Liels – savam laikam, kolēģiem. Ginekologs Ēriks Melks

Ēriku Melku vienkārši nevarēja nemīlēt. Viņam piemita neatkārtojams šarms - vienmēr neiztrūkstošs tauriņš, smalks uzvalks, ādas kurpes, nevis mazliet apputējušas, bet spīdīgas. Ejot pie pacientiem, baltā uzsvārča kabatā citkārt viņš ieslidināja Morning Star. Emocionāli žesti, zems, patīkams balss tembrs. Tāds, kurš draugos ar māksliniekiem un gleznu. Spontāns, viegli uzliesmojošs. Ar fenomenālu atmiņu. Pašdisciplinēts, ar unikālām darbaspējām un entuziasmu. Viņu mīlēja par to, ka vienmēr bija klāt - praktiski ar savām rokām. Par godīgo attieksmi un toleranci. Par to, kā prata aizstāvēt savējos. Un kā saprata jaunos - nežēloja laiku un zināšanas, teju aiz rokas vilka kolēģus: nāc, skaties, dari! Par to, cik ļoti viņam rūpēja, lai tieši latviešu ārsti ieņem atbildīgus amatus un ievieš jaunākos zinātnes sasniegumus. Kā kopa ginekoloģijas saknes. Un vēl - ak, cik lieliski viņš deklamēja Čaku! „.. esmu rieva, un jūs, braucot pāri manim, jūtat līksmi, smaidu apaļu kā zirni. Jo es esmu tikai rieva, tomēr bezgalīgi priecīgs savā liktenī un vietā, savā darbā līdz pat galam."

Par personību piedzimst

Par tādu cilvēku, kāds bija Ēriks Melks, neizaug, par tādu piedzimst. Var izkopt ģērbšanās stilu, labi iemācīties anatomiju, angļu, vācu, latīņu valodu (to visu viņš perfekti apguva dzīves laikā; starp citu, latīniski varēja brīvi teikt uzrunas), bet emocionālo inteliģenci un māku sevi tik autoratīvi pasniegt, kā to prata Melks, vienkārši nav iespējams apgūt. Dievs viņam šūpulī bija ielicis optimāli pilnveidotas iedzimtās dāvanas: unikālas darbspējas, cilvēku un savas zemes mīlestību. Pārējo? Pārējo slīpēja laiks un notikumi.

Ēriks Melks pasaulē nāca 1923. gada 23. februārī Slokā nabadzīgā ģimenē. Tēvā ritēja igauņu asinis, viņš bija atslēdznieks, māte - mājsaimniece. Stipra sieviete, audzināja divus dēlus - Ēriku un Herbertu, iztikai piepelnījās, arī tirgojot puķes. Kad Ēriks bija sasniedzis trīspadsmit gadus, no tuberkulozes mira tēvs. Tajā laikā Ēriks mācījās Imantas pamatskolā, vēlāk iestājās Raiņa vakara vidusskolā, līdztekus strādājot Latvijas Bankā par kurjeru - lai palīdzētu mātei. Ēriku un viņa māti visu mūžu saistīja ļoti siltas jūtas. Kad māte jau gulēja uz nāves gultas, lai izrādītu cilvēcisku cieņu, viņš uzaicināja akvarelistu Egonu Cēsnieku iemūžināt mātes pēdējo portretu.

 Ēriks un viņa divus gadus vecākais brālis Herberts bija Imantas puikas. Fiziski norūdīti, Ēriks prata apmest salto, viņi bija raduši, ka dzīve nepasniedz dāvanas uz zelta paplātes, ka pašiem vajag pelnīt, censties, darīt. „Reiz viņi, Imantas zēni, bija nočiepuši ābolus, nē, viņi nebija nekādi huligāni, vienkārši bija grūti ar iztikšanu. Skolas direktors nebāries, tā vietā piebēris puikām pilnu grozu ar āboliem," atceras Ērika Melka dzīvesbiedre Erna Zenta Melka. Vidusskolas laikā Ēriks iemīļoja Čaku, kurš ir neiztrūkstošs pavadonis visā viņa tālākajā ceļā. Imantas puikas sanākuši kopā, spēlējuši ģitāru un skaitījuši Čaka dzeju; Ēriks šajā laikā apmeklēja arī strādnieku saietus, kur bija dzirdējis, kā uzstājas Čaks.

Kad viņam apritēja 17 gadi, dzīve bija sagatavojusi vēl kādu pārbaudījumu - sākās Otrais pasaules karš ar izvairīšanos no krievu un vācu armijas. Erna Zenta Melka: „Atkāpjoties vācieši savās rindās ņēma visus jaunos. Ēriks ar Imantas zēniem slēpās Babītes ezerā - ūdenī kalmēs... Šos pārdzīvojumus ir grūti atstāstīt. Imantas draugi bija viņam līdzās arī vēlāk - studiju gados. Tā kā dzīves materiālā puse bija grūta, draugi palīdzēja pelnīt iztikai, gan tulkojot lekcijas no krievu valodas uz latviešu, gan izgatavojot fonendoskopus."

