Reimatoloģe Helēna Mikažāne ir no profesoru Mikažānu dzimtas. Protams, arī viņa ir profesore – Latvijā vienīgā Valsts profesore reimatoloģijā. Tā ir viņu ģimenes tradīcija. Un tādu dzimtu Latvijā nemaz nav daudz. Viņa māca jaunos studentus un rezidentus, gandarīta, ka aiz viņas nepaliks neapstrādāts tukšs lauks. Atskatoties uz savu dzīvi, profesore H. Mikažāne jautā: “Medicīnai ir tas skaistais apvalks – baltais halāts, papēdīši, kas ātri klikšķina pa slimnīcas vai poliklīnikas gaiteņiem. Bet iekšpusē – tik daudz rūgtuma, asiņu, izmisuma par to, ka tu nespēj palīdzēt... Vai bija vērts plēsties?” Bija!
Nepazust sniegputenī
Ja agrajās nodarbībās Rīgas Stradiņa universitātē kāds students reizēm snauduļo, profesori Mikažāni tas neuztrauc. Gadās pat, ka lekcijas sākumā viņa ieslēdz relaksējošu mūziku un aizdedz svecīti - lai tie, kas skrējuši uz nodarbībām tieši pēc nakts dežūras slimnīcā, mazliet nomierinās un pārslēdzas mācību darbam. Naktīs strādā daudzi, ne visiem ir tik daudz naudas, lai pietiktu studijām un dārgajai Rīgas dzīvei, - to profesore saprot. "Darbs vēl nevienu nav padarījis par nelieti," viņa smaidot apgalvo. Un viņa zina, ko saka.
HELĒNA MIKAŽĀNE
Arī Helēnai pirmajās stundās skolā ļoti nāca miegs. Ja Krāslavas bērni no siltajām gultiņām varēja līst ārā pusstundu pirms skolas zvana, tad Helēna cēlās vismaz pāris stundu iepriekš. Viņas vecāku mājas atradās Ģintautos , sešus kilometrus no pilsētas, un tos viņa katru dienu nostaigāja divreiz - no rīta un vakarā. Visgrūtāk bija pirmajā klasē, īpaši ziemas sniegputeņu laikā. Šķita - ja nogriezīsies no ceļa, iestigs kupenā un tur pazudīs... "Lai justos drošāk, sameklēju ceļmalā kādu nūju vai koka zaru: ja apraks sniegs, meklētāji ar suņiem mani atradīs pēc nūjas - tā domāju," atceras profesore. Lielākā puteņa dienās mammīte nāca meitai pretī. Satikušās abas apskāvās un no prieka raudāja.
Helēna mācījās teicami, labi dziedāja un ļoti gribēja iemācīties spēlēt klavieres, taču mūzikas skola darbojās tikai vakaros. "Esi prātīga, meitiņ! Visu dzīvē tāpat nepagūsi," tēvs viņu mierināja. Viņš ilgi bija dzīvojis Rīgā un runāja ar meitu latviski, nevis latgaliski kā citi visapkārt. "Mācies latviešu valodu, tiec vaļā no akcenta, citādi lielajā pilsētā tevi apcels," viņš mudināja. Tiem laikiem tas bija gudrs padoms.
Krāslavas vidusskolu beidzot, 1966. gadā. Helēna no kreisās
No klavierstundām Helēna atteicās smagu sirdi, kaut saprata, ka ne jau mūzikai viņas dzīvē būs galvenā nozīme. Viņa skaidri zināja savu mērķi - kļūt par ārsti. Par to, ka tālās Krāslavas apkārtnes viensētas bērns gandrīz visus iestājeksāmenus nokārtoja uz pieci un ar pirmo rāvienu iestājās Medicīnas institūtā, varbūt brīnījās pasniedzēji. Pašai Helēnai tas nebija nekāds pārsteigums, viņa pat nepieļāva citu iespēju. Grūtāk klājās pēc tam. No lielas lauku viensētas, kur meitenei bija pašai sava istaba, rakstāmgalds, - tagad viena maza istabiņa jādala ar trim citām meitenēm. Mācīties, kad apkārt valda tāds troksnis?! Izģērbties gulētiešanai, kad tevi var vērot trīs svešu acu pāri?! Tas šķita tāds pats pārbaudījums kā seši kilometri ziemas putenī, taču Helēna spēja tikt galā arī ar to. Kad bija pavisam grūti, Helēna pa ceļam no institūta uz kopmītnēm klusi ieslīdēja Svētā Alberta baznīcā un, piesardzīgi apskatījusies apkārt, altāra priekšā pārmeta krustu. Tas viņai bija asinīs kā lauku gaiss - jau kopš četru gadu vecuma svētdienas rītos kopā ar tēvu un māti doties uz agro misi baznīcā. Kad aizbrauca uz Krāslavu, turpināja iet baznīcā arī padomju gados, bet Rīgā visi uzmanījās. Arī Helēna.
