Man par visu ir savs viedoklis. Neonatoloģe Dina Sviridova
Jaunā māmiņa visu saprot, smaida un aiziet apmierināta. “Neonatologs strādā ne tikai ar slimu bērnu. Visa ģimene pēc būtības uz to brīdi ir slima. Ir grūti, taču ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka esmu šeit,” saka dr. Sviridova – neonatoloģe ar 30 gadu stāžu.
Ir darba dienas vidus. Vienības gatves Bērnu slimnīcas 19. nodaļā valda rosība. Priekštelpā radinieki ucina kunkstošus sainīšus, sarunājas, pielaiko zilās bahilas. Kāds tēvs maigi aijā rozā pauniņu, no kuras ārā vīd mazs, krunkains ģīmītis ar milzīgu knupi. No lifta iznāk grupa satrauktu radinieku kādam mazam cilvēkbērnam, kas nule šurp atvests no Dzemdību nama. Procedūru istabās, pieslēgti pie aparātiem, guļ tik mazi bērniņi, ka bail uz viņiem paskatīties divreiz - tik sīciņi viņi ir! Dinas Sviridovas kabinetā uz galda stāv mazs eņģelītis, grāmatiņā pie tā rakstīts: "Šis mazais eņģelītis būs jūsu Niks, sargeņģelis visu dzīvi. Ar spārniņu es jūs piesegšu no nelaimēm, sāpēm un ciešanām." "Tas puisītis ir miris. Pēc tam viņa mamma man atnesa šo eņģelīti," lietišķi piebilst dr. D. Sviridova.
Kāpēc kļuvāt tieši par neonataloģi?
Laikam mēs izvēlamies tās specialitātes, kur strādā mums simpātiski cilvēki. Kad sāku strādāt par pediatri, vienā no kursiem mums bija nodarbības neonatoloģijā, ko vadīja dr. Stankeviča. Tas, kā viņa stāstīja un kā rādīja mazos bērnus, mani ļoti iespaidoja!
Kopš esmu neonatoloģijā, viss ir tā mainījies, it kā cilvēks būtu aizlidojis uz Mēnesi. Neonatoloģija ir pediatrijas nozare, kurā ir visvairāk pētījumu, jo izrādījies - agrīnais periods ir tik svarīgs, ka no tā atkarīgs viss cilvēka mūžs. Šajā specialitātē strādājošajiem, pirmkārt, jābūt ļoti precīziem un perfektiem. Mums slēdziens jāveido no daudzām daļiņām: māte un mātes veselība, grūtniecības norise, dzemdības, analīzes, izmeklējumi - tas viss kopā atsver to, ka bērns nesūdzas un nepastāsta. Otrkārt, mums jāstrādā ar ģimeni, kas pēc būtības brīdī, kad piedzimst bērns ar problēmām, ir slima. Tā ir liela psiholoģiska slodze - esi gaidījis veselu bērnu, bet ir piedzimis slims.
Daļai taču ir cerības uz normālu dzīvi?
Mēs sastopamies ar bērniem, kam dzīvē būs lielas problēmas. Par laimi, tā nav lielākā daļa. Ir dīvaini, kad redzi bērnu ar sīkām problēmām un blakus to, kam patiešām ir lielas problēmas. Šeit jāapvieno gan medicīna, gan psiholoģija. 
Savulaik Liepājā bija daktere Meldrāja. Fantastiska ārste, kas parādīja, ka medicīna prasa artistiskumu. Citi varbūt nepiekritīs, bet tas ir ļoti vajadzīgs komunikācijā ar vecākiem. Var komunicēt dažādi. Pastāstīt - tā un tā, jūsu bērns ir slims, bet var uztvert vecāku noskaņojumu un pateikt tā, ka vecāks nākamajā dienā sagaida ar vārdiem: "Vai, dakter, es jūs tā gaidīju!" Daktere Meldrāja man to iemācīja - viņa ienāca palātā, starodama savas lielās, brūnās acis, un "labdien" pateica tā, ka vecāki uzreiz izkusa!
