Kas ir aiz sarkanajām līnijām un asinsgaršas mutē? Kuldīgas slimnīcas vadītājs Ivars Eglītis
Gan loģisks, gan emocionāls. Ar nepārprotamu vēlmi attīstīties un īstenot idejas. Ar lielām darbaspējām. Vienlaikus skaidri jūtams, ka ģimeniskums kā vērtība nav tikai vārdi tēla spodrināšanai. Ar patiesu siltumu un mīlestību runā par sievu, bērniem un ģimenes ligzdiņu, kas mērķtiecīgi būvēta, lai rastu sirds siltumu un kalpotu par miera ostu. Ivars Eglītis, Kuldīgas slimnīcas vadītājs jau 20 gadus.
Jūnijā aprit trīs gadi, kad pēc veselības ministra krēslā pavadīta pusotra gada, piespiests pārkāpt visas sarkanās līnijas, sajūtot "asinsgaršu mutē"*, Ivars Eglītis iesniedza demisiju. Toreiz no preses slejām viņš pretī raudzījās norūpējies, trauksmains, saguris. Tagad, kad ienāku Kuldīgas slimnīcas vadītāja kabinetā, Ivars Eglītis mani sagaida pašpārliecināts, gaišu skatu, koši baltā kreklā un šlipsē. Gandrīz simboliski - žakete uzlikta uz krēsla atzveltnes; malā nolikta arī politika, nogurums, intrigas un saspringums.
Apsēžamies pie gaiši brūna, masīva padomju laika stila galda, vēlāk uzzināšu, ka tas pirms astoņiem gadiem, pārnākot uz jauno slimnīcas ēku, atvests līdzi no vecās slimnīcas, jo "pie šī galda kalti tik daudzi plāni, tā ir vērtība ar vēsturi un auru, nevēlējos nekādas smalkas mēbeles".
Sarunas sākumā Ivars Eglītis secina, ka ministrēšana bijusi kā kvalifikācijas celšanas kursi, bet īsi pirms sarunas beigām šim posmam rodas vēl kāds salīdzinājums: "Ministrēšana ir kā specifisks vīns, piemēram, Francijas Žurā reģiona (Jura) dzeltenais vīns, kura pirmais malks šķiet - ārprāts! Cik skābs! -, bet pēcgarša laba."
Kā nonācāt Kuldīgas slimnīcas vadītāja amatā?
Braucot no klases salidojuma, radio dzirdēju, ka tiek izsludināts konkurss uz toreiz rajona galvenā ārsta vietu. Ar sievu sēdējām, prāts pēc negulētas nakts tāds jautrāks, noskaņojums avantūrisks, nolēmu - jāpiesakās. Bija vēl pāris pretendentu, es uzvarēju, īsti pat nesaprazdams, uz ko eju. Tā ar maziem pārtraukumiem esmu šeit kopš 1992. gada maija. 
Bijāt jauns - jums bija 33 gadi.
Biju no jaunajiem galvenajiem ārstiem. Nozīme bija arī Jēzus vecumam - kaut kas jāpamaina. Pirms tam daudz projektu bija bijis.
Pastāstiet!
Deviņdesmito gadu sākumā Kuldīgā apvienoju vietējos uzņēmējus. Arī pats biju uzņēmējs. Man un vēl dažiem džekiem bija pirmā nauda, kopā izveidojām KK (Kuldīgas kungu) klubu. Tas bija pārmaiņu laiks, traks laiks, piedzīvojumu pilns, kā tik mēs pelnījām naudu. Man bija arī viens no pirmajiem kooperatīviem Latvijā - muguras un kakla sāpju centrs "Alter", kas bija dibināts pie Latvijas Ārstu biedrības, jo toreiz kooperatīvus varēja dibināt pie biedrībām. Tas bija 1989. gadā. Nodarbojāmies ar netradicionālo medicīnu. Aizbraucu uz Kazaņu, pēc tam uz Maskavu, lai mācītos manuālo terapiju, kombinēju to ar dažādām medikamentozām metodēm. Man bija pacientu rindas, viss notika. Vēl man bija aptieku biznesiņš: kādas septiņas aptiekas un neliela lieltirgotaviņa. Un tad vēl pa vidu iekūlos par galveno ārstu. Man šķita - visu varu, viss gāja no rokas, viss izdevās.
Bet tolaik jums bija gana mazi bērni.
