Kursabiedru gars. Kolokviji, ģitāra un smiekli līdz saullēktam

Viss notika kopā: pat brūtgānu izvēle un dzīvokļa "ieņemšana"

MIRDZA STARE, ģimenes ārste Līvānos: "Mūsu grupas neafišētā devīze bija un joprojām ir "viens par visiem, visi par vienu". Atceros vienu no grupas salidojumiem: nakts, virs galvas Piena Ceļš, ar grupas biedriem ārā sagūluši uz matračiem, Dzintars spēlē klavieres, krītošas zvaigznes un neaprakstāma kopība...

Ar grupas biedriem tiekamies katru gadu tusiņos dažādās Latvijas vietās un vēl arvien — līdz saullēktam. Nu labi, gandrīz līdz saullēktam. Tas ir lieliski, ka līdzās ir savējie, kas tevi sapratīs un, ja vajadzēs, atbalstīs arī tad, kad būsi kā kurmis ielīdis vistumšākajā alā un negribēsi nevienu redzēt, dzirdēt, tevi vienkārši no šīs tumšās alas izvilks un neļaus tur palikt, piespiedīs atkal mīlēt dzīvi... Arī profesionāli ir drošā aizmugure, ka varu piezvanīt, apmainīties viedokļiem, precizēt jautājumus, kas saistīti ar pacientiem.

Ja no fotoalbuma būtu jāizvēlas trīs fotogrāfijas, kas raksturo studiju gadus, tad pirmā būtu tā, kur mēs, desmit grupas biedri, baltos halātiņos un cepurītēs atbildes uz kolokviju jautājumiem apspriežam Bērnu slimnīcas teritorijā uz soliņiem vai kādā no mācību telpām. Otrā — pārpildītos trolejbusos no Pārdaugavas pārbraucam uz sporta nodarbībām Biķernieku mežā, pa ceļam ieskrienot "Lunā" vai "Siguldā", lai uzkostu kādu gardu bulciņu ar kafijas tasi. Un trešā — grupas vakari ar dziesmām, ģitāru, klavierspēli un smiekliem, smiekliem, smiekliem līdz saullēktiem vai nu "kojās" Mārupes ielā, vai pie kāda no grupas biedriem.

Mūsu grupa bija (un joprojām ir!) ļoti draudzīga. Šodien man šķiet, ka lielākā dzīves daļa tolaik mums risinājās kopā! Pat draugu, brūtgānu izvēles process ar ieteikumiem, komentāriem, randiņu bīdīšanām. Mēs jau 1970. gadu beigās, kā šodien izrādās, bijām skvoteri — ieņēmām dzīvojamo platību kādai mūsu grupas jaunajai ģimenei un palīdzējām remontēt, dizainu veidojot no sakrātajām olu kastēm un krāsojot ar aerosoliem, jo pirmdzimtajam grupas puisēnam taču vajadzēja glītu mājvietu! Lenšu magnetofonā klausījāmies Skrastiņa Imanta izpildīto "Kamolā tinēju" un citas dziesmas. Un kur tad pediatru pašdarbības skates! Tās bija kas īpašs: jaunrade, fiksās idejas un pāri visam prieks!

Tas viss acīmredzot deva spēku tikt līdz vietai, kur mēs visi šobrīd esam. Un, protams, rūpes un pleca sajūta citam par citu ."

Bērnus dzemdējām pie savējiem un tagad arī ārstējam savējos

Aiva Pētersone, Talsu veselības centra pulmonoloģe: "Kā pēc augstskolas atgriezos dzimtajā pilsētā, tā arī Talsos strādāju 32 gadus. Nu jau trešā paaudze ir mani pacienti.

Profesors Ebels mācīja bērnu slimības. Atceros, kā vēlāk, jau klīnikā, viņš mēdza paskatīties uz divus mēnešus vecu bērnu un sacīt: šis bērns šķiet ar gudru skatienu. Toreiz likās — nu kā gan par zīdainīti var tā spriest? Bet bērni tiešām ir ļoti dažādi, jau mazotnē atšķirīgi: vieni bērnišķīgi, citi prātīgi un pieaugušāki jau mazotnē.