Kāpēc viņš izvēlējās medicīnu? Dace Melka, Ērika Melka meita, Latvijas Jūras medicīnas centra Ginekoloģijas nodaļas vadītāja: „Ja kāds šodien mēģinātu atbildēt uz šo jautājumu, tas nebūtu godīgi. Stāsts par ginekoloģijas izvēli nav romantisks. Pēc Medicīnas institūta beigšanas 1950. gadā tēvs divus gadus strādāja Dundagas slimnīcā par plaša profila speciālistu - ginekologu, ķirurgu. 1951. gadā apprecējās ar kursabiedreni Ernu Zentu Rupenheiti, terapeiti. Vēlāk mamma strādāja par Rīgas 7. poliklīnikas Terapijas nodaļas vadītāju. Biju pieteikusies es, un jaunā ģimene lūkojās pēc labākiem dzīves apstākļiem. Viņam piedāvāja kļūt par klīnisko ordinatoru Dzemdniecības un ginekoloģijas katedrā."

„Domāju, ka Dundagas periods bija viens no skaistākajiem Ērika mūžā. Lībiešu krasts, Dinsberģa skola, mājas vizītēs pie pacientiem braucām zirga pajūgā, toreiz ārsts bija ļoti gaidīts - no plītiņas izņēma karstu ēdienu, sēdināja pie galda. Mēs iekārtojām katrs savu nodaļu. Ērika ginekoloģijas nodaļa mirdzēja un laistījās!" stāsta Melkas kundze. 

1955. gadā Ēriks Melks sāka strādāt Rīgas 1. slimnīcā, pēc diviem gadiem jau kļuva par Rīgas 3. slimnīcas Ginekoloģijas nodaļas vadītāju un veica šajā slimnīcā pirmās diagnostiskās laparaskopijas ar torakoskopu, jo laparaskopa tolaik vēl nebija. Dace Melka: „Viņu nemaz nevarēja nepamanīt - viņa augsto intelektu, novatoriskās idejas, domas, spēju izteikties, aizraut."

Pa savu sliedi

Ērikam Melkam patika neiebraukts ceļš, viņš nebijās iet arī pret straumi. Tas bija Brežņeva periods - stagnācijas un tukšo lozungu laiks. Viņš bija sašutis, ka Dzemdniecības un ginekoloģijas katedrā ir par maz zinātniskuma, ka prioritātes ir citas. Tur siltu vietu bija atradis no Krievijas atbraukušais Rafails Šubs un krievu virsnieku kundzes. Katedrā valdīja sava veida sāncensība, un Ērikam Melkam kā pārliecinātam latvietim tajā nebija vietas. Tāpēc viņam nācās iet uz priekšu paša spēkiem, piemēram, medicīnas zinātņu doktora disertācijai par sieviešu dzimumorgānu tuberkulozi recenzentus meklēt ārpus Latvijas un aizstāvēt to Baku.

Ēriks Melks bija praktiķis ar zinātnieka domu gājienu, viņam piemita nojausma par to, kas būs svarīgi rīt. Un vēl būtiski - liktenis viņu saveda ar talantīgiem domubiedriem, kuri kļuva par viņa draugiem - VEF inženieri Leo Rozi un Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta Eksperimentālās fizioloģijas laboratorijas vadītāju, osteorefleksijas speciālistu profesoru Georgu Jankovski. Ēriks Melks bija viens no pirmajiem, kurš interesējās par neauglības ārstēšanas metodēm - kopā ar Leo Rozi izgudroja hidropertubācijas aparātu. Ar Melka vārdu Padomju Savienībā ienāca arī vakuumekskohleācijas metode, tautā saukta par abortu mašīnu. Mazāk sāpīga, asiņaina un efektīvāka nekā kiretāža. Nozīmīgs sasniegums, jo Padomju Savienībā taču seksa nebija, uz vienu vīrieti gadā bija četri prezervatīvi un aborti pildīja galvenās ģimenes regulēšanas metodes lomu. Georgs Jankovskis: „Viņš daudz uzturējās pie mums - Eksperimentālās fizioloģijas laboratorijā -, un mēs, cik varējām, pa draugam palīdzējām. Viņš pie mums ir pilnveidojis abas savas disertācijas. Medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju par vakuumekskohleāciju, ko aizstāvēja 1962. gadā. Un zinātņu doktora disertāciju par sieviešu dzimumorgānu tuberkulozi (1973. gads) - ar encefalogrāfijas metodi pierādījām, ka sieviešu orgānu tuberkuloze rada izmaiņas centrālās nervu sistēmas darbībā, un izārstēšanās gadījumā uzlabojas centrālās nervu sistēmas funkcija. Kad pirmo reizi parādījās ultrasonogrāfija, kopā arī devāmies uz Maskavu. Vēlāk viņš veica visus pasākumus, kas ļāva Latvijā ieviest šo metodi." Latvijas ginekologus viņš ir izskolojis vaginālās ekstirpācijas veikšanā; kolēģi atceras, ka jau pirms daudziem gadiem runājis par cilmes šūnām, kas tik aktuālas ir šodien. Viņš bija kā staigājoša bibliotēka - uzsūcis neaptveramu apjomu informācijas.

