Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām.
“Pašlaik rit mans beidzamai gads bērnu neiroloģijā. Bet Nīderlandes stāsts sākās 2017. gadā, kad saņēmu ERASMUS+ apmaiņas programmas stipendiju un devos uz Roterdamas Sofijas slimnīcas bērnu neiroloģijas nodaļu, lai iepazītu specialitātes nianses Nīderlandē, “zaļo koridoru” sistēmu bērnu neiroloģijā, piedalītos regulāros konsilijos starp ārstējošajiem ārstiem, citu specialitāšu ārstiem, rezidentiem, māsām. Biju klāt pirmajās rīta kopsapulcēs, kur piedalās arī pacienta vecāki, kas uzklausa izdarīto un plānoto tālāko taktiku, īsi izsakās par paveiktajiem soļiem, kopējo izpratni, kā virzās izmeklēšana.
Paralēli tam reizi nedēļā trīs stundas volontēju Neirometabolisko slimību klīnikā. Šī pieredze mani aizrāva un, vēl nezinot, kā tikšu atpakaļ, sarunāju, ka pie pirmās iespējas vēlētos uz dažiem mēnešiem atgriezties un gūt ieskatu, kā funkcionē ļoti augsta līmeņa neirometabolisko slimību klīnika. Saņēmusi pretējās puses laipnu apstiprinājumu, pēc dažām nedēļām jau biju atradusi LĀZA izziņoto iespēju pieteikties brāļu Zariņu medicīnas studiju ceļojuma stipendijai. Pieteicos un ne brīdi nešaubījos, ka varētu to neiegūt (ar smaidu sauksim to par profesionālu augstprātību). Jau pēc dažiem mēnešiem devos atpakaļ uz to pašu universitātes klīniku, citu nodaļu un ieguvu vairāk, nekā biju plānojusi. Esmu ieinteresēta retajās slimībās, un bērnu neiroloģija ir specialitāte, kurā ar tādām sastapties. Tiek lēsts, ka vairāk nekā trīs tūkstoši ģenētisko stāvokļu ietekmē nervu sistēmu — 75% no šīm slimībām skar bērnus.”
Bet viņš ir mūsu (!) Harijs Poters
“Iepazīšanās ar Nīderlandi bija interesanta, visnotaļ pozitīva, kaut to aizēnoja izdegšanas simptomi, kas bija uzkrājušies, strādājot trīs darba vietās (90—110 stundas nedēļā). Neregulārais miegs darīja savu. Jutos diezgan salauzta, miega problēmas turpinājās vismaz trešdaļu Nīderlandē pavadītā laika, bet jau pirmajās dienās (stundās), kad redzēju, kādos apstākļos strādā kolēģi tur un kādos es (mēs), pozitīvām emocijām un izdegšanai pāri vēl slāņojās netaisnības izjūta, bet... mēs zinām, kā ir pie mums, tāpēc ieskicēšu, kā jutos tur.
Nepārspīlēts pozitīvisms visur — veikalos, kafejnīcās, sabiedriskajā transportā, pat ielās, kur norisinās ceļa darbi, strādnieki bija smaidīgi. Daudzi smaidīgi sveicieni no visām pusēm, ja sanāk kopīga gaidīšana rindās, svešinieki brīvi un bez neveikluma iesaistās small talks1, no tām neizspruku arī es, un, ja nominstinājos atbildēt nīderlandiešu valodā, tad arī seniori brīvi pārgāja uz angļu valodu. Esmu ieguvusi tuvus draugus Nīderlandē, un mani ļoti iespaidoja kāda viņu izteikta atziņa: “Mēs visi jau esam trīs metrus zem jūras līmeņa, un, ja mēs cits citu nesargātu, nesadarbotos, tiešā vārda nozīmē būtu noslīkuši. Uz Nīderlandi visas pasaules hidroinženieri brauc mācīties, kā cīnīties ar globālās sasilšanas sekām. Mums bija viens ministrs, kas līdzinājās Harijam Poteram, vācieši reiz publiski paņirgājās par viņu, pēcāk nīderlandiešu sociālajos tīklos izcēlās liela nepatika un ministra aizstāvēšana, citēju: “He looks like a Harry Potter, but he is OUR Harry Potter and only we can take fun of him.”2”
Kā rodas domino efekts “īgns ārsts → īgns pacients”
“Darbs Nīderlandes slimnīcā... Godīgi? Sapnis. Nepārprotiet, ārsti tur strādā ļoti daudz, nereti paliek pēc darbalaika — ar zinātnisku interesi un atdevi strādā pie katra gadījuma, uz vienu ārstu un medicīnas māsu ir mazāk pacientu (nerunāju tikai par bērnu neiroloģiju), ir vairāk laika izskatīt jaunākās publikācijas, zinātnisko literatūru apmaksā slimnīca, ietaupās daudzas stundas, lai nebūtu jātēlo hakeris un PubMed rakstiem jāpiekļūst pa nelegāliem ceļiem.
