvo līdzi saviem studentiem un kolēģiem un iemāca darbu nedarīt pavirši.
Un kurš jums mācījis saprast dzīvi?
Esmu smagi slimojusi – ar slimībām esmu cīnījusies pati, un tās manī iedzinušas tādu kā betona mietu. Pati esmu rūdījusies, izsāpot un atkal ceļoties, un šīs sajūtas vislabāk raksturo teiciens: tā rūdījās tērauds. Palīdz arī tas, ka esmu ticīga. Dievs mums uzliek tik daudz, cik varam nest.
Kurus cilvēkus saucat par savējiem?
Savējo kodols man ir ļoti mazs, un tajā ir gan cilvēki, kas līdzīgi man – ar spēcīgu enerģētiku, gan arī enerģētiski vājāki, kuriem cenšos palīdzēt. Kad ir smagi brīži, braucu pie draudzenes, kas ir spēcīgāka par mani un palīdz man atgūt spēkus.
Esat iemācījusies nenest darbu uz mājām?
Nē, neesmu. Man faktiski nav brīvdienu, daudz strādāju arī sestdienās, svētdienās. Strādāju līdz vieniem naktī. Es nezinu, vai tas ir labi, bet tā tas ir. Vīrs to ir pieņēmis kā pašu par sevi saprotamu.
Kā sākat katru jaunu dienu?
Esmu rīta cilvēks – kā nozvana pulkstenis, tā esmu augšā kā zaldāts. Kafija un citi rīta rituāli (te es domāju stāvēšanu pie spoguļa) ir neatņemama ikrīta sastāvdaļa. Pēc izkāpšanas no gultas uzreiz skrienu samīļot savu trusīti Miķelīti. Parasti pa vidu satiekamies, jo arī viņš skrien man pretī. Kafija ir tikai pēc tam.
Kādas sievišķīgas vājības sev neliedzat?
Man patīk ziedi, īpaši rozes – man dārzā ir gandrīz 30 rožu krūmi, bet citu sievišķīgu vājību tā īsti nav. Nē, ir gan, bet tāda pilnīgi neoriģināla – patīk pucēties. Darbdienas man paiet darbā, es pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu bijusi uz kino. Uz kafejnīcām es neeju, ballītes ir noiets etaps, alkoholu nelietoju. Tas viss jau ir bijis, un šobrīd man tas nav vajadzīgs.
Ko darāt, kad prāts nav aizņemts ar medicīnu?
Hobijs ir viens, bet stabils – enduro motobraukšana. Tas ir ekstrēms sporta veids, kam pieder mana sirds. Braucu pa tramplīniem, pa mežiem. Arī ar gludekli aizbrauktu, ja nebūtu nekā cita, ar ko braukt. Šis ir viens no piepildītajiem sapņiem, jo jau bērnībā man bija draugs, kurš brauca ar javu, un es sapņoju, ka reiz darīšu to pati. Vidusskolas laikā pa laukiem braucu ar mopēdu. Šajā hobijā esmu, pateicoties savam vīram, ar kuru esam kopā desmit gadus. Man ir vasaras māja netālu no Kolkas, un tajā apkaimē arī braucam pa īpaši izveidotām trasēm. Kompānijā esmu vienīgā sieviete, bet tas man nepavisam netraucē. Tā paiet visas brīvdienas.
Kādas ir nākotnes ieceres?
Tagad mums ar tēvu iznāk ceturtā farmakoloģijas grāmata. Arī trešo grāmatu izdevām paši, jo citam atdot to, ko esi dienu un nakti lolojis... Tas nav peļņai, tā ir pašapliecināšanās, morāls gandarījums.
Ceru, ka reiz atkal būs farmakoloģijas katedra kā atsevišķa vienība, nevis kurss, jo nesen notikusī pārstrukturizācija mūsu katedru pievienojusi Iekšķīgo slimību katedrai. Ceru, ka būs rezidentūra klīniskajā farmakoloģijā. Tāpat ir sākts darbs pie psihofarmakoloģijas grāmatas. Ideju netrūkst, atliek tās tikai īstenot! ¢