Šefiņš

Kolēģi Ēriku Melku sauca par šefiņu. Sirsnīgi. Bet tāda uzruna ir jānopelna... No 1957. gada viņš ir strādājis par vadītāju: Rīgas 3. slimnīcā, Rīgas 4. Sarkanā Krusta slimnīcā, arī Rīgas galvenā ginekologa amatā. Vai ar viņu kopā strādāt bija viegli? Jā un nē. Viņam patika tieša valoda, godīga attieksme, nepatika, ja atliek situācijas atrisināšanu, vai, vēl ļaunāk, - ­ cenšas uzgrūst to kolēģim. Ja esi pieļāvis kļūdu, atzīsti, godīgi centies to atrisināt, pacients ir pirmajā vietā, nevis tas, ko proti vai neproti. Viņš varēja izmeklēt kolēģa pacienti un eksaminēt: „Ko tu satausti?" Tas varēja nepatikt, mulsināt. Vieglai sadzīvošanai traucēja arī straujā daba. Bet tāds viņš vienkārši bija. Georgs Jankovskis atceras, kā ārstējis Ērikam Melkam astmatisku bronhītu. „Izdarīju manipulāciju, bet viņš tik nemierīgs, tik nemierīgs... Pieceļas no krēsla un pa 3. slimnīcas gaiteni prom. Ar visu šļirci mugurā! Kāda doma viņu dzina no pārsiešanas istabas kaut kur doties..."

Viņa straujo un tiešo nostāju labi atceras arī tie, kas septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados piedalījās Rīgas Veselības aizsardzības nodaļas organizētajās perinatālās komisijas un defektūras sēdēs. Visi trīcējuši un baidījušies, jo Melks piedalījies katra gadījuma izskatīšanā - vai tā bija mātes vai bērna mirstība, dzemdību traumas, vai smagi ginekoloģiski, ielaisti vēža gadījumi. Subordinatoriem gandrīz pārgājusi apetīte kļūt par ginekologiem, redzot, cik nežēlīgas razborkas, kā toreiz mēdza teikt, notiek.

Tas bija arī laiks, kas slimnīcām noteica stingrus iekšējās kārtības noteikumus: sterili saburzīti halāti, baltās iestīvinātās tūtas galvā, pirms apvelc balto halātu - prom, uz dušu! Baiba Paije, Gaiļezera slimnīcas Ginekoloģijas nodaļas vadītāja: „Šo kārtību Melks ievēroja strikti. Viņš taču brauca uz nodaļu, lai manām praktikantēm - 1. medicīnas skolas studentēm - pārbaudītu apkakles. Vai tās patiešām ir mitras vai arī es tikai stāstu, ka meitenes bijušas dušā?"

Vienlaikus visi paļāvās uz Ērika Melka aizmuguri. Viņš nav bijis skolotājs klasiskā izpratnē - kā mācībspēks katedrā; ja neskaita, ka savulaik bija pasniedzējs māsu skolā. Taču visu mūžu ir strādājis kopā ar jaunākiem kolēģiem, vienmēr ārsti no citām slimnīcām nāca pie viņa mācīties, jebkurā diennakts laikā bija pasaucams palīgā, devās sanitārās aviācijas izsaukumos. Juris Vītols, slimnīcas Linezers Ginekoloģijas nodaļas vadītājs, atceras, kā Ēriks Melks konsultējis viņa pacienti ar dzimumorgānu tuberkulozi: „Mani pārsteidza vecāka un ievērojami pieredzējušāka kolēģa attieksme pret gurķi, kurš tikko sācis strādāt ginekoloģijā. Sapratne, vēlme paskaidrot, pretimnākšana. Tā jau tam vajadzētu būt, bet ne vienmēr tā dzīvē notiek. Ēriks Melks man deva arī grūdienu veikt vaginālās histerektomijas. Vēlāk vienmēr atgādināja, cik priecīgs, ka esmu apguvis šo metodi. Padomju laikā vispār bija raksturīgi, ka sarežģītās operācijas veica Maskavas medicīnas centros, bet mēs varējām vien imitēt operatīvo ginekoloģiju. Melks gribēja, lai mēs, latvieši, arī kaut ko sasniegtu, līdzinātos un varbūt būtu pat pārāki."

Viņš mēdzis atcerēties, kā pats dežurējis Rīgas 1. slimnīcā - par zupas šķīvi, un bijis priecīgs par šo iespēju. Tāpēc, iedrošinot smelties pieredzi, allaž piemetinājis: „Lai nāk, zupas šķīvi students vienmēr dabūs no virtuves!"

Ja kolēģis bija savārījis ziepes, Melks darīja visu, lai viņu izvilktu no ķibeles. Helēna Bergmane, savulaik strādāja par republikas galveno ginekologu: „Jā, vaininieks zināja, ka Melksītis ies pa gaisu, ka var nobārt tādiem vārdiem, ka gandrīz caur zemi izkritīsi, bet vienlaikus viņš ievēroja deontoloģiju un neļāva šādiem gadījumiem iziet uz ārpusi."

Izvēlējās uzticamu komandu

Ērika Melka komandā strādāja cilvēki, kuri viņam bija uzticami vairākus gadu desmitus. Viņa darba mūžs lielākoties ir aizritējis Rīgas 3. slimnīcā un 4. Sarkanā Krusta slimnīcā. Pēc 4. slimnīcas slēgšanas mūža nogalē Ēriks Melks strādāja par konsultantu Rīgas Dzemdību namā, līdz deviņdesmito gadu beigās vairāki smagi gadi aizritēja, cīnoties ar slimību...

