Latvijas ģimenes ārstes pieredze Portugālē

Tad, ja valoda jāsāk mācīties no nulles un ja medicīnā neesi nekāds iesācējs. Grūtākais posms ar valodas apguvi nu jau aiz muguras, arī pirmais izmisums un izbīlis slimnīcas uzņemšanas nodaļā mazliet aizmirsts. Kopš augusta viņa strādā atkal par ģimenes ārsti – nelielā pilsētā Nizā pie Spānijas robežas.

“Jā, ir grūti būt tik tālu no mājām, taču tā ir lieliska iespēja apgūt pasauli un mainīt provinciāli šauro domāšanu. Pagaidām smejos, bet varbūt vēl varētu doties uz Āfriku...”

Dzīve piespieda, un es izvēlējos... sauli!

"Ja nebūtu dzīvē vairāki apstākļi sakrituši, droši vien šādam solim nesadūšotos," sarunu sāk L. Sukure. Daktere savulaik zaudēja darbu, jo toreizējā Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra nolēma slēgt ģimenes ārstu koppraksi Rīgā, Pārdaugavā. Lilitai piedāvāja darbu citās ģimenes ārstu koppraksēs, bet viņa atteicās. Auga kredītsaistības, bet diviem no trim bērniem (jaunākā meita šogad sāka medicīnas studijas, dēls ir jaunais dramaturgs) toreiz bija un vēl tagad ir jāpalīdz nostāties uz kājām.

Izšķiršanās par Portugāli notika visai pragmatiski. "Meita Agne Portugālē dzīvo jau desmit gadu. Nevienā projektā, kur mēģināju pieteikties, - Zviedrijā vai Somijā - netrāpījos īstajā laikā īstajā vietā, savukārt Anglijā ceļš līdz praksei šķiet diezgan sarežģīts. Bet Portugālē trūkst ārstu, sākt praksi ir diezgan vienkārši: jāiesniedz CV, profesionālo darbību apliecinoši dokumenti, jānokārto valodas eksāmens," skaidro L. Sukure. "Vēl ļoti būtisks apsvērums - es gribēju sauli! Par katru cenu!"

Stress tik liels, ka neko vairs neatceries - pat rutīnas medicīnu!

Braucot uz Portugāli, Lilitas valodas zināšanas bija apaļa nulle. Viņa spriež, ka 4-5 mēnešos to var apgūt, lai sekmīgi noliktu valodas eksāmenu, bet vajadzīgi vismaz trīs gadi, lai valodu pārvaldītu labā līmenī. "Sākumā izgāju trīs nedēļu kursus pie universitātes. Šķita: ai, viegli! Ko nu portugāļi stāsta, ka valoda grūta, laikam grib palepoties! Tikai vēlāk sapratu, ka no latīņu valodu grupas portugāļu valoda patiešām ir viena no sarežģītākajām."

Adaptēšanās process izrādījies garāks, nekā iztēlojusies. "Brīnījos un pārdzīvoju: kā tad tā, nevaru iemācīties! Sapratu - bez privātskolotājas neiztikšu." Tāpat ne tik viegli ir ielauzīties dialektos, kādos cilvēki runā dažādos valsts reģionos. Taču tajā pašā laikā nomierina portugāļu labvēlīgā attieksme pret ārstiem-iebraucējiem. Iespējams, tāpēc, ka šai tautai mantojumā ir pieredze ar daudzām kolonijām dažādas pasaules malās, - spriež L. Sukure. "Slimnīcu uzņemšanas nodaļās, kur strādāju, bija daudz krieviski runājošu ārstu. Viņi teica: ko uztraucies, mēs ne tuvu nerunājam kā tu! Portugālē ir daudz ārstu arī no Brazīlijas, Kubas, kas runā spāniski, pacienti viņus slikti saprot, bet viņi par to īpaši nesatraucas. Priecē, ka kolēģis kolēģim nekad neatsaka. Pat ja jautājumi nepatīk, cenšas neizrādīt."