Par neonatalogu ir jāpiedzimst?
Jā, tie ir īpaši cilvēki. Man ir arī studenti (dr. D. Sviridova kopš 2004. gada ir RSU lektore; studentus māca jau no 1980. gada - aut.), un viņos es redzu noteiktas rakstura īpašības. Ja redzu studentu, kam nākotnē nesanāks, cenšos novirzīt no šīs specialitātes, jo nevajag velti tērēt laiku.
Ja reiz nodaļas ir tik modernas, viss tik ļoti gājis uz priekšu, kāpēc zīdaiņu mirstība mums ir viena augstākajām Eiropā?
Skatoties pēdējos ciparus, situācija tomēr uzlabojas. Man grūti teikt... Šķiet, ka viss tomēr slēpjas sliktajā sociālekonomiskajā situācijā. Sievietes ir totāli trūcīgas, piemēram, atved mums māti un bērnu no dārza mājiņas. Te ir tik daudz bērnu ar maznodrošinātās ģimenes statusu! Tas viss atstāj iespaidu uz grūtniecību, dzemdībām.
Ir neizmērojami uzlabojusies palīdzība jaundzimušajiem - gan vietās, kur viņi dzimst, gan viņus transportējot. Vecākiem, protams, šķiet, ka medicīna mūsdienās var visu. Pat ja grūtniecības laikā mātei saka - ar bērniņu nav labi, bieži pat pasaka konkrēti, kas tieši nav labi, vecāki nevēlas dzirdēt slikto ziņu. Viņi cer: kad bērns piedzims, viņu aši vien "sakārtos". Bet ir gadījumi, kad neviens visā pasaulē nevarēs palīdzēt. Ja skatāmies uz struktūru, tad pārsvarā mirst tie, kam ir iedzimtās anomālijas. 
Kādas ir galvenās diagnozes, ar kurām bērni nonāk jūsu nodaļā?
Neonatoloģijas klīnika sadalīta it kā divās pakāpēs. Intensīvajā terapijā (8. nodaļā) nonāk bērni, kam ir vajadzīga mākslīgā plaušu ventilācija, skābekļa padeve, operējamie bērni. Kad viņi ir tik stabili, lai būtu kopā ar mammu, viņi nāk pie mums - uz 19. nodaļu. Pamata diagnozes ir dažādas: priekšlaikus dzimušie, bērni ar iedzimtām anomālijām, kas tiek ķirurģiski operēti (kardioloģija, vēdera dobums), ir bērni, kas nāk no mājām, jo daudzus izraksta no dzemdību nodaļas, bet problēmas atklājas vēlāk. Mums ir bērni ar ģenētiskām saslimšanām - retām iedzimtām metabolām slimībām, kas ir, piemēram, 1:1 000 000, 1:250 000. Mēs tās varam diagnosticēt, bet tas neliecina, ka varam šīs slimības izārstēt! Taču varam vecākus informēt par nākamajām grūtniecībām. Neonatologs viens pats mūsdienās var ārstēt ierobežotu slimību skaitu, kas saistītas tikai ar grūtniecību, dzemdībām. Lielākoties tas ir komandas darbs - ar ķi rur giem, okulistiem, ģenētiķiem!
Vispār mums ir ļoti skaisti nākotnes plāni. Šobrīd top jaunais - 8. korpuss. Pat grūti noticēt, ka būs tas viss - katra māte atsevišķi, katrā palātā sava signalizācijas sistēma. Būs ne tikai skaisti, bet arī ērti. Līdz vasarai tam visam vajadzētu būt.
Kāda ir jūsu darbdiena? Cik daudz esat aiz rakstāmgalda un cik daudz - pie bērniem?
