Man patīk atrast kompromisu. Kardiologs IĻJA ZAKKE
Tā ir vērtīga bagāža un it īpaši medicīnā! Jo zināšanas vairs nav tikai teorētiskas, bet pamatojas darba un dzīves pieredzē. Tagad es uz dažādām klīniskām situācijām raugos pavisam citādi nekā pirms divdesmit un vairāk gadiem.
Kas ārsta darbā ir grūtākais?
Pieņemt lēmumu. Un tas jādara bieži — jāpieņem lēmums gan par pacienta ārstēšanu, gan par viņa atlabšanas turpmāko gaitu, gan par to, kā runāt ar piederīgajiem (dažkārt tas nemaz nav tik vienkārši!). Kad lēmumi, kā ārstēt pacientu, vai viņu operēt vai ne, vai ārstēšanu nepieciešams turpināt stacionārā vai izrakstīt mājās, un vēl virkne citu lēmumu ir pieņemti, viss sāk ritēt savu gaitu.
Noteikti pastāv arī risks pieņemt nepareizu lēmumu?
Ārsta profesijā nepārtraukti esi saistīts ar dažādiem riskiem. Piemēram, nevaram garantēt, ka pacientam neatkārtosies sirds infarkts, arī operācijas un invazīvās procedūras ir saistītas ar zināmu risku.
Un kas ir skaistākais — kāpēc šo profesiju nemainītu pret citu?
Iespējams, ka uz šo jautājumu visi ārsti atbild vienādi, sakot, ka skaistākais brīdis mūsu arodā ir tad, kad pacients apmierināts dodas no stacionāra mājup. Vai pēc grūtas slimības vai ne tik sarežģītas situācijas, bet atgriežas ierastajā ikdienā. Jā, tad ir gandarījums.
Kas jūs darbā vēl joprojām izbrīna?
Izbrīna tas, ka atsevišķos gadījumos slimība nepadodas un par spīti mūsu pūlēm cilvēku neizdodas glābt. Tad pārņem bezspēcība. Medicīna ir tik sarežģīta, ka ne vienmēr varam prognozēt, kāda būs slimības gaita un ar ko tas beigsies.
Mani galvenie skolotāji ir profesors Jūlijs Anšele-vičs, profesors Ilmārs Lazovskis un profesors Uldis Kalniņš. Trīs profesori, kuru paspārnē nonācu profesionālo gaitu sākumā. Studiju gados mans skolotājs numur viens bija profesors Anšelevičs, pēc tam klīniskajā ordinatūrā es tiku pie profesora Lazovska, bet vēlāk, kad sāku strādāt kardioloģijā, mans tiešais priekšnieks bija profesors Uldis Kalniņš. No viņa daudz esmu mācījies, līdz pat šim brīdim viņu pieminu ar labu vārdu. Protams, arī no profesora Anšeleviča, kurš, būdams manas grupas kurators studiju gados, ielika manī mīlestības pamatus pret cilvēku un pret medicīnu kā tādu. Savukārt profesors Lazovskis mani izbrīnīja ar savām fundamentālajām, pat enciklopēdiskajām zināšanām. Tie divi gadi, ko nostrādāju klīniskajā ordinatūrā, iepriekš gūtās zināšanas vēl pamatīgāk nostiprināja un, protams, varēju zināšanu krājumu arī papildināt. Patiesībā es mācos nepārtraukti. Mani skolotāji ir arī praktizējošie ārsti, ar kuriem esmu kopā strādājis, — daktere Tīruma, daktere Geldnere un vēl citi.
Un no kā jūs visvairāk esat mācījies attiecību mākslu?
No tiem pašiem, kurus jau minēju iepriekš, varbūt vairāk izceļot profesoru Ilmāru Lazovski. No viņiem mācījos, kādai jābūt attieksmei pret slimību, pret slimnieku un pret piederīgajiem. Tie ir trīs stūrakmeņi, uz kuriem balstās medicīna.
Kādai tad jābūt ārsta attieksmei pret slimību?
Ja grib uzvarēt slimību, ārstam jābūt pārliecībai, ka tas viņam izdosies, par spīti visam. Noteikti nedrīkst padoties, mest plinti krūmos! Ir arī jābūt lielam gribasspēkam un neatlaidībai, kas liek meklēt jaunas ārstēšanas metodes, aicināt palīgā kolēģus, rīkot konsilijus. Protams, dažkārt slimība ir stiprāka par ārsta centieniem to uzveikt, jo Kardioloģijas centra intensīvās terapijas nodaļā ir sarežģīti slimnieki, taču ārstam jābūt šai rakstura īpašībai — nepadoties nekādu grūtību priekšā. Ja šīs īpašības nav, tā ir jāizskolo.
Kā mēdzu teikt, savas dzīves statūtus esmu rakstījis, par pamatu ņemot piederīgo audzināšanu. Mans tēvs ir agroķīmiķis, mamma bija mākslas vēsturniece (viņas vairs nav šajā saulē). Abi, audzinot mani un māsu (tagad viņa ir ārste tāpat kā es un arī strādā stradiņos), bija diezgan stingri, iztika bez sentimenta un mīļvārdiņiem. Taču nekad man nav trūcis vecāku atbalsta un padoma.
