Luīze Auziņa: Izcilības paraugstundas bērnu kardioloģijā Bostonā

Kāpēc Bostonas Bērnu slimnīca kā stažēšanās vieta? “Tā ir viena no pasaules bērnu kardioloģijas mekām — no šejienes nāk daudzas inovācijas, vadlīnijas. Youtube ir skatāma šīs slimnīcas izveidota OPENPediatrics platforma, kurā ir noderīgi mācību video un kuru skatos jau no studiju gadiem. Tāpēc Bostona bija viena no vietām, kas man “elpoja pakausī” un kur reiz gribētu nokļūt. Nejauši izlasīju (droši vien nemaz ne tik nejauši — smejas), ka ir iespēja pieteikties Observership programmā. Un, pateicoties Ojāra Veides Stipendiju fonda un Latvijas Medicīnas fonda Zariņu medicīnas studiju ceļojuma stipendijai, varēju realizēt savu sapnīti,” stāstu sāk Luīze Auziņa. “Nedrīk­stēju patstāvīgi izmeklēt pacientus un pieņemt savus lēmumus, taču ar nodaļas kolēģiem diskutējām, skatījāmies izmeklējumus, varēju izteikt savu viedokli.”

Slimnīcas milzu vēriens

“Slimnīca tiešām ir iespaidīga!” Luīze Auziņa neslēpj sajūsmu, raksturojot Bostonas Bērnu slimnīcu. Jaunā kardioloģe sešus mēnešus strādājusi arī vienā no lielākajiem Londonas kardioloģijas centriem Great Ormond Street slimnīcā, kā arī Berlīnes Sirds centrā un atzīst, ka savā kapacitātē tie atpaliek no Bostonas. “Ja Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā kardioloģiskajiem pacientiem ir atvēlētas divas līdz četras intensīvās terapijas gultas (kardiologs mums nestrādā uz vietas intensīvajā terapijā), tad Londonā tās bija divdesmit četras gultas, Berlīnē divpadsmit—piecpa­dsmit gultas, savukārt Bostonā — četrdesmit sešas. Nodaļa izvietota divos stāvos, darbojas četras individualizētas komandas, kuras ikdienas darbā lielākoties nepārklājas. Katra komanda aprūpē desmit pacientus.”

Bostonas Bērnu slimnīcas kardioloģiskās intensīvās terapijas nodaļā nestrādā rezidenti, komanda sastāv no diviem fellow ārstiem (ārsts, kurš pabeidzis rezidentūru un turpina apgūt šaurāku specialitāti, līdz kļūst par konsultantu), savukārt galvenie komandā ir konsultanti. Ļoti pieredzējuši speciālisti ar vairāk nekā desmit gadu pieredzi. Vēl komandā ir specializētas medicīnas māsas, kas izglītojušās sešus septiņus gadus un specializējušās konkrētā jomā. “Ja klāt nav kāda no fellow ārstiem, šīs māsas var viņus aizstāt, piemēram, veicot invazīvās procedūras, intubāciju, asinsvadu pieeju. Pieredzējušas un ļoti gudras māsas, kas pašas pieņem savus lēmumus, citkārt pat nesaskaņojot ar ārstu.

Tas, ko nebiju redzējusi citās Eiropas klīnikās: lielu daļu darba pilda ārstu asistenti jeb ārstu palīgi, kas ir šauri specializējušies savā jomā, piemēram, intensīvajā terapijā varēja satikt gandrīz tikai kardioķirurgu palīgus, pašu ķirurgu ļoti reti.

Kardioķirurga asistents veica pacienta apskates, brūču pārsiešanas un komunikāciju ar citām komandām, viņš arī asistēja operācijās, paveica dokumentācijas darbu, pacientam iestājoties un izrakstoties. Asistentu personāls ir kā bufera sistēma, no kuras pasmelt, kad trūkst darbaspēka.”

Tā vēl nav visa komanda. Luīze Auziņa piemin elpošanas terapeitu (respiratory therapist), bez kura netiek pieņemts neviens lēmums par mākslīgo plaušu ventilāciju un kurš rūpējas par ekstubāciju, intubāciju. Savukārt lēmumus par pacienta perorālo, parenterālo barošanu pieņem dietologs. “Komanda darbojas kā perfekti skaņots mehānisms. Bija iespaidīgi saprast, cik ļoti sadalīta atbildība.”

