Kur ir trešā acs? Oftalmologs Aigars Brencēns
Vai nav paradoksāli, ka jūs, būdams oftalmologs, nēsājat brilles?
Acenes valkāju kopš skolas laika. Toreiz daudz lasīju, arī naktīs, un, lūk, rezultāts! Tagad bērniem mācu - ja negribi nēsāt brilles, nedrīksti pārpūlēt redzi! Esmu mēģinājis lietot lēcas, bet tās man neder un nepatīk. Labāk lieku brilles. Tā kā mēdzu tām netīšam uzsēsties virsū, izvēlos īpaši izturīgus ietvarus.
Janvārī būs desmit gadu, kopš dzīvojat Ventspilī. Kas jūs, Latgales puiku, mudināja izvēlēties šo pilsētu?
Toreiz saņēmu labu piedāvājumu. Ventspilī strādājošā daktere Grugule meklēja palīgu, un daktere Māra Briede viņai ieteica mani. No vienas puses, varēju palikt Rīgā - piedāvājumi bija -, bet mums ar sievu Guntu toreiz bija divi bērni, vajadzēja domāt arī par finansiālo pusi, tāpēc izvēlējos Ventspils slimnīcu. Praktiski uzreiz ķēros pie ķirurģijas, jo rezidentūras laikā nakts dežūrās bieži operēju un zināju, ko darīt dažādu traumu gadījumā. Visbiežāk svešķermeņi iestrēga to pacientu acīs, kas strādāja ar metālu. 
Vai, palīdzot pacientam, kas traumējis sevi apzināti, nerodas pretestība?
Nē, es diezgan ātri sapratu, ka nedrīkst šķirot pacientus un vienlīdz godprātīgi jāizturas gan pret turīgajiem, gan pret mazāk nodrošinātajiem, gan pret narkomāniem un dzērājiem. Arī iereibušie saprot, ka var zaudēt redzi, tāpēc, ja ar viņiem normāli izrunājas, problēmu nav.
Jūs dēvē arī par vārda meistaru.
Ja es pirms ārstēšanas kārtīgi ar pacientu neizrunāšos, man pēc tam viņam būs jāvelta vēl vairāk laika, jo būs jāārstē komplikācijas. Sarunām veltītais laiks ir vērtīgs, turklāt nevar aizmirst, ka pacients bieži vien aiziet pie ārsta, jo nav neviena cita, kas viņu uzklausa. Daudzi cilvēki saprot, ka neesmu brīnumdaris, kas var atdot redzi, bet zina, ka varu pastāstīt, kā sadzīvot ar vienu vai otru problēmu. Nereti vecāka gadagājuma cilvēki bieži aizmirst nupat teikto, tad atkārtoju vēl un vēl - kā skaitāmpantiņu, līdz esmu drošs, ka pacients visu sapratis.
Ja cilvēkam no tā kļūst vieglāk, varu ar viņu runāt ne tikai par medicīnu, bet arī par politiku. Tādējādi ar daudziem esmu aizrunājies tiktāl, ka mūsu attiecības kļuvušas draudzīgas. Tā, piemēram, kāds kuldīdznieks man veltījis dzejoļus. Ir pacienti, no kuriem mācos tautas medicīnas gudrības.
Lai nokļūtu jūsu kabinetā, ventspilnieki gaida piecas, pat sešas stundas. "Mēs gribam tieši pie Brencēna!" saka pacienti.
Es domāju, tas ir to pašu sarunu dēļ. Labs ārsts neārstē tikai fiziskās kaites, bet arī dvēseli un dara visu, lai pacients gūst mierinājumu. Ārstam jābūt arī labam pedagogam, par konkrēto slimību pastāstot pēc iespējas vienkāršākā valodā, lai to var saprast ikviens cilvēks. Mediķis nedrīkst bārstīties ar gudriem terminiem. Lai paietos pacientam vēl tuvāk, ārstam nepārtraukti jāizglītojas, nepietiek tikai ar universitātē iegūtajām zināšanām.
Es labprāt apgūtu arī citas programmas tālmācībā, jo pamata akadēmiskā izglītība man ir, bet augstskolas šādu iespēju nepiedāvā. Tas ir akmentiņš arī Stradiņa universitātes dārziņā. 
Kāpēc izvēlējāties medicīnu?
Tā bija nejaušība, likteņa pirksts. Tagad man ļoti patīk oftalmoloģija, bet, kad mācījos skolā, es par to vispār nedomāju. Pati ka ķī mija, fizika, matemātika, gribēju studēt Baumaņa vārdā nosauktajā Maskavas Tehniskajā augstskolā, kur mācījās topošie kosmosa inženieri un aviokonstruktori...
