Latvijas ginekoloģijas rezidente Bāzelē. Ieva Baidekalna
Kādi ceļi jūs aizveda uz Šveici, uz Bāzeli?
Gan skolas, gan studiju gados vienmēr esmu bijusi nemiera gars. Tā arī šoreiz izlēmu, ka jāpiesakās Bertrama un Kristapa Zariņu stipendijai. Rit mans rezidentūras gads ginekoloģijā-dzemdniecībā, sapratu, ka Latvijā kļuvis par šauru. Gribēju paskatīties, kā šīs lietas notiek citās valstīs.
Par stipendiju biju ļoti iepriecināta, jo studiju gados vienmēr uzskatīju, ka tikai izredzētie kļūst par šīs prestižās stipendijas laureātiem, tāpēc jo lielāka bija mana sajūsma, kad prof. D. Krieviņš piezvanīja un teica, ka viņam esot tikai viens jautājums! Stipendijas laureāti bijām trīs: es - ginekoloģe - un divi puiši: viens ķirurģijas rezidents, otrs - anestezioloģijas rezidents. Anesteziologs devās uz Kanādu, ķirurgs - uz Vāciju. Manai kursa vadītājai bija nodibināti sakari ar Bāzeles klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģijas nodaļas vadītāju profesoru Johanu Biceru. Viņa galvenais priekšnoteikums - rezidentam labi jāzina vācu valoda, lai varētu komunicēt ar pacientiem. Tā kā esmu beigusi Āgenskalna ģimnāziju, manas vācu valodas zināšanas ir ļoti labas. Tā arī nolēmām, ka man jābrauc uz Šveici, uz Bāzeli.
Cik mēnešus pavadījāt Šveicē?
Divus. No pagājušā gada 29. septembra līdz decembra sākumam. Šajā laikā Bāzeles klīniskās universitātes klīnikā rotēju pa vairākām nodaļām. Viņu viedoklis par ginekoloģijas klīniku ļoti atšķiras no mūsējā. Turienes ginekoloģijas klīnikā ir tādas jomas, kādu pie mums nav, piemēram, psihosomatika. Ginekologi nodarbojas ar sociālajiem jautājumiem - konsultē sievietes no ģimenēm ar vardarbību, vientuļās mātes, mazgadīgās grūtnieces. Bicera klīnika no citām klīnikām Šveicē ar to arī atšķiras: tā ir specifiski orientēta uz šādiem sociāli smagiem jautājumiem.
Prestiža ziņā tā ir viena no Šveices vadošajām klīnikām. Ir vēl divas lielākas klīnikas Cīrihē un Bernē, katrai sava specifika. Bāzeles ginekoloģijas klīnikā notiek aptuveni 2000 dzemdību gadā. Salīdzinot ar Latviju, ginekoloģijas-dzemdniecības klīnika varētu atbilst mūsu Stradiņiem. 
Kā izveidojās sadarbība ar šefu Johanu Biceru?
Šefs bija ļoti pretimnākošs un atsaucīgs. Šos divus mēnešus mēs dalījām vienu kabinetu, par ko citi klīnikas rezidenti mani vilka uz zoba.
Sadzīvisko puisi Šveicē nodrošināja klīnika?
Nē, ar to bija diezgan sarežģīti. Man laikus pateica, ka var piedāvāt slimnīcas viesnīcu, taču to nevarēju atļauties. Ar paziņu starpniecību atradu kundzi, viņas privātmājā (apmēram 20 minūšu gājienā no slimnīcas) īrēju istabiņu. Taupot naudu, neizmantoju sabiedrisko transportu. Tas bija labs veids, kā iepazīt pilsētu. Redzēju daudz vairāk nekā tad, ja būtu braukusi ar autobusu.
Pastāstiet par vienu dienu Bāzeles ginekoloģijas klīnikā!
Nevaru teikt, ka Latvijas ārsti nestrādā daudz, viņi arī ir ļoti nodarbināti, bet tas, ko redzēju Šveicē...! Viņu darba diena sākas pulksten 7:20 ar tā saukto klīnikas piecminūti, kurā piedalās gan vecmātes, gan ārsti un klīniku vadītāji. Tajā tiek spriests par visiem notikumiem iepriekšējā diennaktī, rādītas kardiotokogrammas dzemdībās, pārspriesti dzemdību situāciju risināšanas veidi. Ja bijis kāds akūts "ķeizars" vai "vakuums", klīnikas vadītājs kārtīgi "izpurina" dežūrpersonālu, jautā, kāpēc izvēlējās tādu taktiku. Pēc tam visi pulcējas uz vēl vienu apgaitu pa dzemdību zālēm, kur tiek nodota maiņa. Uz vietas tiek lemta tālākā rīcība, izvēlēta taktika un izspriestas akūtās lietas.