Prasīgs bija profesors Nikolajs Skuja — viņa inteliģences un plašo, dziļo zināšanu dēļ bija neiedomājami, ka mēs varētu kaut ko nedarīt, nerespektēt prasības. Profesora autoritāte bija tāda, ka necensties iemācīties nebija iespējams.

Vienoti mēs bijām jau studiju laikā. Mācījāmies kopā, kopmītnēs vai Lienes mājās Baldones ielā rīkojām ballītes, braucām ar laivām un riteņiem, ziemā mums bija nakts slēpošanas pasākums. Pie Arvīda klausījāmies mūzikas ierakstus, gājām uz viņa vadītajām diskotēkām. Viņš pats daudz zināja par mūziku un izglītoja arī pārējos; no Arvīda daudz ko uzzinājām agrāk nekā citi. Dzintars spēlēja klavieres un ģitāru, grupas pasākumos mēs vienmēr dziedājām. Arī tagad, kad satiekamies, līdz rītam esam pārdziedājušies. Tā tradīcija ir spēkā!

Mēs, visi desmit, kas kopā beidzām institūtu, joprojām esam medicīnā. Kursa salidojumā bijām vienīgā grupa, kas ieradās simts procentu sastāvā! Turamies kopā, esam informēti, kā citiem klājas. Mums vienmēr pietiek apspriežamo tēmu un grupas tikšanās reizēs garlaicīgi nav bijis ne reizi. Pat bērnus dzemdējām pie savējiem, tagad arī ārstējam savējos. Ne tikai jaunības draudzības dēļ — tā ir profesionāla uzticēšanās, pārliecība: ja vajadzēs, grupas biedrs izdarīs labāko, ko vien spēs.

Pēc diskotēku vadīšanas lekcijās kāvos ar miegu

Arvīds Mūrnieks, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas  observācijas nodaļas dežūrārsts: "Medicīna ir stabila, pastāvīga vērtība, bet politiskās partijas, diskotēkas, vinila plates — pārejošas un izzūdošas; šodien topā ir viens, bet rīt jau kas cits.

Divus gadus pirms iestāšanās Medicīnas institūtā sākās mūzikas lietas — diskotēkas, ieraksti... Mani savulaik dēvēja par labāko diskžokeju starp ārstiem un labāko ārstu starp diskžokejiem. Taču, lai cik saistoša bijusi mūzika, diskotēku un radio raidījumu vadīšana, vēlāk sava ierakstu kompānija, mūzika tomēr ir vairāk tāda modes lieta, medicīna — stabilāka, pastāvīgāka. Mainās tehnoloģijas, ārstniecības algoritmi, medikamenti, bet pamats paliek; medicīnā modes vietā ir attīstība. Tā ir cita pilotāža, cits līmenis. Intuitīvi es to laikam sapratu jau tolaik. Tāpēc arī nekad neesmu pametis medicīnu, darbošanās mūzikā un radio bija paralēli.

Institūtā skatījās pēc aktīviem cilvēkiem, man šķiet, tos vairāk sargāja nekā tīros "zubrītājus". Es dziedāju RMI tautas deju kolektīva "Ačkups" vokālajā grupā, citi kursabiedri dejoja. Bieži vien braucām koncertēt, tāpēc kavējām lekcijas un pārbaudījumus, kolokviji bija jākārto vēlāk.

Anatomiju mācīja pasniedzēja Āboltiņa — ļoti stingra, visi no viņas baidījās. Bet arī atsaucīga. Sestdienās braucu pie viņas mācīties papildus: no anatomikuma ņēmu galvaskausu un citus materiālus, devos pie pasniedzējas, sēdēju viņas dārzā un mācījos. Nekādas atlaides viņa man nedeva, bet iemācīties palīdzēja.

Mani ietekmēja Bērnu slimnīcas ārsti Putnieks, Platkājs, Dobelis, Salmiņa (tagad Liepiņa), protams, profesors Gaujēns. Studiju laikā gāju uroloģijas un ķirurģijas pulciņā, tomēr tā īsti šīs specialitātes mani nesaistīja. Ķirurģijā jāstrādā diendienā, to nevar savienot ar ko citu, bet es jau tolaik biju aizrāvies ar mūziku. Terapija ar šo otru interesi bija reālāk savienojama.

Profesors Ebels, docents Biķis — arī viņi bija mūzikas cilvēki, likās tādi romantiskāki, emocionālāki, man saprotamāki. Ja dežūras laikā radās problēmas, vienmēr prasīt padomu varēja docentam Biķim, parunāt, ko un kā vislabāk darīt.