Man ir izcila sieva. Viņa ar visu pārējo tika galā, es varēju izpausties. Droši vien, ka viņai tie brīži, kad bieži bija viena ar maziem bērniem, nebija pārāk saldi. Tajā pašā laikā ieliku pamatus tādiem lielākiem notikumiem, nopelnīju naudu. Ar Kuldīgas kungu klubu arī realizējām vairākus projektus. Tolaik bija nekontrolēta inflācija. Mēs salikām resursus kopā, kaut ko nopirkām, kaut ko pārdevām par dubultu cenu. Piemēram, nopirkām no Liepājas sērkociņu fabrikas visus sērkociņus - miljons divsimt tūkstošus. Ķērām inflāciju. Uz kādu gadu pametu medicīnu. Tā darbojoties, nopelnīju māju. Nopirku, pārbūvēju. Tagad man ir skaists nams ļoti labā vietā - Ventas krastā. Īsta ģimenes ligzda, kur bērni ar prieku atgriežas, ved līdzi draugus.
Pirmajās pašvaldību vēlēšanas mēs - visi KK kluba čaļi, jautri ģimenes cilvēki - startējām, izveidojot apvienību "Mēs - Kuldīgai". Vēlēšanās uzvarējām, bijām līderi arī nākamajā sasaukumā.
Vēlāk, lai cīnītos par Kuldīgas slimnīcas būvēšanu, trīs mēnešus prasījos rindā pie labklājības ministra Makārova, viņš mani "pasūtīja ratā", jo nebiju nevienā partijā. Tad, mājās braucot, izdomāju, ka dibināšu Kuldīgā Tautas partijas nodaļu. Vēlāk te uzvarējām visās pašvaldības vēlēšanās līdz pat šai dienai - arī tad, kad citur Tautas partijas reitingi jau bija zemi. 
2003. gada nogalē, īsi pirms jaunās slimnīcas ēkas atklāšanas, Doctus viesojās pie jums tikko uzceltā slimnīcā, jūs sacījāt, ka "varbūt lauku cilvēkam ir par glaunu, bet slimnīcu iebūvējam nākotnē". Vai, ar šodienas acīm raugoties, izdarījāt kaut ko pārlieku šiku vai lieku?
Tolaik cēlām par valsts galvoto kredītu un rīkojāmies ārkārtīgi taupīgi, nākotnes vārdā būtu vajadzējis rīkoties mazliet izšķērdīgāk. Pie mums bija ciemiņi, kas uzcēluši Vācijā Eutīnas slimnīcu. Turienes ķirurgs atzina, ka mums funkcionālais plānojums ir veiksmīgāks, lai gan viņiem uz vienu gul tasvietu tika iztērēts desmitiem reižu vairāk, projektēšanā strādāja specializēts institūts. Savukārt mēs funkcijas plānojām paši, dizaineru mums nebija, iesaistīju visas nodaļas un personālu, tie bija kopēji svētki nākotnes gaidās. Tāpēc kādreiz pat esam runājuši, ka trāpījām vienpadsmitniekā.
Viss bija labi līdz brīdim, kad krīze ievilka savus vaibstus. Bet mēs negaidām, kamēr ūdens smelsies mutē, strādājam preventīvi, lai piesaistītu privāto investoru. Lai radītu jaunu stāstu un cerību, uz kuru tiekties, un domu par drošu nākotni. 
Par kādu investoru ir stāsts?
Lēmumi Kuldīgas domē jau pieņemti, potenciālais investors ir "Veselības centrs 4". Attīstība ir primārais iemesls, bet būtiski arī tas, ka, piesaistot privāto investoru, kam ir ne mazāk par 60% no statūtkapitāla, slimnīca kļūst brīva no visiem valsts un pašvaldību uzliktajiem birokrātijas grožiem un bremzēm, kas procesu padara lēnu, neefektīvu, neelastīgu, nekonkurētspējīgu. Pašvaldības slimnīca atšķirībā no privāta uzņēmēja nevar aizbraukt uz Vāciju un izstādē nopirkt rentgena aparātu no ekspozīcijas, kas ir jaunākais, bet ar 30% atlaidi, un nevar nopirkt lietotu aparātu par puscenu, jo ir birokrātija, papīri, konkursi, iepirkumi. Valsts un pašvaldību sektors nodarbojas ar nenormālu papīru rakstīšanu, rezultāti ir ar viszemāko iespējamo kvalitāti, jo iepirkumi ir par dempinga cenām, lai būtu vislētākais.
