Klīnikas ALma vadītājs ANDRIS LASMANIS ir pirmais ģimenes ārsts Latvijā. Viņa ģimenes ārsta kvalifikācijas apliecībā rakstīts: Nr. 1. Pieredzējis, vitāls astoņdesmitgadnieks, joprojām kustībā.
Dzīves enerģija
Kas ir enerģija? Man ir vielmaiņa, es ceļos, kustos, elpoju, ēdu. No fizikas viedokļa šīs darbības pārstrādājas enerģijā. Ja domā filozofiski, tad enerģija ir tā, kas darbina mūs, kustina visu dzīvo un nedzīvo pasauli. No kā tā atkarīga? No kosmosa, saules, dabas attīstības. Bieži saka: enerģiju mums dod Dievs. Bet kā izskaidrot Dievu? Ir zinātnieki, kas uzskata, ka tas ir spēks, kuru nevaram izskaidrot. Tāpat kā nevaram izskaidrot bezgalību — kur tā sākas un kur beidzas. Enerģiju var veicināt pozitīvas emocijas.
Ilgs mūžs — lielais džekpots
Ilgs un darbīgs mūžs — tautā saka, liktenis. Zināmā mērā tas ir nejauši izkritis lielais vinnests. Mūžs ir atkarīgs arī no veselības, bet tā atkarīga no daudziem faktoriem. Pretestību slimībām, nervu sistēmas uzbūves tipu nosaka pārmantotība, ģenētika. To nevaram ietekmēt.
Veselību, protams, nosaka arī paša cilvēka faktors, paša uzvedība, attieksme. Man ir kāds diabēta slimnieks, kam regulāri jādzer zāles. Vairāk nekā trīs mēnešus viņš zāles man nav vaicājis, tātad nelieto. Atnāk uz vizīti un redzams, kāds ir cukura līmenis, kas posta viņa veselību. Neesot bijis laika. Ne jau velti ir anekdote, ka cilvēks līdz 40 gadiem dara visu, lai bojātu veselību, bet pēc tam atlikušos dzīves gadus visu naudu un enerģiju velta tās saglābšanai.
No rītiem pavingroju. Uzspēlēju senioru volejbolu
Manu labsajūtu nodrošina mērenība. Svarīgas ir fiziskas aktivitātes, kuru diemžēl trūkst jaunajai — tālruņu un interneta lietotāju — paaudzei. Ir karikatūra, kurā nākotnes cilvēks attēlots ar lielu galvu kā spainis un mazu viduklīti, tievām kājiņām un rociņām. Tas bērniem draud, jo viņiem praktiski nav fizisko aktivitāšu. Cilvēces evolūcijā veselība ir atkarīga no fiziskās un garīgās aktivitātes.
Es no rītiem pavingroju. Dodu priekšroku kolektīvam sportam, tāpēc pāris reižu nedēļā veterānu senioru klubā spēlēju volejbolu. Tas ir ne tikai fizisks treniņš, bet arī emocijas. Mūsu komandā spēlētāju vecums ir 80+. Braucam arī uz starptautiskām sacensībām. Vasarā regulāri spēlējam ārpus telpām, bet ziemā sporta zālē. Komandā jaunākus par 60 gadiem neņemam. Protams, astoņdesmitgadniekiem gadās veselības problēmas, taču, kad tiek ar tām galā, atkal atgriežas komandā. Neviens nečīkst. Valstiski šāda senioru sportošana būtu jāatbalsta, jo samazinātos nepieciešamība apmeklēt ārstu.
Valodas kā bagātība
Neko savā dzīvē negribētu mainīt. Vienīgais, par ko sevi varu kritizēt, — par maz mācījos svešvalodas. Manā jaunībā tas nebija populāri, jo tad bija jāprot krievu valoda. Tā bija konferenču valoda, disertācijas bija jāraksta krievu valodā. Gadu gaitā angļu valodu pamācījos. Tiesa, tagad ir otra galējība — krievu valodu nomainījusi angļu valoda. Lietojam svešvārdus, ko paši nesaprotam.
Dots devējam atdodas
Man vislabāk patīk doma “dots devējam atdodas”. Ja Dievs man ir devis, tad es dodu tālāk. Ja atbalstu lūdz kāda bāreņu vai bērnu organizācija kādam pasākumam, tad piedalāmies. Ja es cilvēciskā ziņā daru labu darbu, tad tas vairāk vai mazāk nāk man atpakaļ.
Ambīcijas — dzinējspēks
Ambīcijām ir jābūt. Neapmierinātība ar sasniegto, cenšanās izdarīt vairāk ir dzinējspēks progresam. Apmierinātība nerada izaugsmi.