Pagājušā gada augustā pēc aptuveni piecu mēnešu valodas mācībām Lilita nokārtoja portugāļu valodas eksāmenu. 15 minūšu garš videoieraksts - ārsta saruna ar pacientu - gramatiski pareizi bija jāuzraksta atstāstījuma formā. Tas arī viss. Lilitu ierakstīja Ordem dos medicos (Ārstu biedrībā).

Viņa drīz vien dabūja darbu lielā slimnīcā Portu - Pedro Hispano slimnīcas uzņemšanas nodaļā. "Man nelika iziet praksi, ļāva uzreiz ķerties pie darba, jo mans CV esot smalks, tā-ā-āda pieredze! Taču ļoti ātri "atsēdos". Pati sev godīgi pateicu: nespēju turēt līdzi. Izmisums un "pirmsinfarkta stāvoklis" - īsti līdz galam nesaproti kolēģus, nesaproti pacientus, lielas bailes - neatliekamajā medicīnā nebiju strādājusi 30 gadu! Tik daudz jaunas informācijas, ka vienubrīd šķita - vairs neko nezinu, pat rutīnas medicīnu. Tagad domāju - varbūt bija nepareizi tā uzreiz padoties..."

Ļaujos darba piedāvājumiem un "plūstu"!

Pagaidām viņa necenšas nobāzēties kādā konkrētā vietā. "Es "plūstu": no Portu uz valsts dienvidiem, tagad atkal kāpjos atpakaļ uz ziemeļiem. Ja man piedāvā darbu, pieņemu to un dodos atkal uz citu vietu. Man piedāvāja dienvidus. Lai būtu dienvidi! Izrādās, man te itin labi patīk! Turklāt dienvidos maksā labāk nekā ziemeļos."

Pēc pirmās pārciestās sakāves Portu aizsūtījusi dokumentus vairākām ārstu rekrutēšanas firmām un šā gada janvārī nokļuvusi valsts pašos dienvidos - Portimao veselības centra akūto pacientu pieņemšanā, kur astoņās stundās bija jāapskata vidēji 30 pacientu. "Ja cilvēkam ir akūta problēma, viņš nāk uz šādu neatliekamās palīdzības punktu un gaida rindā - pat trīs četras stundas. Man bija jātaisa rentgens, kardiogrammas, jāšuj. Šajā uzņemšanas nodaļā nostrādāju divus mēnešus - uz šādu laiku man bija noslēgts līgums. Firma, kas mani iekārtoja darbā, neizturēja konkurenci, citas firmas ārstniecības iestādei piedāvāja labākus noteikumus, un es zaudēju darbu."

Sūtījusi atkal dokumentus firmai, kas iekārto ārstus darbā, un saņēmusi piedāvājumu strādāt Odemirā, pilsētā pie okeāna. Tas atkal bijis darbs veselības centrā, kas pilda tādas funkcijas kā mūsu neatliekamā palīdzība. "Mēs lepojamies, ka pie mums ārsti brauc ātrajā palīdzībā. Bet tas ir absurds, tas ir dārgi. Portugālē ārsti to dara reti, pārsvarā brauc paramediķi." Šajā ātrās palīdzības dienestā strādājusi pārī ar otru ārstu, taču gadījumos, kad akūtu slimnieku viens ārsts pavadījis uz slimnīcu, pārinieks palicis viens."Diezgan liels izbīlis pārņēma brīdī, kad no bulgāru kopienas (Alentežu provincē ir daudz siltumnīcu, kur audzē salātus, ogas, puķes utt., un šajā smagajā un mazapmaksātajā darbā tiek nodarbināti bulgāri, ukraiņi, rumāņi) atnesa mirušu bērnu. Skaists puisītis, lielām skropstām. Sākām reanimēt, bet viņš jau bija miris. Labi, ka blakus bija pieredzējis medbrālītis. Viņš pārtrauca manu mulsumu, teica, ka jābeidz reanimācijas process. Sarakstīju dokumentus. Tad pa kārtai nāca radinieki, sešpadsmitgadīgā māmiņa, un visiem viens un tas pats jautājums: kā jūtas puisītis? Runas, gaudas, vaimanas, kliedzieni..."