Un jums tas viss ir apnicis, gribat uzelpot?
Kad ienāks privātais investors, mums būs tā-āds ātrums (ar entuziasmu)! Protams, jābūt gan citai attieksmei, gan godaprātam, gan drusku ideālismam.
Vai bija daudz potenciālo investoru?
Es uzrunāju Māri Rēvaldu, pārliecināju. Viņš neatteica, atbrauca, runāja, tikās. Palika ieinteresēts. Šī viņam ir pirmā iziešana ārpus ambulatorās daļas. Esmu gandarīts, ka šis investors ir tieši "Veselības centrs 4". Māris Rēvalds šobrīd ir numur viens privātās medicīnas sektorā - ar labu reputāciju, pieredzi, varēšanu, labi viņu pazīstu, esam kopā daudz ko darījuši. "Veselības attīstības fondu" (investoru citās Latvijas slimnīcās - red.) nepazīstu, viņiem velkas līdzi farmācijas aste, pēc pārliecības esmu vertikālās integrācijas ienaidnieks.
Bez investora slimnīcas nākotni neredzat?
Lai ko stāstīju ministrijā, nekas netika uzklausīts... Jā, saprotu, tur arī ir problēmas - nav naudas, Latvija ir maza, atpalikusi valsts, kurā 40% nemaksā nodokļus, pelēkā ekonomika ir zvērīgi liela. Jebkuram ministram tā ir mission impossible, bet vismaz augstākajiem valsts ešeloniem jāsaprot - ja veselības aprūpi gremdē, tad kaut kad iestājas sekas, par kurām jāmaksā dubultā. Cilvēki šobrīd mirst, nesaņemdami palīdzību. Kas tā par medicīnu Eiropas Savienībā, ja cilvēkam ar vēzi rindā uz datortomogrāfiju jāgaida seši mēneši, un, kad pie tās tiek, tad vēzis, kas bija otrajā, nu jau ir ceturtajā stadijā. Vai tā ir valsts? 
Jūs bijāt ministrs, vai sapratāt, kāpēc šādas rindas veidojas, kur aug kājas problēmām?
Es sapratu... sapratu... Negribētu gan, die's pasarg', ka šī saruna izvēršas politiska! No atklātas runāšanas man pašam nekas slikts nav noticis, taču slimnīcai vieglāk nav kļuvis. Iespējams, izrunāšanās dēļ slimnīcai tiek uzlikti žņaugi un šķēršļi, no kuriem tagad jāglābjas pie privāta investora.
Kāpēc savulaik piekritāt kļūt par ministru?
Mani tajā amatā ievilināja dusmas par to, kas bija noticis līdz tam. Man šķita - tā nevajag.
Ja reiz mēs (Tautas partija - red.) pārraugām veselības nozari, tad uzskatīju, ka mūsu cilvēkiem jābūt tur kā profesionāļiem. Negribu vērsties pret Vinetu (Vinets Veldre bija veselības ministrs pirms Ivara Eglīša - red.), kurš kā cilvēks ir ļoti labs, bet nav nozares profesionālis. Bez sabiedrotajiem un autoritātes mediķu aprindās neko daudz nevar izdarīt.
Un tad dienu pirms valdības apstiprināšanas man piezvanīja no partijas: "Tev jābūt par ministru." - "Padomāt var?" - "Nevar." Sanāk, ka pats uzprasījos.
Vai bija iespēja pateikt - "Nē, neiešu!"?
Protams, bija. Taču pašam tajā brīdī šķita - pag, nu es taču to varu! Esmu "izgrauzis" veselības aprūpi no medbrālīša līmeņa, caur privāto biznesu, slimnīcām, asociācijām, politikām, darba grupām. Biju Zviedrijā pabeidzis maģistrantūru sabiedrības veselības skolā. Vienmēr esmu bijis izaicinājumu cilvēks, ambīcijas nekad nav bijušas svešas.
Vēlāk mēģināju analizēt, kādi motīvi cilvēkiem liek kļūt par ministriem vai augsta līmeņa funkcionāriem.
Viens varētu būt gandarījums. Taču ministrs, ja nav augoša ekonomika, nevar gūt gandarījumu, jo daudz ko nevar izdarīt, ir jāgriež, jāmazina, ir nepopulāras reformas. Gandarījuma vietā man tika vienīgi sāpīgi belzieni.
Finansiālā motivācija? Nez vai. Alga man bija tāda pati kā šeit, turklāt pusgadu dzīvoju viesnīcā par savu naudu, pēc tam īrēju dzīvokli.
