Katru uzklausīt, ar katru aprunāties. Ģimenes ārsts ANATOLIJS RUSKULIS
Vai Preiļos esat savējais?
Preiļos sāku strādāt 1982. gada 1. martā. Toreiz mani šeit uzaicināja daktere Marta Veita.
1979. gadā pēc augstskolas mani nosūtīja uz Krāslavu, pusgadu strādāju Indrā — pierobežas ciematiņā. Bet tad sākās Afganistānas notikumi un mūs, daudzus ārstus, iesauca armijā. Man bija jādodas uz Taškentu, divus gadus nodienēju Turkmēnijā. Medicīnas bataljonā biju gan ārsts, gan pacients — tajā laikā ļoti smagi slimoju. Bet jaunība uzveica visu. Tādi toreiz bija laiki, kad armijā sauca visus, un tas bija labāks variants, salīdzinot, piemēram, ar Černobiļu.
Kad armijas laiks gāja uz beigām, biju ļoti nobijies, kādu brīdi pat iedomājos, ka man varētu pateikt — jāpaliek dienēt 25 gadus, domāju, tad gan sajukšu prātā. Tāpēc dienā, kad mani no armijas atvaļināja, biju ārkārtīgi priecīgs. Nokļūšana mājās bija sarežģīta, bet, izkāpis no vilciena Aglonas stacijā, kājām nogāju vairākus kilometrus, īsti nepamanot, ka laukā ir dziļa ziema un ārkārtīgi liels sals. Mājupceļš man šķita īss un ātrs.
Kļūt par ārstu izdomāju 10. klases beigās. Ne rados, ne draugos nebija saistības ar medicīnu. Iesākumā gribēju mācīties par ģeogrāfu vai juristu; labi, ka neizvēlējos jurista profesiju. Man ļoti labi padevās ģeogrāfija, mums bija leģendāra ģeogrāfijas skolotāja Solomija Gribuška. Šobrīd viņai ir astoņdesmit septiņi gadi un esmu viņas ģimenes ārsts. Mums ir ļoti tuvas saites ar klasesbiedriem. Viņi strādā dažādos atbildīgos amatos. Satiekoties ar klasesbiedriem, uzreiz jūtos daudz jaunāks — it kā man būtu nevis sešdesmit gadi, bet divdesmit seši. Regulāri tiekamies, kopā svinam jubilejas. Skolotāja Gribuška bija ļoti stingra, bet tā viņa iemācīja mīlestību pret darbu, pret skolu, pret mācībām. Un, jo viņa stingrāka bija, jo vairāk mēs viņu cienījām. Klasē bijām astoņi zēni un sešpadsmit meitenes, gandrīz visi beidzām augstskolu. Uzskatu, ka tas ir liels skolotājas nopelns.
Kā beidzu vidusskolu, tā uzreiz sniedzu dokumentus Medicīnas institūtā. Zināju, ka negribu būt ķirurgs, varbūt par anesteziologu vēl varētu. Mācoties trešajā kursā, sāku strādāt 4. slimnīcā.
Kā veidojās jūsu profesionālais ceļš? Par ģimenes ārstu pārkvalificējāties vēlāk, bet kas bija vispirms?
Mana pamatspecialitāte ir internists. Regulāri apmeklēju dažādus kursus, arī ārpus Latvijas. Piemēram, ļoti interesanti kursi bija Kijevā. Daudz nodarbojos ar endokrinoloģiju, poliklīnikā izveidoju pirmo kabinetu cukura diabēta slimniekiem, iegādājāmies dažādas iekārtas. Ļoti priecājos par to, ka man ir daudz ārstu paziņu, kam vienmēr varu piezvanīt un paprasīt padomu. Kā ģimenes ārsts strādāju no 1997. gada, toreiz mēs vesela grupa beidzām kursus.
Pirmais, kas nāk prātā un ko varētu vēlēties, — lai nebūtu kvotu, lai mierīgi varētu sūtīt cilvēku uz izmeklējumiem. Kāpēc gan lai es nenosūtu kādu pacientu pārbaudīt holesterīna vai cukura līmeni asinīs? Ja cilvēkam nav sūdzību vai pazīmju par veselības problēmām, ārsts viņu uz pārbaudēm nesūta. Bet cilvēki ir dažādi — citi katru dienu staigā pie ārstiem, citi visu mūžu nav bijuši pie sava ģimenes ārsta. Otra lieta, kas mums, ārstiem, svarīga, — lai pacienti ieklausītos mūsu ieteikumos un tos novērtētu, jo lielākajā daļā slimību viss notiek par vēlu. Lūk, piemērs. Uz Preiļiem regulāri atbrauc mobilais mamogrāfs, diemžēl esmu spiests dzirdēt — kas tā par mašīnu? Tas ir veikals? Ko tur dod? Lūk, šāda attieksme mani var nokaitināt. Jo, manuprāt, tā ir nevērība pret mūsu darbu — regulāri informējam, stāstām pacientēm, kad būs mobilais mamogrāfs. Daudzas sievietes pat neatsaucas oficiālajam Nacionālā veselības dienesta uzaicinājumam uz mamogrāfiju un dzemdes kakla vēža sijājošo atlasi.
Daudz skaistu mirkļu piedzīvots Atmodas laikā — biju barikādēs, Baltijas ceļā. Kad dibinājām Tautas fronti, mūsu tolaik bija ļoti maz. Toreiz notika arī pirmais Ārstu kongress, mēs jau tajā laikā spriedām par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, drīz būs pagājuši trīsdesmit gadi un nekas nav mainījies — jo-projām par to spriežam un neko nevaram nolemt...
Pastāstiet par savu saimniecību: cik daudz pacientu, cik bērnu, pieaugušo?
Sākumā bija ļoti daudz, pāri diviem tūkstošiem. Pašlaik manā praksē ir aptuveni tūkstotis astoņsimt pacientu. Bērnu nav daudz, daži desmiti. Pārsvarā mani pacienti ir vidējā vecumā. Zīdainīšus mēs neaprūpējam, jo uzskatu, ka no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam jābūt speciālai aprūpei.
Un kāda ir jūsu komanda, kas jums palīdz ikdienā?
Man ir divas medmāsiņas, abām augstākā izglītība. Viena strādā kopā ar mani, otra citā kabinetā pārsien vai taisa kardiogrammu, redzi pārbaudām, veicam analīzes: nosakām gan holesterīna, gan cukura līmeni. Mums ir labs aprīkojums: trīs datori, receptes rakstām un izdrukājam ar datoru, tas ir ļoti ātri un ērti. Uz šādu pilnveidošanos un modernizāciju mēs prakses naudu nežēlojam, jo, lai kvalitatīvi strādātu, jābūt arī labam aprīkojumam. Tagad gan ir tāds laikmets, kad pārāk daudz izmantojam tehnoloģijas, dažkārt zūd cilvēciskais faktors. Manuprāt, ar katru pacientu tomēr vajag aprunāties, katram veltīt laiku.
Foto: Ilze Atvara–Briška
Pilnu raksta versiju lasiet 2015. gada Doctus novembra numurā