Latviešu doks prērijas vidū. Juris Georgs Mangulis

"Latvijas karogu Filipas pilsētiņā uzvilka, atzīmējot Latvijas valsts 70. gadadienu. Ar norunu - kad Latvija būs neatkarīga, varēs karogu vilkt nost. Latvija ieguva neatkarību, bet karogu Filipā paturēja. Dakteris Mangulis jau gadu ir mūžībā, bet karogs turpina plīvot. Pilsētas galva apsolīja: karogs paliks - kā pateicība par Jura paveikto, godinot viņa piemiņu," stāsta Rasma Lielmane, Jura Manguļa dzīvesbiedre, starptautiski atzīta latviešu izcelsmes vijolniece.

Par Jura Manguļa paveikto liecina daudzie apbalvojumi, ko viņš saņēmis dzīves laikā: viņš ticis uzņemts Dienviddakotas Slavas zālē (bija vienīgais ārzemju izcelsmes pilsonis šajā zālē), 2005. gadā viņu izvēlēja par Dienviddakotas štata Gada ārstu. Tāpat viņš tika pagodināts ar Tomasa Džefersona balvu, kas ir pielīdzināma mūsu Triju Zvaigžņu ordenim. Viņš bija nominēts arī visas Amerikas Gada ārsta titulam, starp četriem kandidātiem paliekot otrajā vietā. Taču Jura Manguļa lielākais apbalvojums, šķiet, bija Filipas un tās apkārtnes iedzīvotāju mīlestība. R. Lielmane atceras, ka Jura Manguļa 50 gadu jubilejas svinībās skolas zāle bijusi pilna ar cilvēkiem, kas sabraukuši no malu malām, - Filipā tādas svinības nebija redzētas!

"Filipā dzīvo laucinieki, viņi nav bagāti, drīzāk trūcīgi. Kad Juris aizgāja, man bija patīkams pārsteigums, cik sirsnīgi ir apkārtnes iedzīvotāji. Lai man tik ļoti nebūtu jārūpējas bēru dienā par ēdienu, viens atnesa paša izceptās smalkmaizītes, otrs veikalā bija atstājis naudiņu, par kuru es varu nopirkt produktus. Arī tagad reizēm no rītiem pie durvīm atrodu sīpolu vai tomātu maisiņu, grozu ar āboliem. Juris viņiem visiem nozīmēja ļoti daudz..." klusi saka R. Lielmane.

Laimīgs, ka palicis dzīvs

Raksturojot Juri Manguli, R. Lielmane saka: Jurim dzīvot prērijas vidū nebūt nebija vienkārši.  Taču viņš savas vēlmes nolika malā un ļoti pašaizliedzīgi pildīja darbu, saprotot, ka ir vajadzīgs šiem cilvēkiem. Kā viņam tas izdevās? Cilvēka personībā liels iespaids ir ģimenei, audzināšanai un dzīves notikumiem, kas slīpē raksturu, - domā R. Lielmane.

Juris Mangulis dzimis 1922. gada 25. martā Rīgā, bet viņa bērnība aizritēja Tukumā, kur viņa tēvs, Latvijas armijas pulkvedis (latviešiem tolaik daudz pulkvežu nebija!), pildīja militārā dienesta pienākumus. Viņam bija tikai deviņi gadi, kad nomira tēvs, tāpēc viņu praktiski uzaudzināja māte viena pati. "Visa pamatā bija morālās vērtības, kas viņam bija ieaudzinātas ģimenē. Un, protams, laba izglītība, ko viņš saņēma Rīgas 1. ģimnāzijā, vēlāk Latvijas un Hamburgas universitātēs."

Skolas gados Juris Mangulis vēlējās kļūt par pilotu. Taču, kad Rīgas 1. ģimnāzijā pildījis inteliģences testu, viņam pasacīts, ka viņa koeficients ir par augstu, lai mērķē uz kaut ko citu. Tā Juris Mangulis izlēma par labu medicīnai, nomācījās divus gadus Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, līdz karš pārtrauca mācības.

Kad Otrais pasaules karš jau kādu laiku bija plosījies, vāciešiem sāka trūkt dzīvā spēka. Oficiāli divīzijas, kur iesauca iekarotās nācijas pavalstniekus un kas bija pakļautas vācu SS, tika sauktas par brīvprātīgām, taču tur nebija daudz brīvprātības. Arī Juris Mangulis saņēma pastkarti, ka jāierodas iesaukšanas komisijā - viņš nokļuva 15. divīzijas sanitārajā rotā. R. Lielmane: "Toreiz viņš iepazinās un ļoti sadraudzējās ar ārstu Pauli Dzintaru. Piedzīvojuši grūtos kara laikus, abi bija sprieduši, ka būs laimīgi, ja paliks dzīvi. Tad varētu kaut vai zem tilta dzīvot..."