Popularitāte? Ministrs ļoti labi redz, ka sabiedriskā telpa ir negāciju pilna. Sākumā vēl palasīju komentārus, kur rakstīts "maita", "asiņainais pundurs". Skaidrs, ka tas uz mani neattiecās, bet pamēģini to neņemt galvā. Vēlāk uzaudzēju biezāku ādu, taču manī tas viss raisīja par daudz emociju. Labāk nelasīt. Bet viens ir nelasīt komentārus, taču ar labajiem darbiem arī netiku ēterā, jo tie nav ziņa. Turpretī dažādus negludumus nepārtraukti uzrok un vēl ietin tendenciozā mērcītē. Katru dienu četras piecas stundas paiet cīņā par savu tēlu medijos, nevis loģiskā darbībā. No rīta septiņos "900 sekundēs", vakarā beidz vienpadsmitos Domburšovā. Vēlāk jau iemācījos runāt, mācēju salikt galvenās vēstis, ko vajag pateikt. Taču tik un tā nevarēju saprast, kāpēc man jāuzņemas tāda misija. Tad domāju - ko gan es te meklēju? Man nebija neviena motīva, kuru dēļ jābūt tādā politikā.
Vēl motivācija varētu būt varaskāre, bet man nav arī šādas kāres.
Kļuvu par ministru tā mirkļa pie dā vā ju ma apmātībā, ideālisma mudināts, man šķita, ka zinu un varu, bet toreiz nenojautu par krīzes tuvošanos. 
Ja tolaik būtu varējis, piemēram, nedēļu domāt, būtu atteicis?
Būšu atklāts, domāju, ka ne. Šodien gan atteiktu, izņemot gadījumu, ja mani aicinātu kā vērtīgu speciālistu, kas ārkārtīgi vajadzīgs, lai atrisinātu konkrētas lietas, un maksātu par to algu desmit tūkstošus latu. Ja tā būtu normāla karjera un labs atalgojums, tad varbūt ir vērts. Taču vienalga nepārceltos no Kuldīgas uz Rīgu.
Kad gāju par ministru, saglabāju vietu slimnīcā, jo cilvēkiem, ko atstāju savā vietā, bija terminētie līgumi. Ejot valdībā, zināju, ka tas ir aptuveni gads. Biju pusotru gadu - viens no garākajiem termiņiem veselības ministra amatā.
Biju laimīgs, kad tiku no turienes prom. Sapratu, ka tā ir politiska izrēķināšanās starp partijām, ka manā vietā tiek sists pa nozari. Esmu absolūts nozares fans, tāpēc vienkārši nevarēju to izturēt. Man bija viegli aiziet. Nevienu brīdi neizbaudīju nožēlu, lai gan žurnālisti prasīja, kā ir no tāda augstuma atnākt atpakaļ savā mazajā sētiņā. Neuzskatu to par kritienu. Nē, ministrēšana bija lieliska iespēja redzēt to, ko nav lemts parastiem mirstīgajiem. Izbaudīju foršas iespējas palidot, jo vari realizēt idejas, lemt ārkārtīgi daudzas lietas, protams, tur visur ir politika, birokrātija, likumdošana. Viss prasa laiku, nevar tā: gribu un ieviesīšu, bet tomēr.
Ja ministram būtu doti četri gadi, ja nebūtu politiskas ministrijas, bet profesionāļu ministrijas, ko sasauktu nevis politiķi, bet tautas ievēlēts prezidents, tad valstī būtu pilnīgi cita kārtība, jo profesionāļi savā nozarē ļoti daudz ar šīm svirām varētu izdarīt.
Kā tolaik tikāt galā ar stresu, vai necieta veselība?
Vakaros gāju skriet uz skrejceliņa. Godmaņa valdībā vēl mācēju ar stresu tikt galā, bet Dombrovska valdībā sapratu, ka ar šo stresu galā netikšu. Ja dari ar pārliecību un zini, ka tas ir vajadzīgs, kaut arī lēmums ir nepopulārs, tad stresa nav, tas rodas, ja pret tevi vēršas politisku iemeslu dēļ, nevis rūpēs par veselības nozari.
Kad nolaidāties no augstumiem atpakaļ savā iepriekšējā vidē, kā jūs sagaidīja, vai šeit draugi nebija mainījušies?
