Viņa var būt skarba un nesaudzīga vārdos – pret kolēģiem, pret padotajiem, pret pacientiem. Pret visiem, kas to pelnījuši. Viņa var līksmi apskaut un sabučot visus. Protams, ja viņi ir to pelnījuši. Viņa, manuprāt, nevar tikai vienu – liekuļot un izlikties. Viņa – Gaiļezera Ginekoloģijas nodaļas vadītāja BAIBA PAIJE, ginekoloģe ar četrdesmit gadu stāžu. Šis būs viņas stāsts.
Vajadzīgs ņuhs un komanda
Vai ziniet, ar ko ārsts profesionālis atšķiras no amatiera? Ar intuīciju. Amatierim, neatkarīgi no galvā iebāzto zināšanu daudzuma, intuīcija klusē. Un tad nevar palīdzēt ne rentgens, ne analīzes, ne laboratorija. Nekad neesmu atzinusi bezjēdzīgu zaurēšanu , ne skolā mācoties, ne Medicīnas institūtā, ne tagad. Kāpēc man jāzina, kāds kuram hormonu preparātam sastāvs? Varu paņemt tabulu un apskatīties, tur viss smalki sarakstīts. Man vissvarīgākā šķiet loģiskā klīniskā domāšana. Citādi būs kā ta'i krievu sakāmvārdā - smotriš v kņigu, viģiš figu ...* Ārstam vispirms ir vajadzīgs ņuhs** . Varbūt kāds domās, ka es lielos, bet man tā intuīcija piemīt. Reizēm šķiet - kāds it kā no augšas suflē priekšā diagnozi.
Baiba Paije
Praksē esmu novērojusi: ja līdz 35 gadiem ārsts vēl nav sevi parādījis, pierādījis, viņš to arī vairs neizdarīs. Jaunībā, kad enerģijas vairāk, kamēr neesi apkrāvies ar ģimenes rūpēm, mantu un siltām čībām, tad ir īstais sevis pierādīšanas laiks. Ar gadiem nāk klāt pieredze, taču ne jau intuīcija.
Atceros kādu gadījumu. Tikko biju atgriezusies no gadskārtējās slēpošanas kalnos un atceļā mazliet apaukstējos. Ausis un deguns aizlikti , galvā vate , pati pusdzīva... Vajadzētu paslimot mājās, bet es, protams, vispirms aizbraucu uz slimnīcu - nevar taču nociesties, gribas zināt, kā viņiem tur bez manis klājas. Slēpojot es mobilo tālruni nekad līdzi neņemu, tāpat palīdzēt nevarēšu. Ne reizi vien esmu drāzusies naktī pie sarkanās gaismas pāri ielai, kad slimnīcā uz galda gaida paciente ar vaļēju vēderu. Bet no Itālijas, no Čehijas, no Alpiem taču es neatdrāzīšos...
Tātad, aizbraucu uz slimnīcu, bet nodaļā tikko uzņemtas sešas pacientes ar neskaidrām diagnozēm. Skatos vienu, otru, trešo, un neko nevaru droši pateikt. Galvā itin kā maiss uzmaukts, un nekādas intuīcijas! Laikam iedzēru kaut kādus vitamīnus, pastresoju, un man KĀ-Ā atnāca vaļā! Vienā dienā visas sešas konsultēju un apjautu diagnozes.
Tomēr viena pati es visu nevaru, lai cik enerģiska un darbaspējīga būtu. Medicīnā var strādāt tikai komandā. Tāpat kā basketbolā uz laukuma. Gaiļezerā ir lieliski ginekologi un ķirurgi - gan kā profesionāļi, gan kā kolēģi. Kad viņi sauc mani uz konsultācijām, skriešu kaut nakts vidū. Un zinu, ka viņi atdarīs ar to pašu. Kopā daudzus sāls pudus esam pievārējuši.
Nešķiramas draudzenes un klasesbiedrenes, vēlāk arī kursabiedrenes un ginekoloģes: Baiba Paije un Maija Tūtere
Visvairāk man patīk, ja ārsts ir izlēmīgs un nevairās no atbildības. Kad strādāju sanitārajā aviācijā un braucu konsultēt neskaidrus gadījumus uz lauku rajoniem, tas bija īpaši svarīgi. Parasti tur priekšā bija zinoši kolēģi, kuri jau izdarījuši visu uz vietas iespējamo. Taču tu esi atlidojis, un izšķirošais lēmums jāpieņem tev. Protams, līdz ar to uzņemies arī visu atbildību.