Jau pirmajā kursā Helēna institūtā sastapa Valdi - viņš palīdzēja izturēt: divatā tomēr vieglāk, pa ja viņš ir tikai draugs. Valdis bija novadnieks, no Ludzas. Cieši apņēmies - vispirms studijas, bet meitenes un viss pārējais pēc tam! Tāpēc kāzas notika tikai tad, kad Helēna mācījās piektajā kursā, bet Valdis institūtu jau beidzis. Bija aprīlis, dārzos kā trakas ziedēja tulpes, un līgava nāca pretī Valdim īsā, baltā kleitiņā ar mazu plīvurīti. Taču viņas apņemšanās bija nopietna un dziļa - Helēna zināja, ka savu mīlestību un laulību spēs saglabāt cauri gadu desmitiem. Bet citādi - parastas studentu kāzas. Kaut gan šīs ne bija no nabadzīgajām, jo abu vecāki saveda un lika galdā visādus lauku labumus. Tikai vienā ziņā kāzas bija pieticīgas - bez abu tuvākajiem radiem, visi pārējie viesi bija topošie mediķi, jo mācību aizņemtībā ne Helēna, ne Valdis Rīgā citus draugus vēl nebija atraduši.
Trimdā uz poliklīniku
Nē, tik skaļi tomēr nedrīkst teikt! Nebija tā Rīgas pilsētas poliklīnika ne tik slikta, ne briesmīga. Tiesa gan, jauna, tikko uzcelta, kadri vēl nenokomplektēti, pacienti nereģistrēti un neapzināti. Taču tā bija vienīgā medicīnas iestāde galvaspilsētā, kas jaunos ārstus divos gados solīja apgādāt ar dzīvokļiem. Patiesībā jaunajai ārstei bija gluži citi plāni: viņu interesēja kardioloģija. Studentei, kas ar tik labām sekmēm beigusi institūtu, tika piedāvāta vieta klīniskajā ordinatūrā, tikai... "Biju praktiska meitene un zināju, ka ilgi pa kopmītnēm mētāties negribu. Abi ar Valdi noīrējām mazu istabiņu privātmājā netālu no Spilves lidostas. Saimnieki bija vecs, jauks pāris - Elizabete un Aleksandrs Strūbergi. Reizēm viņi mūs lutināja gluži kā pašu bērnus," atceras profesore.
2. kursa medicīnas studente Helēna un 3. kursa students Valdis Mikažāns
Divi gadi poliklīnikas iecirkņa terapeites kabinetā pagāja ātri. Pēc tam vēl četri. Izrādījās, ka poliklīnika nav nekāda trimda un ka pacienti par spīti ārstes jaunajiem gadiem viņu ciena un mīl. Helēnas iecirknis bija Grīvas ielas masīvs, ļoti daudz pacientu, tāpēc mājas vizītes ievilkās līdz naktij un pie kabineta durvīm vienmēr gaidīja gara rinda. Un tad vēl dēls...