Kolēģi neslēpa, ka gaidījuši mani atpakaļ, tāpēc jutos forši un labi. Pusotru gadu pastrādāt valdībā par ministru, nezinu, kur vēl tādu pieredzi var dabūt. Tas viss man ārkārtīgi noder: ļoti labi saprotu, pret ko ir vērts pacīnīties, kur kādreiz vajag tikai fonu radīt, kam jāiet ar līkumu.
Vai ir tā, ka politikā un veselības nozarē bez sistēmas "es - tev, tu - man" vienkārši ar loģiskiem argumentiem nepietiek, lai kaut ko panāktu? Jābūt arī viltībām, paziņām, pareizajai partijas piederībai?
Es negribu šo faktoru pārspīlēt. Vairākumu lietu, ja tās pamatotas loģiski un pragmatiski, var dabūt cauri. Protams, vieglāk, ja ceļš ir politiski bruģēts, bet, ja politiski durvis ciet, tomēr, ja pasākums ir dzelžaini loģisks un nepieciešams, tad durvis - kaut negribīgi un čīkstēdamas - atveras.
Vai jutāt, kā politikā cirkulē pelēkā nauda?
Es biju no tā brīvs. Par to neinteresējos. Varbūt nojautu.
Nekad neesmu bijis ļoti pietuvināts partijas elitei. Savulaik izveidoju vietējo šūniņu, jo sapratu, ka bez partijas piederības lietas tomēr nekustas, bet esmu bijis nost no visu veidu centrāliem notikumiem, un tā arī esmu sevi pozicionējis, ka neesmu politiķis politiskās konjunktūras dēļ. Toreiz, kad Šķēle dibināja partiju, viņš bija jātnieks baltā zirgā. Tāpēc mēs pieslējāmies. No partijas izstājos vēl pirms tās likvidēšanas.
Ko tagad darīsiet ar politiku?
Neko.
Jo esat izveidojis pats savu tīklojumu, caur kuru nu jau spējat lietas nokārtot?
Ir realizēti vairāki radoši un nesavtīgi projekti sabiedrības labā. Nekad neesmu sēdējis uz vietas, vienmēr bijis kāds projekts, ar kuru palidot. Tagad mani aicināja pievienoties jaunajam politiskajam spēkam Kuldīgā. Taču tas mani vairs neuzrunā, gribu pilnvērtīgi izpausties medicīnā, bet ar biznesa jušanu. Esmu pārliecināts, ka veselības aprūpe ir bizness - jo privātāks un liberālāks, jo labāk sabiedrībai.
RSU docents un ētikas pasniedzējs Vents Sīlis sacījis, ka medicīna nevar būt bizness, jo biznesa mērķis ir peļņa, medicīnas mērķis - vesels pacients.
Ļoti labprāt parunātos ar viņu, ja viņš sēdētu jūsu vietā. Investoram, kas iegulda medicīnā lielu naudu, lai to atpelnītu, vispirms jāpakalpo sabiedrībai, pretējā gadījumā nauda ir netīra.
Attīstītajā Rietumeiropā cilvēkiem pārticīgu dzīvi nodrošina kapitālists, atpelnīdams savu naudu, kļūdams bagāts.
Medicīna noteikti ir bizness, tā ne ar ko neatšķiras. Tāpat ir mārketinga metodes, ir konkurence, ir iespēju bezgalība, nešaubīgs mārketinga elements ar iespēju ietekmēt klientu. Tie visi ir biznesa elementi, ko valsts tikai bremzē, izmantojot veselības aprūpi par poligonu politiskām aktivitātēm, šūpojot, nevis dodot labumu. Vai tad labāki ir valsts uzpūstie kantori, kur valda mežonīga izšķērdība? Ikvienā tautsaimniecības sfērā privātais bizness ir efektīvāks, konkurētspējīgāks. Konkurence veicina efektīvāku saimniekošanu.
...ja konkurence ir godīga un nav pelēkās zonas.
Privātajā medicīnā pelēkā zona pazūd ātrāk nekā citur. Valsts medicīna gan turas tikai uz pelēkās naudas rēķina. Dakterītis, kam ir 400-500 latu alga uz papīra, nekad nestrādātu valsts medicīnā, ja viņam nebūtu iespējas vēl divtik nopelnīt ar konvertiņiem, papildu dežūrām, citiem darbiņiem. Latvijā nebūtu neviena ārsta, ja jūs rīt ieslēgtu divas normas: pirmā - likumīgi nedrīkst strādāt vairāk par vienu slodzi, otrā - nav nekādu aplokšņu maksājumu no pacientiem. Tajā brīdī medicīna Latvijā beigtos. Absolūti lielākā masa nespētu vairs sevi uzturēt.