Anatomijas stunda kolhoza laukā
Kopš sevi atceros, vienmēr esmu bijusi patstāvīga. Esmu kara laika bērns, bet badu, paldies Dievam, cietusi neesmu. Burkāniņš, sagriezts šķēlēs un cepts uz karstas plīts malas, tas bija mūsu kārums. Un cukurbiešu sīrups ar maizi. Un svaigs, vēl silts govs piens... No rahīta ne miņas! Dzīvojām Tukuma pusē, blakus kara lidlaukam. Kad netālu meta bumbas vai šāva, viena mūsu radiniece tūdaļ slēpās zem ēdamgalda. Man tas likās amizanti. Tante Marija savās lauku mājās bija sapulcinājusi visu radu saimi. Tur šķita drošāk. Tomēr tēvu četrdesmit piektajā izsūtīja uz Sibīriju. Mamma - viņa bija skolotāja - ar manu māsu palika laukos, bet mani aizveda uz Mežaparku pie krusttēva Arvīda Lūša. Viņš bija matemātikas profesors universitātē, ļoti inteliģents cilvēks. Viņa mājās tad arī nodzīvoju visu skolas un studiju laiku. Arī tagad te dzīvoju.
Protams, bez mammas bija skumji, taču drīz ieguvu labus draugus. Gāju 2. vidusskolā. Mācījos gan maz, tik vien kā autobusā, braucot no Mežaparka līdz Nacionālajam teātrim. Tolaik bija sācies ķīmijas bums. Puse mūsu klases aizgāja studēt ķīmiju, otra puse stājās Medicīnas institūtā. Arī es. Mēs bijām četrmeitiņas: Māra Krūze (Tūtere), tagad Dzemdību nodaļas vadītāja P. Stradiņa slimnīcā, Maija Mieze (Veinberga), vada privātpraksi pediatrijā, Margarita Jaksone (Vitkovska), strādā par otolaringologu P. Stradiņa slimnīcā, un tā slinkākā - es.
Histoloģijas nodarbībā – kursa biedra Haralda Aides iemūžināts mirklis
Visjautrāk mums gāja rudeņos, kad braucām talkās uz kolhozu. Vari piecus gadus mācīties vienā kursā, citus kā cilvēkus neiepazīstot. Bet kolhozā mēneša laikā katrs sevi atklāj. Un kādus pigorus tik mēs tur neatļāvāmies! Anatolijs Danilāns, mūsu kursa gaišākā galva, tagad gastroenteroloģijas profesors, sarīkoja modes skati kartupeļu laukā - visi puiši ieradās darbā ar dāmu cepurēm galvā. Visjautrākie mirkļi mums bija kopā ar anatomijas pasniedzēju Miervaldi Kaminski vai Miervaldi Kā, kā mēs viņu saucām. Starp citu, viņš pat kolhozā mums mācīja anatomiju. Nolika blakus divus čemodānus un teica: „Iedomājieties, ka tie ir divi augšžokļa kauli..." Joki, joki, bet kolokvijos viņš gan bija traki prasīgs!
Taču zubrīties nebija laika, jo man vienmēr vajadzēja kaut ko organizēt. Gāju šoferu kursos, piecas reizes nedēļā braucu uz Lielupi trenēties akadēmiskajā airēšanā. Treneris teica - man esot garas rokas un garš smēliens, tātad perspektīva airētāja. Starp citu, mūsu pārairu četrinieks (es, Anna Brāle, Māra Krūze, Māra Mieze) aizīrās pat līdz Baltijas čempionu medaļām.
Katru gadu pret pavasari mēs, visa piektā grupa, braucām uz Gaiziņkalnu slēpot. Jau laikus nokārtojām visus kolokvijus un gājām rektoram prasīt atļauju. Vladislavs Korzāns, mūsu rektors, uztaisīja grimasi un teica: „Vai tad jums var neļaut? Aizbrauksiet tik un tā!" Pēc nedēļas bijām atpakaļ - nosauļojušies kā mori. Uz balto virsvalku fona iedegums labi izcēlās. Visi sekmīgi, visi laimīgi... Mums bija brīnišķīga grupa! Un tad vēl mīlestība! Institūta laikā apprecējos ar Jāni Kalderovski, tolaik grupas biedru, tagad pulmonologu Gaiļezera slimnīcā. Ja tagad kāds stāsta, cik grūtas bijušas studijas, man viņa žēl. Man tas bija burvīgs laiks.
