Latgales Jāzeps. Intervija ar infektologu prof. Jāzepu Keišu
Hepatoloģijas nodaļai, kurā viņš ir vadītājs, tagad būvē jaunu ēku, par ko rūpējas direktore Baiba Rozentāle, bet pagaidām profesora kabinets ir vecās mājas otrajā stāvā. Viņš ieņem vietu uz padomjlaika dīvāniņa, bet es - pie rakstāmgalda uz cieta, diezgan ļodzīga krēsla. Nē, ja vajagot, viņš varot nosēsties arī diktofonam tuvāk - uz ķeblīša. Viņš varot runāt visādi! 
Šķiet, apstākļi jums ir gluži mazsvarīgi...
Tā laikam ir. Apstākļi mainās, un tos nevajadzētu nostādīt pirmajā vietā.
Gribat sacīt, ka, pārāk uztraucoties par ērtībām, cilvēks riskē ātri palikt bez nerviem?
Nē. Tikai ievēroju, ka daži pacienti, kuri pie manis ir nākuši, apstākļus tomēr ir augstu vērtējuši. Pēc tam viņi šeit vairs nav rādījušies. Viņi jūtas vīlušies - es tā domāju. Krieviem ir ļoti labs teiciens: „Po odežģe vstrečajet, po umu provožajet."** Viņi it kā gribēja redzēt ko piemērotu pārējam - profesora titulam, centra statusam. Bet es ar viņiem aprunājos šaurā istabiņā. 
Cilvēki vispār ir interesanti, vai ne?
Ne velti ir tāda skaista uzruna kungs. Daži domā, ka kungs norāda uz materiālām vērtībām, un tāpēc šis vārdiņš tiek izmantots. Bet, manuprāt, ir citādāk. Katrs cilvēks ir kungs kā personība - viņš ir Viņš.
Savus slimniekus arī uzrunājat ar kungs un kundze?
Ikdienā reti šis vārds tiek lietots, jo mūsu profesija nosaka cilvēkus uzrunāt kā pacientus. Var jau būt, ka tas skan skarbāk.
Pacients nav labs vārds. Jums arī nepatīk?
Nepatīk. Bet ar uzrunu slimnieks arī jābūt ļoti uzmanīgam. Daži šo vārdu uztver ļoti slimīgi, uzskatīdami, ka viņi ir veseli. Pēc būtības viņi ir slimi, vienīgi jūtas veseli un, dzirdot šādu sev adresētu vārdu, stipri satrūkstas un reizēm jūtas pat aizvainoti. Cilvēki grib būt veseli, bet vērtējumu, ka viņi tādi ir, deklarē viena iemesla dēļ - lai varētu dzīvot, kā pašiem patīk, nevis tā, kā jādzīvo slimam. Tā ir šo cilvēku nelaime. Viņi visi ir aizgājuši postā, baudīdami dzīvi.
Kā jūs visu smuki pagriezāt no savas puses! Es gan domāju, ka cilvēks, sacīdams, ka ir vesels, sevi kodē uz labu, pozitīvu domāšanu un patiešām izveseļojas.
Jāskatās individuāli. Bieži vien saruna ar pacientu izvēršas par taustīšanos, ko drīkst un ko nedrīkst teikt. Esmu redzējis, kā spēcīgie cilvēki, uzzinot nopietnas diagnozes, sabrūk. 
Nezinu, vai rīkojos pareizi, bet es par audzējiem slimniekus atklāti neinformēju. Padomju laikos vispār nebija pieņemts par šādām lietām diskutēt, un es arī saprotu, kāpēc. Cilvēki bija vienādi turīgi, viņiem nepiederēja lieli īpašumi, un nebija nozīmes, kad viņi no šīs dzīves aiziet, ir uzrakstīts testaments vai nav. Mūsdienās varbūt arī vajadzētu zināt savas perspektīvas, lai sakārtotu juridiskās lietas. Taču es to nedaru. Pie tāda secinājuma esmu nonācis, vērojot dzīvi un cilvēkus. To stipro nav nemaz tik daudz.
Lai kā mums to gribētos! Bet jūsu specialitāte un Hepatoloģijas nodaļa, ko vadāt, arī nav no vieglajām.
