Ķirurgs šķērsgriezumā jeb Zīmogs uz mūžu. Ķirurgs Haralds Plaudis
Jēzus vecumu sasniegušais ķirurgs saka: par ārstu esot kļuvis ne tikai savas izvēles pēc, bet arī kāda augstāka spēka vadīts. Un apstiprinājums dzīves ceļa pareizai izvēlei varētu būt tas, ka vienmēr apkārt esot bijuši izcili skolotāji, tagad – spēcīga ķirurgu komanda. Arī tas, ka, darot savu darbu, jūtas harmoniski. Savukārt dzinējspēks, kas neļaujot ieslīgt pašapmierinātībā, bet liek augt, Haraldam ir veselīga neapmierinātība ar sevi. 
Trīsdesmit trīs gadu vecumā esat kļuvis par Latvijas lielākās slimnīcas galveno speciālistu ķirurģijā. Vai jaunība palīdz šajā amatā?
Manuprāt, jaunība šajā amatā ir vienīgā priekšrocība. Darbs, ko esmu uzņēmies, ir atbildīgs, jomas manā pārraudzībā - ļoti sarežģītas. Taču jaunībai ir būtiska priekšrocība - motivācija un spēks mesties iekšā pārbaudījumos. Pirms piekrišanas, protams, bija pārdomu mirklis, bet - ja jau šāds piedāvājums nāk, tad acīmredzot līdz šim esmu kaut ko paveicis un šī ir iespēja paveikt vēl kaut vairāk. 
Ne mazums gados jaunu ārstu aizbrauc, jo negrib pārāk ilgi kādam stāvēt aiz muguras. Kā jums izdevās no aizmugures izspraukties priekšpusē?
Nekad neesmu domājis par to, kā aizsprukt kādam priekšā. Tāpat nekad neesmu tīkojis pēc amatiem. Šajā ziņā man nav ambīciju. Visus darbus vienmēr esmu centies padarīt tā, lai paliktu kāds vēstījums no manis, daudz neprātojot. Dzīve ik brīdi piespēlē aizvien jaunus pārbaudījumus. Šo posteni, kas daudziem varbūt šķiet kaut kas fantastiski milzīgs, uztveru kā vienu no izaicinājumiem - un, iespējams, tas nav pēdējais.
Kas ir svarīgākais startā: labs kontakts ar vadību, būt profesora protežē, radnieciskas saites, nemitīga sevis apliecināšana?
Es nenāku no mediķu dinastijas. Tas, ka izvēlējos šo profesiju, varbūt ir kāda augstāka spēka pirksts...Lai sasniegtu pozitīvu rezultātu, medicīnā vispār viens nekad nav cīnītājs. Tāpēc esmu pateicīgs, ka man apkārt vienmēr bijuši labi skolotāji. Vienmēr cits citu esam atraduši un, cerams, ka es neesmu licis viņiem vilties. Milzīgu pateicību jūtu pret kolēģiem un profesoriem, ar kuriem kopā esmu strādājis un strādāju, kuri turpina mani atbalstīt. Pie Agra Rudzāta, Rīgas Austrumu slimnīcas "Gaiļezers" 10. nodaļas vadītāja un Ķirurģijas klīnikas virsārsta, sāku voluntēt, vēl būdams students. Viņš ir mans pirmais skolotājs, un mēs turpinām strādāt kopā. Noteikti nevaru neminēt profesoru Guntaru Pupeli, Ķirurģijas klīnikas vadītāju, kurš man devis milzīgu zināšanu un praktiskās pieredzes bagāžu. Viņš arī bija manas disertācijas vadītājs. Mēs daudz diskutējam, aizstāvot katrs savu viedokli. Tā ir pozitīva sāncensība, kas mūs visus tur pastāvīgā tonusā, liek iet uz priekšu un attīstīties. 
Pieredzē bagātākie dalās profesionālajos knifos vai drīzāk - iemet ūdenī un skatās, vai izpeldēsi?
Ķirurģija ir nopietna nozare, kur šādi pārbaudījumi pat nepieciešami. Operējot nav kur atkāpties, jo "otrā iespēja" netiek dota. Un tas ir pareizi. Varbūt nedaudz nežēlīgi, tāpēc daudzi jaunie ķirurgi neiztur, bet tā jābūt. Iztur spēcīgākie. Tas ir milzīgs iekšējs ceļš cauri savas būtības iepazīšanai, kas nekad nebeidzas. Dalīšanās knifos notiek pastāvīgi, bet nepieciešama īpaša sapratne, lai to, kas izteikts kā aizrādījums vai sarkasms, sāktu uztvert kā dzīves skolu.
Vai jums ir kolēģis, kam vienmēr varat pavaicāt padomu?