Skaistais, trakais institūta laiks – 1962. gads
Cilvēka nebija, un pēkšņi - viņš ir!
Pēc ceturtā kursa sāku strādāt Tukuma ātrajā palīdzībā. Man tas bija izdevīgi - norauju trīsarpus diennaktis mēnesī, vēl apciemoju mammu un māsu, bet atceļā uz Rīgu izkāpju Lielupē no vilciena, lai aizskrietu uz airēšanas treniņu. Nakts darbu panesu labi, iztikt divas dienas bez miega nebija grūti. Reizēm lekcijās miegs tomēr pievārēja. Grupas biedri smējās: pati, nokritusi uz sola, guļ, nēģu kaste pie kājas... Tos es viņiem no Tukuma atvedu. Man ir tādas paputējušas muižnieces manieres: ja kaut ko dabūnu, tūdaļ atdāļāju citiem. Nevaru ciest, ka cilvēki mantas dēļ plēšas, rads ar radu saiet naidā.
Vēl kopš skolas laikiem gribēju kļūt par psihologu, izzināt, kāpēc cilvēki dara un domā tā un ne citādi. Institūtā gan uzzināju, ka psihiatram ar psihologu ir maz sakara. Studēju medicīnu, nodarbojos ar saviem daudzajiem vaļaspriekiem un par specializāciju īpaši nedomāju. Un tad tas notika!
Praktizējoties dzemdniecībā, Rīgas 1. slimnīcā biju klāt pirmajās dzemdībās, redzēju, kā bērniņš ierodas pasaulē. Īsts brīnums! Cilvēka nebija, un pēkšņi - viņš ir! Man nepatīk visas tās runas par klonēšanu, manuprāt, nevajag līst tajā brīnumā iekšā. Cilvēki tagad tik gudri, tik gudri, bet bez datora vairs nespēj neko, pat vienkāršāko diagnozi noteikt... Man tajā brīdī kļuva skaidrs - būšu ginekoloģe!
Lai cik dīvaini nebūtu, tomēr vispirms iemācījos taisīt abortus. Tukumā man šo darbiņu ierādīja dakteris Guntis Riekstiņš, pāris reizes viņa klātbūtnē pamēģināju, un man veikli izdevās. Tagad, pēc daudzu gadu studijām, slimnīcas saņem jau gatavus ārstus, bet manā studiju laikā rezidentūras nebija vispār. Sākot strādāt Jēkabpilī par ginekoloģi, es, piemēram, vēl pat nebiju redzējusi, kā taisa ķeizargriezienu!
Jēkabpils laika kuļmašīna
Uz Jēkabpils rajonu pieteicāmies darbā abi ar vīru. Atceros, kā profesors Lūsis ar savu moskviču aizveda mūs uz jauno dzīves vietu. Mums par abiem bija viena mutesbļoda, slotiņa, sedziņa. Jānis strādāja par terapeitu Medņu ambulancē, apmēram 17 kilometrus no Jēkabpils uz Madonas ceļa. Es - Jēkabpilī. Kad aizbraucu pie viņa, mitinājāmies ārsta kabinetā un gulējām uz cietās kušetītes. Gājām uz mežu sēņot. Jēkabpilī es savukārt dzīvoju slimnīcas laboratorijā. Tas nejaukais ledusskapis pie kājām rūca visu nakti, bet no rītiem modināja procedūru māsa... Nekas, izturējām!
Grūtāk bija iejusties mazpilsētas atmosfērā. Ārsti, sevišķi ginekoloģe, tur jūtas kā uz skatuves. Ar ko tik ļaužu mutes mani nesaprecināja un neizšķīra! Jēkabpils laikā sadzīvojām labi, kaut bijām atšķirīgi cilvēki: Jānis ir no tiem, kuri grāmatu izlasa no viena vāka līdz otram, viņam patika štukot ar galvu, man vairāk - darboties ar rokām.