Medicīna vispār nav viegla. Negribu lielīties, ka kļūt par ārstu bija mans mūža sapnis.
Nebija?!
Protams, ka nē. Bet, kad mācījos vidusskolā, radās iespēja sadraudzēties ar jaunajiem mediķiem, un man likās - kāda laba profesija! Gandrīz nekas nav jādara! Pagrozies baltā halātā, uzraksti kādu papīrīti. Kad sāku strādāt, uzskati stipri mainījās. Ne velti daudzi ārsti ieslīgst alkoholismā vai citādi izposta savu dzīvi, un tikai daļa ir to izredzēto, kas iziet visam cauri un nostrādā savā profesijā mūžu.
Tradicionāls jautājums - kā jums tas izdevies?
Man laikam piemīt viena būtiska īpašība. Arī profesors Anatolijs Bļugers, kad viņam astoņdesmit gadu jubilejā vaicāja par viņa panākumu noslēpumu, atbildēja ļoti vienkārši: „Tas ir darbs." Vienkārši jāstrādā. Un otrs (tā ir mana atziņa): vienalga, kādu darbu darām - dzenam naglu sienā vai rakstām mūziku -, tas ir jāizjūt ar visu savu būtību. Nevar darbu darīt bez - es neteikšu: mīlestības, bet tuvu tam. Citādi nekas labs nesanāk. Tad darbs to darītāju pieveic. 
Un ģimene?
Es vēlu apprecējos. Man bija pāri trīsdesmit, un tobrīd savu dzīvi jau biju sakārtojis - beidzis augstskolu, diezgan daudz strādājis, aizstāvējis disertāciju.
Runājot par strādāšanu, kaut kas ir jāupurē, un man tā laikam ir otra pusīte. Ja esmu slimnīcā no rīta līdz vakaram un reizēm arī pa naktīm dauzos apkārt, tas atsaucas uz attiecībām. Kādreiz, kad pārnāku mājās agrāk - ap pieciem sešiem vakarā -, sievasmāte jau prasa: „Vai tik tu šodien neesi atlaists no darba?"
Viņai ir laba humora izjūta!
Tiesa! Bet nu jau visi ir pieraduši, ka mājās pārrodos stipri vēlu un ļoti agri eju prom. Labi, ka sieva nav mediķe - Dzintra māca valodas, ir docente universitātē. Mājās mums par medicīnu nav jārunā. Arī meita Kristīne nav saistīta ar medicīnu. Viņa beidza Juridisko fakultāti un strādā Tieslietu ministrijā. Pašlaik viņa auklē meitiņu.
Jums ir mazmeitiņa!
Vienīgā. Un ļoti skaista. Vismaz man tā šķiet. Zilas acis, sāk arī kaut ko saprast - jūlijā palika pusgadiņš. Tās ir zināmas emocijas, atmiņas no savas bērnības. Latgalē Annas sauca par Ancēm.
Ja nekļūdos, esat dzimis Balvu rajonā?
Lai gan Baltinava skaitās Latgale, tur no zilajiem ezeriem nav nekā. Vairāk atgādina Zemgales līdzenumus. Kādreiz, kad nebija gājusi pāri meliorācija, izskatījās interesantāk - meži un vēl kas. Kolhoza laikā viss pārvērtās klajumā, varēja redzēt kilometriem tālu. 
Īpašumu jums tur nav?
Kaut kāda zeme bija, bet es attiecos. Lai ar īpašumiem nodarbotos, ir vajadzīgs laiks. Es labāk esmu šeit, slimnīcā. Visu nevar sagrābt. Ar jebkuru lietu - gan ar cilvēku, gan ar īpašumiem - ir jāstrādā, citādi aiziet postā. Bet vispār, ja es būtu ļoti kārs uz zemi, varētu lielus īpašumus dabūt. Mana mamma Klāra cēlusies no poļu muižniekiem, un varēju pierādīt, ka esmu viņu mazdēls.
Un tēvs?