Rezidentus dienas gaitā sadala pa sfērām. Daļa iet uz operācijām, plānveida ķeizargriezieniem, paralēli notiek arī dzemdību darbs. No pulksten 12 līdz 13 viņiem ir pusdienlaiks, bet tajā parasti notiek tālākizglītības pasākumi, ko organizē klīnika. Dažreiz tiek pieaicināti arī vieslektori. Mums bija daudz semināru, piemēram, par vakuuma lietošanu dzemdībās, tos vadīja vieslektors no Stenforda universitātes. Rezidenti un pārējais personāls paņem pusdienu sviestmaizes un kafijas krūzes un dodas klausīties lekciju. Tad atpakaļ darba gaitās. Oficiāli darba diena beidzas pulksten 17:00, bet Šveices sistēma paredz, ka ikviens ārsts par katru stacionāra posmu gan dzemdniecībā, gan ginekoloģijā sagatavo vēstuli pacientes ģimenes ārstam un ginekologam. Līdz ar to viņiem ir diezgan daudz papīru darbu. Pārsvarā tos veic rezidenti, bet virsārsti jeb "oberārsti" tos tikai koriģē. Ārsti no slimnīcas iziet tikai ap astoņiem vakarā. 
Pārsteigumi labā un sliktā nozīmē...
Man ļoti simpātisks šķita veids, kā viņi komunicē ar pacientiem, cik ļoti skrupulozi pieiet ikvienas problēmas izskaidrošanai. Katram pacientam tiek veltīts tik daudz laika, cik vajadzīgs, lai viņš saprastu, kāpēc konkrētā manipulācija nepieciešama. Ja līdz šim man šķita, ka es ļoti daudz runāju ar pacientiem, mēģinu visu izskaidrot, tad tur pieķēru sevi domājam, ka nupat jau tā runāšana iet pa riņķi jau ceturto reizi... Šajās sarunās bieži piedalās arī pacienta ģimene, kas ir sīki par visu informēta. Viņi ļoti labprāt iesaistās diskusijās, "purina" ārstu un gaida paskaidrojumus. Ārsts nevis uzspiež viedokli, bet izskaidro, kāpēc jādara tā vai citādi, tādējādi nodrošinoties pret konfliktsituācijām nākotnē. Tāpēc pacients ir informēts par katru soli. Ārsti nebaidās runāt arī par komplikācijām. Tas ir atšķirīgi no Latvijas. Pirms Šveices biju Beļģijā, jau tur pamanīju atšķirību ārstu un pacientu attiecībās. Gan Šveicē, gan Beļģijā novēroju lielu paļāvību uz ārstu. Ja ārsts saka - šis ir labākais variants, kā pašreiz varam rīkoties, tad pacients to akceptē. Nemēģina par to pašu diskutēt vēl ar pieciem citiem ārstiem. Pacients ļoti uzticas tam, ka ārsts ir izglītots, intelektuāls, ka viņš pieņems lēmumu, kas pacientam vislabākais. Domāju, tas lielā mērā saistīts ar skrupulozo izskaidrošanas darbu.
Tāpat arī sapratu, ka viņi ļoti ņem vērā algoritmus un vadlīnijas, un tā mums Latvijā ļoti pietrūkst. Ir jomas, kurās mums ir idejas, katram ārstam savs scenārijs, kā problēmu varētu atrisināt, bet nav vienas nostādnes, pēc kuras vairāk vai mazāk strādā visi. Viņi ļoti uzticas pētījumiem. Man bija paciente ar tahikardiju auglim 32. grūtniecības nedēļā. Viņi konsultējās ar kardiologiem, lasīja pētījumus par šo jomu, izmantoja medikamentus, kuriem vismazākais iespaids uz bērniņu, un veica kardioversiju. 
Kā Šveices klīnikā izskata sarežģītus gadījumus un kļūdas?