Mammas mudināts, tomēr aizgāju uz mediķiem, praktisko karjeru sākot kā sanitārs Rēzeknē ātrajā palīdzībā, institūta strādāju par morga kalpotāju, biju brālītis Stradiņu pirmajā kardiozālē, feldšeris ātrajos. Piektajā kursā mums bija ķirurģijas prakse, es tiku pie Māras Briedes, kura mani ievilināja oftalmoloģijā. Šī nozare man patīk arī tāpēc, ka, operējot kataraktu, varu palīdzēt redzes atjaunošanā. Mikroķirurģija ir mans lauciņš, mana stihija.
Darbā pavadāt vairāk nekā astoņas stundas?
(Sirsnīgi smejas.) Protams! Oficiāli man ir piecas darbvietas: slimnīca, poliklīnika, optikas veikals gan Ventspilī, gan Kuldīgā. Vēl arī privātprakse, bet praktiski ar to nenodarbojos, jo septiņos vakarā vairs negribu aicināt cilvēkus uz pieņemšanu. Slodze ir diezgan liela, bet darbs, par laimi, sagādā prieku. 
Ko ģimene saka par šādu vāveres riteni?
Manējie palīdz emocionāli atgūties, tāpēc katru brīvu brīdi cenšos pavadīt kopā ar sievu Guntu, bērniem Līgu Brigitu, Rinaldu un Rihardu. Mums ļoti patīk ceļot. Ar savu mašīnu esam bijuši Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā. Ar auto apceļota arī gandrīz visa Austrumeiropa, bet Austrijā un Itālijā nokļuvām ar lidmašīnu. Vienmēr iegriežamies zoodārzos, izklaides parkos, kāpelējam pa kalniem un alām. Spēku atgūstu, braucot ar riteni, arī peldot un dejojot un, protams, fotografējot! Neuzskatu sevi par fotomākslinieku vai profesionāli, bet man ļoti patīk noķert mirkli. Tagadni fiksēju, lai nākotnē būtu atmiņas, ar bildes kvalitāti šim procesam ir maz sakara.
Vai ceļojumos neesat nolūkojis kādu valsti, kurā gribētu strādāt?
Esmu par to domājis, bet zinu, ka arī citās valstīs dzīve nav nemaz tik salda! Pieļauju, ka varētu doties uz ārzemēm, lai nedaudz pastrādātu, iegūtu pieredzi un atgrieztos. Tīri teorētiski es varētu doties uz kādu Eiropas valsti, Ziemeļameriku vai Austrāliju, bet tas, protams, ir pārāk tālu. Taču, kamēr valsts vēl apmaksā kataraktas un glaukomas operācijas, mana vieta ir šeit, Latvijā!
Ko mācāties no starptautiskās konferencēs un semināros satiktajiem speciālistiem?
Šādi pasākumi vajadzīgi, lai nezaudētu profesionalitāti un satiktu pasaules klases ķirurgus, kas sasnieguši augstāko pilotāžu. Tā kā mani pārsvarā interesē katarakta un glaukoma, esmu ticies ar Dr. Vasavadu no Indijas, Dr. Tahtajevu no Krievijas, Dr. Akahoši no Japānas, kas ir vieni no spicākajiem ķirurgiem pasaulē.
Esmu ilgi domājis par to, kas ir mikroķirurga augstākā pilotāža, un atbilde nav vienkārša. Dakteris Akahoši vienu kataraktu izoperē aptuveni divās minūtēs, dienā veicot 40 operāciju. Mēģinot viņu atdarināt, sākumā samazināju laiku līdz sešām, pēc tam līdz četrām minūtēm, līdz sapratu - jā, tas ir ļoti ātri un skaisti, bet medicīna nav sports, kur svarīgākais ir ātrums. Reizēm ātrs ķirurgs ir ļoti bīstams, jo pārlieka steiga veicina kļūdīšanos. Daudz būtiskāk, cik kvalitatīvs ir sniegtais pakalpojums un cik kvalitatīva kļūst pacienta redze. Protams, lai sasniegtu labus rezultātus, vajadzīga arī atbilstīga aparatūra, tomēr daudz svarīgākas ir ārsta prasmes. Mēs kļūstam drošāki, ir mazāk komplikāciju, ekspulsīvas hemorāģijas praktiski vispār nav.
Protams, patīkami apzināties, ka mums katarakta vairs nav jāoperē ar atvērto metodi un varam izmantot salokāmās lēcas, veltot katrai operācijai vidēji desmit minūtes. Es to varu izdarīt ātrāk, bet vai tāpēc esmu labākais?