Daudzi uzskatīja, ka mans tēvs Domeniks nav lojāls padomju varai, jo pēc Latgales un lauku mērauklas bija guvis labu izglītību - beidzis Aglonas ģimnāziju. Un sešdesmit trešajā vai ceturtajā gadā atļāvās pateikt, ka viņam komunisti nepatīk. Publiski! „Iekārta ir brīnišķīga," viņš teica, „bet komunisti vispār nekam neder, tikai bojā šo iekārtu." Tēvs nosauca priekšnieka uzvārdu: „Lūk, viņa vadītajā uzņēmumā strādāju četrus mēnešus, bet alga vēl nav izmaksāta. Ko par viņu domāt?" Drīz priekšnieks tika sameklēts un algas strādniekiem samaksātas. Tēvs bija vecā kaluma cilvēks. Bet uz Sibīriju viņu neizsūtīja tāpēc, ka slimoja ar tuberkulozi. Droši vien baidījās, ka aplipinās citus, kaut gan... Šo jautājumu var ļoti vienkārši atrisināt, cilvēku likvidējot.
Tēvs bija diezgan stingrs un nejauks. Bērnībā es par viņu tā domāju, jo viņš vienmēr lika strādāt. Nodarbojās ar kokapstrādi, prata ko uztaisīt. Tāpēc arī es māku ēvelēt, zāģēt, šo to salikt kopā. Šis tēva nejaukums, kā vēlāk izrādījās, bija zelta fonds tālākajai dzīvei. 
Jā, dzirdēju, ka esat talantīgs koka meistars. Apšuciemā kopš padomju laikiem jums esot māja, ko divdesmit gadus pats savām rokām būvējis, - logus taisījis, pirti pagrabā...
Tas ir mans vaļasprieks. Esmu vairākas mājas uzcēlis. Dobelē kopā ar tēvu cēlām. Bet ar kundzi gan mums šajā ziņā nepasē. Nu, kā?! Es šodien iesitu naglu, un viņa neredz, ka pēc tam veidosies kas liels. „Kāpēc tu nestāstīji, ka būs tā un izskatīsies šitā?" viņa vēlāk pukojas. Bet visas nianses iepriekš jau nemaz nevar izstāstīt!
Un tad viņa blakus rīta kafijas krūzītei noliek avīzi, kur par dakteriem atkal sarakstītas sliktas lietas?
Tie ārsti, kas vairāk strādā, arī vairāk visu ko piedzīvo. Proporcionāli vairāk. Un otrādi - jo mazāka slimnieku plūsma, mazāk arī nepatikšanu. Turklāt katrs cilvēks ir atšķirīgs. Saskarsme ar pacientiem sākas ar personību saskarsmi.
Vai tik jūs tagad nerunājat par pacientu šķirošanu?
Kādā situācijā cilvēki ir vienlīdzīgi?
Droši vien nāves priekšā.
Arī. Un Dieva žēlastības priekšā. Viņiem ir vienādas tiesības to saņemt. Bet pārējās lietās mēs esam atšķirīgi. Šķirošana vairāk vai mazāk notiek it visā. Nelaimes gadījumos, kur ir daudz cietušo, viss sākas ar šķirošanu. Tāpat arī nodaļā, kad sākam jaunu dienu. Mēs izrunājam, kas noticis pa nakti un pie kura slimnieka jāiet tūlīt, bet būs kāds cits, kurš paliks pēdējais. 
Jūs noteikti savā ārsta praksē esat arī kļūdījies?
Par to vispār nav runas! Dzīvē bieži gadās, ka tur, kur viss šķiet skaidrs, ir pieļauta liela kļūda. Ļoti labi, ja tu pats arī atrodi kļūdas; sliktāk, ja tās atrod citi, un pavisam slikti, kad tās tiek pasniegtas īpašā mērcē. Es laikam neatklāšu neko jaunu - lai izceltos un paspīdētu, bieži vien tas tiek darīts uz citu rēķina. Reizēm to izdara arī paši slimnieki - uzceļ ārstiem slavas oreolu. Kaut gan - pavisam nepelnīti. Kāpēc? Ir ļoti svarīgi, kurā diagnostikas vai ārstēšanas etapā tu iesaisties. Ar cilvēku strādā viens ārsts, otrs, trešais, un nav bijusi skaidra diagnoze. Bet mēs zinām, ka noteiktā slimības periodā parādās noteiktas klīniskas pazīmes, un reizēm tu pieslēdzies tieši šajā punktā, un tad slimnieka acīs esi pravietis! Kaut gan - nepelnīti, nepelnīti.
