Mēdz teikt, ka ceļojot mēs apgūstam vairāk nekā ikkurā katrā citā veidā. Varbūt tāpēc ārsti ir tik lieli ceļotāji?! Garšas, vēstures, satikto cilvēku, neparedzamu situāciju, iespaidu, pieredzes kolekcionāri.
JAUNZĒLANDE
Rotorua nacionālais parks, krāteru rajons
Melnas smiltis, kūpoša zeme, kur zemes termometrs rāda 97,6 grādus. Geizeri, kas ik pa brīdim “šauj”. Ārkārtīgi skaists, zils Mangū geizers. Un tikpat skaists, sarkans termālais krāteris — “šampanieša baseins”. Krāsu un emociju pārpilnība — tā Jaunzēlandi raksturo MAIRA JANSONE, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Perinatālās aprūpes centra vadītāja. Vieta, kurp viņa vēlreiz labprāt dotos ar ģimeni.
Rotorua nacionālais parks, Šampanieša baseins
Pa īstam sapratu, par ko dzied Kiri Te Kanava
“Kāpēc Jaunzēlande? Ģeogrāfiski ļoti tālu no Latvijas, sajūtas bieži bija tādas, ka atrodos pilnīgi citā pasaulē. Mani mazāk interesē pilsētas, tās vērts apskatīt Eiropā. Ārpus Eiropas meklēju katrai valstij raksturīgāko, un visbiežāk tā ir daba.
Jaunzēlande mani vilināja ar dabu, sakārtotību, mieru, iedzīvotājiem. Jaunzēlandes pamatiedzīvotāji maori, kas savulaik ieradās no Polinēzijas, valstī ir ap piecpadsmit procentiem, maoru valoda joprojām ir viena no valsts valodām (daudzi ģeogrāfiskie nosaukumi ir maoru valodā). Jaunzēlandes oriģinālais nosaukums ir Aotearoa, kas tulkojumā nozīmē “garā, baltā mākoņa zeme”. Iespējams, tas attiecināms uz ziemeļu salu, kas patiešām ir “balta”.
Jaunzēlande sastāv no divām galvenajām salām — ziemeļu (Te Ika-a-Māui) un dienvidu (Te Waipounamu), kasļoti atšķiras. Ziemeļu sala slavena ar Tongariro nacionālo parku, kurā dūmo vulkāni, un Rotorua ezera apkārtni ar neskaitāmām kūpošu dubļu peļķēm un geizeriem. Šķiet, nedaudz novirzoties no tūristu takām, var iekrist bezdibenī. Pat smiltis pludmalē ir melnas, vulkāniskas. Dienvidu sala ir pilnīgi citāda: ar fjordiem un ledājiem, ar slaveno Kuka kalnu, kas izaicina pieredzējušus alpīnistus un uzvarēja arī latvieti Teodoru Ķirsi...
Slavenākā jaunzēlandiete, ko zina visa pasaule, ir operdziedātāja Kiri Te Kanava. Savulaik izdevusi albumu ar nosaukumu “Kiri dzied maoru dziesmas”. Biju jau sen to nopirkusi un ceļojumā paņēmu līdzi. Apceļojot Jaunzēlandi un autobusā skanot šai mūzikai, pa īstam sapratu, par ko ir šīs dziesmas. Maoru kultūra cieši ieausta Jaunzēlandes šodienas dzīvē — man šī saikne ar pagātni šķita ļoti svarīga.”
Paparžu mežs
Sēra krāteris, zelta raktuves un aitu cirpšanas šovs
“Ceļojumā uz Jaunzēlandi devāmies sešatā, uzradās domubiedri, kas vēlējās braukt kopā ar mani, — kolēģi un draugi. Maršrutu izplānoju pati, tūrisma firma palīdzēja to īstenot, nodrošinot ar aviobiļetēm, viesnīcām un gidu pakalpojumiem.
Jaunzēlande pārsteidza jau Oklendas lidostā, muitas pārbaudē. Jaunzēlandē ļoti stingri skatās, ko valstī ieved, pārbauda ceļasomas un atņem pat žāvētus augļus. Tā viņi sargā savu ekoloģisko sistēmu, jo valsts flora un fauna ir unikāla. Valsts ir ļoti tīra un sakārtota. Mūsu gidi, kas bija arī šoferīši, vairākkārt atkārtoja, ka Jaunzēlandē ceļa malās ir pietiekami daudz labi aprīkotu tualešu, citur nokārtoties nav atļauts. Tāpat šoferi brīdināja, lai nekur ārpus speciāli paredzētajām vietām neēdam un nedzeram, nekur arī nemanījām nomestus papīrus vai ēdiena atliekas.