Pēc darba Odemirā Lilita šovasar pieņēmusi ģimenes ārsta darba piedāvājumu Nizā, mazā pilsētiņā Alentežu augstienē (Alto Alentejo) starp Portalegre un Kastelo Branko, 40 kilometru no Spānijas robežas. Alentežu ir bagātākais Portugāles novads Težu upes krastos. Tā bagātība ir korķa koks, olīvas, kazas siers, vīns un pat zelts. Alentežu ir augsti klinšu kalni un bezgalīgi līdzenumi. "Man pietrūkst okeāna, bet te ir cits skaistums. Uz okeānu noteikti aizbraukšu!"

L. Sukure stāsta, ka atrast darbu nav grūti, darba sludinājumi ir ārstu biedrības mājaslapā, aktīvas ir rekrutēšanas firmas, kas slimnīcām piegādā darbaspēku. Īpaši pieprasīti ir ārsti slimnīcu neatliekamajā palīdzībā/uzņemšanas nodaļā. Tagad atkal esot darba piedāvājumi valsts ziemeļos, bet viņai patīk dienvidi. "Par dienvidniekiem mazliet iesmej, viņi paši teic: visas anekdotes sākas un beidzas par mums. Pašos dienvidos jūtama arābu kultūras ietekme, te cilvēki arī vairāk krāpjas. Nopirku mašīnu labā stāvoklī. Redzēju, protams, ka nav labā stāvoklī. Man saka: tev ir veca mašīna, un tu gribi, lai tā iedarbinās?! Jā, gribu! Jo tas ir Volvo," Lilita smejas.

Ģimenes ārstes spānietes vietā latviete

Vairāk nopelnīt var, strādājot neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, kur ir stundu likme, taču ģimenes ārsta darbs ir rimtāks. Nizas veselības centrā ir vairākas ģimenes ārstu prakses; iepriekš veselības centra vietā slējusies neliela slimnīciņa. "Arī Portugālē vērojama tendence likvidēt mazās slimnīcas, stacionāro veselības aprūpi koncentrēt lielajās slimnīcās. Tas ir pareizi, bet jārēķinās ar cilvēku neapmierinātību, ja tuvākā slimnīca ir 80 kilometru attālumā."

L. Sukures ģimenes ārsta darba slodze ir 35 stundas nedēļā plus 6 stundu dežūra reizi nedēļā. "Domāju, ka varētu paņemt papildu kādu nakts dežūru slimnīcā 40 kilometrus attālajā blakus pilsētiņā. Portugāles slimnīcu uzņemšanas nodaļās strādā daudz ukraiņu, krievu ārstu. Nostrādā 24 stundas un pārbrauc uz citu vietu, jo vienā vietā aizliegts strādāt ilgāk par diennakti. Mēnesī mājās guļ tik kādas trīs naktis. Pelna naudu. Portugāļi tā uz darbiem neplēšas. Es arī tik traki negribu strādāt, taču mazliet piestrādāt varētu. Sākumā mazliet baidījos no nakts dežūrām, taču dienu pēc nakts dežūras varu izturēt."

Lilitas ģimenes ārsta praksē ir nepilni divi tūkstoši pacientu, starp viņiem arī deviņdesmitgadīgi un simtgadīgi kungi un kundzītes. Palīgos - viena māsiņa un administratore. Māsiņa pilda ārsta nozīmētās procedūras: izskalo, nomaina katetru, pārsien pacientu, palīdz aprūpēt zīdaiņus, cukura diabēta slimniekiem atgādina, ka pagājuši trīs mēneši un jātaisa analīzes utt. "Māsiņa nesēž man līdzās pieņemšanā, bet citā kabinetā dara savu darbu. Ja man ko vajag palīdzēt, atnāk. Māsiņa ir portugāliete, sākumā nebija īpaši priecīga, ka esmu strādājusi ātrajā palīdzībā, jo darbojos ātri."