Var tikai mēģināt iztēloties, kā ir bargā salā braukt uz Krievijas fronti sarkanos lopu vāģos, izstaigāt krievu sādžas, kauties ar utīm, kuru mazāk nekļūst, un nedēļas laikā, kad fronte vārās, pārsiet aptuveni 1500 ievainoto. Vai trīs diennaktis pavadīt zem klajas debess un atkrist bez spēka sniegā, jo viss ir vienaldzīgs, jo nav spēka. Grāmatā Prērijas ārsts P. Dzintars raksta: "Draugam Jurim Mangulim pudelē bija palicis nedaudz konjaka. Tas bija nežēlīgi auksts, taču, kad malku ieņēmu, pārņēma siltums un atkal piecēlos." Tas, ka alkohols frontē burtiskā nozīmē nereti glāba dzīvību un bija vienīgais laicīgais prieks, nebūs melots. "Abi ar Juri Manguli svinējām viņa dzimumdienu. Viņa pārziņā bija aptieka, un vienīgais alkohols tur bija spirts, kam pieliets kampars, lai sabojātu garšu. Nolēmām, ka no kampara nemirsim, un nosvinējām tīri labi," šajā pašā grāmatā raksta P. Dzintars.

1944. gada 14. augustā Rīgā Juris Mangulis kopā ar citiem divīzijas vīriem uzkāpa uz kuģa Mar-del-Plata, kas vienību pārveda uz Vāciju. Rietumprūsijā - Bērentā - Juris Mangulis pēkšņi saslima ar izsitumu tīfu un tika nosūtīts uz slimnīcu. Savai divīzijai viņš pievienojās Flederbornā, kur kaujās tika ievainots.

R. Lielmane: "Ja esi izdzīvojis karā, tad vērtību pasaule ir cita. Jurī bija milzīga labestība. Viņš varēja citiem savu pēdējo kreklu atdot. Viņam nauda nekad nerūpēja. Cilvēkmīlestība viņā bija ļoti liela un ar gadiem nemazinājās."

Rančeru zemē

Pēc kara Juris Mangulis turpināja medicīnas studijas Vācijā, absolvēja Hamburgas universitāti. Studiju laikā nebija malā sēdētājs - kļuva par pirmās Latviešu studentu padomes priekšsēdētāju pēc kara dibinātajā Baltijas universitātē, rakstīja un publicēja dzejoļus. Viņš domāja: ja nebūtu kļuvis par mediķi, iespējams, būtu "aizgājis" pa rakstniecības līniju.

Vācijā viņš apprecējās arī Ilgu Bērziņu, kas bija žēlsirdīgā māsa leģiona slimnīcā, un 1951. gadā viņi kā Luterāņu palīdzības organizācijas atbalstīti imigranti kopā ar Jura māti Irmu šķērsoja Atlantijas okeānu ar kuģi Sturgis, apmetoties ASV pilsētiņā Hastingā Nebraskas štatā. ASV ārsta licenci iegūt nebija viegli, taču katrā pavalstī bija psihiatriskās un tuberkulozes slimnīcas, kur mazo algu dēļ Amerikas ārsti nevēlējās strādāt un kur labprāt ņēma ārstus bez licences. Tā Juris Mangulis dabūja vietu Nebraskas psihiatriskajā slimnīcā.

R. Lielmane atceras, kā Juris Mangulis atstāstījis kādu kuriozu no Nebraskas laikiem: "Amerikā bez mašīnas nekur daudz nevari izkustēties, tāpēc Juris nolēma iegādāties savu pirmo auto. Viņam iestāstīja, ka ļoti laba izvēle būtu 1936. gada Studebaker, smalka mašīna, ar kuru braukusi viena veca tante svētdienās uz baznīcu. Kā lai viņš, latvietis būdams, zina, ka tas ir standarta amerikāņu joks, ja grib kādam "iesmērēt" mašīnu?! Tā nu Juris devās uz banku prasīt aizdevumu, kas tiem laikiem nebija mazs, un visā nopietnībā stāstīja, ka ar to mašīnu braukusi veca tante svētdienās uz baznīcu. Viņam bankā prasījuši: kā viņu sauc un kur dzīvo. Juris saka: esot dakteris un ir apmeties trako namā. "Jā, protams, tur dzīvo ne tikai dakteri, arī karaļi un prezidenti," - bankā domājuši, ka viens traks pacients nolēmis par milzu naudu iegādāties auto! Beigas bija labas. Juris aizdevumu dabūja."

