Kardioloģei IVETAI NORKO ir 13 gadu pieredze "ātrajā palīdzībā" un 21 gada - stacionārā. Kad 2009. gada jūlijā sapulcē uzzināja, ka darba dienas Rīgas 1. slimnīcā ir skaitītas, acumirklī ar kolēģi ANDRI ŠĻAHOTU izlēma par savu praksi. Pēc pusotra mēneša prakse "Aritmija" jau bija atvērta. Tagad, kad "sunim jau pārkāpts, palikusi vien aste", ir gandarījums par padarīto, bet sākums bijis ļoti smags.
I. Norko nekautrējas atzīt, ka finansiālu apsvērumu dēļ savā praksē pati reģistrē pacientu zvanus, izsit čekus un uzkopj telpas. Sapņo par citām telpām, bet tam vajadzīgs biezāks materiālais kažociņš. Ja sākumā praksi redzējusi kā vienīgo izeju, lai nekļūtu par bezdarbnieci, pēcāk saradušies daudzi darba piedāvājumi.
Saskatījāmies ar kolēģi - nav alternatīvas, taisām praksi!
"Uz visiem piedāvājumiem nemaz neesmu atsaukusies. Aizejot no slimnīcas, šķita, ka pašai jākuļ krējums. Bet tā nebija. Darbi paši mani atrada, un labi, ka tā, jo tikai ar darbu privātpraksē nevarētu nosegt prakses izmaksas," sarunu sāk I. Norko. Sarkanā Krusta koledžā viņa ir studiju programmas "Ārstniecība" direktore, konsultē arī "Veselības centrā 4" un "Premium Medical". Savukārt kolēģis A. Šļahota sākumā strādājis Austrumu slimnīcas "Gaiļezera" klīnikas uzņemšanas nodaļā, tagad dabūjis vietu Kardioloģijas nodaļā.
Daktere atzīst - līdz pēdējam brīdim nav ticējusi, ka darba Rīgas 1. slimnīcā nebūs. "Runas virmoja, ka nodaļu slēgs, bet domāju, ka tas nav iespējams. Milzīgs šoks! Nodaļu vadītāju pēdējā sapulcē direktors A. Pavārs pateica, ka pēdējā darba diena ir 31. jūlijs. Pēc sapulces sēdēju kabinetā - man pretī bija daktera Šļahotas galds -, saskatījāmies: taisām praksi! Pēdējā darba dienā jau vācām praksei slimnīcas norakstītās mēbeles, augustā prakses telpas remontējām, bet septembrī rīkojām atvēršanas svētkus."
Ideja par savu praksi tik acumirklīgi īstenota tāpēc, ka šķitis - nav alternatīvas. Iespēja dabūt vietu kādā no Rīgas stacionāriem bijusi tuva nullei. Dežurēt, sākt visu no nulles nav bijis ne spēka, ne iedvesmas. Bet pārkvalificēties par ģimenes ārstu nav gribējusi, jo visu mūžu strādājusi kardioloģijā, tajā jūtas kā zivs ūdenī, turklāt kardioloģija I. Norko ir ļoti tuva.
Vēl tagad daktere spilgti atceras tā brīža sāpīgo izjūtu, ka īsti nevienam neesi vajadzīgs. "Taču mani nedaudz iedvesmoja stomatologu piemērs. Arī viņi savulaik vēra prakses, sāka visu no nulles. Domāju - esmu tik ilgus gadus strādājusi, man ir pacienti, kas meklē tieši mani. Vai nu tā būs, ka palikšu pavisam bez darba?!"
Trīs intubācijas caurules jeb Noteikumi par prakses atvēršanu
Brīdī, kad izlemts par savas prakses atvēršanu, pirmais solis bijis atrast piemērotas telpas - lai var materiāli pacelt, lai var piebraukt ar auto. Tādas telpas atraduši ar draugu atbalstu teju Rīgas centrā, tiesa, paslēpu šās vārt rū mē. Vaicāju, kā praksi atrod pacienti. Bez problēmām. Gribējuši uz ielas izlikt prakses logo, bet pilsētas arhitekts to nav ļāvis darīt. "Mums atļāva to izdarīt vārtu ejā, bet uz vienas puses šāds logo izmaksā 300 latu, turklāt nama īpašnieks prasīja vienreizēju samaksu, kā arī regulāru mēneša maksu. Baisa nauda!"
Telpas viņi nomā, un I. Norko atzīst, ka to apsaimniekošana nav īsti veiksmīga, telpās ir ļoti auksts, ziemā pašiem jāpiekurina klāt. "Kad salīdzinu "Premium medical" un savas prakses telpas... tās jau nevar salīdzināt! Bet visu nevar gribēt, ar kaut ko jāsāk," I. Norko ir lietišķa. "Taisot remontu, celtnieku brigādi neņēmām, visu veidojām ar tuvinieku rokām. Meita, kas beigusi reklāmas dizainu, uztaisīja prakses logo. Mēbeles ir no mūsu bijušās slimnīcas - slēdzot nodaļas, ļoti daudz kas tika norakstīts."