Ja ātrajā palīdzībā blakus ir otrs ārsts, kam var palūgt padomu, ar kuru var sadalīt darbus (L. Sukure atzīst, ka tīri fiziski viņai netīk šūt), tad ģimenes ārsta praksē neviens aiz muguras nestāv. "Viena lieta ir akūtās situācijas, kas jārisina. Otra puse - cilvēki nāk pie ārsta, lai patērzētu. Runā, sarunā, aprunā. Piezvana, pajautā, kurš ārsts dežurē. Pēdējā dienā pirms došanās uz Latviju domāju - ātri sarakstīšu receptes, bet skatos - pilns ar cilvēkiem! Pacienti teic, ka saprot mani labāk nekā iepriekšējo ārsti - spānieti. Runāju lēnām, veidoju vienkāršus teikumus, ieklausos, viss notiek uzmanīgi. Un visi ir sajūsmā!"

L. Sukures pārziņā ir divi ciematiņi - katrs apmēram 15 km attālumā no Nizas. "Ap deviņiem no rīta mēs ar medmāsu un administratori sapulcējamies, lai dotos uz šiem ciematiņiem. Paldies Dievam, mani palīgi ciena ārstu, ievērojuši, ka ierodos mazliet agrāk, un mēs ap deviņiem tiešām izbraucam. Kaut gan portugāļos jūtama at tieksme: mieru, tikai mieru!"

Dienā vidēji pie ģimenes ārsta atnāk 8-10 pacienti, bet ir krietna kaudze ar receptēm, kas jāsaraksta. Portugālē ir ieviesta elektronisko recepšu sistēma, taču viņas praksē datora neesot. "Ja te palikšu ilgāku laiku, tad gan jau to "izspiedīšu"," smejas L. Sukure.

Mājas vizītēs ģimenes ārsti brauc, bet retāk nekā Latvijā. Slimniekus mājās aprūpē vidējais medicīniskais personāls. "Piemēram, reizi nedēļā māsiņas vai medbrālīši (to te ir daudz!) veic pēcinsulta slimnieku aprūpi. Ģimene par ļoti saprātīgu samaksu var algot kopēju. Brīžam domāju: jūs ne­esat redzējuši, kā Latvijā ģimenes mokās ar insulta slimnieku, kas guļ absolūti nepiemērotā gultā, nav higiēnas līdzekļu... Tur par to tiek domāts. Ir dienas centri dažādu profilu pacientiem, onkoloģiskiem slimniekiem ir iespēja nomirt civilizētos apstākļos slimnīcā, tāpēc nevienam piederīgajam nav jānomirst līdz ar tuvinieku."

Ārsta viedokli ciena un inspekcijas strādāt netraucē

"Viena no lietām, kas atšķiras, - Portugālē vairāk ievēro subordināciju. Ārsta viedoklis ir primārais un tiek cienīts. Ne administratorei, ne māsiņai neienāks prātā dot medicīniskus padomus, turklāt vienlaikus ar ārstu," novēroto atklāj L. Sukure. "Ja farmaceitam par receptē rakstīto rodas šaubas, viņš tās neizsaka cilvēkam (kā pieredzēts Latvijā), bet piezvana ārstam un pajautā. Tiešām jūtu, ka ārstus te ciena. Mazā pilsētiņā katrs zina parādīt ielu, kur dzīvo ugunsdzēsējs, kur - dakteris."

Rūpes par sevi izjūt ikdienā: pieskata, vai dakterīte paēdusi, vai apmierināta ar sadzīves apstākļiem. "Esmu apmierināta, man ir mājiņa trīs līmeņos, ar plašu guļamistabu, divām vannas istabām. Odemirā, kas ir kūrortpilsēta, šī sadzīves puse nebija tik civilizēta."

