Ķirurgs VIESTURS ROZĪTIS: tagad gribas interesanti padzīvot

Ļoti negribējās iet armijā

Jūsu nostrādāto gadu skaits ir iespaidīgs.

Kā divdesmit četru gadu vecumā jauns un neko nemākošs ķirurgs pēc augstskolas sāku strādāt Valmieras slimnīcā, tā joprojām savā baltajā halātā staigāju. Man ir teikuši, lai eju lasīt lekcijas topošajiem mediķiem, bet tas mani neinteresē.

Bija iespēja, ka jūs varējāt kļūt par celtnieku.

Jā, bija gan. Tēvs ātri pameta ģimeni, mana mamma, kas bija latviešu valodas un literatūras skolotāja, palika ar trīs dēliem, no kuriem es biju vidējais. Mammai alga maza, man naudu gribējās, un mēs meklējām, kur piestrādāt. Vasaras brīvlaikos strādāju būvbrigādē un jau sāku domāt, ka varbūt jāmācās par celtnieku un jābūvē mājas. Vienīgi rasēšana man nepadevās. Un arī mamma mudināja, lai mērķēju augstāk.

Vai medicīnu izvēlējāties tāpēc, ka tas ir prestiži?

Nē, tā gan es nedomāju. To man ieteica viena bijusī skolasbiedrene Iecavā, kas jau studēja medicīnu un bija par to absolūtā sajūsmā. Satikāmies vienā ballē, kur viņa man skaidri un gaiši pateica: tev vajadzētu studēt medicīnu! Tā aizbraucu uz atvērto durvju dienu Medicīnas institūtā, nonācu anatomikumā un redzēju, kā tie līķīši tur peld tajās vannās, bija iespēja paskatīties arī operācijas, un lēmums bija pieņemts. Turklāt man uzreiz bija skaidrs, ka tā būs ķirurģija.

Konkurss Medicīnas institūtā tolaik bija milzīgs — bieži vien pat desmit un vairāk studēt gribētāju uz vienu vietu.

Jā, jā, turklāt man labi padevās fizika, bet ķīmija un bioloģija, kas medicīnas studentiem bija tās svarīgākās, ne. Taču medicīnas studēšanai bija vēl kāds labums — es dikti negribēju iet armijā, man tas nekādi nebija pieņemams. Nekādi! Mūsu dzimtā bija pietiekami daudz drūmu stāstu par izsūtīšanu un tamlīdzīgi, ko es negribu cilāt, — šo iemeslu dēļ padomju laikos man bija liegta arī jebkāda izbraukšana no lielās padomju valsts. Tas viss atstājis nospiedumus. Un mana profesija man palīdzējusi izvairīties gan no Afganistānas, gan Černobiļas.

Tagad dakterus pietiekami daudz slāna arī bez kādas karošanas. Bet jūs sākāt strādāt laikā, kad pret ārstiem bija cieņpilna attieksme.

Tā bija, jo ārstu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados bija maz, labu ārstu — vēl mazāk. Doties uz Valmieras slimnīcu mani pierunāja toreizējais Valmieras slimnīcas galvenais ārsts Uldis Laucis, kura vadībā tur bija uzcelta jauna un moderna slimnīca. Mēs dzīvojām ciematiņā Rencēnos, Inese tur bija terapeite un ambulances vadītāja. Mums uzreiz iedeva dzīvokli — tas, starp citu, bija viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc izvēlējāmies Valmieru, lai gan man bija sarunāta vieta Jelgavā, kur dzīvoja daudz radu un kur es strādāju jau studiju gados. Turklāt kādu dzīvokli iedeva! To, kur pirms tam bija dzīvojis kolhoza priekšsēdētājs. Ja par tālaika attieksmi pret ārstiem, tad atceros — mēs ar sievu Inesi gājām pa ielu tādi jauni, 24 gadus veci mediķi, un mūs ar cieņu sveicināja. Rencēnos nodzīvojām nepilnus divus gadus, kad Valmierā pie slimnīcas mediķiem uzcēla jaunu māju. “Izvēlieties, kuru dzīvokli gribat!” — tā mums toreiz teica.

Jums bija labs skolotājs, kas ievadīja ķirurģijā, — Valmieras slimnīcas vadošais ķirurgs Alvils Freimanis.

Jā, un tā ir patiešām liela laime, ja jaunam ķirurgam pagadās tik labs skolotājs. Jo — kā toreiz bija? Jaunajiem ārstiem nebija tādas rezidentūras kā tagad. Toreiz palaida jauno ķirurgu — ej un griez! Freimanis mani uzvaktēja un mācīja.