Viegli jau viņam ar mani nebija. Piemēram, mūsu piektās kāzu gadadienas naktī pametu viesus un aizbraucu uz Aknīsti taisīt ķeizargriezienu. No rīta atgriežos: viesi (bija sabraukusi visa piektā grupa) guļ uz grīdas kur kurais, nav namamātes, kas galdu uzklāj, kafiju uzvāra... Nu cik ilgi tādu sievu izturēsi! Kad pēc sešiem Jēkabpils gadiem atgriezāmies Rīgā, mēs ar Jāni izšķīrāmies. Draugi gan esam vēl šobaltdien.
Darbā katra diena bija atklājumu pilna. Vecmātes man mācīja pieņemt tūpļa guļu, arī citas gudrības. Viņas Jēkabpils slimnīcā bija lielas diplomātes. Neteica: „Skaties, Baibiņ, kā vajag!" Viņas teica: „Dakteris Bērmanis dara tā un tā..." No viņām es iemācījos, kā jāstrādā labām vecmātēm. Savukārt vecākā māsa Zenta Nuķe man vienmēr būs paraugs, kā tikt galā ar nodaļas saimniecības lietām. Kāda kārtība bija viņas saimniecībā! Un kā viņa kopa pēcoperācijas slimniekus! Joprojām visas savas māsas mācu strādāt tā, kā to Jēkabpilī darīja Zenta.
No Medņiem reizēm uz darbu braucu ar autostopiem. Iedomājieties: dakterīte izlec no mašīnas vaļējās kravas kastes, nosien lakatiņu un skrien uz slimnieku pieņemšanu!
Manī sēž tāds labs huligāns!
Protams, gadījās arī kļūdas. Reiz uz slimnīcu atveda 24 gadus vecu sievieti, tikpat vecu kā es tajā laikā. Viņai bija taisīts kriminālaborts, dzemde sapuvusi. Ar tagadējo prātu saprastu - ņemtu ārā dzemdi un viņu izglābtu, bet man viņas bija žēl: vēl tik jauna, paliks bez bērniņiem. Vēders sastrutoja, viņa nomira uz manām rokām...
Jēkabpils laikā es it kā tiku izlaista cauri kuļmašīnai. Ko tik es nepieredzēju, ko neiemācījos! Par laimi, uzvaru bija nesalīdzināmi vairāk nekā zaudējumu. Paspēju arī basketbolu spēlēt mediķu komandā, kultūras nama vokālajā ansamblī dziedāt un republikas skatēs piedalīties. Laukos ārsts ir kā Dievs. Drīz man atvērās visas zemletes , varēju draugus apgādāt ar grāmatām un citām precēm. Tomēr jāapzinās, ka uz tevi skatās visas acis, ārstam jābūt savai stājai. Trešajā darba gadā mani jau iecēla par rajona galveno ginekoloģi, gribēja, lai stājos partijā. Locījos kā zutis, tomēr izdevās izvairīties. Varbūt manas asās mēles dēļ? Restorāna oficiantes mani brīdināja: drošībnieki jau interesējoties, vajagot uzmanīties! Ko tad es biju pateikusi? Ka valodas nezināšanai, ilgi dzīvojot svešā valstī, ir tikai divi izskaidrojumi: tas cilvēks ir vai nu šovinists, vai vienkārši muļķis...
Lai var vainīgajam sadot pa biksēm un lai var savējos aizstāvēt
Kad man piedāvāja klīnisko ordinatūru Rīgas 5. slimnīcā, padevos kārdinājumam un atgriezos savā Mežaparkā. Pēc tam divus gadus strādāju dzemdību namā. Tas tik bija darbiņš! Pacientu vēstures uz galda stāvēja izklātas kā pasjansa kārtis, apmēram 22 dzemdības diennaktī! Man atļāva operēt, un es arī neatteicos. Trīs simti operāciju gadā, reizēm pat četras dienā. Protams, ka es tajā slimnīcā gandrīz dzīvoju: tur ēdu, gulēju un dušā gāju. Un kurš man, jaunai, neprecētai, lai to liegtu!
„Divas jaunas dakteru ģimenes salec moskvičā un aidā! prom Latvijas un Lietuvas ārēs!”