Jums tomēr ir ļoti laba ķirurga slava! Vai tas ir dabas dots talants?
Jā, tieši tā! Man ļoti patīk tehniskas lietas, patīk iedziļināties un izpētīt. Kad bērnībā vectēvs atļāva izjaukt pulksteni, ātri vien sapratu, no kā laikrādis sastāv un kā darbojas. Arī no medicīniskās aparatūras mēģinu izspiest visu, ko tā var dot. Ķirurgu spējas un prasmes ir lielākas nekā aparatūras limits, tāpēc sūtām ieteikumus ražotājiem, kā uzlabot modernās tehnoloģijas.
Kā vērtējat Ventspils slimnīcas aparatūru?
Tā ir laba, bet vajadzētu vēl labāku un daudzveidīgāku. Piemēram, kataraktas ķi rur ģijā mēdz fiksēt pēcoperācijas optiskās nepilnības - maziņu plusiņu vai mīnusiņu, ko pēc tam vajadzētu koriģēt. Daudzās lielās klīnikās ir arī īpaši lāzeri, kas noslīpē redzi līdz teju ideālam variantam. Šāds lāzers, protams, ir dārgs. Tuvākajā laikā to nevarēsim iegādāties - tāpat kā citu lāzeru, kas palīdzētu, veicot perspektīvo nepenetrējoša tipa glaukomas operāciju. Šādā situācijā acs netiek pilnībā atvērta, filtrācija notiek caur plānu slāni, tādējādi samazinot spiedienu acī. Reizēm plānais slānis aizķep, bet ar lāzeru varētu izdedzināt papildu caurumiņus.
Es būtu gandarīts, ja Ventspilī varētu ārstēt daudzās tīklenes distrofijas formas, ko pašlaik dara tikai Rīgā. Šim nolūkam vajadzīgs okuloherētais tomogrāfs, bet šāds diagnostikas aparāts maksā vairāk nekā 60 tūkstošus latu.
Lai nodrošinātu normālu Eiropas līmeņa acu klīniku, aparatūrai nepieciešams pusmiljons latu, turklāt jāņem vērā, ka pēc četriem gadiem iekārtas morāli noveco un tās vismaz daļēji jāmaina. Šādus tēriņus medicīnai valsts pagaidām nevar atļauties.
Bet - kataraktas ķirurģijā varu izmantot ļoti kvalitatīvu Infinity aparātu, kas ir labākais no pagaidām pieejamajiem pasaulē, un mēs neesam sliktāki par jebkuru citu klīniku, piemēram, ASV.
Vai jūs varat operēt uzreiz, ienācis no ielas, vai tomēr vajag kādu mirklīti, lai sagatavotos?
Varu strādāt jebkurā brīdī. Ir sasniegts tāds līmenis, kad viss notiek gandrīz automātiski. Varbūt māksliniekam vajag noskaņojumu, bet man operējot rokas iemācījušās visu kontrolēt un nav nekādu problēmu sākt darbu jebkurā mirklī. Nevaru atļauties slimot, jo man nav palīgu - studentu vai rezidentu. Ja ir temperatūra, iedzeru zāles un eju uz darbu. Dakteri māca, ka nevajag slimam iet uz darbu, bet paši rīkojas aplam. 
Cik operāciju dienā veicat?
Vidēji - desmit, bet maksas operāciju ieviešana samazinājusi pieprasījumu, tāpēc dienā ir kādas sešas operācijas. Tas nav daudz, ja salīdzina ar jau pieminēto dakteri Akahoši, kas pagūst palīdzēt 40 pacientiem.
Paveiktais tiek fiksēts pacienta slimības vēsturē, tāpēc atsevišķus pierakstus neveicu. Ja vajag, var paskatīties arhīvā, kāda palīdzība sniegta, kāda bija kumulatīvās sonogrāfijas enerģija un cik sekundes izmantoju ultraskaņu.
Gadās arī kuriozi?
Jā, bet tas bija ar acīm nesaistīts gadījums. Studiju gados, kad apguvu propedeitiku un uzklausīju pacientu stāstus par slimības attīstību. Iepriekšējā naktī, kad dežurēju par brālīti, slimnīcā ieveda sievieti ar bradikardiju. Pēc kardiostimulatora ievietošanas viņai sāpēja krūškurvis. Paskaidroju pacientei, ka viņai lauztas ribas, noklusējot, ka es biju tas, kurš tās salauza... Steidzoties palīgā ķirurgam, kas aicināja atjaunot pacientes sirdsdarbību, es, pārlieku cenšoties glābt dzīvību, salauzu viņas ribas.