Pēc sadales komisijas lēmuma man būtu vajadzējis doties uz Daugavpili, taču kā ārštata korespondents veidoju tolaik populāro raidījumu "Būsim pazīstami!" Latvijas Radio. Ar darbu Daugavpilī tas nekādi nebūtu savienojams, tāpēc Raimonds Pauls rakstīja iesniegumu ar lūgumu rast iespēju norīkot mani strādāt kaut kur Rīgas tuvumā. Tā mani atstāja Veselības aizsardzības ministrijas kadru pārvaldē, ko vadīja Alma Girgensone. Pirmajā darba gadā no viņas iemācījos ļoti daudz noderīga, it kā šķiet — kas vēl garlaicīgāks, bet tā bija vērtīga pieredze. Pārvaldes priekšniece vienmēr bija divas stundas agrāk par oficiālo darbalaiku un viņas kabineta logi bija gaiši arī vēlā vakarā. Viņa zināja pilnīgi visu!

Tagad apbrīnoju bērnu slimību klīnikas vadītāju profesori Daci Gardovsku — tik zinīga, gaiši domājoša, ar apbrīnojamām darbaspējām, šarmanta.

Pirmo studiju gadu grūtības satuvina īpaši, tāpēc esam draugi uz mūžu. Laika gaitā grupa mazliet mainījās, kāds neizturēja un aizgāja no institūta, kāds nāca vietā. 25. grupā sadraudzējos ar Dzintaru Mozgi. Viņš bija labs pianists, muzicēja ansambļos, pa naktīm spēlēja koncertus un tāpat kā es pēc diskotēku vadīšanas nereti nāca uz lekcijām neizgulējies, samiegojies. Sēdējām, galvu rokās stutējot un kaujoties ar miegu. Mums bija savstarpēja sapratne!

Tā kā esmu dežūrārsts, reizēm gadās, ka uz grupas ikgadējo tikšanos nevaru aizbraukt. Bet, kad esam visi kopā, liekas, ka šo nu jau trīsdesmit gadu nav bijis."

Koppapīrs un kopīgie špikeri

Anita Villeruša, RSU Sabiedrības veselības fakultātes dekāne, asociētā profesore: "Man šķiet, savs nopelns, ka mums izveidojās ļoti draudzīga grupa, bija arī fakultātes dekānam Romualdam Visockim. Viņš centās parunāties ar katru reflektantu un jauno studentu, un, lai gan grupas studiju laikā transformējās, laikam prata tās sakomplektēt no līdzīgi domājošiem, līdzīgu interešu cilvēkiem.

Studiju sākumā dzīvoju pie tantes un pa ceļam Arkādijas parkā uz soliņa dažkārt mēdzu paraudāt, ka tik daudz uzdots un tik grūti jāmācās. Bet grupā valdīja tāds gars, ka citam citu jābalsta. Nebijām skaudīgi padalīties ar lekciju pierakstiem. Sarunājām, kurš rakstīs caur koppapīru, devām norakstīt lekciju materiālu tiem, kas lekciju kāda iemesla pēc nebija apmeklējuši.

Bieži vien mācījāmies kopā, pirms kolokvijiem vai eksāmeniem bariņā atkārtojām un pārrunājām mācību vielu. Uz dažiem eksāmeniem sadalījām, par kuriem jautājumiem kurš taisīs špikerus. Pēc institūta mani nosūtīja uz Valmieras slimnīcu, kur divarpus gadu nostrādāju par pediatri. Tur nonācām vairāki jaunie ārsti — Maija Kokare, Jānis Ansabergs, Zane Lūkina — un tāpat kā grupasbiedri esam draugi uz mūžu.