Un, kad bijāt izmācīts, profesors Vilis Purmalis, savulaik republikas galvenais ķirurgs, mēģināja jūs pārvilināt uz Rīgu.

Viņš man piedāvāja, lai eju pie viņa divus gadus mācīties un pēc tam man būšot laba vieta Rīgā.

Jaunam ārstam tāda uzmanība ir pagodinoša, bet jūs šo piedāvājumu neizmantojāt. Kāpēc?

Domāju, ka Purmalim par mani bija stāstījis Freimanis — viņi bija labi draugi. Bet, kad par šo piedāvājumu izstāstīju Freimanim, viņš man pavisam mierīgi sacīja: tev nav jāiet uz Rīgu mācīties teoriju, bet jāpaliek tepat Valmierā un jāturpina operēt. Tā arī paliku. Turklāt mums jau bija četri bērni, dzīvoklis ļoti skaistā vietā Gaujas krastā, un man to visu negribējās mainīt.

Liepāja — lieliska vieta dzīvošanai un strādāšanai

Piedāvājumu pārcelties uz Rīgu neizmantojāt, tomēr pēc divpadsmit Valmierā nostrādātiem gadiem pieņēmāt izaicinājumu pārcelties uz Liepāju. Ar ko jūs pārvilināja?

Nu, protams, ar iespēju strādāt! Te bija uzcelta jauna slimnīca, abi vadošie ķirurgi Bruno Grasis un Helmuts Klēšmits jau bija profesionālajā norietā, vajadzēja jaunus spēkus. Turklāt, kad nāca piedāvājums no Liepājas, tieši Purmalis man palīdzēja pieņemt lēmumu — tur mēs bijām vairāki ķirurgi, bet Liepājā to trūka. Un arī citi kolēģi bija atbalstoši, sak’, kad vēl būs tāda iespēja.

Pirmajā braucienā Liepāja jūs sagaidīja ne visai sirsnīgi.

Vai, to reizi es nekad neaizmirsīšu! Bija maijs, saulaina, bet vējaina diena, vējš dzina pa ielu putekļus, viss bija netīrs, un tad vēl pāri visam tas, ka iegājām toreizējā ēdnīcā “Kosmoss” paēst. Tur bija tāds netīru trauklupatu smārds, ka vēl tagad to smaku jūtu degunā. Tādu netīrību nekur Valmierā un arī citur nebiju piedzīvojis. Nekur! Taču galvenais bija tas, ka mēs braucām strādāt, un šīs iespējas Liepājā bija.

Uz Liepāju aizgājāt jau kā vadošais ķirurgs.

Jā, visi citi mani kolēģi, ar ko tagad kopā strādājam — Gunārs Brundzulis, Māris Naļivaiko un Jevgeņijs Veļickis, ir par mani jaunāki. Un nāk mums vēl kolēģi klāt.

Jūs līdzīgi kā savulaik Freimanis darbā esat ievadījis ne mazums jauno ķirurgu.

Cik nu daudz, tas tāds filozofisks jautājums, bet tiem, kas te, Liepājas slimnīcā, ir, kaut ko esmu mācījis. Cita lieta — kā viņi to paši uztver, jo — būsim atklāti — nekāds maigais vīriņš es neesmu. Tādu šis darbs mani ir padarījis, bet galvenais, lai tam jaunajam kolēģim ir interese.

Vai ir iespējams otram cilvēkam nodot pieredzi?

Lai iegūtu pieredzi, ķirurgam ir ļoti daudz jāoperē. Un jārēķinās, ka būs arī kļūdas. Tā diemžēl ir! Ne no kā cita tā nemācās kā no savām kļūdām.

Skarbi.

Jā, un es to pārdzīvoju. Mēģinām labot, kas labojams, bet ne vienmēr izdodas. Un liela nozīme ir arī cilvēciskajam faktoram — par to es varētu uzrakstīt grāmatu. Bet man īpaši negribas par kļūdām runāt. Un ārsts to arī tā nemaz nedrīkst. Ķirurgam jābūt ļoti pacietīgam un neatlaidīgam, bet galvenais — drosmīgam. Ja nav drosmes, tad pārējam nav nozīmes.

Drosme eksperimentēt?