Taču tad pie apvāršņa parādījās Paijes kungs. Iepazināmies slēpojot. Viņš bija gāzes inženieris, ļoti kārtīgs un pedantisks vīrietis. Ja es kavēju tikšanos par desmit minūtēm, tas jau bija smags pārkāpums. Bet es kavēju un kavēju... Pat biļetes uz teātri parasti sadalījām, jo es bieži ierados tikai uz otro cēlienu vai neatskrēju nemaz. Brīnos, kā viņš manu stilu spēja paciest divdesmit trīs gadus, bet katrs vadzis jau ar laiku lūst...
Kad vēra vaļā Rīgas 6. slimnīcu, profesors Ēriks Melks, tolaik Rīgas galvenais ginekologs, mani virzīja uz turieni vadīt dzemdību nodaļu. Sākām ar putekļu slaucīšanu un grīdu mazgāšanu. Pa gaiteni jau nāk pieņemšanas komisija, bet mēs abas ar dakteri Langi vēl mēžam grīdas. Un kas gan tur īpašs? Vai karalienei tāpēc kronis novīstu, ja viņa kādam ar savām rokām padotu šīberi ? 6. slimnīcā es izveidoju labu kolektīvu.
1979. gadā vēra vaļā Gaiļezera slimnīcu, un atkal man bija jāstāv pie savas nodaļas šūpuļa. Nē, vēl trakāk, - pašai šis šūpulis jābūvē. Kad uzkāpu astotajā stāvā, tur bija tikai ārsienas un logi, telpu plānojumu veidojām paši. Tagad nav kam pārmest: kā paši lēmām, tā celtnieki būvēja. Gāja lustīgi. Ar dakteri Ligeru no 14. nodaļas pat pagaidu gultas krāsojām, jo jaunais inventārs vēl bija ceļā, bet slimnīca jāatklāj laikā. „Nevari pagūt?" galvenais ārsts prasa. „Vai tad tev draugu nav?" Saucu palīgā Paijes kungu, arī virsmāsa ar savu vīru piedalījās. Gaiļezera ginekoloģijas nodaļā es katru lampiņu savām rokām esmu noslaucījusi... Smejos: esmu strādājusi Rīgas 5. slimnīcā, piedalījusies 6. un 7. slimnīcas atvēršanā. Tātad, ja būs astotā, vajadzēs iet atvērt arī to...
Nodaļas vadītājs nav goda amats, bet smags darbs. Īpaši sieviešu kolektīvā, kur gan mediķi, gan viss personāls, gan arī pacientes ir sievietes. Viens ārsts vīrietis mums gan bija, tomēr aizlaidās - uz Angliju.
Medicīnā sīkumu nav. Bez manas ziņas adata nedrīkst nokrist. Un, ja tomēr nokrīt, man pirmajai tas jāuzzina, turklāt nevis kaut kādā atstāstījuma izteiksmē, bet no pirmavotiem. Lai var vainīgajam sadot pa biksēm un lai var ārpusē savējos aizstāvēt. Neciešu aizmuguriskas runas un tos, kuri man cenšas makaronus uz ausīm karināt , man patīk godīga un atklāta valoda. Kā lai strādā kopā ar kolēģi, ja viņam neuzticies? Es smejos: manā nodaļā valda pilnīga demokrātija - kā es teikšu, tā būs! Vadītājam jāuzklausa visi viedokļi, bet galavārds jāsaka pašam. Diemžēl reizēm jāizliekas stingrākam nekā savā būtībā esi.
„Esmu Latvijas patriote, nekad to neesmu slēpusi, 18. novembrī nodaļu vienmēr noformēju”
Ja nebūtu jūsu, dakter, nebūtu arī šīs bildītes
Ginekoloģiskajā, atšķirībā no dzemdību nodaļas, ir cita darba specifika. Mēs nodarbojamies ar grūtniecības saglabāšanu. Mūsu profils ir arī akūtā ginekoloģija, ārpusdzemdes grūtniecības, disfunkcionālās asiņošanas, endometrīti, miomas, anēmijas, pārturētas spirāles... Nu, darba pietiek!
Pa šiem gadiem ir bijis viss - gan krievu ģenerālis, kas staigā pa nodaļas gaiteni pilnā bruņojumā un grib mani nošaut; gan atstādināšana no amata uz pusgadu par svešiem grēkiem; gan veselības ministrs pateicībā ir man roku bučojis...