R. Lielmane stāsta, ka Juris Mangulis būtu gribējis strādāt par psihiatru, taču tad viņam būtu jāstudē vēl septiņi gadi. Tā kā tolaik viņam jau bija ģimene, viņš pieņēma citu lēmumu. "Mazapdzīvotajās Dienividdakotas pavalsts mazajās pilsētiņās nekad nav bijis pietiekami daudz ārstu. Nekas nav mainījies arī tagad, pēc 50 gadiem. Tolaik amatpersonas Dienviddakotā atrada "ģeniālu" risinājumu - aicināt ārzemju ārstus! Amerikāņu ārsti tur nevēlējās strādāt ne jau mazo ienākumu, bet lielās slodzes un vientulības dēļ. Nav viegli būt vienīgajam ārstam mazā pilsētiņā, kur jābūt gatavam palīdzēt 24 stundas diennaktī. Ārzemnieki tika pieņemti ar noteikumu, ka jāatkārto viens interna gads kādā Dienviddakotas slimnīcā, pēc tam vietējā universitātē medicīnas pamatzinībās un klīniskajos priekšmetos jānoliek eksāmeni, ko pieņem ārstu padome. Bija arī jāapsolās četrus gadus strādāt mazā pilsētiņā, kur nav neviena cita ārsta, tad varētu dabūt arī licenci," raksta P. Dzintars.

Tādā veidā licenci ieguva ap 20 latviešu ārstu. Starp viņiem arī Juris Mangulis, kurš pēc Sūfolsā nostrādātā obligātā interna gada devās uz Filipu. Tolaik, 1950. gados, Filipā cēla jaunu slimnīcu un Juris Mangulis ar draugu Pauli Dzintaru sprieda, ka šajā vietā lieti noderētu divi ārsti.

Filipa atrodas Dieviddakotas rietumos, un atšķirībā no štata austrumiem te klimats lauksaimniecībai ir pārāk sauss, prērijā lielākoties nodarbojas ar lopkopību. "Tā ir īsta prēriju un kovboju zeme ar 5000 un vairāk hektāru lielām rančām, kur ir simtiem, pat tūkstošiem govju. Ciemu nav daudz, bet attālumi ir lieli. Filipa ir viena no tām. Iebraucējus sveic lep ns plakāts: Cattle capital of the world - liellopu pasaules galvaspilsēta," raksta P. Dzintars.

Klimatiskie apstākļi Filipā ir ekstrēmi: galēji karsts un galēji auksts. Vasarā ir vairāk nekā +40 grādu, ziemā termometra stabiņš reiz noslīdējis pat līdz -52ºC, atceras R. Lielmane. Ne tik reta parādība ir arī tornado.

"Būt norobežotam no kultūras un intelektuālās vides, tas Jurim nebija viegli. Tāpēc pie katras izdevības viņš centās satikt kolēģus. Kad Paulis Dzintars pārcēlās uz Feitu, viņi sprieda, ka brauks viens pie otra palīdzēt operācijās. Tā arī iesākumā darīja, taču attālums un laikap­stākļi šādiem pārbraucieniem nav īsti piemēroti. Tāpat viņš vienmēr centās aizbraukt uz latviešu dziesmu svētkiem. Reiz dziesmu svētkos Čikāgā viņš izbrīnītajiem bērniem teica: re, Čikāgā visi runā latviski!" smejas R. Lielmane.

Tūkstotis bērnu, perfekti salikti kauli un piešūta auss

Filipā Jura Manguļa darba kabinets sākumā atradās lielas, vecas mājas otrajā stāvā ciema centrā. Māju bija mantojis kāds bagāts Milvoku tirgotājs, kurš bija ieguldījis daudz naudas, lai visu modernizētu, tāpēc par telpām jaunais dakteris sūdzēties nevarēja.