Par kļūdām, ko ārsts pats var atklāt... Kā jūs to darāt?
Strādādams nodaļā, lielāko daļu slimnieku, kurus izraksta ar kādām līdz galam neatrisinātām problēmām, varētu atdot arī ģimenes ārstiem - cilvēkam akūtais periods ir pāri, viņš jūtas labi, palikušas vienīgi astītes. Es šos pacientus aicinu pie sevis uz atkārtotām pārbaudēm. Tas ir ļoti interesanti. Reizēm laiks palīdz tikt pie skaidrības. Tāpat kā māksliniekam, kurš pēc laika ierauga savu gleznu un iesaucas: „Ak, šausmas, ko es esmu palaidis garām!"
Lai pamanītu kļūdas, jābūt laika distancei. Pavisam vienkāršs piemērs - tagad slimnieku vēstures ieraksta diktofonā. Arī Infektoloģijas centrā tā strādā. Bet reizēm, kad tu ar rociņu pārraksti analīzes, pēkšņi ieraugi, ka nav kaut kas pamanīts, un tev rodas atskārsme. Šis mirklis ir milzīga bauda.
Šķiet, profesore Vīksna teica: gandrīz visas slimības ir infekciju slimības, izņemot dažas.
Zelta vārdi! Mums tā ir jāsaka. Infekciju slimības pārstāvētas arī visās mākslās. Man ļoti patīk gleznās pētīt, kā mākslinieks sapratis infektoloģiju. Pēterburgā Ermitāžā un Krievu muzejā ir daudz mākslas darbu, kas veltīti tuberkulozes tēmai. Šie izdilušie cilvēki, spīdīgās acis... 
Šodien cilvēks nodarbina savu prātu, kā ar infekciju palīdzību iznīcināt citus cilvēkus, kā manipulēt ar viņiem, kā zāļu firmām arvien vairāk nopelnīt. Rada slimības, lai pēc tam radītu vakcīnas.
Infekciju slimības neviens speciāli nerada. Kādu brīdi valdīja teorija, ka arī HIV ir cilvēku izdomas produkts, bet tagad simtprocentīgi ir pierādīts, ka šis divdesmitā gadsimta mēris nāk no Āfrikas, ir notikusi vīrusa mutācija, tas izrādījies patogēns cilvēkam un tā izplatījies tālāk. Cita lieta, ka slimību ierosinātāji seko līdzi mūsu labklājībai. Mikroorganismi to izmanto, iekļūst šajā labklājības oreolā un iekaro sev dzīves telpu. Pirms vairākiem gadiem visai daudz cilvēku pēkšņi sāka slimot ar jersinozi un pseidotuberkulozi. Tās saistītas ar tādām labklājības ierīcēm, ko sauc par ledusskapi un saldējamo iekārtu. Slimību ierosinātājiem, atrodoties zemā temperatūrā, pieaug patogēnās īpašības. Vai arī - legionellas, kas izraisa pneimoniju. Šis mikroorganisms pārsvarā saistīts ar gaisa dzesēšanas iekārtām.
Varētu nosaukt arī citus slimību ierosinātājus, kas ir adaptējušies. Kopš strādāju infektoloģijā, esmu piedzīvojis ļoti daudz infekcijas slimību, kādu nebija laikā, kad mācījos, vai arī bija tikai nojauta par tādām.
No kura gada, ja drīkst vaicāt?
Infekcijās - no septiņdesmit trešā. Beidzu klīnisko ordinatūru pie profesores Olgas Koušas. Viņa bija cilvēks, kas ļoti rūpējās par saviem audzēkņiem un arī man meklēja piemērotu darbavietu. Viena no tām bija aspirantūra Eksperimentālās medicīnas institūtā Ļeņingradā. Biju turp aizbraucis, un akadēmiķis Jofe sacīja, ka man vajadzētu izvēlēties - darboties praktiskajā medicīnā vai eksperimentālajā, jo šī aspirantūra bija vairāk saistīta ar teoriju. Nospriedu, ka praktiskā medicīna man ir tuvāka. Tad profesore Kouša piedāvāja aspirantūru Infektoloģijas katedrā pie profesora Bļugera. Tolaik no viņa šausmīgi baidījos! Tagad profesors man ir ļoti mīļš cilvēks. Bailes, kā redzams, rada arī zināmu respektu un stimulu.