Vēl viena atšķirība, uz ko norāda L. Sukure, - ārsts Portugālē netērē enerģiju, lai domātu un baidītos, vai uzrakstījis pareizo šifru, nedod Dievs, kļūdīsies un pārtērēs līdzekļus vai nepareizi izrakstīs slimības lapu. "Latvijā man visu laiku bija jāuztraucas par šīm muļķībām - atnāks no inspekcijas un sodīs par to, ka esmu kaut ko izdarījusi nepareizi. Esmu vairākkārt sodīta, pēcāk rokas trīcēja, nesapratu, vai drīkstu pacientam saukt reanimācijas brigādi vai tomēr ne."

Tāpat pacienti nebaidās ārstiem uzdot jautājumus. Ja jaunos vecākus moka jautājums par zīdainītim sataustītu lieku skrimslīti, ko iepriekš nemanīja, viņi brauc pie dežūrārsta, kas pieņem līdz astoņiem vakarā, vai naktī uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Un viņus neviens par to nenosoda, nedusmojas.

Ar ārstiem-iebraucējiem Portugāle zināmā mērā ir atrisinājusi darbaroku deficītu. Taču tam ir "garoza" - uzņemšanas nodaļās strādā daudz viesārstu, kas te ir tikai naudas dēļ. Atbrauc no Sanktpēterburgas un praktiski divus mēnešus no vietas strādā, jo mērķis ir uzbūvēt māju. Neiespringst, ja valodas barjeras dēļ pilnībā nesaprot pacientu, dažkārt jūtama arī paviršāka attieksme. L. Sukure atceras epizodi uzņemšanas nodaļā: "Pacients sūdzas, ka vēders nav izgājis, man ir aizdomas, ka viņam sākusies nieru nepietiekamība. Esmu krietni satraukusies. Bet kolēģis krieviski saka: ja pacients sūdzas par vēdera aizcietējumu, tad nozīmēsim klizmu. Mieru, tikai mieru!"

Mazie ķeizari un svētais pusdienas pārtraukums

"Bieži portugāļiem saku, ka mīlu Portugāli! Man tiešām ļoti patīk viņu zeme, temperaments," smaidot stāsta L. Sukure un acu priekšā uzbur ainu ar augumā maziem, skaļiem, ģimeniskiem un viesmīlīgiem portugāļiem. Jā, mazliet ārišķīgiem, kam patīk zeltlietas, labas mašīnas un kas mājās skapīšos glabā daudz vāzīšu, glāzīšu, dažādu nieciņu, pie sienām - daudz glezniņu, bet sarunā ir atvērti, smaidīgi, labestīgi.

Un kā viņi lolo savus bērnus! "Burtiski dievina, bērns ir mazs ķeizars! Biju uzaicināta savas portugāļu privātskolotājas vecāku mājās, kur ap piecdesmit radinieku bija sapulcējušies nosvinēt gadu vecās Mariannas jubileju. Četras stundas šie piecdesmit cilvēki viņu glaudīja un bučoja. Un bērns varonīgi četras stundas izturēja, kā viņu mīļo. Bērns paceļ rociņu, un - āāāh! - visi izkūst!" Lilita stāsta, ka tur neviens neuztraucas, ja bērns sāk staigāt pēc gada vecuma. Arī vakcinācijas kalendārs viņiem ir mazliet citāds - potes, ko mūsu bērni saņem pirmajā dzīves mēnesī, portugāļu zīdaiņi tikai otrajā mēnesī. "Uzskatu, tas ir pareizi, jo bērns ir vairāk adaptējies, nav tik liels stress," spriež L. Sukure.

Viņa teic, ka zināmas paralēles ar latviešiem var ieraudzīt mājas kultūrā. "Kad atceros savas tantes, kam bija Ulmaņlaika audzināšana, Portugālē redzu ko līdzīgu - mājai jābūt sakārtotai, uzkoptai. Ja mežs vai pleķītis pie mājas nav iztīrīts, tas ir kauns."