Daktere spriež, ka ārsti visbiežāk likumus lasa tikai tad, kad "piespiež pie sienas". Atverot praksi, uzzinājusi, ka ir tādi Ministru kabineta noteikumi prakses atvēršanai. Kardioloģe domā, ka tie būtu rūpīgi pārskatāmi. "Protams, ir daudzas lietas, kas obligāti jāprasa - piemēram, nevar ārsta praksi atvērt pagrabā, bet kam man vajadzīga dzemdību pakete, kurai ir derīguma termiņš, tātad nepārtraukti jāmaina?! Vai trīs izmēru intubācijas caurules?! Savulaik esmu strādājusi ātrās palīdzības kardioreanimācijas brigādē un tiešām reāli protu intubēt, bet vai es gribētu bērnu intubēt un vai es nenodarītu viņam vairāk ļauna nekā laba? Arī darba drošības noteikumos ir daudz anekdotisku nosacījumu - piemēram, mājas vizītēs jāiet ar zemiem papēžiem, nedrīkstu stāvēt tuvu durvīm, jo, durvis atverot, varu gūt traumas..."
Maksā tik ragā jeb Aparatūra kā dārgākā pozīcija
Nākamais solis bija prakses aprīkošana ar aparatūru. Domājuši, ka dabūs norakstīto aparatūru no Rīgas 1. slimnīcas, taču tā bijusi morāli un reāli nokalpojusi. Lūkojot jaunu aparatūru, liktas cerības uz sponsoriem, kas solījuši segt pusi, tāpēc ar aparatūras piegādātājiem runājusi, ka gada laikā par aparatūru būs norēķinājusies. Taču solīts makā nekrīt, sponsori atbalstījuši ar krietni mazāku summu, un par iegādāto aparatūru viņa ar dakteri Šļahotu maksā vēl šodien. "Pirms vēl nebijām atvēruši praksi, kā jaunā uzņēmēja piedalījos Rīgas domes rīkotā konkursā, tajā pirmo reizi uzzināju, kas ir SVID analīze," smejas I. Norko. "Šodien saprotu, ka tajos grāmatvedības papīros ļoti daudz ko esmu rakstījusi nepareizi, bet toreiz parēķināju - o, viss sanāk ļoti labi!" Viņa saka - liels bonuss esot tas, ka nav bijis jāņem kredīts bankā. Kad "Arbor Medical" vadītājai Dacei Rātfelderei izstāstījusi reālo situāciju, saņēmusi atbildi: nekas, dakter, maksājiet, kā varat. "Nu jau maksājumiem par aparatūru gals redzams," atviegloti nopūšas I. Norko. Viņa palepojas, ka aparatūra praksē ir pat labāka, nekā tā bijusi slimnīcā. Izņemot ehokardiogrāfu, praksē ir visa kardioloģiskā aparatūra: sirds slimības var diagnosticēt, veicot veloergometriju, Holtera monitorēšanu, elektrokardiogrāfiju, asinsspiediena diennakts monitorēšanu, spirogrāfiju.
I. Norko uzsver vairākas nejēdzības, par kurām viņa dusmojas. "Kāpēc nulles aparatūrai no rūpnīcas vajadzīgs sertifikāts?! Euuu, kādi sertifikāti pavisam jaunai aparatūrai! Elektrokardiogrāfa sertifikāts, piemēram, maksā 30 latu, mums šie aparāti ir divi. Plus veloergometrijai, spiediena monitoram - kopā sanāk paliela summa. Vai tāds sīkums kā medicīnisko atkritumu utilizācija. Katru mēnesi rēķins bija ap desmit latu. Bet cik tad mums tās šprices un vates tamponi! Mēs jau divus gadus krājam, bet plastmasas konteinerīši vēl nav pilni. Labi, ka, pieņemot sertifikācijai praksi, cilvēki bija saprotoši un ņēma vērā mūsu skaidrojumu."
Vīzija par multicentriņu, kas neīstenojās
Sākumā bijusi skaista ideja praksē piesaistīt dažādu specialitāšu ārstus. Daļa kolēģu pieteikušies paši, daļu aicinājuši - visi no Rīgas 1. slimnīcas, ar ko kopā nostrādāti 20 gadi. "Labi zinu kolēģu darba kvalitāti, un jāteic - mani kolēģi ir izcili ārsti! Bet realitātē pie daudziem nebija pieraksta. Ne jau tāpēc, ka slikts ārsts, bet... es pat nevaru paskaidrot - kāpēc. Iespējams, pie vainas bija menedžments." Sākumā praksē labi darbojies pulmonologs, endokrinologs, taču tad pacientu pieraksts pasīcis. Traumatologs praksē bijis vien uz dažām konsultācijām, no šā speciālista atteikušies, jo traumatologam vajadzīgs rentgens, visi pacienti tik un tā aizgājuši viņam līdzi uz Rīgas 1. slimnīcu. Nav rentējies arī ķirurgs - nav varējis atskriet uz praksi, kad un kā vajag, vienkāršāk bijis pacientu aizsūtīt pa tiešo pie ķirurga. Savukārt otorinolaringologam vajadzīgs sterilais instrumentārijs - praksē esot mufelis, bet nepārtraukti to darbināt neesot pamatojuma.
"Vīzija bija, bet tai nebija piepildījuma. Bez mums, kardiologiem, praksē reāli pieņem neirologs un psihiatrs. Mums ir divi kabineti, tā ka ar dakteri Šļahotu varam strādāt līdztekus, taču parasti nesaskrienamies. Es vairs tā īsti necīnos par multicentriņa ideju, jo katram no mums dzīve liek skriet pa daudzām darba vietām un praksē nepavadu tik daudz laika, kā sākumā biju iecerējusi. Ja jānoorganizē kolēģim vizīte vakara stundā, tad man jābūt uz vietas. Un tas nemaz nav tik vienkārši."
Foto: Ligita Ieviņa
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2012. gada aprīļa numurā