Rezidents ir ārstējošais ārsts (lielā daļā nodaļu), sertificētie speciālisti piedalās visur un kopīgi pieņem gandrīz katru lēmumu. Ir sagatavots daudz iekšējo vadlīniju, pēc kurām visiem jaunajiem un cikla (rotāciju) rezidentiem ir gana viegli vadīties, ātrāk tiek uzķertas diagnostikas grūtības, slimību nianses, regulāri tiek pārrunātas pasaulē izteiktās hipotēzes un kritika: kas notiek pētniecībā, vai šo pacientu ir iespējams virzīt, iesaistīt kādā pētījumā.
Septiņos mēnešos nesanāca saskarties ne ar vienu komplicētu ģimeni, kurai būtu iebildumi vai neapmierinātība par kādu no ārsta pieņemtajiem lēmumiem, pēc sajūtām bija daudz mazāk anti–vaxxers3 (datus nezinu), nebija nevienas nepamatotas uzņemšanas konsultācijas par pirmreizēji paaugstinātu ķermeņa temperatūru 37,5 °C. Lai kur es paviesotos, paskatītos, kā strādā medicīnas personāls, regulāri ir kvalitātes sapulces: kādas veiksmes, kādas neveiksmes un ko varētu darīt labāk! Diemžēl šāda komunikācija nav iespējama, ja ārstam ir trīs darba vietas un viņš 90—120 darba stundas nedēļā strādā par atalgojumu, kas ir 4—5 reizes mazāks nekā ārstiem Nīderlandē. Arī viņi varbūt strādā divās darba vietās, bet ne vairāk kā 40—60 stundas nedēļā, kas lielākoties savienojams ar veselīgu ikdienu, labu miegu, regulāru sportu, atpūtu un sociālo dzīvi.
Daudz prātoju, kas ir “īgns ārsts un īgns pacients”, kā veidojas šis domino efekts mūsu dzīvē? Cik gadu mums jāgaida, lai strādātu apstākļos, kuros jutīsimies sabiedrībai vajadzīgi un, sekojot savai lielākajai kaislībai — medicīnai, nepazaudēsim sev tik svarīgo — visu pārējo...”
Pacientu konsultēšana — multidisciplināra
“Roterdamas Sofijas bērnu slimnīca ir daļa no Erasmus medicīnas centra, kas ir spēcīgs daudzās jomās, noteikti atpazīstams anestezioloģijā, onkoloģijā, neirometaboliskajās slimībās. Erasmus medicīnas centrā ir 1320 gultasvietu, 11 tūkstoši darbinieku, no kuriem ap 750 medicīnas speciālistu.
Galvenajai ēkai ir, ja nemaldos, 22 stāvi. Pie metaboliskās laboratorijas ārstiem 22. stāvā strādāju pie sava projekta, bet 21. stāvā atrodas virusoloģijas pētniecības nodaļa, kur biju ciemos pie pazīstama zinātnieka, kurš uz cilvēku slimību izveidotiem dzīvnieku prototipiem pēta jaunākās terapijas iespējas šobrīd vēl letālām slimībām/infekcijām.
Pirmdienās ir liela gatavošanās sapulcēm, konsiliju dokumentācijas un pēdējo medicīnisko manipulāciju, analīžu apkopojumu gatavošana, otrdien — ilgas ārstu un māsiņu sapulces, katra pacienta apspriešana, nianses par terapiju, par iespējamām un aktuālām problēmām, vēlāk multidisciplinārās komandas sapulce, kur katru pacientu pārrunā no dažādu specialitāšu skatpunkta, trešdien, ceturtdien un piektdien stājas pacienti uz ikmēnešu enzīmaizvietojošo terapiju, poliklīnikā notiek arī citu pacientu pieņemšana, kas vienmēr ir multidisciplināra (vienā reizē pacients pēc nepieciešamības apmeklē pediatru, neirologu, oftalmologu, otorinolaringologu, pulmonologu, kardiologu, rehabilotologu, veic kādu radioloģisku izmeklējumu). Es pievienojos arī sapulcēs, kas neskar bērnu neiroloģiju, bija vērtīgi pavērot medicīniskā personāla komunikāciju.
Pacientus varēju izmeklēt neiroloģiski, patrenēt savu nīderlandiešu valodu, lai gan tik bilingvālu valsti iepriekš nespēju iedomāties (70 % senioru brīvi pārvalda angļu valodu, nerunājot par jaunāka gadagājuma cilvēkiem un bērniem). Paralēli sāku darbu trīs zinātniskos projektos, kurus turpinu vēl joprojām.
Pārliecinājos, ka varu to pašu un vairāk nekā turienes rezidents. Vienīgā nianse — oftalmoskops ir katram neirologam kabatā un “zvans draugam” jebkurā situācijā ir adekvāts pasākums, kaut vai pacienta priekšā.”
- Pieklājīgas sarunas par nebūtiskiem un pretrunīgus viedokļus neraisošiem tematiem
- “Viņš līdzinās Harijam Poteram, bet viņš ir MŪSU Harijs Poters, tāpēc tikai mēs drīkstam par viņu pasmieties.”
- Cilvēki, kas ir pret vakcināciju, parasti bērnu vecāki, kas nevēlas vakcinēt savas atvases
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada novembra numurā