Erna Šnepe, docenta Kārļa Brieža meita - viņai Ēriks Melks laikā, kad pildīja Rīgas galvenā ginekologa pienākumus, uzticēja Sarkanā Krusta slimnīcas Ginekoloģijas nodaļas vadību: „Viņš savā komandā izvēlējās darbiniekus, kuri mīlēja slimnieku, bija lepni par savu nodaļu. Māsas labprāt slimniekam padeva podu arī tad, ja darbā nebija sanitāra. Ar smaidu, nevis sarūgušas vai burkšķot. Arī Ērikam Melkam nebija grūti smagam slimniekam izdarīt manipulāciju, kas jāveic māsai."

Uz darbu Melks nāca ļoti agri, mēdza teikt - uz ielas jābūt sešos, lai līdz septiņiem tiktu darbā. Kad ieradās pārējie ārsti, viņš jau bija lietas kursā, kā pacientiem klājies naktī, pie viena izlēmis, vai jāiet palīgā operēt, un paspējis izrakstīt pacientus.

Viņš augstu vērtēja vidējo medicīnisko personālu, mēdza atgādināt, ka ārstiem tas vairāk jāceļ saulītē. Erna Šnepe: „Mūsu nodaļā strādāja māsa Stella. Viņa bija pie Melka mācījusies jau māsu skolā, priekšzīmīga skolniece, glīta. Uz darbu nāca pat agrāk par Melku - pussešos, bija ļoti akurāta, pārsterilizēja visus instrumentus, kaut tie bija sterilizēti, pārskatīja, vai viss vienmēr ir stīvs un balts. Otrs Melkam uzticams cilvēks, kurš nāca līdzi no 3. slimnīcas, bija mūsu vecākā māsa Maša. Ukrainiete, kaut gados, arī skaista un izdarīga. Un māsa Astrīda - arī ar 3. slimnīcas darba pieredzi. Māsa Astrīda ļoti cienīja dakteri Melku, kurš vairākkārt viņai dzīvē bija būtiski palīdzējis. Piemēram, kad tika atvērta Gaiļezera slimnīca, māsiņām bija iespēja tikt pie dzīvokļa. Melks zināja, cik viņai svarīgs dzīvokļa jautājums, tāpēc ierunāja Ginekoloģijas nodaļā par vecāko māsu."

Ēriku Melku nodaļā mīlēja arī par viņa saviesību. Viņam patika omulīgi uzpīpēt, patika sarunas. Ginekoloģe un seksoloģe Aija Tula­-Rijkure, kura savulaik strādāja par ordinatoru Sarkanā Krusta slimnīcā: „Tas bija tik mīļi, kad viņš teica: tas nav ginekologs, kurš nevar uzpīpēt! Mana smēķēšanas pieredze saistās ar pusaudžu gadu eksperimentiem un reizēm, kad uzpīpēt aicināja Melks. Tas bija kā rituāls, kad iedzērām kafiju, uzpīpējām, pārrunājām operācijas gaitu." Nodaļā vienmēr bija kopīgas mazas brokastis vai pusdienas. Kolēģes svētkos nodaļas vadītājam dāvināja kliņģerītes - viņa mīļākās puķes. Viņš nepalika parādā, piemēram, 8. martā ar dakteri Vulfsonu pie nodaļas kolēģēm ieradās ar alpu vijolītēm un vēl kādu nieku - loterijas biļeti, piemēram. Labprāt uzņēma arī viesus no citām slimnīcām. Un, protams, neiztrūkstoša bija Čaka dzeja, fragmenti no Mūžības skartajiem.

Saskanīgs bija arī Ērika Melka un Silvijas Kalējas duets, strādājot gandrīz 20 gadus kopā Rīgas Veselības aizsardzības nodaļā. Silvija Kalēja: „Kad Melkam piedāvāja šo vietu, es biju bērna kopšanas atvaļinājumā. Pēkšņi atskan zvans: „Te dakteris Melks. Rempe man piedāvā galvenā ginekologa vietu, bet es gribētu zināt, vai jums gadījumā nav bijušas kādas domas par šo amatu?" Kāda tolerance! Vai neiznāks tā, ka viņš man aizliek kāju priekšā! Teicu, ka būšu ļoti priecīga sastrādāties." Viņi sapratās. Piemēram, kad Veselības daļā ienāca kāds ginekologs, kuru Melks nepazina sejā, nevēlēdamies to atklāt, viņš latīniski vaicājis, kas ir atnācējs. Savukārt viņa gudri mēģinājusi iziet no situācijas: „Ā, daktere Petrova no 10. poliklīnikas atnākusi, laikam ar dakteri Melku gribējāt aprunāties..."