Lai arī pacienti neplūda milzīgā straumē, darbs prasīja būt modram 24 stundas diennaktī, jo tuvākās slimnīcas atradās Rapidsitijā (aptuveni 130 kilometru no Filipas) un štata lielākajā pilsētā Sūfolsā (500 kilometru). 30 jūdžu attālumā no Filipas ved lielā Bostonas-San francisko autostrāde, un, ja uz ceļa notika kāds negadījums, tad visus cietušos sūtīja uz Filipu. Iesākumā, kad no Filipas uz Čikāgu varēja nokļūt ar vilcienu, Juris Mangulis vienlaikus bija arī dzelzceļa ārsts. Tāpat viņa pienākumos ietilpa būt par aviācijas ārstu. Dažkārt pie pacientiem bija jānokļūst arī ar lidmašīnu.

Jāņem vērā, ka mājas vizītes jaunam prērijas ārstam varēja izvērsties par visai ekstrēmu pasākumu. Iedomājieties negantu aukstumu (-30ºC), pusnaktī zvana pacients. Prērijā izstāstīt ceļu nav nemaz tik vienkārši: brauc pa 73. ceļu uz ziemeļiem, pēc 17 jūdzēm nogriezies uz rietumiem, tad pēc astoņām jūdzēm atkal uz ziemeļiem un pēc piecām jūdzēm labā pusē būs māja. Pa ceļam nekādu norāžu...

Tagad lielo apdrošināšanas izmaksu dēļ Filipā vairs netiek pieņemtas dzemdības, taču Juris Mangulis savas dzīves laikā "saķēra" vairāk nekā tūkstoti bērnu. R. Lielmane atceras kādu ekstrēmu gadījumu. Bija liela sniega vētra, tāda, ka sniegs krīt horizontāli, ar šausmīgu aukstumu un vēja stiprumu. Īsta sniega elle! Dakterim Mangulim zvana paciente - sākušās dzemdības, turklāt jātaisa ķeizargrieziens. Šādā situācijā izredzes nogādāt viņu uz lielāku slimnīcu - tuvas apaļai nullei. Viņa palīgi - māsiņa un laboratorijas tehniķis. Pa telefonu viņš sazinājies ar ginekologu, kurš teicis, ka būtu labi bērnu izņemt divās minūtēs, citādi "būs ziepes". Dakteris Mangulis bērnu bija izņēmis 58 (!) sekundēs - viņi bija uzņēmuši laiku. Veikli un veiksmīgi.

"Juris Mangulis pacientu vidū bija slavens ar divām lietām," stāsta R. Lielmane. "Īpaši labi viņam padevās pēc lūzumiem salikt kaulus - pie viņa nāca pat mācīties. Un vēl visi teica: tā, kā dakteris Mangulis prot griezt, izņemt dažādus ādas veidojumus un sašūt, tā citi nemāk! Reiz kādam pacientam viņš bija piešuvis norautu ausi! Šodien dakteri droši vien neko tādu neuzdrīkstētos darīt, bet toreiz viņam nebija citas izvēles."

Sākuma gados, kad Filipā nebija zob­ārsta, kāda paciente bija vaicājusi, vai viņš varot izraut arī zobu, vai sāpēs. Juris Mangulis, apveltīts ar labu humora izjūtu, viņai atbildējis: "Nesāpēs, jūs vispirms noģībsit un tad neko nejutīsit!"

Viena lieta, kas viņam gan nav patikusi, - griezt mandeles, vēlākos prakses gados viņš šos pacientus allaž sūtījis pie otorinolaringologa.

Attiecībās ar pacientiem dakteris Mangulis vienmēr bijis mierīgs, bet ar stingru nostāju, nav bijis par daudz pļāpīgs, bet, kad kaut ko pateicis, tas bijis kā naglai uz galvas. Visi apbrīnojuši viņa fenomenālo atmiņu - neatšķirot slimības vēsturi, viņš spējis atminēties, kādus medikamentus pacients lietojis pirms 20 gadiem un kas ar pacientu noticis.

Kāpēc viņš tik ļoti patika pacientiem? R. Lielmane domā - tāpēc, ka viņam pāri visam bija personīgs kontakts. "Juris mēdza teikt: citreiz daudz vērtīgāk ir cilvēkam pielikt roku, aprunāties, nevis parakstīt desmit tabletes!" Viņš daudz runājis ar pacientiem - savus rančerus mēģinājis atradināt no smēķēšanas vēl pirms milzīgās pretsmēķēšanas kampaņas pasaulē; teicis: labāk iedzer šņabīti nekā pīpē, tas ir mazāk kaitīgs veselībai.