Strādājot Infektoloģijas centrā, esmu izjutis gan praktisko medicīnu, gan tās otru daļu - zinātnisko pusi. Ja izdodas ikdienišķās lietas papētīt, pārgrupēt un nonākt pie atziņām, tas ir šausmīgs kaifs. Vairāk nekā liela nauda.
Un tagad jums, strādājot Rīgas Stradiņa universitātē, jādomā par saviem studentiem, viņu nākotni! Vispār jums patīk jauni cilvēki?
Ja teiktu, ka visi, es nebūtu godīgs. Man ir interesanti starp daudzajiem studentiem atklāt kādu ļoti... es neteiktu, ka apdāvinātu, bet tādu, kuram ir interese un kurš grib strādāt. Un tad citiem rodas aizdomas: diezin kāpēc Keiša kungs ar vienu tā ņemas un ar citu nepavisam? Bet sadarbību nosaka tā otra puse! Es jau esmu vienāds visiem. Ja otrai pusei ir interese un viņš tev nedod mieru, jo grib strādāt, viņam to arī jāļauj - vienmēr jādod drusku vairāk darba, lai jūt, ka viss vēl nav padarīts. Citādi rodas pašapmierinātība. Šo gadu laikā ir bijuši ļoti labi jaunie ārsti, ar kuriem es dzīvē labprāt strādātu tālāk. Man ir sajūta, ka viņi būs izcili speciālisti. Ar dažiem esmu sadraudzējies no studiju laikiem. Pie manis vēršas, lūdz padomu.
Un pacientes, sievietes? Tā arī ir tēma, ar ko ārstam nākas saskarties ikdienā. Vai viņas jūs ir iekārojušas?
Man nav pierādījumu. Bet, ka tā varēja būt, to gan zinu. Esmu manījis. Taču, lai uguns degtu, jābūt vismaz divām pagalēm. Laikam par to ir jāskumst, taču vētrainu romānu man patiešām nav bijis. Es domāju, ka ārstam nevajag dot šādas cerības.
Un ja slimnieks jums piedāvā draudzību?
Kāda profesore reiz man teica vārdus, kam var gan piekrist, gan nepiekrist: „Slimnieki nevar būt mūsu draugi." Mediķim (ja viņš ir nopietns ārsts) cilvēka ārstēšana, tātad arī viņa dzīve, ir jāvada. Nevar vienoties: „Ai, šodien tu zāles vari nedzert, jo jāiet uz banketu." Ir jāievēro visi likumi un visas prasības. Draudzības vārdā bieži daudz kas tiek norakstīts.
Jūs draugus meklējat citās situācijās?
Starp maniem draugiem un paziņām ir daudz speciālistu, ar kuriem esmu kopā mācījies, strādājis. Ir ļoti patīkami, ka tavi bijušie kolēģi vai studenti meklē tevi kā glābiņu. Tātad viņi tev ir ielikuši labu atzīmi.
Jums noteikti iznāk sastapties ar mediķiem, kuri inficējušies ar HIV un C hepatītu.
Mūsu valstī viss nav līdz galam sakārtotas, bet risinājums ir. No šī gada ar C hepatītu inficētie saņem medikamentus ar septiņdesmit piecu procenti atlaidi.
Visiem medicīnas darbiniekiem, kuri, veicot darba pienākumus, sev iedūruši vai iegriezuši ar asu priekšmetu un ir strādājuši ar HIV inficētu cilvēku, tiek veikta neatliekamā profilakse pret HIV vīrusu. Tā jāuzsāk divdesmit četru stundu laikā, kamēr vīruss nav izplatījies organismā. Jo agrāk, jo labāk!
Un visi kolēģi to zina?
Zina un nezina. Varbūt tie, kas grib zināt, zina. Sabiedrībā diskutē par profilaktisko potēšanu. It kā vajadzētu zināt visiem, cik svarīgi ir vakcinēties, bet cilvēks saslimst un saka: „Es nezināju." Mediķis tāds pats cilvēks vien ir.
