Kad ārsts ir instruments. ELMĀRS RANCĀNS, psihiatrs
Mēs, augstskolas mācībspēki, esam priviliģētā stāvoklī, jo mums vasarā atvaļinājums ilgst astoņas nedēļas, taču tas nenozīmē, ka varam pavisam aizmirst par darbu. Tāpēc vasarā gan atpūšos, gan palasu profesionālo literatūru, gan arī pārdomāju, ko nākamajā mācību gadā augstskolā varētu darīt labāk, kā pilnveidot mācību programmas. Taču noteikti cenšos ievērot pazīstamajā izteicienā pausto, ka veselā miesā mājo vesels gars. Es gan gribētu šo izteicienu pārfrāzēt un teikt: veselam garam ir vesela miesa. Ja esi garīgi atpūties, tad arī pārējās lietas rit raiti. Pretējā gadījumā smadzenes var pārkarst. Atvaļinājuma laikā dodos izbraucienos ar ģimeni, apceļojam Latvijas skaistākās vietas. Vasara pie mums ir tik krāšņa, ka nemaz negribas nekur skriet prom.
Redziet, atvaļinājuma trešajā dienā par darbu sāk domāt tad, ja ir bažas, ka kolēģi, kas tevi aizvieto, kaut ko neizdarīs. Ja ir laba komanda, satraukumam nav iemesla. Galējas nepieciešamības gadījumā mani var sameklēt. Bet tā nav noticis, katrs prot darīt savu darbu.
Atceros, kad vēl studēju, deviņdesmito gadu sākumā, rakstīju vēstuli, lai sazinātos ar kolēģiem Vācijā un Nīderlandē, to nosūtīju pa pastu un tad gaidīju atbildi. Šis process ilga aptuveni divus mēnešus. Tagad, ja uz e–pasta vēstuli pēc pusstundas vai stundas neesi atbildējis, kolēģis otrā pasaules malā sāk nervozēt. Bet darba e–pastā ik dienu saņemu desmitiem, dažkārt pat simtiem vēstuļu! Tā ir viena no liecībām, kādu dzīves tempu esam uzņēmuši. Jo ir taču robežas, cik daudz stundu dienā cilvēks spēj strādāt un kādu informācijas apjomu uzņemt. Slodze pieaug. Turklāt šodien esam ne vien lokāli, bet arī globāli spēlētāji. Ja grib kaut ko sasniegt, ar vietējo līmeni nepietiek, ir jāiziet starptautiskos ūdeņos: jāraksta zinātniski raksti starptautiskiem žurnāliem, jāiesaistās starptautiskos projektos, jāsadarbojas ar citu valstu augstskolām un zinātniekiem. Mainoties sociāli ekonomiskajām iekārtām Latvijā, pieauga ne vien darba apjoms, parādījās arī iespējas un izaicinājumi. Daudziem dzīves vajadzību latiņa pacēlusies krietni augstāk. Un, ja vajadzības pieaug, tad, lai tās piepildītu, jāstrādā krietni vairāk. Tā zināmā mērā ir dzīšanās pakaļ brīnumputnam.
Man šķiet, ka diezgan veselīgi balansēju, neiekrītot galējībās. Galvenais, lai vajadzību nebūtu vairāk kā iespēju tās piepildīt. Kamēr šī atšķirība nav izteikti liela, var samērā komfortabli dzīvot. Uzskatu, ka cilvēks medicīnā nenonāk nejauši, īpaši pēdējā laikā. Padomju gados daudziem būt par ārstu bija aicinājums, tagad to vairāk uztver kā profesiju, ne tikai kā aicinājumu. Ja gribi būt augstas klases profesionālis, ļoti daudz jāstrādā, nepārtraukti jāizglītojas. Un tad par augsti profesionālu darbu vari saņemt atbilstīgu atalgojumu.
Nav tā, ka būtu krass šādu pacientu pieaugums, un nevar teikt, ka psihiatriskās slimības būtu laikmeta parādība. Vienkārši mēs sākam vairāk runāt par psihiskās veselības traucējumiem, tos aizvien vairāk atpazīt. Protams, cilvēkiem palielināta stresa un konkurences apstākļos tas ir izaicinājums organismam — smadzenēm un nervu sistēmai, un slimības, kas citā situācijā nebūtu izpaudušās, tagad izpaužas. Bet mūsu gadsimts nav radījis jaunas slimības! Jau Bībelē ir aprakstīta depresija. Arī vecākus nevajag mēģināt padarīt par vainīgiem. Diezin vai atradīsit daudz vecāku, kas apzināti vēlas kaitēt saviem bērniem. Psihiskās slimības provocē daudzu apstākļu kopums.
Jācenšas jau agrīni apzināties sevi, savas vajadzības. Jāskolojas. Pieaugušam ir grūti mainīties, toties varam gudri audzināt savus bērnus. Būt drošā saliņa šajā pasaulē, stiprais balsts, uz ko viņi var paļauties. Nevajag izskaistināt dzīvi un radīt nepareizus priekšstatus par to, bet rādīt, ka patiesībā tā ir jauka un droša. Pasaule nav ideāla, bet nav arī briesmīga.
Ja par sāpēm sirdī cilvēks runā ar tādu kā lepnumu, tad par psihiatriskām slimībām kaunas...