Ja kāda dežūra gadās mierīgāka, vienmēr atradīsies kāda vieglprāte, kas parūpēsies, lai ārstiem ir darbiņš. Piemēram, nakts vidū ātrie ieved kādu draiskuli, kurai no maksts jāizvelk tur iestrēgušais gurķis. Kāda cita tamponu iedzinusi par dziļu un pati nevar izvilkt.
Starp citu, pret tamponiem makstī es iebilstu: varbūt, pateicoties tiem, var jāt ar zirgu vai peldēt, taču maksts sieniņas tie sabojā neatgriezeniski un mikrobi ēd sievietes organismu, ka šņakst vien! Esmu dzirdējusi ārstus, kas no tribīnes atļaujas paziņot: kontracepcijas spirāles nav kaitīgas, ja labi stāv, lai stāv kaut piecpadsmit gadus! Ai, kā es viņus gribētu dabūt pie operāciju galda, kad uz tā guļ sieviete ar strutainu iegurni - dzemde sapuvusi kopā ar visu pārturēto spirāli! Arī tos gribu atsaukt, kuri apgalvo, ka pa ūsiņām infekcija uz dzemdi nepārvietojas. Un kā vēl pārvietojas! Pēc 26 darba gadiem Gaiļezerā ar pilnu atbildību varu paziņot: spirāles jāmaina ik pēc trim gadiem un ne retāk. Starp citu, tas būtu izdevīgi visiem: ginekologiem, kam būtu darbs, farmakoloģijas firmām, kas varētu tirgoties vairumā, bet galvenokārt pašām sievietēm, jo netiktu apdraudēta viņu veselība.
„Ar draudzeni pērn rudenī automobilī izbrāzāmies cauri vai pusei Amerikas. Nu trakas taču! Sandjego kaktusu dārzos!”
Arī orālo kontracepciju es neatbalstu. Jaunām meitenēm, kam pietiek savu, bāžamies virsū ar svešiem hormoniem. Lai man nestāsta, ka hormonu preparāti neatstāj iespaidu uz organismu, ja jau tie spēj nomākt ovulāciju olnīcās! Cita lieta ir orālā hormonu aizsargterapija sievietēm, kurām cikls beidzies. Viņām hormoni dod enerģiju un labu garastāvokli. Es pati bez šīs piešprices noteikti nespētu savus kalnus gāzt - tikt galā ar darbu, māju, 99 gadus vecu māti, kam regulāri vajadzīga palīdzība, diviem dārziem, māsas bērniem, kas man ir kā pašas (pati savus tā arī nesagādāju, jūs jau zināt - kurpnieks paliek bez kurpēm...), vēl pagūt uz teātra izrādēm, izstādēm, reizi gadā aizbraukt uz Alpiem paslēpot. Oktobrī biju paņēmusi lielo atvaļinājumu un kopā ar draudzeni automobilī izbraucām cauri vai pusei Amerikas. Nu īstas divas dullas dāmas! Starp citu, draudzene ir viena no manām pacientēm, kura laika gaitā kļuvusi par draudzeni. Atšķirībā no dažiem kolēģiem, es savus draugus un tuviniekus varu gan ārstēt, gan operēt, ja vajag. Un, ja man tuvie cilvēki kļūst par maniem pacientiem, uz viņiem attiecas arī parastā slimnīcas kārtība.
Esmu reizēm saņēmusi pārmetumus, ka pārāk apčubinu sievietes, cenšos saglabāt viņu bērniņus. Jā, es to daru! Atceros, iebraucu benzīntankā, tur priekšā skaista sieviete blondiem matiem, līdzās tāds pats gaišs jauneklis. Saskatāmies. Jauneklis šķiet tā kā par jaunu, lai būtu viņas vīrs. Un viņa uzrunā mani: „Paldies, dakter, tas ir bērns, ko jūs pirms daudziem gadiem izglābāt!" Šādu mirkļu dēļ vērts strādāt, dzīvot... Ziemassvētkos vienmēr pienāk daudz vēstuļu, apsveikumu un bērnu bilžu. Man jau vairāki albumi līdz malām pielīmēti. Teksti ir visai līdzīgi: „Ja nebūtu jūsu, dakter, nebūtu arī šīs bildītes..." Nevaru žēloties - man vēl arvien ir patīkami tos lasīt.
* skaties grāmatā, redzi pigu (krievu val.)
** oža
Foto : Matīss Ābele un no personīgā arhīva