R. Lielmane: "Es apbrīnoju, kur viņam bija tik daudz fiziskas izturības - gandrīz 50 gadu viņš bija viens pats, kas apkalpoja visu plašo apkārtni 130 kilometru rādiusā. Naktī cēlās augšā, palīdzēja slimniekiem ātrās palīdzības punktā, pēc tam cauru dienu strādāja ar visiem, kas nāca uz klīniku, uz poliklīniku, apmeklēja pacientus veco ļaužu mītnē."

"Slimnīca nav ēka, bet kā baznīca"

Vairākos gadu desmitos Filipas pilsētiņā iedzīvotāju skaits no 12 tūkstošiem sarucis līdz diviem tūkstošiem, daudzas blakus pilsētiņas ir izputējušas. "Un tas būtu noticis arī ar Filipu, ja te nebūtu Juris Mangulis," pārliecināta R. Lielmane. Kādā intervijā vietējam Filipas laikrakstam Juris Mangulis atzīst: "Visvairāk es lepojos ar to, ka man izdevies saglabāt Filipā veselības aprūpi. Slimnīca nav tikai ēka, bet gluži kā baznīca, kopiena, kas to padara ļoti nozīmīgu sabiedrībai. Es ceru, ka šī slimnīca pastāvēs vienmēr, jo darbinieku un administrācijas starpā valda saprašanās gars gluži kā ģimenē..." Kādā citā intervijā viņš atzīst - klīnika viņam esot gluži kā paša bērns.

Kad Juris Mangulis 1955. gadā ieradās Filipā, te būvēja jaunu slimnīcu. Vēlāk viņš jokojis, ka pa šiem gadiem to "notriecis", jāceļ jauna. Pirms desmit gadiem tāda arī uz bū vē ta. Te lieti noderējusi Jura dabas dotā dāvana - viņš pratis pārliecināt un loģiski pamatot domas. R. Lielmane: "Ja viņš būtu dzīvojis citā laikā, varbūt no viņa būtu sanācis izcils politiķis. Viņam bija skaidrs skats un loģiska domāšana, un viņš ļoti ātri prata sacerēt labu runu. Reiz kādā sabiedriskā pasākumā viņš bija aizmirsis, ka būs jāsaka runa. Viņš paņēma salveti, ātri pierakstīja vārdus, un runa bija brīnišķīga." Jauno slimnīcas ēku uzbūvējuši par vietējo iedzīvotāju ziedojumiem, arī Juris Mangulis ziedojis krietnu summu, to maksājot ik gadu no savas algas.

Tagad jaunais Filipas medicīnas centrs ir izpleties - zem viena jumta ir poliklīnika, slimnīca ar 20 gultām, veco ļaužu mītne, kuras iemītniekus regulāri aprauga ārsts. Slimnīcas teritorijā ir atsevišķa māja - asissted living -, kur atsevišķos dzīvoklīšos dzīvo gan laulāti pāri, gan vientuļi cilvēki, kam tiek sniegts atbalsts, tostarp veselības aprūpe.

Līdz 85 gadu vecumam Juris Mangulis strādāja pilnu slodzi. Pēdējos gadus dakterim palīgos bija kolēģis, ar kuru dalīti darbi, arī dežūras nedēļas nogalēs. Trešdienas dakterim Mangulim bijušas "papīru" dienas, pārējās dienās viņš poliklīnikā un klīnikā konsultējis pacientus. To darbu, ko viņš agrāk darīja viens pats, tagad veic trīs dakteri - trīs ģimenes ārsti, divi pilna laika un viens ārsts-asistents. Lai atslogotu šos ārstus, pāris reižu mēnesī atbrauc vēl viena ārste. Poliklīnikā divreiz mēnesī pacientus konsultē kardiologs, ginekologs un citi speciālisti, pieejams arī mobilais datortomogrāfs un citi diagnostiskie izmeklējumi. Poliklīnikā izveidots arī sporta fizikālās medicīnas centrs.

R. Lielmane: "Mūža nogalē Juris bēdājās, kā Filipā nepaguva izveidot dialīzi. Lai to nodrošinātu, vajadzīgi vismaz 20 pacienti - visi, kam tā bija vajadzīga, bija pārcēlušies dzīvot uz Rapidsitiju."

Dieva pirksts

Jura Manguļa pirmā sieva Ilga aizgāja mūžībā agri, atstājot viņu ar četriem bērniem: dvīņu meitenēm Andru un Astru, jaunāko meitu Anitu un dēlu Georgu. Vecākās meitas runā latviski, viņas saistītas ar medicīnu, bet nav ār­stes. Andra strādājusi par kodolmedicīnas tehniķi, Astra strādā vienā no Denveras slimnīcām par medicīnas laboratorijas vadītāju.