Par operēšanas mākslu

Ēriks Melks operējot kļūdījās maz. Viņa bagāžā bija vecā ginekoloģijas skola: profesors Ernests Putniņš, docents Kārlis Briedis, Volfs Ečins, Semions Bērmanis. Ilgas stundas pavadītas bibliotēkā. Viņa bagāžā bija ne tikai profesionālās, bet arī vispārcilvēciskās zināšanas. Liels praktiska darba apjoms. Intuīcija. Dace Melka: „Un vēl kaut kas vārdos netverams, kas lielu ārstu atšķir no vidēja ārsta. Tēvam bija izjūtas rokās - vairāk nekā citiem. Laikā, kad viņš strādāja, nebija ne sonogrāfijas, ne kompjūtertomogrāfijas, bija jābalstās pieredzē, intuīcijā, kas izrietēja no uzkrātajām zināšanām. Viņš nekad nevairījās no sarežģītiem gadījumiem. Tā nav tikai drosme, pamatā ir zināšanas un spēja saprātīgi riskēt - arī tā atšķir perfektu ārstu no vienkārši laba ārsta. Sarežģītie gadījumi balstās arī uz ļoti labām anatomijas zināšanām."

Par anatomijas zināšanām, kuras viņš bija izkopis, vēl students būdams, - esot mērķtiecīgi trenējies uz līķiem, daudz volontējis - ir vairāki stāsti. Voldemārs Lejiņš, EGV klīnikas vadītājs: „Pirmais latviešu ārstu kongress. No Amerikas bija atbraucis profesors Rūtenbergs, kurš gribēja redzēt, kā Melks operē. Trijatā - Melks, Rūtenbergs un es - gājām uz vaginālo ekstirpāciju. Sākās operācija. Melks uzreiz zibenīgi taisa griezienu, Rūtenbergs tā kā sarāvās - tur taču urīnpūslis! Melks: kurš tad nezina, ka urīnpūslis ir divus milimetrus augstāk!"

Aija Tula-Rijkure atceras, ka uz Rīgas 5. slimnīcu reizi nedēļā Ēriks Melks tika saukts kā neizstājams. Un ne jau vienmēr bija vajadzīga operācija. Piemēram, Duglasa dobuma punkcija, ko viņš veica strutaina iekaisuma gadījumā - viņš trāpīja tik precīzi, ka pēc punkcijas sieviete bija praktiski vesela.

Sarkanā Krusta slimnīcā par dežūrārsti savulaik strādāja arī Baiba Paije: „Operēja ātri, droši, tā nebija smalkā franču tehnika. Viņš man iemācīja vienkāršas lietas. Nesatraukties, ja redzi asinsvadu. No viņa esmu mācījusies arī nodaļas administrēšanu. Vēl joprojām pieturos pie viņa noteikumiem. Nodaļas vadītājam jāredz katrs ienākošais pacients un katrs slimnieks izrakstoties."

Silvija Kalēja atceras, ka, izmeklējot pacienti, viņš mēdzis aizvērt acis - uzskatījis, ka tā labāk var nodoties taktilās izjūtas analīzei, jo uzmanību nenovirza ārējie kairinātāji - gaisma, cilvēki. Kad bija jātaisa dzemdes dobuma abrāzija, mēdzis teikt: „Līdzko uzsāc darbu, domā, ka šī būs tava perforācija. Nedomā neko lieku - lai slimniekam nenotiek nekas slikts!" 

Meklējot risinājumus, Ēriks Melks mēdza uzdot jautājumu: kur ir loģika? Viņam piemita selektīva domāšana, spēcīgā puse bija simbioze. Strādājot Tuberkulozes dispanserā, bija arī gadījumi, kad viņš pacientei noņēma tuberkulozes diagnozi. Cilvēks visu mūžu dzīvo ar dzemdes vai endometrija tuberkulozes diagnozi, bet patiesībā tās nav!

Par ko viņu mīlēja pacientes

Ērika Melka kolēģe Erna Šnepe atceras, ka dažkārt, viņam dodoties mājup pēc darba, piestājusi mašīna un kāda no pacientēm piedāvājusi izpalīdzēt - aizvest. Ar ko viņš izpelnījās šo attieksmi, kas bija vairāk nekā tikai paldies. Večella Varslavāne, kostīmu māksliniece: „Dakteri Ēriku Melku man ieteica kāds paziņa ārsts. Viņš teica - ar viņu tu vienmēr būsi drošībā! Iedomājieties, sešdesmitie gadi, sēž pretī dakteris baltā halātiņā, pamaza auguma, kāja pārmesta pār kāju, šmeterlings, smēķē... Apsēdieties, parunāsimies! Un sākās sarunas. Nē, viņš man neprasīja par mākslu, viņš pats stāstīja par manu papu, par 30. gadu korifejiem gleznotājiem, zināja, kāds kuram žanrs. Man viņš likās neordinārs, šarmants. Ar skaistu pašapziņu. Interesanti, kad viņš bija medicīnā, viņš pilnīgi pārvērtās. Viņš bija absolūti koncentrēts uz darbu, mērķtiecīgs, ļoti pārliecināts. Reiz gulēju pie viņa slimnīcā. Kad dakteris Melks ienāca palātā, visas sievietes - bālas, pusbeigtas - atplauka. Kā ārsts viņš nekad ne ar vienu savu pacienti nekoķetēja, pacientēm bija kā paps, kā onkulis. Jūs, maziņās, viņš teica. Vienalga, vai pacientei sešdesmit vai piecpadsmit gadu. Kāpēc pacientes atplauka? Uz dakteri Melku absolūti varēja paļauties!