Medicīna ir sarežģīta, tāpēc jāsaglabā spēja paprasīt padomu kolēģim, lai kurš tas būtu. Dažkārt pārsteidzošas idejas un risinājumi nāk no studentiem, tikai jāprot ieklausīties. Ķirurga profesijā, sasniedzot noteiktu profesionālās kvalifikācijas pakāpi, neviens nekļūst par kaut ko absolūtu un nekļūdīgu.Uzskatu, ka pēdējos četros piecos gados Austrumu slimnīcā izveidojies ārkārtīgi spēcīgs ķirurgu kolektīvs. Mums ir daudz jaunu kolēģu un arī rezidentu, kurus apzināti virzām dažādās jomās, lai viņi pēc pieciem gadiem, beidzot rezidentūru, būtu ļoti perspektīvi speciālisti.
Vai jaunie ārsti vairāk prāto par darbu ārvalstu klīnikās vai palikšanu Latvijā?
Visi jau nekad neaizbrauks... Jaunajiem kolēģiem saku: ja gribat dzīvot mājā jūras krastā un braukt ar jaunu mersedesu, tad Latvija droši vien nav īstā vieta. Bet, ja gribat atbildīgu, interesantu darbu, kur var apliecināt sevi un paveikt kaut ko patiešām nozīmīgu, tad te ir vērts palikt.
Kas ir jūsu degviela profesionālā ziņā - tituli, sasniegumi, kolēģu un pacientu novērtējums?
Protams, patīkami, ja tevi pamana un novērtē, tomēr galvenais dzinējspēks man ir profesionalitāte, ko nedrīkst ne uz mirkli pazaudēt. Tāpēc visu laiku un jebkurā situācijā jābūt ar sevi veselīgi neapmierinātam. Tikai tā var attīstīties. Uzskatu, ka Latvija joprojām ir milzīgu iespēju zeme, kur daudz kas vēl sakārtojams un uzlabojams. Uz to arī jāiet. Tieši tas mani motivē.
Un kā ar ambīcijām?
Ķirurgi jau visi ir ambiciozi - cits vairāk, cits mazāk. Pašam par sevi grūti spriest, taču, kā jau teicu, mani uz priekšu dzen nevis atzinība, bet darbs, rezultāts. Ķirurgam jāpiedzīvo situācijas, kad nepieciešams stingrs un nelokāms viedoklis. Tāpēc ķirurģijā grūti būt izcilam demokrātam, drīzāk jākļūst mazliet autoritāram, bet tas, protams, ir abpusgriezīgs nazis.Veselīgas ambīcijas jau nav nekas slikts. "Sliktas" tās kļūst tad, ja, ambīciju vadīts, mēģini citus pastumt malā un izcelties pats. Tas agri vai vēlu aizved strupceļā - attīstība apstājas. Veselīga konkurence ir likvidēta, tāpēc ap tevi ir cilvēki, kas nevis veicina tavu attīstību, bet tev pakļaujas. Tas ir ceļš uz pašapmierinātību un stagnāciju.
Ķirurgu vidē jums ir draugi vai tikai darbabiedri?
Protams, ir arī draugi, ar kuriem patīkami tikties un apspriest ne tikai medicīniskus jautājumus. Bet, kad esam darbā, starp mums valda profesionālas attiecības.
Kā nopelnāt cieņu, autoritāti pieredzējušo kolēģu acīs?
Tas bija jautājums, ko ļoti ilgi pārdomāju, pirms pieņēmu piedāvājumu kļūt par Austrumu slimnīcas galveno speciālistu ķirurģijā. Un atbilde izrādījās gaužām vienkārša - to var izdarīt ar nežēlīgu darbu. Katru dienu sevi apliecini ar padarīto. Parādi un pierādi, ka šajā vietā neesi tāpat vien, bet nepārtraukti esi vērsts uz jauno. Var nepieņemt kaut kādas personiskās īpašības, bet to, ka cilvēks ir darboties spējīgs, iet uz rezultātu, nevar nenovērtēt. Nedrīkst sevi pieteikt no spēka pozīcijas un līdz ar amata iegūšanu kļūt par visgudrāko, vienmēr censties pateikt pēdējo vārdu. Un to, manuprāt, novērtē.Tas, iespējams, šķitīs pārsteidzoši, bet es nekad neesmu īpaši vēlējies strādāt "Stradiņos". Jau studiju gados vēlējos nokļūt "Gaiļezerā". Rīgas Austrumu Klīnikās universitātes slimnīca ir jauns organisms, kam nav senu un fundamentālu tradīciju, līdz ar to vide ir mobila, attīstīties spējoša. Tradīcijas - tas, protams, ir labi un apsveicami, bet reizēm traucē, jo visu pierasts darīt ļoti "pareizi". Vidē, kur nav šādu tradīciju, atļaujas būt avantūristiskāki, radošāki. Un tas man šķiet rosinoši.
Kāpēc izlēmāt studēt medicīnu?