Bet vēlu vakaros, kad Ingmārs jau gulēja, Helēna palīdzēja vīram. Valdis bija zinātniskais līdzstrādnieks Farmakoloģijas laboratorijā un rakstīja disertāciju: pa dienu veica pētījumus laboratorijā, bet vakaros abi ar Helēnu apsprieda eksperimentu rezultātus. Kā tas mēdza būt Latvijas zinātnieku ģimenēs, doktora disertāciju pirmais aizstāvēja vīrs. Laikam ritot, viņš kļuva par laboratorijas vadītāju, saņēma Universitātes vadošā pētnieka akadēmisko nosaukumu un kā trešais - Stradiņa universitātes privātdocenta goda nosaukumu. Viņš pielicis roku gandrīz visu pēdējo gadu Latvijas oriģinālo zāļu tapšanā. Piemēram, viņa vadītā laboratorija jau 1980. gadā pirmā pierādīja tagad populārā mildronāta pozitīvo kardiotropo iedarbību. Sieva tikmēr rūpējās par dzimtas pēctecību un sadzīvi.
Pirmā mīlestība
Pienāca diena, kad Helēna tika uzņemta klīniskajā ordinatūrā RMI un devās uz darbu Stradiņa slimnīcas 32. - kardioloģijas - nodaļā. Pirmos divus gadus viņa darbojās kardiologa, docenta, vēlāk profesora Jāņa Lāča un tagad jau nelaiķa profesora Nikolaja Andrejeva vadībā. Bija gan nakts dežūras klīnikā un gari vakari, darba stundas neskaitot, gan lidojumi ar sanitāro aviāciju uz izsaukuma vietām. Tobrīd atsevišķas reimatoloģijas specialitātes nemaz nebija, bija ārsti kardioreimatologi. Pēc klīniskās ordinatūras beigšanas jaunā kardioreimatoloģe nokļuva Stradiņu 26. nodaļā, patiesībā - Latvijas reimatologu centrā, un nostrādāja tur 26 gadus, kļuva par augstākās kategorijas ārsti reimatoloģi, aizstāvēja doktora disertāciju.
“Esmu laimīga sieviete – man ir ģimene, ar ko lepojos!” Ar dēlu Ingmāru un vīru Valdi
"Kad pērngad pašas veselība sagāja grīstē un vajadzēja izvēlēties slimnīcu, skaidri zināju, ka gribu uz Stradiņiem . Pirmā īstā darbavieta, manuprāt, ir kā pirmā mīlestība," atzīstas profesore. Tieši Stradiņos viņa apguva gandrīz visu, ko tagad zina un prot. Viņai laimējās. Vispirms pāris gadu mācījās pie Latvijas galvenā reimatologa medicīnas zinātņu doktora Oļega Čašina, pēc tam Helēnas skolotāja bija izcilā ārste Anna Raibarte. Abus skolotājus viņa uzskata par Latvijas reimatoloģijas pamatlicējiem. Tieši Anna Raibarte jau jaunībā iemācīja to, ko daži ārsti nav apguvuši visā darba mūžā. Proti, nedrīkst ignorēt nevienu slimības simptomu, lai cik neiederīgs kopējā ainā tas pirmajā brīdī šķistu. Viņas abas sēdēja vienā kabinetā, kopā strādāja, apsprieda pacientu slimības vēstures, bet reizēm atlika laiks arī pasapņot. Par dažādām medicīnas tehnoloģijām, kas vēl nebija atklātas... Par aparātu, kas uz ekrāna rāda visus slimnieka asinsvadus, un ārsts, tikai tajā skatīdamies, ar lāzeru izvelk ārā trombu... Tolaik tā bija zinātniskā fantastika, tagad - realitāte. Un vēl viņas abas kopā nolēma rakstīt grāmatu - divu reimatologu piezīmes. Ne jau uz reiz. Vēlāk, kad aizies pensijā. "Sēdēsim katra pie sava datora, klabināsim taustiņus, gremdēsimies atmiņās un pa brīdim paraudāsim," teica Anna. Diemžēl nesanāca. Dakteri pieveica ļauna slimība. Mēnesi pirms nāves viņa Helēnai teica: "Tagad tā grāmata tev būs jāuzraksta vienai..."
Jāārstē agresīvi
Helēna mīl savus pacientus, un pacienti mīl viņu. "Citādi jau nemēdz būt. Mīlestība ir abpusējas jūtas," viņa smaida.