Starp mums izveidojās laba draudzība. Kad strādāju Modeļu namā, viņam šad un tad darba dienas noslēgumā piezvanīju - vajag iedzert kopā kafiju! Mēs tikāmies, lai patērgātu. Mūsu sarunās nebija nekā personīga, nekādu klaču. Varēja sarunāties par visu - par māk­slu, vēsturi, cilvēku attiecībām, cilvēka būtību un sūtību, arī par naglām... Toreiz viņš jau cēla savu māju Kauguros, un es teicu: „Jūs, ķirurgs būdams, ņematies ar kaut kādiem dēļiem, naglām, ķieģeļiem! Viņa atbilde bija: „Rokas var nomazgāt!"

Dakteri Melku aplidoja. Ak, kā viņu aplidoja! Atceros, viņam bija kāda jubileja, un mēs, trīs pacientes, domājām garāmejot ienest ziedus. Ja jūs zinātu, kā dāmas viņu apbrīnoja! Nē, augstprātības viņā nebija. Ir gari cilvēki, kas skatās no apakšas. Un ir nelieli cilvēki, kas skatās no augšas. Ne aiz augstprātības, bet ir sajūta, ka viņi kaut ko zina, ka kaut ko labu ir izdarījuši."

Ērikam Melkam jo īpaši patika, ja pacientes bija no mākslas pasaules; viņš bija sadraudzējies ar Rīgas Modeļu nama apģērba demonstrētājām, kas reizi pa reizei arī gulēja Ērika Melka nodaļā. Kad Rīgas Modeļu namā notika skates, viņš ar lielu ziedu klēpi devās atbildes gājienā. Nodaļas vadītāja kabineta sienu greznoja plakāts ar parakstu Aborts ­- un tu būsi viena! Šī plakāta autors bija tā laika Modeļu namā strādājošās Asnātes Smelteres vīrs, bet idejas autors - neviens cits kā Melks.

Erna Šnepe: „Pacientes viņu mīlēja. Man šķiet tāpēc, ka dakteris Melks viņas žēloja. Kad viņš sāka taisīt vaginālās ekstirpācijas, viņu vidū bija arī sirmas kundzes. Mūsu nodaļā gulēja 82 gadus vecā Eglīšu mamma. Cik viņa bija laimīga, kad dakteris Melks viņu izoperēja! Viņu neviens nebija ņēmis pretī! Pagāja kāds laiks, dakteris saka: Eglīšu mamma atkal ir atnākusi, un šoreiz viņai ir izkritusi taisnā zarna. Viņš gan atrunājās, ka tā neesot viņa joma. Bet Eglīšu mamma bija neatlaidīga - tā kā dakteris Melks tik labi izoperējis dzemdi, tad varētu arī šoreiz palīdzēt."

Entuziastiskais organizators

1974. gada Ēriks Melks tika iecelts par Rīgas galveno ginekologu - kad viņš sāka lasīt atskaites, visi klausījās tajās kā stāstā - kāda analīze! Nevis rēķinvedība. Reizi mēnesī organizēja perinatālās mirstības komisijas sanāksmi, un reizi mēnesī uz tā saucamajām defektūras sanāksmēm tika aicināti visu ginekoloģisko struktūru nodaļu vadītāji.

Silvija Kalēja stāsta, ka otrs dzemdību nams - uz 7. slimnīcas bāzes - izvērties par Ērika Melka lielāko organizatorisko neveiksmi. „Mēs noorganizējām pat vizīti pie Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa! Toreiz izsisties līdz prezidentam likās neiedomājami. Neskatoties uz prezidenta un premjera Valda Birkava pozitīvo attieksmi, mūs neatbalstīja toreizējais labklājības ministrs Ritenis un veselības ministrs Zemvalds. Taču Melks panāca, ka par dzemdību nama celtniecību balsoja Saeima. Balsojums bija pozitīvs - Dzemdību nams uz Gaiļezera slimnīcas bāzes bija jāceļ no Privatizācijas aģentūras līdzekļiem. Bet 5. Saeimai beidzās pilnvaras, un vēlāk izrādījās, ka dokumentos pazudis ieraksts par Saeimas atbalstu Dzemdību nama celtniecībai. Mēs ar tādu entuziasmu stāvējām dubļos, kad lika kapsulu..."

Ēriks Melks bija arī pirmais Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas vadītājs. Voldemārs Lejiņš: „Mūsu asociācija bija otrā vai trešā profesionālā ārstu asociācija. Ar šo soli 1989. gadā parādījām, ka jūtamies kā brīvā valstī. Es vadīju pirmo asociācijas sēdi, viņš teica uzrunu - „Pirms 40 gadiem Rīgā bija krievu tanki, tagad beidzot esam brīvi, varēsim darīt labas lietas!" Ēriku Melku ievēlēja par Ginekologu asociācijas prezidentu, es viņam zaudēju divas balsis. Protams, viņam bija jābūt par prezidentu!"

Nebīties savienot organizatoriskas aktivitātes ar praktisko darbu viņš mudināja arī jaunos kolēģus. Tā iedrošināja Aiju Tulu-Rijkuri radīt žurnālu Dzemdniecība un ginekoloģija. „Kad atrunājos - vai nu es būšu labs ginekologs, vai redaktors, teica: muļķības! Viņa viedoklis bija - nevar būt labs ārsts, ja nelasa jaunāko literatūru, ja nerak­sta un nav gatavs uzstāties."