Viena diena kardioloģijas intensīvajā terapijā

“Pusseptiņos ir pirmā sapulce — naktsmaiņas nodošana. Būt darbā jau pusseptiņos bija visai izaicinoši, jo uz Bostonu biju aizbraukusi ar savu gadu veco dēlu — bija skumīgi iziet no mājām, kad viņš vēl nav pamodies. Bet tāda ir amerikāņu mediķu darba specifika. Pēc naktsmaiņas nodošanas seko stunda pusotra, kad fellow ārsti ar māsām aši apskata pacientus, varbūt vēl jāpagūst veikt kādas manipulācijas, līdz pulksten astoņos ierodas konsultanti. Arī konsultanti darbā ir no pusseptiņiem, bet viņiem no pulksten septiņiem līdz astoņiem ir lielās sapulces, kamēr fellow ārsti, aktīvie darbarūķi, paveic darba praktisko daļu,” rīta cēlienu ieskicē Luīze Auziņa.

“Nezinu, vai tas ir kovida ietekmē, bet sapulces notiek attālināti. Turklāt septiņos no rīta viņi ir ļoti gatavi dienai — izlasījuši, iepazinušies ar visu. Tad ap pulksten astoņiem komanda sanāk kopā, izskata izmeklējumus, sadala pacientus pēc prioritātēm un sāk lielo apgaitu, kas ilgst pat līdz piecām stundām. Komanda iet pie katra pacienta, izmeklē, turpat palātā notiek plāna izveide, apspriede, atbildēšana uz jautājumiem. Klāt ir pacienta individuālā medicīnas māsa, vecāki, brāļi, māsas,” turpina Luīze Auziņa.

Katram pacientam ir sava palāta, no gaiteņa puses stiklota, ar iespēju aizvilkt aizkariņus, turpat palātā ir gulta vecākiem. Viņi pie bērna paliek pārsvarā diennakti visu atrašanās laiku. Jaunā ārste uzsver, ka šis ir ļoti pozitīvs moments, kas pamazām ienāk arī Latvijā.

Kad ap pulksten divpadsmitiem beidzas lielā apgaita, seko īsa pusdienu pauze. Ja izdodas paēst — labi, ja ne — konsultantiem sākas jaunas sapulces. Pēcpusdiena ir aktīvais laiks, kad tiek veiktas dažādas manipulācijas, plānveida ekstubācijas, asinsvadu pieejas. Ap pulksten vieniem uz nodaļu sāk vest jaunos pacientus no operāciju zāles, savukārt pacienti, kuru stāvoklis uzlabojies, tiek nodoti tālāk aprūpei uz nodaļām. “Pēcpusdienas ir pamatīgs konveijera darbs ar pacientu plūsmas maiņu. Dienā notiek līdz četrām mākslīgajām asinsritēm, četras līdz sešas invazīvās procedūras, trīs četri elektrofizioloģiskie izmeklējumi,” uzskaita Luīze Auziņa. “Konsultantiem diena nodaļā noslēdzas ap pulksten pieciem, kad darbu sāk on call ārsts. Bet fellow ārsti un māsas maiņu nodod pusseptiņos vakarā — viņiem intensīvajā terapijā ir divpadsmit stundu darba diena. Ķirurgi, kad beiguši operēt (ap pulksten trijiem vai četriem), nāk uz nodaļu apgaitā. Parasti centos tajā viņiem pievienoties. Jāatzīst, satikt ķirurgus bija ļoti izaicinoši, burtiski jāskrien pa gaiteni un jāķer: lūdzu, lūdzu, ļaujiet man pajautāt (smejas).”

“Nekad neatkārtojiet to mājās!”