Kaut gan ne jau vienmēr Helēnai Mikažānei ir gribējies smaidīt. Pacientu daudz, un lielākā daļa nāk, kad slimība jau ielaista. Stress darbā un ģimenē, nesakārtotā vide visapkārt - tas viss cenšas cilvēku salauzt, piespēlējot galvenokārt trīs slimību grupas: sirds un asinsvadu, onkoloģiskās vai balsta-kustību aparāta slimības. Reimatoloģijā slimība jāatklāj agri un jāārstē agresīvi, tikai tad būs panākumi. Kad pacientam sākusies ankiloze, osteoporoze, locītavu sabrukšana, locītavu subluksācija vai luksācija, ir par vēlu, vilks jau ir aitās... "Diemžēl analīzes diagnozes noteikšanai reimatoloģijas pacientiem ir ļoti dārgas. Pat vācieši, kuru valstij ir daudz vairāk naudas, konferencēs saka to pašu: zu teuer ... Lai lauku cilvēki izbraukātu uz Rīgu pie ārstiem, sagaidītu savu kārtu uz izmeklējumiem, var paiet pusgads. Ja slimniekam ir, piemēram, sarkanā vilkēde, savu rindu viņš var arī nesagaidīt..." teic Helēna Mikažāne.
Daktere Mikažāne ļoti bieži strādājusi pēc darba laika, pat pirkusi slimniekiem zāles par savu naudu, ja viņiem pietrūcis. "Cik daudzas teātra un operas biļetes aizgāja postā mana darba dēļ... Vīrs sagādāja, gaidīja mani, bet es vienmēr kavējos. Un man tik ļoti patīk opera! Aizveru acis, saplūstu ar mūziku, sirds gavilē tai līdzi..." profesore nopūšas.
“Lielākā daļa svešzemju apmeklējumu saistīti ar darbu.” Osteoporozes kongresa laikā Portugālē
Deviņdesmito gadu vidū pasaulē populāra kļuva enzīmterapija. Daži ārsti to sauca par brīnumlīdzekli, veselības eliksīru. Runāja, ka ar to sekmīgi ārstēts prezidents Eizenhauers, Kenedijs, Merilina Monro... Pēc enzīmterapijas kongresa Prāgā 1994. gada maijā, kurā piedalījās apmēram četri tūkstoši Eiropas ārstu, arī Latvijā ļoti pieauga interese par šo jauno terapijas veidu. Pazīstamākais preparāts, tiesa, padārgs, bija vobenzīms. Helēna Mikažāne sāka šā preparāta pētīšanu sadarbībā ar čehu un vācu mediķiem reimatoloģijā. Tas ļāva nodrošināt pacientus ar jaunajām zālēm. Viņa bija otrais ārsts pasaulē, kas veica plašākus pētījumus par enzīmterapijas preparātu izmantošanu sistēmisko saistaudu slimību terapijā. Profesore izpētīja dažādu enzīmterapijas preparātu (vobenzīms, flogenzīms) lietošanas īpatnības un mehānismu. Pētījums bija pamatā viņas doktora disertācijai. Ir žēl, ka līdz ar enzīmterapijas tēva vācu profesora Volfa nāvi mainījās zāļu ražotāja stratēģija un pētījumi (tikai Latvijā vienlaikus veica 39 pētījumus un klīniskos novērojumus) tika krasi sašaurināti.
Arī dēls Ingmārs, iedams vecāku pēdās, jau sekmīgi bija beidzis medicīnas studijas. "Neviens no mums viņam neko neuzspieda, nelūdza, nepierunāja. Kad tuvojās vidusskolas eksāmeni, Ingmārs kādu dienu apsēdās pie galda, pamāja uz grāmatplauktiem klātajām sienām un mums paziņoja: "Iešu studēt mediķos. Jums savākta tik liela medicīnas bibliotēka, būs vismaz kāds, kurš to izmanto." Kāpēc tieši uz dermatoveneroloģiju? Ingmārs smējās: "Man patīk pagu lēt. Dermatologus vismaz nakts dežūru laikā neviens nemodinās augšā, varēšu mazliet pasnaust." Pie tā arī palika," profesore to stāsta kā joku, taču var just, ka viņa ļoti lepojas ar dēlu. Kā gan citādi! Profesors venerologs Ingmārs Mikažāns ir Latvijā pats jaunākais medicīnas zinātņu doktors - viņš doktora grādu ieguva divdesmit sešu gadu vecumā.