Vai jums ir kādas dzīves gudrības, ko esat pārņēmis no vecākiem? 
Vecāki man ļāva izpausties. Viņi bija aizņemti. Tēvs bija no Palsmanes, māte - no Smiltenes. Nesen biju aizbraucis, izstaigājām bērnības takas. Kad gāju pēdējā bērnudārza grupiņā, tēvu pārcēla darbā uz Aizkraukli - toreizējo Stučku. Viņš bija sociālās nodrošināšanas Aizkraukles nodaļas vadītājs. Tālākās bērnības atmiņas saistās ar Stučku. Mamma bija feldšere, strādāja sanitāri epidemioloģiskajā stacijā, toreiz sauktā par SESu. Biju pieskatīts, apgādāts, aprūpēts, taču dzīvojām bez šika. Vasaras brīvlaikus pavadīju Palsmanē pie mīļās vecmāmiņas un tēvamāsas. Turienes bērniem iemācīju spēlēt dažādas spēles, ap mani vācās apkārtnes kodols. Rīkoju pasākumus, būvējām bunkurus, gājām pārgājienos, spēlējām indiāņu spēles, metām šķēpus, tēmējām mērķos nažus. Viss notika mežonīgā intensitātē, to atceroties, brīnos, ka mani bērni tik ilgi spēj skatīties datorā vai televizorā. Protams, saprotu, viņi ir digitālā paaudze, un tas nav jāmēģina lauzt, bet mēs laiku pavadījām aktīvāk, radošāk.
Tātad līderis bijāt jau bērnībā?
Lai radošu ideju realizētu, vajadzēja visus saorganizēt. Mācoties astotajā klasē, nodibināju instrumentālo ansambli EZIS - nosaukums bija no dalībnieku uzvārdu pirmajiem burtiem. Izņemot vienu, pārējie mūzikā bijām diletanti. Ģitāru man pamācīja spēlēt vienu dienu - parādīja, kā uzlikt akordus, tā es to apguvu, un ansamblī biju ģitārists un solists. Vienā vokāli instrumentālo ansambļu skatē dabūjām pat pirmo vietu. Mums bija savs stils, visiem gari mati.
Kāds bijušais ķirurgs, kas tagad spoži darbojas biznesā, sacīja, ka biznesā spēj iegūt tādu pašu gandarījumu kā savulaik ārsta darbā, tāpēc atpakaļ praktiskajā medicīnā vairs neprasās. Vai jums ir līdzīgi?
Kādu laiku man bija žēl praktiskās medicīnas, jo jutu, ka spēju tur lidot, ka uzņemu augstumus. Taču savulaik to noliku malā. Administratīvajā darbā tomēr panācu, ka uzbūvē jauno slimnīcu. Galu galā līdz ministram izaugu. Bez karjerisma elementiem, bez līšanas, bez politiskās konjunktūras. Pierādīju, ka var gūt panākumus arī ar ideju. Arī šajā jomā esmu sasniedzis lidojuma augstumu. Un tas man devis milzīgu gandarījumu. Ja neņem vērā visas sāpīgās atziņas - bet tas ir normāli -, esmu lep ns, ka biju ministrs ļoti grūtā laikā. Manā CV ir šis ieraksts. Par to laiku nekaunos ne mazākajā mērā. Un nekaunos arī par to, ka biju Tautas partijā, jo tas bija absolūti labākais politiskais spēks, iekams neaizgāja agonijā. Un tagad man ir biznesa stāsts.
Zinu, ka varu noskriet maratonu, par to nemaksā, bet tu vienkārši paveic, un arī tur ir nenormāls gandarījums. Pēc smēķētāja 10 gadiem sāku skriešanu. Skrēju klepodams, nosvīdis, pa mežiem, lai neviens neredz, kā mokos. Ir daudz lietu, kas gandarī, nav jāpieķeras tikai vienai. Cik tad ir tās dzīves... Izbaudīt vajag!
* “Sarkanās līnijas” un “asinsgarša mutē” ir I. Eglīša izteikumi valdības deklarācijas rakstīšanas laikā. Pēcāk tos daudzkārt tiražēja plašsaziņas līdzekļi un citi politiķi.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2012.gada jūnija numurā