Tēvs, kuram tikko nosvinējām deviņdesmito dzimšanas dienu, joprojām ir pret mani stingrs un prasīgs. Es viņu respektēju un izjūtu lielu pietāti; ja viņam kaut ko esmu apsolījis, izdaru. Divreiz nedēļā aizbraucu pie tēva, parunājos, palīdzu, ja nepieciešams. Tēvs arī šajā cienījamajā vecumā ir ar gaišu galvu, nesen sarakstīja atmiņu grāmatu par savu jaunību un arī par manējo.
Mana dzīves ceļa izvēlē liela loma bija tēva māsai Irīnai Mednei. Viņa ir mikrobioloģe, garus gadus nostrādājusi stradiņos Iekšķīgo slimībukatedrā pie profesora Lazovska. Es, būdams skolnieks, gāju pie viņas uz laboratoriju, jo mani saistīja gan vide, gan tas, kā viņa skatās mikroskopā un skaita šūnas. Tomēr izšķirīgais faktors, kāpēc aizgāju uz medicīnu, bija diezgan banāls — man nepatika matemātika, toties patika un padevās bioloģija, fizika un ķīmija. Protams, arī vecāki uzsvēra, ka ir jāiegūst augstākā izglītība. Jo ne jau tikai izglītība veido personību, bet arī vide un cilvēki, ar kuriem diendienā esi kopā.
Apzināti vai neapzināti, bet ar sievu esam pārņēmuši manu vecāku stratēģiju, tāpēc meitas pārāk nelutinājām, ļāvām viņām būt diezgan patstāvīgām — agri nostāties uz savām kājām, nevis jau pieaugušām balstīties uz vecāku pleciem. Arī par augstākās izglītības nepieciešamību mums bija tieši tāda pati nostāja kā maniem vecākiem. Meitām sacījām — nav tik svarīgi, kuru jomu izvēlaties, bet augstākā izglītība ir jāiegūst.
Abas ir beigušas Latvijas Universitāti. Vecākā meita strādā par bērnu psiholoģi, ir apmierināta ar visu savā profesijā, izņemot atalgojumu, ko saņem par padarīto. Jaunākā meita ir starptautiskā tūrisma menedžere. Pašlaik viņa ir pilna laika mamma, auklē bērniņu, savu otro mazuli (man pavisam ir trīs mazbērni, arī vecākajai meitai ir atvase). Prāts par meitām man visā visumā ir mierīgs, šķiet, ka viņas reāli raugās uz dzīvi. Dažkārt es viņas velku tuvāk zemei, sevišķi vecāko meitu, kas domā, ka pasauli glābs mīlestība. Ja lolo ilūzijas, ka dzīve ir rožu lauks, var smagi vilties. Tā var būt rūgta un skarba.
Savulaik vajadzēja izturēt lielu konkursu, lai iekļūtu Medicīnas institūtā. Kāds bija jūsu studiju laiks?
Pirmos divus kursus mācījos samērā vāji, biju liderīgs, kā jau tas notiek, kad no skolas sola pārsēžas augstskolas auditorijā un ne vecāki, ne skolotāji vairs tā nepieskata kā iepriekš. Bet tad notika kaut kāds klikšķis, un turpmāk es kļuvu daudz apzinīgāks, trešajā kursā man pat bija paaugstināta stipendija.
Pēc Medicīnas institūta obligātās sadales nokļuvāt Liepājā ātrajā palīdzībā. Atceraties savu pirmo patstāvīgo darba dienu, pirmo pacientu?
Zināt, es ar lielu prieku aizbraucu no Rīgas, jo gribēju kļūt patstāvīgs. Tā bija pirmā reize, kad no dzimtās mājas pārcēlos uz dzīvi īrētā dzīvoklī, kur man pašam vajadzēja rūpēties par kārtību, par rēķinu nomaksu, par ēdiena gatavošanu. Mani apmierināja arī tas, ka varēju strādāt ātrajā palīdzībā, jo man patīk dinamisks darba ritms un konkrētība. Tiku kardioloģiskajā brigādē, ko izveidoja tad, kad sāku strādāt. Tie trīs gadi Liepājā pagāja kā viens mirklis. Bet mans pirmais izsaukums bija tik spilgts, ka to nav iespējams aizmirst! Vajadzēja doties uz Liepājas teātri, kur izrādes laikā kādam skatītājam bija kļuvis slikti. Šā iemesla dēļ pārtrauca izrādi, bet man pie skatītāja bija jāiet no skatuves puses. Parādoties uz skatuves ar ārsta koferīti rokās, jutos kā aktieris pirmizrādē, trūka tikai aplausu. Protams, biju uztraucies, jo tas man bija pirmais izsaukums, turklāt — tik publisks. Absolūtā klusumā zāle skatījās, ko es daru. Tā man bija dubulta emocionāla slodze. Bet ar pirmo pacientu, kuram bija stenokardijas lēkme, paldies Dievam, viss beidzās labi. Tas bija liktenīgi, jo vēlāk dzīve iegrozījās tā, ka kļuvu par kardiologu.
Foto: Inese Austruma un no I. Zakkes albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2106. gada aprīļa numurā