Ceļojumu sākām ar Oklendu: vēstures muzejā eksponēti maoru un Klusā okeāna salu mākslas darbi. Šai kultūrai raksturīgas savdabīgas celtnes un kokgriezumi, kādu nav citur pasaulē. No Oklendas televīzijas torņa, ko sauc arī par Debesu torni (328 m augsts), paveras burvīgs skats uz pilsētu un apkārtni.
Visu ceļojuma laiku nebeidzu brīnīties, cik Jaunzēlande zaļa un cik tur ļoti daudz aitu! Skatoties uz zaļajiem pakalniem, savdabīgajiem kokiem un augiem, šķita — tūlīt, tūlīt parādīsies varoņi no Gredzenu pavēlnieka. Bija arī iespēja doties ekskursijā “Pa Gredzenu pavēlnieka vietām”.
Whakaari, “Baltā sala”, atrodas 48 km no ziemeļu salas un būtībā ir aktīvs vulkāns ar sēra ezera krāteri. Agrāk šī bija sēra ieguves vieta, tagad to apmeklē tikai tūristu grupas. Visas metāla konstrukcijas, kas palikušas no rūpnīcas, saēdusi rūsa. Vizuāli no gaisa izskatījās ļoti skaisti — kā zaļš ezers, taču vulkānā ir diezgan bīstami uzturēties (mūs ieģērba ķiverēs!). Ezerā pH līmenis esot mīnus divi. Jāuzmanās, lai neieslīdētu sēra krāterī!
Neiztrūkstoši Jaunzēlandē ir izbraucieni ar džipiem uz pamestām zelta raktuvēm. Zelta drudzis Jaunzēlandi skāra 19. gadsimta 60. gados. Shotover, otrajā bagātākajā upē pēc Klondaikas, mums bija iespēja “skalot zeltu”. Zinātāji mācēja stāstīt, ka tur esot arī labs raftings, neizmēģinājām. Toties nelaidām garām iespēju izbraukt ar ātrumlaivu, ko piedāvā kā atrakciju adrenalīna cienītājiem. Asas izjūtas garantētas!”
KUBA
Če Gevaras sejas attēls kļuvis par ikonu. 1959. gadā Če Gevara palīdzēja Fidelam Kastro gāzt diktatora Fulgencio Batistas režīmu
Balto smilšu pludmales ar Karību jūras debesu zilajiem ūdeņiem, Kubas rums un cigāri, Hemingveja dzīvesstāsts un dzirdētais par valsts vēsturi (par Če Gevaras un Fidela Kastro revolūciju Kubā), eksotiskie kubieši — tie bija impulsi, lai dotos uz Kubu, stāsta AGNESE OZOLIŅA, anestezioloģe klīnikā Orto.
Skolniece Havanā
Bez WiFi, bez TV, bez karstā ūdens
“Parasti ar vīru ceļojumus plānojam un braucam individuāli, taču, lasot par šo valsti, sapratām, ka bez palīdzības neiztikt. Internetā rezervēt neko nevar, tāpēc izmantojām tūrisma firmas pakalpojumus, kura noorganizēja transfērus un palīdzēja ar viesnīcu izvēli. Ceļojām janvārī (vidējā gaisa temperatūra 22—23 grādi, pēc sajūtām šķita siltāks), Kubā pavadījām desmit dienas.
Dažas atmiņas no padomju laikiem man ir saglabājušās (lai gan sevi nepieskaitu padomju bērniem), taču tas, ko ieraudzīju Kubā, man bija kultūršoks: tukši veikalu plaukti, uz ielas nevar nopirkt ne ūdeni, ne saldējumu! Taču, lai cik nabadzīgi, kubieši ir apmierināti, jo nezina, ka var būt labāk. Totāls informācijas trūkums. Veikalā divas rīsu pakas, divas cukura pakas, sāls paka. Kad no rīta sešos cēlāmies, lai dotos ekskursijās, pie veikala jau stāvēja gara rinda. Rūpniecības preču veikalā viens televizors astronomiskā cenā. Kurš kubietis to var nopirkt?!