Katru ceturtdienu sapulcē šādus gadījumus analizē. Ja tobrīd nav neviena akūta pacienta, izskata vecākus gadījumus. Šveices ārsti analizē un ļoti skrupulozi pieiet visiem kļūdas posmiem. Izrunā, kāpēc tā noticis, ko varētu darīt, lai tā vairs nenotiktu. Latvija vēl ir tikai ceļā uz perinatālā audita ieviešanu. Šveices ārsti nemitīgi sagatavo teorētisko un praktisko materiālu pārējiem nodaļu ārstiem - par konkrētiem piemēriem, dalās pieredzē. Šādās diskusijās tiek uzturētas un atsvaidzinātas zināšanas.
Vai šie divi mēneši bija normāls darbs vai vairāk skatīšanās pār plecu?
Sākumā viņi taustījās, centās pārbaudīt, cik labi saprotu vācu valodu. Jau pavisam drīz visi bija izbrīnīti par to, cik labi ģimnāzijā var iemācīties runāt vāciski. Kad pārliecinājās, ka ar pacientiem varu brīvi runāt, sāka uzticēties vairāk. Protams, viņi neatstāja mani vienu ar pacientu, taču man bija iespēja padarboties arī patstāvīgi.
Ar kādām jaunām tehnoloģijām, kādu Latvijā vēl nav, varējāt strādāt?
Piemēram, da Vinči sistēmas robots. Latvijā tāda noteikti nekad nebūs, jo tas maksā miljonus. Atklāti sakot, pat nezinu, vai šī dārgā "mantiņa" ir to vērta. Iespējams, vairāk - spoža "broša", ar ko palepoties klīnikai: mums ir robotķirurģija. Dzemdniecībā ir ļoti labi aprīkotas dzemdību zāles ar bezvadu kardiotokogrāfijas lasītājiem, viss tiek elektroniski fiksēts. Nav iespējams no kardiotokogrammas noplēst fragmentu un izmest miskastē. Pacienta slimības vēsturi var atvērt elektroniski un paskatīties, kā ārsts vadījis dzemdības. Tam ir savi plusi un mīnusi. Ārstam ļoti labi jāpārzina materiāls, vadlīnijas, lai varētu adekvāti reaģēt. Šveicē viņi ļoti baidās par katru gadījumu. Vēl tur daudz vairāk nekā Latvijā operē laparoskopiski. Tas nozīmē mazāku stacionēšanas dienu skaitu, mazāk komplikāciju un labāku pacienta pašsajūtu.
Operēšanas tehnika jau vienmēr atšķiras.
Viņi "ķeizaru" veic trijatā, mēs Latvijā to darām divatā. Šādas tādas lietas atšķiras, bet principā operāciju gaita ir ļoti līdzīga.
Ko, skatoties pār plecu, var iemācīties?
Ļoti daudz. Pieeju pacientam, domu dažādību, iespējamās modifikācijas situāciju risināšanai. Tas ir ļoti liels ieguvums, kaut arī pats nepiedalies vai noskaties uz to attālināti. Jo medicīna nav tikai zinātne, bet tomēr arī māksla. Protams, ja tur atrastos ilgāku laiku, man noteikti būtu iespējas arī pašai vairāk darboties, dežurēt, asistēt kā pirmajam asistentam. Domāju, ka laika limits ietekmēja daudz, jo man bieži jautāja, cik ilgi būšu klīnikā. Sākumā nesapratu - kāpēc, bet tad apjautu: lai pārliecinātos, vai ir vērts ļaut man pamēģināt vai nav.
Vai brīžam nešķita, ka atņemat darbu šveiciešu rezidentiem?
Rezidenti Šveicē no rezidentiem Latvijā atšķiras ar mērķtiecību. Zina, ka ir izvēlējušies ginekoloģiju-dzemdniecību un mērķtiecīgi uz to iet, krājot nepieciešamo manipulāciju skaitu, kas rezidentūras laikā jāpaveic. Viņi neiedziļinās emocijās, ļoti pragmatiski pieiet lietām - tas ir mans pacients, mana operācija; sistēma viņiem to ļauj darīt. Man Latvijā tik lielu iespēju rīkoties nav bijis, nav tik lielas vecāko kolēģu uzticēšanās kā Šveicē. Tur galvenais darbaspēks ir rezidenti, bet "oberārsti" tiek iesaistīti tikai situācijās, kad rezidents ar kādu konkrētu klīnisku gadījumu netiek galā. Piemēram, laparoskopijā neizdodas izdalīt olnīcu vai rezidents nesaprot, no kuras puses labāk operēt - atnāk virsārsts, iesāk, pēc tam turpina rezidents. Viss notiek bez pārmetumiem. Viņi apzinās, ka jaunie ārsti nomainīs vecāko paaudzi, un viņu virsār-stiem nav žēl ieguldīt laiku un zināšanas, lai rezidenti uzlabotu prasmes.