Latvietis ar lielo burtu

Ēriks Melks kopā ar draugiem mājās klausījās Amerikas balsi, spēlēja šahu un, protams, neizpalika sarunas par politiku. Laikā, kad nedrīkstēja domāt par brīvību, Ēriks Melks gribējis uzstāties latviešu valodā. Helēna Bergmane: „Ai, reizēm bija traki! Viņš - Rīgas, es republikas galvenais ginekologs. Padotība - ačgārna. Cik neesmu viņu raustījusi aiz rokas izrunāšanās dēļ par nacionāliem jautājumiem. Lielā sanāksmē, kur gandrīz visi klausītāji ir krievu tautības, viņš iziet tribīnē un runu sper latviešu valodā. Zālē neapmierinātība - ņe paņimaju (nesaprotu - kr. val.)!"

Viņu interesēja Latvijas vēsture, viņa spalvaskātam pieder grāmata par brīvības atgūšanas cīņām 1919. gada 22. un 23. maijā Mūžam nerims varoņa gars. Kolēģi ar apbrīnu atceras arī Ērika Melka drosmīgo soli - padomju laikā savā mājas akā bija paslēpis galvu no ģenerāļa Baloža monumenta. Šķiet, kāds augstāks spēks, autoritāte un paziņu loks viņu sargāja, jo ar brīvdomīgo garu un tiešo mēli viņš ne reizi vien varēja iekulties nepatīkamās ķezās. Georgs Jankovskis: „1953. gadā tikām iesaukti uz trim mēnešiem padomju armijā par pulka vecākajiem ārstiem. Jāņu sestdiena, ejam pa Ādažiem. Melks saka: ieiesim baznīcā. Baznīca tukša. Uzkāpu kancelē. Melks mani aicina: dziedi, sniedz koncertu! Tā kā esmu konservatorijas absolvents, tad kādas četrdesmit minūtes dziedāju latviešu un ārzemju romances. Pēc kāda laika satieku klasesbiedru, kurš bija čekas partorgs: mums ir ziņojums, ka tu esi dziedājis baznīcā. Nē, mans tēvs ir dziedājis baznīcā. Biju partijas biedrs, un man nebija atļauts dziedāt baznīcā. Acīmredzot Melks bija izrunājies, ka esam bijuši baznīcā un, lūk, viens partijas biedrs ir lūdzis dievu un dziedājis baznīcā."

Bīdīja latviešu ārstus amatos

Kā Latvijas patriotam Ērikam Melkam ļoti rūpēja, lai tieši latvieši ieņem vadošus amatus. Helēna Bergmane: „Mani kā tādu putnēnu 1972. gadā ielika par republikas galveno ginekologu. Melks teica: ej, ej, palīdzēšu. Un viņš tiešām palīdzēja. Kad republikas slimnīcās bija smagie gadījumi, es nekautrējos, teicu, ka nebraukšu viena, lai līdzi dodas arī Melks!"

Līdzīgas atmiņas ir arī Baibai Paijei: „Gaiļezera slimnīcā esmu Melka ieliktenis. Kāpēc viņš mani bīdīja? Viņam patika, ja lietišķi un daudz strādā. Tā kā esmu tieša, nacionāli noskaņota, neciešu lišķīgumu, mēs sapratāmies." 

Interesanta epizode ir Aijas Tulas-Rijkures atmiņās: „Pēc 6. kursa beigšanas Rīgā varēja palikt vien tie, kuriem bija mazi bērni, kuri bija precējušies, turklāt dzīvesbiedram vajadzēja būt augstākajai izglītībai. Dakteris Melks bija tas, kurš man teica: „Es tevi, Aigarīt (mans meitas uzvārds) izpestīšu. Man ir pazīstama Iklāva, Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, uztaisīsi fiktīvu laulību, pēc tam varēsi izšķirt. Ar vienu kolēģi sirsnīgi pasmējāmies - kāpēc nē? Melks nevarēja saprast, kas tā par sistēmu, kas latviešiem neļauj palikt Rīgā. Ja jau reiz bija tāda prasība, tad bija gatavs darīt visu, lai to apietu. Bet es iedomājos, ka man būs smērēta pase, jo cilvēks jau nebija īstais, un izlēmu tā nerīkoties."

Ērikam Melkam ļoti rūpēja ginekoloģijas saknes, lai ginekologi būtu vienoti. Viņš ir grāmatas Ginekologs profesors Ernests Putniņš un četri medicīnas zinātņu doktori autors. Aija Tula-Rijkure: „Viņa kontā ir arī grāmata Vecmāšu izglītības izveide Latvijā. Dzemdību un sieviešu slimību speciālisti pasaules krustcelēs. Konferencēs Melks aicināja auditoriju, lai iesniedz gan savas fotogrāfijas, gan aprakstus par sevi. Cilvēkiem tas varbūt šķita neizprotami, bet viņš gribēja uzsvērt, cik nozīmīgs ir mūsu katra devums."