Katoļa kods
Kaut gan vīrs Helēnu neskubināja un arī Ingmārs tajā laikā vēl tikai studēja, viņa tomēr pieņēma lēmumu aizstāvēt doktora disertāciju. "Man, praktizējošai ārstei, tas it kā nebūtu nepieciešams, taču tā esmu radusi - visas lietas jāsakārto līdz galam. Materiāli par vobenzīmu jau bija savākti, vajadzēja tikai apkopot. To arī izdarīju, un 2002. gadā vēl ieguvu arī profesora amatu. Tā nu iznācis, ka tagad esam trīs profesori vienā ģimenē. Brīvdienās reizēm apsē ža mies pie tējas galda un tad - par medicīnu! Mūsu kaķene Džūlija aktīvi piedalās sarunās - iekārtojas kādam klēpī un visgudru skatienu pavada katru runātāju, it kā visu saprastu." Pīkstīte gan vēl nav iekarojusi vietu pie tējas galda: kamēr gudrie sarunājas, viņa labprātāk snauž attālāk uz dīvāna.
Džūlija un Pīkstīte ir atradenes. Mazā Pīkstīte ieradās tikai pērnajā rudenī. Kādā rudens vakarā, kad vējš dzenāja pirmās sniegpārslas, Mikažānu pāris, atgriežoties no Operas, dārzā saklausīja vārgus pīkstienus. Tas bija kaķēns, ko kāds kā nevajadzīgu lupatu iemetis sētā pāri žogam - izsistiem zobiņiem, savainotu vēderu, ar muskuļu atrofiju. Tik pārbijies! "Pabarošu un laidīšu ārā pa vārtiņiem," Helēna nolēma. Taču kaķēns paēda, tad, saņēmis visu mazās sirsniņas drosmi, pierāpoja klāt Helēnai un uzticīgi pieglaudās viņas rokai. "Varbūt Dievs tā pārbauda manu sirdi? - nodomāju un vairs nespēju no kaķēna atteikties. Veterinārārsts Sigrēns, Ingmāra klasesbiedrs, viņu saārstēja, un tā mēs tikām pie Pīkstītes," atceras profesore. Tāds ir katoļa kods, ko vecāki viņai bērnībā iepotējuši: tev būs pasniegt roku katram, gan cilvēkam, gan dzīvniekam, kas klauvē pie tavām durvīm! Un Helēna Mikažāne pēc šā koda dzīvo.
Pacienta testaments
Pienāca brīdis, kad pašai profesorei bija nepieciešama palīdzība. Asinsvadu problēmas, trombi... Iespēja, ka ik diena šajā pasaulē var būt beidzamā... Ārstam grūti iejusties pacienta lomā, lai arī kolēģi cenšas palīdzēt, cik vien spēdami. Bet ārsta prāts arī slimības gultā ir modrs: Helēna zināja, kādas komplikācijas var būt pēc medicīniskajām manipulācijām, cik liela ir iespēja, ka operācija var neizdoties. Par kolēģu darbu asinsvadu ķirurģijas un kardioloģijas nodaļās bija sajūsmā. Iedziļinoties savā šaurajā specialitātē, nebija pamanījusi, ka dažās citās medicīnas jomās ir tādas pozitīvas pārmaiņas. "Manuprāt, mūsu invazīvie radiologi, asinsvadu ķirurģi un kardiologi strādā pasaules līmenī. Var tikai pabrīnīties, cik smagus slimniekus viņiem izdodas glābt!" Helēna jūsmo.