Raksturojot pacientu profilu, Luīze Auziņa norāda, ka Bostonas Bērnu slimnīcā ir izstrādāta sarežģītu sirdskaišu korekcijas programma (biventrikulārā), kas specializējas uz retām sirds patoloģijām, kompleksiem, sarežģītiem pacientiem. “Ja bērns piedzimst ar normāli funkcionējošu vienu sirds kambari divu vietā vai viens ir neattīstīts, tad ir daudzpakāpju operāciju programma neattīstītā kambara uztrenēšanai. Pirmajos divos dzīves gados tās var būt četras piecas operācijas, lai pacientu maksimāli virzītu uz abu kambaru iesaisti cirkulācijā. Citreiz tas izdodas, citreiz ne, citreiz ar ļoti lielām komplikācijām un grūtībām, bet viņi iet šo ceļu — ja neviens to nemēģinās, progresa nebūs. Teiciens, kādu šo komplekso pacientu operāciju sakarā vairākkārt dzirdēju, bija: “Don’t try this at home!” (Nekad neatkārtojiet šo mājās!) Ne katrs ķirurgs to var paveikt. Personāls viņus sauc par trakiem, pārāk drosmīgiem, bet šie cilvēki maina medicīnas attīstību.”

Pacienti šajā specializētajā programmā nokļūst no visas pasaules. “Protams, ir arī reģionālais pieplūdums. Ja piecu kvartālu attālumā dzemdību iestādē piedzimst bērns ar aizdomām par iedzimtu sirdskaiti (pat ja tā nav tik sarežģīta), tad viņš tiek pārvests uz Bostonas klīniku. Bet tādas vienkāršās plānveida procedūras, kādas mēs ik nedēļu vai ik pāris nedēļas veicam Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā — kambara starpsienas defektu slēgšana, priekškambaru starpsienas defektu slēgšana, Fallo tetrādes korekcija —, Bostonā redzēju salīdzinoši reti, jo šādi pacienti tiek novirzīti uz citiem centriem,” stāsta Luīze Auziņa.

“Ķirurgi, kas strādā ar retajām sirds patoloģijām, katrs ir ļoti specializējies savā nišā. Bostonas Bērnu slimnīcā bija plaušu vēnu stenožu komanda! Pilnīgs kosmoss, ārkārtīgi šaura specializācija! Protams, ikdienā šie ķirurgi operē arī citas sirdskaites.”

Apspriedēs arī pacienta piederīgie

“Atšķirīgais no Latvijas un arī tā, ko iepriekš biju redzējusi Eiropā, — gandrīz nav tādu apspriežu, kas notiktu bez vecāku klātbūtnes. Ārsti neiet atsevišķā kabinetā ar māsām un nespriež: šodien atcelsim adrenalīnu vai antibiotikas, kāpināsim kādu zāļu devu. Šīs mazās detaļas tiek apspriestas vecāku klātbūtnē. Protams, vecāki var izvēlēties nebūt klāt, neklausīties garo stāstu par orgānu sistēmām, bet deviņdesmit piecos procentos gadījumu vecāki izvēlējās būt klāt, nenokavēja rīta apspriedi,” novērotajā dalās Luīze Auziņa.

Ārstiem bija teiciens: “Nurse runs the show.” Māsa ir galvenā pie pacienta gultas. Tas mazliet pārspīlēti, bet reizēm šķita, ka tiek darīts viss, lai māsai būtu pa prātam. Savukārt māsas teica, ka viss notiek tā, lai bērna vecāki būtu apmierināti,” atceras Luīze Auziņa.

“Vēl mani izbrīnīja tas, cik ļoti tiek domāts, lai pie pacienta gultas būtu ģimeniska atmosfēra, nevis anonīmā slimnīcas vide. Ir klāt ne tikai mamma, tētis, bet arī māsas, brāļi. Atceros kādu pacienti ar garīgās attīstības traucējumiem, kurai pēc plānveida operācijas tika izņemta elpošanas caurulīte. Riskanta manipulācija, bet, lai pacienti nomierinātu, pie gultas bija pieci ģimenes locekļi — arī viņas māsas, kad paciente atvēra acis un sāka elpot pati. Ja mammai, piemēram, četrgadīgais bērns ir intensīvajā terapijā, bet ir otrs bērniņš, zīdainītis, tad viņa intensīvās terapijas nodaļā uzturas ar zīdainīti, turpat pārtin, baro. Tas likās ļoti progresīvi un jauki.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada maija numurā