Kā no studentu sola var nokļūst šādā prestižā klīnikā?
Šveices sistēma ir analoģiska Latvijai. Tāpat sešu gadu studijas vispārējā medicīnā, pēc tam jaunie ārsti stājas rezidentūrā un mācās piecus gadus. Vienīgi atšķirībā no Latvijas rezidentūras - tur sistēma ir ļoti precīza, rezidentūras laikā jāizpilda noteikts manipulāciju skaits, ko nodrošina slimnīcas datorizētā uzskaites sistēma. Ja rezidentūras plānā rakstītas 20 laparoskopijas vai 20 abdominālās histerektomijas, tad jaunais ārsts nevar beigt rezidentūru, kamēr atnes no slimnīcas izziņu, ka viņš veicis visas manipulācijas. Viņi mērķtiecīgi sēž slimnīcā dienas un naktis, kamēr savāc vajadzīgo manipulāciju skaitu. Pēc rezidentūras parasti ir beigu eksāmens, kad var likt virsārsta eksāmenu. Bet to var kārtot tikai tad, ja slimnīcā ir vakance. Jaunie ārsti Šveicē diezgan brīvi rotē no vienas klīnikas uz citu. Gadu nostrādā Bāzelē, tad atrod izdevīgāku vietu Cīrihē vai Lucernā. Latvijā mēs tomēr pārāk pieķeramies vienai darbavietai. 
Kāda ir jaunā ārsta vieta dakteru sabiedrībā?
Rezidenti savā starpā ir draudzīgāki nekā Latvijā. Ir neliela konkurence, zināms, ka viens spēcīgāks tajā vai citā jomā. Taču tas rada tikai veselīgu vēlmi attīstīt sevi, nevis kādu iedzīt kā naglu grīdā. Attiecības starp rezidentiem un klīnikas vadītājiem ir brīnišķīgas. Rezidenti ar nodaļu vadītājiem ir uz "tu". Vadītāji atnāk, pastāsta, visu izskaidro. Šīs attiecības varētu nofilmēt un rādīt, kādas var būt attiecības darbavietā. Protams, ja ir kādi pārkāpumi, tad par to ar rezidentiem tiek runāts, bet neviens viņus nepazemo, viņi principā atrodas uz viena pakāpiena ar virsārstiem.
Paraksturojiet šveiciešu kolēģus!
Ļoti zinoši, ļoti labi orientējas ginekoloģijas un dzemdniecības pētījumos. Harismātiska dzemdniecības klīnikas vadītāja prof. Hoslī - kā staigājoša enciklopēdija. Un tas miers, kas viņā ir arī stresa situācijās!
Šveices ārsti ļoti daudz laika pavada slimnīcā. Viņi neskaita stundas, bet brīžiem šķiet, ka ar patoloģisku baudu priecājas par katru stundu, ko var palikt ilgāk. Viņiem ir elektroniskā "čipēšanās" sistēma: atnākot uz darbu, jāreģistrējas, tas pats jādara aizejot. Protams, virsstundas - apmaksātas. Ļoti mazai daļai ārstu ir ģimenes. Salīdzinot ar vidējo ārstu Latvijā, tur rezidentiem ģimenes dzīve sākas 35 gadu vecumā. Protams, ir ārsti, kuriem jau 30 gados ir divi bērniņi, bet tādu ir ļoti maz. Man radās iespaids, ka viņi tomēr ir ļoti vientuļi, vairāk interesējas par medicīnu nekā citām dzīves jomām. Brīžiem vēlējos vairāk sabiedrības un aktivitātes. Pieteicos sporta klubā - turpat pie slimnīcas ārsti varēja sportot, turklāt ar atlaidi. Centos uzaicināt kolēģi, lai atnāk kopā pavingrot, uz ko viņa atbildēja: "Tu gan šeit esi ļoti labi iejutusies, ir pagājis tikai pusotrs mēnesis un jau esi atradusi sporta nodarbības!" Tas tikai apliecina, ka par to, kas notiek apkārt, viņi īpaši neinteresējas.
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2013.gada marta numurā