Ar kuriem kolēģiem konsultējaties īpašos gadījumos?
Tā kā Ventspilī ilgus gadus operēju viens, reizēm patiešām vajadzīgs padoms. Vienmēr varu vērsties pie savas pasniedzējas Māras Briedes, nekad padomu neliedz Guna Laganovska, kas ir ļoti zinīga kataraktas jomā. Ja ir problēmas ar tīkleni, zvanu Irinai Repinai, savukārt laba bērnu acu ķirurģe ir Sandra Valeiņa. Bet visbiežāk sazinos ar Kristīni Baumani, kurai atļaujos uzdot pat muļķīgus jautājumus.
Ikdienā man jātiek galā vienam pašam, bet, no otras puses, šāda situācija palīdz pacelt latiņu un stiprina profesionalitāti. Nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Ir bijis tā, ka pusi nakts pārdzīvoju, jo zinu, ka varēju izdarīt labāk un esmu pieļāvis kļūdu... Vienīgā laime, ka acu ārstu pacienti parasti nemirst. Varu iedomāties, kā jūtas reanimācijā strādājošie, kur nāve ir biežs viesis. 
Kā jūsu darbības laikā attīstījusies oftalmoloģija Latvijā?
Tā ir viena no visstraujāk progresējošām medicīnas nozarēm. Pirms 20 gadiem kataraktu operēja ar atvērto metodi: lai dabūtu lēcu ārā, grieziens bija gandrīz visas acs platumā. Lai to visu paveiktu, divi ķirurgi darbojās slapju muguru. Pēc kāda laika mediķi iemācījās operēt, izmantojot 5 mm kanālu, pa kuru ievietoja 5 mm platu mākslīgo lēcu. Vispirms gan vecā lēca, kas bija 9-12 mm liela, bija jāsadala vairākos fragmentos, lai izvilktu to caur nelielo kanālu. Tas bija milzīgs lēciens!
Pirms desmit gadiem sāka lietot salokāmās lēcas, kuru ievietošanai acī vajadzīgs tikai 3 mm griezums (pašlaik - vien 2 mm), caur kuru ievada īpašu instrumentu, kas emulsificē un atsūc lēcu. Pēc tam var implantēt mākslīgo lēcu, kas pēc ielikšanas atveras kā skaists pumpurs vai rožlapiņa. Izmantojot veco metodi, pacientam nākamajā dienā bija tūska, bet redze atjaunojās tikai pēc pāris dienām. Jaunās lēcas nedod vēlākas komplikācijas, kad uzaug sekundāra katarakta un pēc tam ar lāzeru jātaisa caurumiņš - ilgstošā laika periodā lēcas visu laiku ir caurspīdīgas.
Acis, kā zināms, ir tikai uztveres orgāns, bet pa īstam redzi nodrošina galvas smadzeņu pakauša daivas. Vai tas nozīmē, ka neredzīgu cilvēku vēršana redzīgos ir tikai nākotnes jautājums?
Kad profesore Bērziņa anatomijā vaicāja: "Kur ir trešā acs?" - studenti atbildēja: "Pakausī!" Tas ir pareizi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo redzes analizators tiešām atrodas pakausī. Liela loma ir ne tikai acs optiskajai, caurspīdīgajai videi, ar kuru uztveram gaismu un objektus, bet arī tam, kā mēs redzēto analizējam. Ir pat bijuši gadījumi, kad pēc operācijas redze nav optiski ideāla - tur palicis kāds cilindriņš, plusiņš vai mīnusiņš, un cilvēkam teorētiski nebūtu jāredz vieninieks, bet viņš redz! Smadzeņu pakauša daivā rodas spēja sintezēt informāciju no tā mazā daudzuma, kas palicis, un saskatīt visu. Tas nav tas pats, kas uzminēt, - pacients tiešām redz un spēj atšķirt.
Varbūt tas ir treniņa jautājums? 
Viennozīmīgas atbildes nav! Kad cilvēks mācās lasīt, viņš vispirms apgūst alfabētu, pēc tam jau burto, tad mācās lasīt zilbēs, vēlāk redz vārdu un spēj izlasīt teikumu vai uztvert visu rindkopu uzreiz. Reiz Discovery kanālā bija interesanta reklāma: "Tadag, kad jūs lāsat šīs rindņias, jūs ļoti veigli uztvaret, kas šeit rasktīts, kaut gan mēs rakstījām nepareizi!" Reklāmas autori samainīja vietām dažus burtus, bet skatītāji tik un tā saprata, jo smadzenes vienalga spēja uztvert vārdu pareizo jēgu. Tieši tāpēc ir svarīgi daudz lasīt un attīstīt domāšanu.