Kaut kādu iemeslu dēļ izjukusi Jura Manguļa otrā laulība. Trešo reizi viņš apprecējās 1991. gadā ar vijolnieci Rasmu Lielmani. "Ar viņu bija ārkārtīgi interesanti dzīvot. Esmu priecīga, ka varēju ar viņu pavadīt gandrīz 20 laimīgus gadus!" aizdomājas R. Lielmane. Viņus vienojusi arī mīlestība uz mūziku - bērnībā Juris Mangulis bija mācījies spēlēt klavieres pie pianistes Martas Kundrātes. Kad vien varējis, braucis dzīvesbiedrei līdzi pasaules koncertturnejās. Ja bijis koncertā, tad ļoti precīzi pratis izteikt kritiku. "Es biju izlutināta ar viņa klātbūtni, man bija svarīgi zināt, ka viņš ir tepat tuvumā, kad spēlēju. Ja viņš nebija fiziski klāt koncertā, tad vienmēr zvanīja un uztraucās, kā esmu nospēlējusi. Viņš bija mans labais gariņš..."

Jura Manguļa hobijs bija medicīna. Arī viņa atpūta bija medicīna. Ar fiziskām nodarbēm viņš neaizrāvās, jo viņam bija problēmas ar ceļiem. "Viņš bija taisīts no ģenētiski stipra materiāla, un, ja vien viņu nebūtu uzveicis vēzis, droši vien būtu nodzīvojis ilgāk nekā 87 gadus," bilst R. Lielmane.

"Juris loloja lielas ilūzijas par Meijo klīniku. No pētniecības viedokļa šī klīnika ir darījusi ļoti daudz brīnumainu lietu, bet cilvēciski man ir arī rūgtas pārdomas par šo vietu," teic R. Lielmane. Viņa stāsta, ka bijis ļoti grūti pieņemt klīnikas industriālo konveijera pieeju. Ja pacientam pasaka: jums jau ir 87 gadi, jūs labu mūžu esat nodzīvojis, ko vēl jūs gribat? "Vai ārsts ir gaišreģis?" jautā R. Lielmane "Meijo klīnikā es katra teikuma galā dzirdēju: pēc statistikas un jūsu vecuma grupā... Amerikāņi vispār ir ļoti racionāli un praktiski, taču tik racionālu attieksmi grūti pieņemt! Es nevaru iedomāties, ka Juris kādam savam pacientam tā varētu pateikt. Juris allaž teica: svarīgākās ir ne jau tehnoloģijas, bet tas, ka apsēdies pie pacienta, aprunājies. Ārstēšana ir māksla. Nekad nedrīkst nosist cerību. Es domāju, ka tieši tāpēc pacienti viņu tik ļoti mīlēja."

Tas, ka Jura Manguļa dzīve nav bijusi nejaušību virkne, bet drīzāk Dieva pirksts, ka Kādam Tur Augšā ir bijis plāns, liecina daudzi notikumi. Arī kāda laimīga satikšanās mūža nogalē. R. Lielmane: "Juris bija devies man līdzi koncertturnejā uz Austrāliju. Īsi pirms šā brauciena latviešu avīzē Laiks bija apraksts par Juri, ka viņš uzņemts Dienviddaktotas Slavas zālē. Un tad vienu dienu Adelaidē pēkšņi atskan tālruņa zvans un runātāja jautā: vai dakteris Juris Mangulis, tas, kurš Rasmai Lielmanei vīrs, nav viņu brālis? Interesanti, ka tieši pirms brauciena mēs ar Juri pastaigājāmies pa Filipas pilsētiņu un viņš teica: žēl, ka no viņa puses bērniem nav neviena rada. Izrādījās, ka viņam patiešām ir trīs pusmāsas no tēva puses. Tikai Jura māte, būdama pulkveža Manguļa otrā sieva, tā, kas "noņēmusi" vīru pirmajai sievai, dēlam bija rūpīgi noslēpusi šo faktu. Toreiz es domāju: redz, esmu savu misiju izpildījusi, man vajadzēja apprecēt Manguli, lai viņš satiktu savas māsas..."

Foto: no Rasmas Lielmanes arhīva, izmantoti fakti no Pauļa Dzintara grāmatas “Prērijas ārsts”