Kad apprecējos un mums piedzima pirmā meita, atgriezos Rīgā. Kādu gadu strādāju par neonatoloģi Dzemdību namā, tad gadus trīs par pediatri Bērnu klīniskās slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Vēlāk, kad piedzima jaunākā meita, RSU rektors profesors Jānis Vētra aicināja kopā ar Ģirtu Briģi un Māri Baltiņu veidot sabiedrības veselības izglītību. Tagad esmu šīs studiju programmas vadītāja. Varbūt viena no mūsu grupas iezīmēm ir tā, esam ļāvušies likteņa izaicinājumiem, strikti tiem nepretojoties. Kāds kļuvis par ģimenes ārstu, cits strādā neatliekamajā medicīnā. Sabiedrības veselības izglītībā pašlaik strādājam kopā ar Dzintaru Mozgi, viņš ir asociētais profesors, lasa lekcijas, bet Latvijas prezidentūras laikā kūrēs sabiedrības veselības jomu Eiropas Savienībā. Mana kolēģe ir arī Helēna Kārkliņa. Viņi abi ar Dzintaru nesen atjaunojuši pediatra sertifikātu.

Kad satiekamies, nakts ir par īsu, lai visu izrunātu. Ar humoru atceramies studiju laiku, stāstām, kā kuram iet. Regulāri tiekoties, šķiet, ka neesam mainījušies, jūtamies tikpat jauni un sparīgi. Kad visas augstskolas salidojumā ieraudzījām sen nesatiktus kursabiedrus, likās — tie gan novecojuši, nevar pazīt. Mēs — ne!"

Daudzi "draugi" pazuda, bet ne grupasbiedri

Dzintars Mozgis, Slimību profilakses un kontroles centra direktora vietnieks attīstības un epidemioloģiskās drošības jautājumos, RSU asociētais profesors: "Mēs esam draugi, un tas izsaka visu. Vienā dienā tādas attiecības neizveidojas. Studijas bija smagas, no 130 mācības sākušajiem institūtu beidzām 65, puse atbira. No 17 puišiem līdz beigām izturējām tikai trīs. Grūtības norūda un saliedē.

Domājot par profesijas izvēli, man diezgan ilgi bija dilemma starp mūziku un medicīnu. Samērā labi spēlēju klavieres, esmu darbojies roka ansambļos un dažādos kultūras namos spēlējis neskaitāmas ballītes, savam un citu priekam ierakstījis disku.

Man patika mūzika un interesēja medicīna. Galīgo izvēli droši vien ietekmēja tēvs: vienīgā, no kuras esot jēga gūstā un karā, ir ārsta profesija. Viņš bija leģionārs, "paviesojies" Sibīrijā, tāpēc toreizējā vara liedza viņam piepildīt sapni par ķirurģiju, humāno medicīnu neatļāva studēt. Tēvs kļuva par veterinārārstu, pazīstamu zinātnieku.

Lai kādos amatos biju, operēju visu laiku, un, kad nepieciešams, daru to arī tagad, strādājot neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā par konsultantu. Lasu lekcijas, esmu nepilnas slodzes asociētais profesors sabiedrības veselības aprūpes menedžmentā Stradiņa universitātē. Man ir trīs aktīvi sertifikāti — bērnu ķirurga, pediatra, veselības aprūpes vadības ārsta.

Kāpēc man to vajag? Uzturu sevi formā un gatavībā, lai, ja ārkārtas situācijā būtu jādodas misijā ārpus Latvijas, būtu gatavs iesaistīties neatliekamās palīdzības un veselības aprūpes organizācijā. Esmu to īpaši mācījies.

Kad pēc uzpūstā politiskā skandāla un apmelojumiem atkāpos no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vadītāja pienākumiem, mans tālrunis apklusa, daudzi "draugi" pazuda, bet ne grupasbiedri, kas mani pazinuši un pazina. Kad kādam klājas grūti, zinām, ka "zvans draugam" darbosies vienmēr. Svarīgi nav tas, ka tevi nosit gar zemi; būtiskāk, vai spēj pēc tam piecelties. Ja tādā situācijā palīdz grupasbiedri, draugi — tas ir forši.

Neaizmirsām arī kopīgi atpūsties. Sēžot pie ugunskura, neiztikām bez dziedāšanas. Foršā kompānijā un patīkamā gaisotnē arī grūto darīt ir vieglāk.

Mēs, kas izturējām skarbo sijāšanu pirmajos semestros, visi spītīgi turamies pie savas profesijas un medicīnu neesam pametuši. Man joprojām ļoti svarīga ir grupas sirsnīgā, nesamākslotā, siltā gaisotne: ir labi šajā sajūtā laiku pa laikam atgriezties."

Foto: no M. Stares arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2014. gada jūnija numurā.