Runājot par retinālajiem implantiem, pasaulē jau ir pieejamas četru ražotāju ierīces: Intelligent Medical Implants AG, Optobyonix, Second Sight Medical Products Inc un Retina Implants AG. Maksimālais efekts, ko mediķi spējuši sasniegt, ir tāds, ka pacients ar retinitis pigmentosa spēj saskatīt gaismu, pateikt, kurā pusē ir logs, var noiet pa gaišu, baltu līniju. Bet pacientam jāveic ļoti garš un grūts ceļš, lai iemācītos pazīt priekšmetus un tēlus. Tieši tāpēc droši var teikt, ka daudzas lietas atkarīgas no trešās acs jeb tās smadzeņu daļas, kas analizē redzes signālus. Neesmu lasījis, ka implanti būtu ievadīti kopš dzimšanas neredzīgam cilvēkam. Tas būtu nelietderīgi, jo elektriskie signāli nesasniegtu attiecīgās smadzeņu daivas.
Ko par retinālajiem implantiem saka pacienti?
Viņi ir gandarīti, bet pacientu atsauksmes nav publicētas, jo fokusa grupas ir nelielas. Viss vēl ir priekšā, jo ir dažādas ķirurģiskās tehnikas - elektrodus var likt virs vai zem tīklenes, elektrodiem jābūt ļoti maziem, turklāt jāizdomā, kā tos barot. Implantēt vadu nebūtu labi, jo ieejas brūcē var iekļūt infekcija, tāpēc enerģiju vajadzētu pārraidīt bezvadu ceļā. Jāņem vērā, ka implanti kalpos tikai dažus gadus, jo izmantotajiem materiāliem ir grūta bioloģiskā saderība, var veidoties imūnas reakcijas. 
Oftalmoloģijā sāk izmantot arī cilmes šūnas. Tas ir cerīgs jauninājums?
Pirmais pētījums par šo tēmu oftalmoloģijā publicēts 2003. gadā. Toreiz tīklenē veiksmīgi transplantēja totipotentās embrionālās cilmes šūnas. Īpašā audzētavā iegūtu plānu cilmes šūnu slāni implantēja uz tīklenes. Transplants stimulēja jaunu šūnu augšanu un daļēji atjaunoja redzi. Taču ir viens "bet" - totipotentās šūnas var iegūt tikai no embrijiem, tātad jāveic aborts. Parādās morāles un ētikas jautājums, jo teorētiski cilvēks ar sliktu redzi, lai iegūtu totipotentās šūnas, var apzināti veikt abortu.
Eksperimenti, kas veikti ar šūnām tālākā attīstības stadijā, izrādījās neefektīvi - redze neatjaunojās. Šis virziens ir ļoti interesants, bet es nesaprotu, kā to izmantot, nevienam nekaitējot. Jāņem arī vērā, ka, uzliekot cilmes šūnu slāni uz tīklenes, diemžēl neatjaunojas visi tīklenes slāņi. Kādus mediatorus vajadzētu lietot, lai cilmes šūnas izveidotu konkrētos tīklenes slāņus? Ja mēs šādus mediatorus atradīsim, būs cits jautājums - kāpēc mēs šos mediatorus nevarētu izmantot bez cilmes šūnu implantācijas?
Tomēr acis ir viens no derīgākajām orgāniem cilmes šūnu terapijas izpētē, jo iet roku rokā ar transplantāciju. Radzenes pārstādīšana bija pirmā veiksmīgā transplantācija pasaulē.
Vai acis ir cilvēka dvēseles spogulis?
Pavisam noteikti! Tas ir skaistākais, kas cilvēkam ir. Tāpēc, saudzējot acis, saulainā laikā iesaku lietot tumšas brilles, lai tīkleni nebombardētu fotoni.
Starp citu, ne jau visi cilvēki vēlas redzēt pasauli tādu, kāda tā ir, tāpēc daudz svarīgāk iemācīt viņiem, kā sadzīvot ar redzes īpatnībām. Ne vienmēr ērgļa redze nāk par labu. Der padomāt, vai mūsu dvēseli veido redze, - vai arī mēs redzam, pateicoties dvēselei... Ar šīm pārdomām sākšu arī Jauno gadu, jo negribu teorētiski spriedelēt, kāds tas būs. Laiks rādīs. ¢
Foto: Līga Gabrāne un no personīgā arhīva