Manuprāt, mūsu valstī izglītība nav nemaz tik slikta, taču cilvēki bieži vien paļaujas (un tas arī ir loģiski) uz savu atmiņu. Ja viņš ir atnācis uz lekciju, šķiet - to es apmēram zinu. Un burtnīciņā nepieraksta. Pēc laika šis apmēram vēl vairāk kļūst par apmēram vai vispār nekas pāri nepaliek. Piemirstas. Tāpēc daudz, daudz labāk būtu, ja svarīgākās lietas ārsts fiksētu kladītē.
Bet mediķi, kuri inficējušies ar HIV, turpina strādāt savā profesijā?
Iedomājieties, ja uz privātprakses durvīm būs piestiprināta plāksnīte Ārsts Bērziņš un apakšā - HIV inficēts. Ar to viņa karjera beigtos. Nevajag pat rakstīt HIV, pietiks ar vīrushepatītu C - tas arī būs biedēklis, lai pie viņa neviens pacients vairs neietu. Tāpēc attīstītās valstīs (un arī Latvija tāda ir) mediķim par savām infekcijām neviens nav jāinformē. Nav arī likuma, kas varētu liegt viņam strādāt. Ar vienu mazu piebildi - jāievēro visi profilakses pasākumi. Ja mediķi šo nosacījumu godprātīgi izpilda, neviens pacients no viņiem inficēties nevar.
Vai jums nešķiet, ka mēs esam toleranti pret vienu cilvēku, bet tajā pašā laikā riskējam iegāzt ļoti daudzus?
Pirms seksuālo minoritāšu gājiena pa Rīgas ielām arī prezidente sacīja: „Demokrātija. Jābūt iecietīgiem pret visiem." Teorētiski inficēts mediķis varētu nodarīt skādi pārējiem. Kādreiz lasīju pasaules literatūras datus par vīrushepatīta B izplatīšanos - tur bija uzskaitīti medicīnas darbinieki, specialitātes un tas, cik cilvēkus viņi inficējuši. Aplipināto saraksts bija diezgan garš - pierādītie gadījumi. Mūsu valstī nekas uzkrītošs vēl nav noticis.
Kā vispār šādus gadījumus iespējams atklāt?
Ja ļoti grib, to var pierādīt. Ir tā sauktā molekulārā ģenētiskā izmeklēšanas metode, kas nosaka ne tikai pašu infekcijas ierosinātāju, bet arī ļoti sīki antigēna struktūru - gluži kā cilvēkam DNS! Salīdzinot var pierādīt sakarības, ka konkrētais cilvēks aplipinājis otru konkrēto cilvēku. Praksē šo metodi izmanto reti. Ja sākas tiesu darbi un pacients apsūdz ārstu par inficēšanu, to varētu izdarīt.
No kurienes jums tik liela pietāte pret cilvēku? Pret dzīvi?
Nezinu. Dzīvība ir ļoti trausla lieta un tajā pašā laikā - ļoti sīksta. Kā būs tālāk, neviens nezina - bet to mazumiņu, kas mums katram atvēlēts virs zemes, gan nevajadzētu graut.
Karaļa Dāvida pēctecis Jāzeps... Vai zināt, ka jums ļoti piestāv šis vārds?
Par to man jāpateicas vecākiem. Jaunībā, kad ierados Rīgā, ne vienmēr ar savu vārdu labi sadzīvoju. Bet tagad esmu jau ar zināmu stāvokli, dzīves pieredzi un ne vārds, ne kas cits var man kaut ko sevišķi iedot un vēl jo vairāk - atņemt. Vai tā nav?
* Svētais Jāzeps dzīvoja Betlēmē trūcīgos apstākļos, bija vienkāršs strādnieks un amatnieks. Savā dzīvē viņš bija priekšzīmīgs, pašaizliedzīgs, strādīgs un labs Svētās Ģimenes aizbildnis. Jāzepā esot sastopama Abrahama paklausība, Jēkaba pacietība, Dāvida sirds dedzība un Salamona gudrība
** Pēc drēbēm sagaida, pēc prāta pavada (krievu val.)
Foto: Matīss Ābele un no personīgā arhīva