Diemžēl pašas slimība nebija tik ātri pieveicama, un slimības gultā, kā tas daždien gadās, pat ārstam atliek laiks paprātot par dzīves jēgu. Atskatoties saprata, ka reimatoloģija patiesībā bijusi visa viņas dzīve. Sākot ar celšanos pulksten piecos, lai septiņos jau būtu klīnikā un varētu apraudzīt slimniekus, un beidzot ar negulētām naktīm, prātojot, kā vēl viņiem varētu palīdzēt. Varbūt tomēr nevajadzēja tik daudz strādāt? Pasaulē arī bez medicīnas ir tik daudz kā skaista: zilas debesis, jūra, ziedi, mūzika, ceļojumi... Vai bija vērts plēsties?
Pirms gada pie viņas uz pieņemšanu ieradās jauna meitene no laukiem. Diagnoze sarežģīta - sistēmiskā sarkanā vilkēde un epilepsija kopš zīdaiņa vecuma. Meitene izdēdējusi, bez citu palīdzības nespēja ne sēdēt, ne paiet, mati plāni un izkrituši. "Ja jūs nevarēsiet man palīdzēt, tad neviens..." Šovasar meitene atnāca atkal - skaista, ziedoša, smaidīga sieviete, mirdzošiem matiem. Gribot lūgt profesori un viņas vīru par vedējiem savās kāzās!
Vai arī tas sirmais, inteliģentais kungs pirms desmit gadiem... Pie Helēnas viņš ieradās, kad jau bija par vēlu. Ilgstoši slimojis ar reimatoīdo artrītu, pārāk daudz lietojis nefrotoksiskus medikamentus, jau iestājusies nieru mazspēja. Ārste varēja pateikt: "Tur vairs nekas nav līdzams, jūs nokavējāt..." Taču viņa šim pacientam uzdāvināja vēl sešus skaistus dzīves gadus. Kad viss tuvojās beigām un arī slimnieks saprata, ka savu ārsti vairs neredzēs, viņš Helēnai teica: "Manis vairs nebūs, taču mans dēls Andris zina, ko jūs esat darījusi manā labā. Grūtā brīdī jums tikai jāpiezvana, un dēls darīs visu, kas viņa spēkos, lai jums palīdzētu..." Tāds aizkustinošs pacienta testaments.
Lai sievietes apskauž!
Tagad profesore Helēna Mikažāne atkal ir darbā. Viņa ir reimatoloģijas rezidentūras studiju programmas vadītāja Rīgas Stradiņa universitātē, māca rezidentus reimatoloģijā Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas klīnikā "Gaiļezers", pieņem pacientus klīnikā "Gaiļezers" un Ortopēdijas, sporta traumatoloģijas un mugurkaula ķirurģijas klīnikā ORTO , pasniedz reimatoloģiju medicīnas studentiem.
Profesorei ir arī trīs izcilas skolnieces, rezidentes reimatoloģijā, ar kurām viņa lepojas gandrīz tāpat kā ar dēlu Ingmāru, - Natālija Kakurina no Daugavpils, beigusi doktorantūru un šogad sekmīgi aizstāvējusi disertāciju reimatoloģijā, Anna Mihailova no Rīgas, sekmīgi beigusi doktorantūru reimatoloģijā, uzrakstījusi doktora disertāciju un iesniegusi to aizstāvēšanai, Evija Stumbra-Stumberga tikko atgriezusies no reimatoloģijas rezidentūras studiju cikla Mančesterā un turpina studiju programmu Rīgā. "Tātad varu būt gandarīta - aiz manis nepaliks neapstrādāts, tukšs lauks. Arī citādi varu būt lepna. Esmu laimīga sieviete un māte. Man ir krietns vīrs, čakls un gudrs dēls, skaista māja un dārzs ar maniem mīļākajiem augiem rododendriem. Un vēl man ir manu pacientu cieņa un mīlestība."
Reizēs, kad nav jāvelk baltais mediķa tērps, Helēnai patīk saposties, uztaisīt frizūru, skaisti saģērbties. "Zinu, ka dažas kolēģes skatās un pat apskauž. Lai! Visielākais kompliments sievietei ir citu sieviešu skaudība. Tā teica aktrise Sofija Lorēna, un varu viņai tikai pievienoties. Jo tad tā dzīvīte kļūst vēl interesantāka," - sarunu profesore beidz uz jautras nots.
Foto: Valdis Brauns un no Helēnas Mikažānes personīgā arhīva