Drosme darīt smagu un riskantu darbu, nevis no tā atteikties. Vieglāk, protams, būtu atteikties, jo tas vējš pūš pamatīgi. Redziet, ārsts ir pakļauts ne tikai profesionālajiem izaicinājumiem un riskiem, bet arī sabiedriski politiskajām svārstībām un visu citu veidu pārmaiņu vējiem sabiedrībā. Kaut vai laiks, kad deviņdesmitajos gados valstī valdīja kriminālās autoritātes. Ār-stiem jāpārdzīvo dažādi procesi, bet drosmi zaudēt nedrīkst. Tas ir tāpat kā ogļračiem, kas, ejot pazemē, zina, cik tūkstošiem tonnu ir virs galvas, bet tev jādara savs darbs. Iespējams, visa šā kopuma dēļ neviens no maniem bērniem par ārsta darbu tā nopietni nav interesējies. Vienreiz jaunākais dēls Pēteris gan lūdza, lai paņemu viņu līdzi uz nodaļu. Ja viņš to būtu atkārtojis vēlreiz, iespējams, būtu arī paņēmis, bet viņš neatkārtoja. Vecākā meita vienreiz arī tā kā pārmeta, ka neesmu viņu ieinteresējis, bet diezin vai viņa būtu izturējusi. Jo mācības arī ir ļoti grūtas, turklāt starp ārstiem pastāv konkurence, un mums nevienam nebūtu bijis viegli, ja mūsu bērni neizrādītos veiksmīgi. Tā ka labi vien ir, ka ne. Un mēs ar sievu arī neko neuzspiedām, jo profesija ir izvēle, kas jāatrod pašam.

Cik liela nozīmē ķirurģijā ir talantam?

Vai, par talantu var runāt tikai par ļoti retiem ķirurgiem! Ļoti retiem, un es sevi pie tiem nepieskaitu. Drīzāk tā ir veiksme, kas paver ceļu. Ir kolēģi, kas ilgstoši strādā vienmērīgā horizontālā līmenī, bet pēkšņi pēc gadiem piedzīvo pamatīgu kāpienu augšup. Kas tas ir? Mūsdienās to noteikti nosaka jaunās tehnoloģijas — tas, cik veiksmīgi katrs tās prot apgūt. Lai gan ir arī tā — kad jaunais kolēģis nostājas pie operāciju galda, pieredzējušie kolēģi uzreiz saprot — būs vai nebūs. Bet ir arī pārsteigumi, tāpēc nekad nevar mētāties ar vārdiem, ka no šī nekas nebūs!

Būsim atklāti — daudz perspektīvu jauno ķirurgu savu talantu un spējas noslīcināja alkoholā.

Tā diemžēl bija, un arī man bija visas iespējas, ja vien būtu ļāvies. Jo padomju laikos nebija gandrīz ne dienas, kad ietu mājās un somā kaut kas neklunkšķētu. Tā bija — alkoholu ārstiem dāvināja. Stress darbā bija uzkrāts, daudzi to mazināja ar šiem dzērieniem. Bet, paldies Dievam, man šī vēlēšanās ātri pazuda, bija jāoperē un šīs lietas nevarēja apvienot, taču sadāvinātās pudeles noderēja, ja vajadzēja, piemēram, mašīnai jaunu akumulatoru. To nebija, bet par pudeli bija. Atceros, kad bija jau talonu laiks un uz taloniem varēja nopirkt arī alkoholu. Mana mamma visu izpirka, lai gan pati nelietoja nemaz. Kad vajadzēs pasaukt palīgā santehniķi vai kādu citu meistaru, tad noderēs — tā viņa man paskaidroja, kad jautāju, kam viņa pērk. Un noderēja arī! (Smejas.) Bet daudzus talantīgus un spējīgus cilvēkus tas paņēma — tādi bija tie laiki...

Kā ir ar ķirurgu savstarpējam attiecībām: draudzību, koleģialitāti?

Teikšu tā —nekādi lielie draugi mēs neesam, bet, ja kādam no kolēģiem būs vajadzīga palīdzība, jebkurš no mums, ja vien nebūs simtiem kilometru tālu prom no Liepājas, celsies augšā, kāps mašīnā un brauks uz slimnīcu palīgā. Vienalga, vai viņš būs mājās, teātrī vai jebkur citur. Bez diskusijām. Un sarežģītos gadījumus mēs kopā apspriežam arī ikrīta sapulcēs. Bet, ja vajadzīga vēl specifiskāka palīdzība, aicinām palīgā Rīgas kolēģus.

Foto: Andris Gertsons un no Viestura Rozīša albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada aprļa numurā