Kad veidoju ģimenes ārsta praksi, biju jauns, bet droši vien tur klāt bija arī manas ambīcijas kā dzinējspēks. Nomainīju vienu specialitāti pret otru. Strādājot sirds ķirurģijā, es nebiju pirmais, bet viens no komandas locekļiem. Ambīciju vadīts, sāku veidot ģimenes medicīnu, jo tas bija kas jauns. Tiku pie ģimenes ārsta kvalifikācijas apliecības Nr. 1 un kādus trīs četrus mēnešus biju pirmais kvalificētais ģimenes ārsts Padomju Savienībā. Pēc tam kļuvu par pirmo ģimenes ārstu Latvijā ar sertifikātu Nr. 1. Man joprojām ir pirmais numurs visā atjaunotās Latvijas medicīnā.
Profesionālā greizsirdība
Profesionālā greizsirdība izpaužas ar cita ārsta aprunāšanu, nomelnošanu, kritizēšanu, runājot nevis tieši acīs, bet gan stāstot pacientiem: “Ko tad tu pie šitā?!” Rezidentiem esmu mācījis ģimenes ārsta psiholoģiju un uzsvēris: ja otra ārsta darbā redzat ko nepareizu, savas domas pasakiet viņam tieši, nevis stāstāt publiski vai pacientam. Protams, katrs var palikt pie sava viedokļa, bet nevajag to paust pacientam, kurš jutīsies psiholoģiski sagrauts, jo bijis pie slikta ārsta. Ja to vēl saka vairāki ārsti, tad pacients domās, ka visi ārsti slikti, cilvēks vispār vairs neies pie ārsta, neuzticēsies. Ja ārsts izsakās slikti par otru, viņš nevis sevi ceļ, bet degradē visu medicīnu. Ja pacients vairs netic ārstēšanai, tad kaitē savai veselībai. Tas ir gandrīz līdzvērtīgi noziegumam.
Izvēles ne vienmēr nosakām paši
Esmu piedzimis pirms Otrā pasaules kara un agrīnā bērnība pagāja kara laikā. Pabeidzot septīto klasi, bija jāiet mācīties vidusskolā vai skolā, kur varēja iegūt specialitāti. Mana ģimene vēl bija kara iespaidā, jo tas bija liels pārdzīvojums. Mamma vienmēr teica, ka gan jau atkal būšot karš un man esot jāmācās par feldšeri, jo viņš ierakumos nesēž pirmajā rindā un viņu retāk nošauj. Man bija tikai 14 gadu, vecāki no Kuldīgas brauca uz Rīgu un iesniedza pieteikumu feldšeru—vecmāšu skolā. Nomācījos četrus gadus un biju ieguvis ne tikai specialitāti, bet arī vidusskolas izglītību, kas īstenībā bija diezgan vāja. Tā kā sekmes man tomēr bija labas, bez iestājeksāmeniem varēju iestāties Rīgas Medicīnas institūtā. Visu vasaru nobumbulēju un rudenī braucu uz augstskolu. Tur sajutu, cik vidusskolas izglītība bijusi švaka, jo man bija grūtības ar ķīmiju. Augstskolu pabeidzu. Varu teikt, ka profesijas izvēle man bija nejauša, bet manu vecāku sapnis par manu profesiju — mērķtiecīgs.
Attieksme pret pacientu ir puse no ārstēšanas
Pēc institūta mani kā ķirurgu nosūtīja uz Jaunpiebalgu, studiju laikā biju mācījies un volontējis pie ķirurgiem. Kāda gan jaunam ārstam var būt reputācija?! Teorija apgūta, bet praktisko iemaņu maz. Ķirurģija nopietna specialitāte, bet prakse slimnīcās man bija minimāla. Toreiz man bija labi kolēģi Cēsīs: kad bija lielākas operācijas, viņi brauca man palīgā. Laukos jau ārstam bija jābūt vispusīgam — jāzina arī par citām slimībām. Nebija viegli. Jaunpiebalgā nostrādāju divus gadus, pēc tam aizgāju mācīties klīniskajā ordinatūrā, ko tagad sauc par rezidentūru. Divus gadus strādāju ķirurģijas klīnikā, un tad jau varēja teikt, ka esmu ieguvis ķirurga specialitāti. Tad atkal trīs gadus strādāju lauku slimnīcā, bet ķirurgam tur bija maz darba. Bija citi uzdevumi. Ārsti cits citu aizvietoja, jo katrā specialitātē bija tikai viens ārsts. Es varēju aizvietot ginekologu, jo man bija vecmātes izglītība un man no grūtniecības un dzemdībām nebija bail. Lielas ziepes nesataisīju. Svarīga ir ne tikai kvalitāte, bet arī attieksme pret savu pacientu. Tā ir puse no ārstēšanas.
Foto: No DOCTUS arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada augusta numurā