Portugāļiem patīk labi paēst. Brokastīs dienišķā kafijas tasīte, ilgi kavēties nedrīkst, jo darbs gaida. "Kad praksē no rīta visi sapulcējāmies, seko kopīga kafijas dzeršana. Ap pulksten vienpadsmitiem ir neliela pauze, tad atkal kafija. Bet vienos dienā - svētais pusdienas pārtraukums. Neēst pusdienas ir neprāts, tās ir obligātas!" stāsta L. Sukure. Dzirdēti nostāsti, ka arī tālruņa zvani portugāļiem pusdienas pārtraukumā skaitās nepieklājīgi. Lilita pusdienot dodas uz mājām. Paši portugāļi uzturā daudz lieto okeāna produktus, gaļu, dārzeņus, viņai ļoti garšo pākšaugi, kartupeļi, burkāni, ķip lo ki, sīpoli. Ja ir viesis, cep zivis. "Ciemos bija atbraukusi draudzene, no akmeņiem salasījām gliemezīšus - man tos pagatavot iemācīja portugāļu skolotājas vīrs. Reiz ar vecāko meitu Agni atļāvos ēst restorānā pie jūras, taču rēķins bija tāds, ka labāk tomēr gatavot pašam. Portugāļiem ļoti patīk ēst ārpus mājas, lai gan līdz ar krīzi viņi to dara retāk. Ciematiņā var nebūt veikala, bet noteikti būs restorāniņš, kur padzert kafiju. Savukārt vecie cilvēki vakaros izliek krēslu ārā pie mājas, sēž un tērzē ar kaimiņiem."

25 kilometrus ar kājām līdz okeānam

"Iepriekšējā vasarā, kad mācījos portugāļu valodu, gulēju okeāna krastā un sev teicu: klau, nekad dzīvē tu neesi tā zvilnējusi cauru vasaru saulē! Re, un vēl okeāna krastā!" smejoties atceras L. Sukure. Pēc brīža viņa ir nopietna. "Latvijā strādāju nenormētas stundas, lai gan bija mazi bērni. Domāju: ko niekus, izdegšana, kas tā tāda?! Līdz vienā brīdī sapratu, ka esmu tajā iekšā. Pāris reižu saslimu, bija iestājies kritisks brīdis. Bet nedrīkstēju padoties. Gada laikā Portugālē esmu atkopusies, miega režīms atkal ir daudzmaz normāls."

Lilita gan teic, ka tagad brīvais laiks atkal sarūkot. Kamēr nav bijis sava auto, gājusi kilometriem ar kājām. Viņai itin labi patīkot būt vienatnē ar sevi. "Pēdējā mana atrakcija, kad dzīvoju Alentežu provinces dienvidos: nebija auto, nevarēju arī nopirkt autobusa biļeti, bet uz okeānu gribas. Ļoti! Taču līdz tam - 25 kilometri. Pieceļos sešos, somā līdzi lielā karte, kas nav īpaši precīza, un soļoju. Eju un eju, bet okeāna kā nav, tā nav. Tomēr iedzimtais spītīgums neļauj apstāties. Beidzot nokļūstu galamērķī. Tik skaistiiii - klintis, pret kurām sitas viļņi! Apskatu dabas daiļumu, nu jādodas atpakaļ. Uh, atkal 25 kilometri. Eju, satumst, arī garastāvoklis vairs nav tik labs. Nu gan vairs nav skaisti. Nu jau ir grūti. Zvana meitas: māte, kur tu esi? Uz šosejas!"

Lielajās pilsētās ir iespēja baudīt koncertus, izstādes, teātri, savukārt mazajos ciematiņos centrālais objekts ir bibliotēka, kas piedāvā daudz iespēju. Pilsētu dzīvi krāšņo dažādi svētki, kuru organizēšanu apmaksā pašvaldības. "Piemēram, Sardīņu svētki - gan tirdziņš, gan folkloras ansambļi, koncerti. Vai viduslaiku svētki ar lāpām, teātri. Visi pulcējas, tērzē."