No rīta ar māsām izrunājam, kas noticis pa nakti, kas pa dienu notiks - tāda maza "sapulcīte - tusiņš". Tad sākas ikdienas darbi, pa vidu nāk studenti. Jāaiziet uz kādu sapulci, konferenci. Pievakarē - darbi pie datora. Vairāk ir ārstniecības nekā rakstāmgalda darbu, bet ārstniecībā pietiek arī rakstniecības. Kamēr savelk, saskaita visas procedūras, manipulācijas, sataisa vēstures.
Kāds ir vidējais laiks, ko mazais cilvēciņš pavada nodaļā?
Atkarīgs no vainītes. Ja vienkārša problēma - dažas dienas. Ir bērni, kas guļ šeit sešus septiņus mēnešus. Kad viņi aiziet mājās, ir liels prieks. Vienkāršajos gadījumos mēs lielā mērā pildām ģimenes ārsta darbu. Tās ir sarunas par bērna ēdināšanu, ģērbšanu. Bieži vecāki to visu nezina.
Arī šajā informācijas laikmetā?
Jā. Tas varbūt mans kā padzīvojušas dakteres spriedums, bet cilvēki bieži vien savā bērnā grib saskatīt ideālu. Viņi nepieņem, ka bērna paraudāšana ir norma. Satraucas, atbrauc uz slimnīcu, un bērns, pēc cūcības principa, te mierīgi noguļ. Bērnam pūšas vēderiņš, viņš raud koliku dēļ. Es cenšos nelasīt internetā tās cāļu un citas lapas! Mammas visam piešķir tik milzīgu nozīmi, jo acīmredzot viņām neviens nav izstāstījis, ka tas, kas notiek ar viņu bērnu, ir normāli! 
Tad jums jāsastopas ar pretpoliem - ar mammām, kas ļoti daudz lasījušas, un tām no dārza mājiņām?
Tieši tā! Ir grūti ar mammām, kas nezina neko, bet ir grūti arī ar tām ārkārtīgi... dabiskajām mammām.
Ekomammām jeb zaļajām mammām?
Iedomājieties situāciju - bērns dzimst priekšlaikus mājas dzemdībās. Bērns dzimst laikā, kad viņam varētu būt adaptācijas problēmas. Vecmāte dodas prom, ģimene paliek viena, bērns kļūs zils. Varbūt vecmātei pat nevajadzēja šādas dzemdības pieņemt, es nezinu, kas par vainu... Bet, kad šie vecāki nokļūst pie mums, viņu bērnam jau ir ļoti slikti. Mēs darām, ko varam, un pēc tam viņiem ir tikai divi sakāmie: jūs nekādā gadījumā nenogrieziet nabassaiti un tikai nepotējiet viņu! Tas nozīmē, ka viņi nav izdarījuši nekādus secinājumus! Nu labi, vakcinācija ir viņu izvēle, varam nevakcinēt, bet par nabu patiešām smieklīgi... Tēvs visu laiku saka, lai tikai nabu neaiztiek! Mūsu māsiņas ņēma bērnu uz procedūru istabu, nabassaite pati bija nokritusi! Māsiņa mīļā miera labad "pieķimerē" nabu atpakaļ un aiznes bērnu atpakaļ, vecāki iekliedzas: vai, naba nokritusi! Un māsiņa piebalso - vai, cik labi, ka nokrita! Smejies vai raudi?!
Dažkārt tas jau robežojas ar tumsonību. Vienai sievietei kāds bija iestāstījis, ka vajag placentu sagriezt gabaliņos un apēst - neatceros, vai receptē bija jākaltē vai jāvāra. Par laimi, viņa nemaz negribēja ēst, un labi, ka ar mums aprunājās. Tas, kas te notiek, es jums izstāstīt nevaru...
Pilnu interviju lasiet žurnāla "Doctus" 2012. gada janvāra numurā
Foto: Aija Meldere un no personīgā arhīva