Arī tūristiem cenu un komforta līmeņa attiecība nav iepriecinoša, Eiropā par tādām cenām var dabūt daudz augstāku servisa līmeni, taču emocijas Kubā ir unikālas, tik ļoti atšķirīgas no Eiropas un attīstītās pasaules! Laiks, kad Kuba bija lēts ceļotāju galamērķis, ir pagājis. Kubā ir kubiešu peso, taču tūristi ar to nevar norēķināties, tūristiem viss 15—20 reižu dārgāks. Jārēķinās, ka ne visās trīzvaigžņu viesnīcās būs karstais ūdens, arī ēdiens ne pārāk kvalitatīvs. Ja grib ceļot ar komfortu, jārezervē četru un piecu zvaigžņu viesnīca ar brokastīm un vakariņām. Havanā mums bija ļoti jauka baroka stila četru zvaigžņu viesnīca, bet karstā ūdens tur nebija. Kad jautāju, kāpēc nav, man atbildēja: tā ir norma! Nekur nav WiFi, nav interneta, nav televīzijas. Sajūta, ka atrodies nekurienē.
Kubā var izmantot Casa Particular, proti, izplatītu ģimenes biznesu: dzīvot ģimenē, kas piedāvā naktsmājas un gatavo brokastis. Tas ir droši, noteikti var izmantot un rezervēt jau tur. Mēs par šādu iespēju nebijām informēti, bet, ja būtu zinājuši, kādu dienu labprāt būtu palikuši kubiešu ģimenē, jo viņi ir sirsnīgi un atvērti. Kubiešu autoritātes ir Če Gevara un Fidels Kastro. Ceļa malās neredzēsit nevienu reklāmu, visur tikai šie divi vīri ar kaujinieciskiem saukļiem — dzīvs vai miris, lai dzīvo revolūcija! Kubieši fanātiski stāv un krīt par Če Gevaru, uzskata, ka revolūcija atpestīja viņus no amerikāņu žņauga.”
Casa Particular — var izmantot izplatītu ģimenes biznesu: dzīvot ģimenē, kas piedāvā naktsmājas un gatavo brokastis
Hemingveja pludmale ar jūraszvaigznēm un kokosriekstiem
“Pirmās dienas pavadījām Havanā (manuprāt, tās apskatei pietiek ar divām trim dienām). 50.—60. gados Havana bijusi ļoti grezna pilsēta, taču baroka stila mājas ar greznām kolonām šobrīd ir nolaistas, pirmie stāvi aizsisti ar skārda plāksnēm. Orientēties pilsētā nav grūti — visur ir lokālās centra kartes. Arī vietējie iedzīvotāji uz ielas sirsnīgi un atsaucīgi, tikai jārēķinās, ka par atsaucību viņi gribēs samaksu. To var saprast, jo viņi ir ļoti nabadzīgi. Noziedzība Kubā ir zemā līmenī, lai gan kubiešu ienākumu līmenis niecīgs. Tie, kas nāk klāt paši, mēģinās pieklājīgā veidā apšmaukt. Arī mēs kritām par upuri, bet to atceramies ar smaidu. (Tāds jau tūrista liktenis — vienmēr par kaut ko pārmaksāt.) Pirmajā dienā Havanā pie mums pienāca policists, sasveicinājās angļu valodā un teica, ka vakar mūs ievērojis lidostā, jautāja, vai mums nav vajadzīga palīdzība. Sākām uzdot jautājumus un stāstīt, ko gribam atrast. Mūs laipni izvadāja, bet tas bija mākslīgi veidots maršruts ar ieiešanu dažos krodziņos. Beigās par šo ekskursiju “laipnais policists” paprasīja arī naudu, jo viņam esot ģimene, bērni. Ieveda mūs arī cigāru kooperatīvos, kur privātos dzīvokļos varējām nopirkt cigārus. Bija interesanti redzēt, kā dzīvo vietējie.
Kubas apceļotāja must have: noteikti jāiegriežas Hemingveja krodziņā Floridita un īsta kubieša pavadībā jāizbrauc ar vecu kubiešu auto!"
Foto: no M. Jansones un A. Ozoliņas albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada oktobra numurā