Pirms pieciem gadiem Portugālē vēl nav bijis velosipēdu tradīcijas, valsts ziemeļu daļā ļoti mērķtiecīgi attīstīti veloceliņi, tagad viņi apzinīgi ievēro veselīgu dzīvesveidu, riteņo - visa ģimene kopā, visiem galvā glītas ķiverītes.

"Biju ar meitu Agni arī uz atvērtajām ūdenstilpnēm - tīrs ūdens, smiltiņas, mēs sajūsmā, bet portugāļi tik pikniko, nelien ūdenī, stāsta, ka viņiem ir baseins. Kāpēc tā?" neizpratnē ir Lilita.

Vai nepietrūkst svešumā draugu? "Ir internets, ar kura palīdzību uzturu iepriekšējās draudzības. Portugāļi ļoti nečupojas ar svešiem cilvēkiem, tajā pašā laikā ir draudzīgi, piemēram, prakses administratore mani bija uzaicinājusi pie sevis uz dzimšanas dienu. Es arī esmu atvērta. Vienkārši ļaujos jauniem cilvēkiem, ko satieku savā ceļā."

Vecumdienās tērzēšu ar draudzenēm okeāna krastā un tulkošu

L. Sukure atzīst, ka nebūvē sapņus pilis rītdienai, sākumā domājusi, ka varētu palikt Portugālē piecus gadus, tagad spriež, ka varbūt tie būs visi desmit. Ļauj notikumiem ritēt savu gaitu.

Lēmumu doties prom no Latvijas ik pa brīdim ir nožēlojusi, apraudājusies, ka grūti, bail. Bet atpakaļ tomēr negrib. "Esmu ideāla vīramāte - četrtūkstoš kilometru attālumā," Lilita nezaudē humora izjūtu. "Tā ir mana otra dzīve, mana otrā iespēja. Es laikam Latvijā biju kaut ko sevī izsmēlusi, kaut kas manī bija pārdedzis."

No daļas kolēģu dzirdējusi provinciālus izteikumus: ko nu tajās ārzemēs?! Taču Lilita atbalsta arī sēņu lasītājus. Tas ir labi, ka cilvēki rosās. "Jā, daudzi uz mani skatījās jocīgi. Palika distancītē un vēroja, vai izpeldēšu. Pat mani bērni. Nu jau gandrīz esmu izpeldējusi. Tas ir manas dzīves piedzīvojums. Taču lēcienam nezināmajā saņemties bija grūti."

Viņa godīgi atzīst, ka skaita, cik vēl jāstrādā līdz pensijai. Portugālē pensionāri nestrādā, strādāšana portugāļu izpratnē nav vienīgā dzīves jēga. "Es jau visiem saku - ja satikšu multimiljonāru, tad ne sekundi nepalikšu medicīnā," smejas L. Sukure. Viņa nekad nebija domājusi, ka pienāks diena, kad tā domās. Vienmēr teikusi, ka ārsta darbs ir aicinājums, tajā jābūt ar sirdi. Bet nē. Ārsta darbs ir labs amats, tomēr kādā brīdī jāliek punkts. Daudzi portugāļi, aizejot pensijā, atrod citu dzīves jēgu. Kāpēc gan lai tā nedarītu arī viņa? Lilita spriež, ka varētu likt lietā portugāļu valodas zināšanas un tulkot.

Vēl viņai ir kāds sapnis. "Paskat, kā latvieši Spānijā sapirkuši mājas! Bet klimats Portugālē ir vēl labāks! Kad mēs ar draudzenēm būsim vecas, gribētu gulēt saulē okeāna krastā un tērzēt. Latviski."

Foto: no L. Sukures un A. Sukures arhīva