Stājoties vidusskolā, bija iespēja pašam veidot savu mācību programmu, izvēlēties mācību virzienu - humanitārais vai eksaktais, apzināti izvēlējos mācību priekšmetus, kas nepieciešami, lai iestātos "mediķos", bet man nebija noteikta mērķa, ka gribu būt ķirurgs, terapeits vai pediatrs.Medicīnai pievērsos tāpēc, ka tas bija liels intelektuāls izaicinājums, vienlaikus intuitīvi jutu lielu aicinājumu. Starp maniem tuviniekiem, kuru pēdās varēju sekot, bija ekonomisti, juristi un arhitekti, bet ārsti ne. Nospriedu - kāpēc nepamēģināt?! 
Vai cilvēka raksturs ietekmē profesijas izvēli?
Droši vien, bet to nav viegli izskaidrot. Tas ir līdzīgi kā divi jauni cilvēki satiekas, iemīl viens otru un apprecas, bet brieduma gados brīnās - kā tas varēja gadīties, ka tieši mēs satikāmies, kaut apkārt bija tik daudz cilvēku, tik daudz izvēles iespēju?! Ja noticam sev, sirdsbalsij, tam, ka profesionālā izvēle ir īstā, tad izvēlētais ceļš nevar aizvest nepareizi. Grūtības būs vienmēr, bet ticība sev piešķirs tām lielāku nozīmi, motivēs.Ir svarīgi saprast, ko vēlamies - nopelnīt daudz naudas, veidot spožu karjeru, gūt atzinību... Domāju, ka tās ir bēgšanas. Tas, kas cilvēkam patiesi nepieciešams, ir harmonija, ko sniedz izjūta, ka profesija tevi pilnveido. Ja šī harmonija ir, tad izvēlētā profesija ir īstā. Iespējams, tas bija impulss, kuram noticēju. Tāpēc esmu tur, kur esmu.
Kāds esat pēc rakstura?
Hm... Droši vien diezgan spītīgs un principiāls, jo esmu vērsts uz rezultātu. Pārnākot mājās no darba, nepārstāju būt ķirurgs. Domāju, ka maniem tuvajiem tāpēc nav viegli. Taču ķirurgs ir profesija, kas ievelk, uzspiež zīmogu uz mūžu. Tam ir savas sekas. Strādājot piedzīvotas dažādas situācijas, kas manu raksturu ir mainījušas un pārveidojušas. Es vairs neesmu tāds cilvēks, kāds biju pirms gadiem pieciem vai desmit. Un neviens nezina, kāds būšu pēc gadiem trim.
Kāds ir šis zīmogs?
Ja esi iesācis operēt, nevari procesa vidū apstāties vai paralēli operēt citu pacientu. Vienā vai otrā veidā, veiksmīgi vai dažkārt (diemžēl) mazāk veiksmīgi, bet lietas jānoved līdz galam. Tā a priori ir precīza iešana uz rezultātu - bez atkāpšanās, bez filozofēšanas. Tāpēc tiem, kas dzīvo ar ķirurgu, varētu būt grūti... 
Jau studiju gados nebijāt klusētājs un malā sēdētājs...
Neesmu no tiem, kas iet pirmajās rindās ar izrieztu krūti, bet man vienmēr bijis savs viedoklis, ko aizstāvu. Tāds, ap kuru var pulcēt citus, turklāt nevis ar spēku, bet ar interesi, spējot aizraut un liekot darboties komandā.
Kāda ir jūsu darba diena? 
Diezgan piesātināta un interesanta. Sākas agri - septiņos no rīta, kad dodos vizītē, lai apskatītu operētos pacientus un tos, kas tikko iestājušies. Tad saplānoju dienas darbus, pēc tam ir "piecminūte", vizīte reanimācijas nodaļā, klīniskās apspriedes, administratīvais darbs, pacientu konsultēšana, darbs ar studentiem un, protams, operācijas. Smejoties varu teikt: kopš esmu uzņēmies Austrumu slimnīcas galvenā speciālista ķirurģijā pienākumus, darbs operāciju zālē šķiet atpūta. Tā ir iespēja aizbēgt no visa, kas nepārtraukti dzenas pakaļ. Jo, kad esi operāciju zālē, drīksti neatbildēt uz tālruņa zvaniem, tevi nevar sasniegt nekas no ārpasaules.Kad profesors Viesturs Boka mani uzrunāja un piedāvāja kļūt par galveno speciālistu ķirurģijā, atbildēju, ka to uzņemšos, ja varēšu būt arī ārsts - konsultēt slimniekus un operēt. Šis jaunais amats vairāk vērsts uz attīstību, nav birokrātisks papīru darbs. Patlaban Austrumu slimnīcas Ārstniecības padomes darbības galvenā virzība - lai lielākās Latvijā slimnīcu apvienības darbs tiktu optimizēts un attīstītos galvenās medicīnas nozares, lai mēs kļūtu par Eiropas līmeņa slimnīcu. Padomes un katra speciālista uzdevums ir stratēģiski izdomāt, kā šo lielo organismu, šo sarežģīto mehānismu koordinēt un virzīt uz attīstību. Tas ir grūts process, bet man ir redzējums, kā to panākt.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet 2012. gada Doctus septembra numurā