Lepns par bērniem, par māju, par gleznām

Tik daudz sevi atdodot pacientiem, kolēģiem, sabiedrībai, protams, laika ģimenei palika maz. Tā bija spožuma cena. Erna Zenta Melka: „Pietika ar to pašu mazumiņu. Kāds viņš bija ikdienā? Straujš, valdonīgs. Ļoti gribēja, lai bērni iet mūsu pēdās. Dēls gan stingri turējās pretī: ja tu spiedīsi mani kļūt par ārstu, iešu prom no mājām! Ja Ēriks bija kādā sabiedrībā, gribi vai negribi, viņš vienmēr bija centrā. Ne vienmēr tas varēja patikt. Mūsu dzīvē bijuši dažādi brīži. Bijušas gan nešpetnības (bet kuram gan to nav!), gan ļoti skaisti mirkļi: koncerti, teātra izrādes, braucieni uz Melno jūru un trīsdesmit trešajā dzimšanas dienā - trīsdesmit trīs rozes. Sarkanas, smaržīgas... Ziemassvētkos es, Ēriks un bērni cepām piparkūkas, pasniedzu tās ar meža zemeņu ievārījumu. Visa ģimene kopā bijām arī zemeņu laikā - kad tās novācām un tīrījām. Ērikam ļoti patika arī svecīšu vakari, tad viņš ņēma bērnus pie rokas un veda uz Matīsa kapiem."

Ērikam Melkam ļoti būtiski šķita, lai bērni labi zinātu valodas. Kad Dace un trīs gadus jaunākais Ēriks (Ērika vārds jau tiek nests trešajā paaudzē) vēl bija mazi, viņš bija sameklējis auklīti, kas ar bērniem rotaļājās, sarunājoties vācu valodā. Vēlāk viņš bērnus sūtīja mācīties angļu valodu pie skolotājas, pie kuras pats bija apguvis valodu. Vēl tagad klīst nostāsti, kā Ēriks Melks gājis vizītē kopā ar meitu Daci, savstarpēji sarunājoties angļu valodā.

Dace Melka: „Bērnībā ar tēvu kopā nebijām ļoti daudz, jo viņš rakstīja disertācijas, bija slimnīcā, mājās - zvani no un uz slimnīcu. Vasarās dzīvojām pie tēva brāļa Imantā, ar brāli gaidījām mammu un tēvu dzelzceļa stacijā. Spilgti atceros, kā ar tēvu gāju pie viņa drauga mākslinieka Egona Cēsnieka uz darbnīcu, tēvs sarunājās ar māk­slinieku, skatījāmies gleznas, un Cēsnieks mani zīmēja. Vienmēr ar brāli un tēvu Ziemassvētku vakarā gājām uz Mārtiņa baznīcu. Tie brīži, kad biju kopā ar tēvu, bija ļoti nopietni. Tie bija svētki, svarīgs laiks."

Daces brālis Ēriks, apkures sistēmu projektēšanas firmas Mesako valdes priekšsēdētājs: „Ar tēvu gājām kopā uz slidotavu, uz hokeja sacensībām, peldbaseinu - uz to mums bija abonements vairākus gadus. Vecāku atvaļinājuma laikā braucām uz Ragaciemu, dzīvojām teltīs. Jā, tēvs kolēģiem darbā varēja pateikt visu, ko domāja, neskatoties uz amatiem un nopelniem. Bet mājās viņš daudz ko noklusēja, es tik daudz neklusētu attieksmē pret bērniem. Viņš bija ­stingrs tēvs, bet tas neizpaudās bļaušanā vai pēršanā. Viņš bērnus cienīja kā personības."

Vēl viens Ērika Melka sirds stūrītis piederēja gleznām. Viņš bija lielos draugos ar daudziem māksliniekiem: Jāni Pauļuku, Egonu Cēsnieku, Herbertu Siliņu un citiem. Arī viņa darba vietā - Sarkanā Krusta slimnīcā - pie sienām dzīvoja gleznas. Dace Melka: „Ja bija jāizvēlas, nopirkt ledusskapi vai gleznu, tēvs priekšroku deva gleznai."

Un vēl, protams, bija māja. Piecdesmit gadu vecumā Ēriks Melks kopā ar dēlu sāka būvēt māju Kauguros. Ai, cik lepns viņš bija par savu darbu, veda kolēģus to izrādīt, gribēja iekopt skaistu dārzu - meklēja ūdensrozes dažādās krāsās, izveidoja krāsainu rododendru koloniju. Ērika Melka dēls: „Es tolaik mācījos aspirantūrā, bet tēvs pelnīja naudu mājai. Skatoties uz viņu, bieži domāju - nu, kā viņš tāds ievērojams dakteris nes ķieģeļus, betonē, ielaiž roku ēvelē, un jau nākamā dienā ir pirmais nodaļā un stāv pie operāciju galda. Celtniecībā viņš nebija ģēnijs, te viņš gāja cauri ar savu entuziasmu. Ar kolosālām darbspējām."

Dace Melka: „Tēva mūsu vidū nav jau sešus gadus, taču viņa uzceltajā Jūrmalas mājā daudz kas ir saglabājies tieši tā, kā viņš to atstāja. Gleznas pie sienām. Viņa rakstāmgalds. Papīri uz tā. Ir sajūta, ka vēl vakar viņš te bija..."

Bet dvēsele, kur tā paliek,

Man mazam teica: nesatrūd.

Dievs ieliek to sev kabatā. (A. Čaks)

Foto: no Melku ģimenes arhīva