Situācija uzlabojas, bet lēnām. Mēs, psihiatri, esam izrunājuši sausu muti, publiskajā telpā stāstot par psihiatriskajām slimībām un to ārstēšanu, taču atdeve nav tik liela, kā mēs vēlētos, jo sabiedrībai joprojām ir pamatīgi aizspriedumi pret šīm slimībām un cilvēkiem, kas ar tām sirgst.
Bailes un aizspriedumus rada nezināšana. Turklāt daudzi neapzinās, ka psihiskās slimības var skart katru, neviens no tām nav pasargāts. Bieži vien cilvēks pat nenojauš, ka tikt galā ar darba pienākumiem nespēj nevis slinkuma vai neizdarības dēļ, bet tāpēc, ka tas ir slimības simptoms. Un to ar gribasspēku nav iespējams pieveikt. Tad jau arī varētu uzvelt plecos akmeni vai septiņdesmit kilogramus smagu mugursomu un teikt: “Tagad lec polku!”
Sabiedrībā iesakņojies stereotips, ka ar psihiatrisku slimību sirgstošais ir nepilnvērtīgs, agresīvs, apkārtējiem bīstams, citāds. Šim aprakstam atbilst tikai viens vai pāris tūkstoši cilvēku no trīssimt tūkstošiem, kam Latvijā ir psihiski traucējumi.
Kādas ir ģimenes ārstu zināšanas psihisko slimību jomā? Un sadarbība ar jums, psihiatriem?
Būtu labi, ja šī sadarbība būtu ciešāka. Nesen pētījumā centās noskaidrot, kāda ir saslimstība ar psihiskiem traucējumiem: apsekojot ģimenes ārstu prakses, konstatēja, ka daudziem pacientiem ir depresija vai trauksme un ka šis stāvoklis būtu precīzi jāizvērtē un pareizi jāārstē. Tāpēc turpināsim aktīvi sadarboties ar ģimenes ārstiem, lai viņi spētu atpazīt psihiskās slimības.
Pirms piecdesmit gadiem parādījās pirmie psihofarmakoloģiskie līdzekļi, bet aptuveni trīsdesmit gadus mēs saprotam, kā tie iedarbojas. Tie ir efektīvi līdzekļi, kas radījuši apvērsumu psihisko slimību ār-stēšanā. Līdz tam iespējas palīdzēt bija ierobežotas. Tagad pacienti, lietojot šos medikamentus, var iztikt bez ārstēšanās stacionārā vai arī tajā uzturēties neilgu laiku. No rīta iedzer tableti, dodas uz darbu, paveic darāmo un vakarā, atgriezušies mājās, atkal iedzer tableti. Sabiedrība pat nenojauš, cik daudz šādu cilvēku ir mūsu vidū! Taču uz zālēm vien nevar paļauties. Lai pacienti varētu pilnvērtīgi atgriezties iepriekšējā dzīvē un iepriekšējā funkcionēšanas līmenī, viņiem nepieciešama arī psihoterapija, rehabilitācija un sabiedrības atbalsts.
Šim speciālistam uzticēta cilvēka organisma smalkākā un reizē mistiskākā daļa — smadzenes. Mēs domājam, ka zinām, kas notiek smadzenēs, bet vai zinām un izprotam līdz galam? Tad nu psihiatru uzdevums ir spēt psihisko traucējumus mazināt un ar visai ierobežotu instrumentu klāstu novērst. Un psihiatrijā galvenais instruments ir psihiatrs pats.
Lai būtu labs un mūsdienīgs psihiatrs, vispirms ir jābūt personībai. Izglītotam, erudītam, jāspēj rast kopīga valoda ar jebkuru cilvēku. Ja pacients psihiatram neatklājas, neizstāsta par slimības simptomiem, ārstam to atpazīšanas process ir apgrūtināts, viņš šos simptomus nespēs tik precīzi novērtēt. Lūk, tā ir psihiatra lielā māka — rast kontaktu ar pacientu, izprast viņu, viņa sūdzības. Un tad iegūto informāciju apkopot un salikt skaidrā stāstā, lai secinātu, kas īsti notiek ar cilvēku un kā viņam palīdzēt. Tāpēc mūsdienu psihiatram jāpārzina visas slimības un arī jāzina, kā normāli funkcionē cilvēks, jāorientējas dažādās psihoterapijas metodēs un jāsaprot, kura no tām pacientam derētu labāk.
Dažkārt ārsts iegulda milzīgu darbu, taču atdeve ir salīdzinoši neliela. Jo ir psihiskie traucējumi — smagas šizofrēnijas formas, vecuma plānprātība u.c., kas par spīti mediķu pūlēm pat vairāku gadu desmitu garumā nav novēršami, to progresiju labākajā gadījumā var tikai piebremzēt. Tomēr mēs nekad nenolaižam rokas. Varbūt nevaram šos psihiskos traucējumus izārstēt, bet varam ietekmēt to norises gaitu. Pateicoties zinātniskiem pētījumiem, mēs arvien labāk saprotam, kas slimības laikā notiek cilvēka smadzenēs.
Vai jums ir laba sajūta par jaunajiem kolēģiem?
Psihiatrija pašlaik ir pieprasīta specialitāte — pēdējos piecos gados divkāršojies rezidentu skaits, kas izvēlas psihiatriju. Un viņi šai medicīnas jomai pievēršas ar lielu degsmi, ir ar mirdzošām acīm, kā mēdz teikt. Jaunajiem kolēģiem ir iespējas rezidentūras laikā papildināt zināšanas ārvalstu klīnikās, apmeklēt konferences, seminārus un simpozijus. Psihiatru saime Latvijā noveco, daudzi kolēģi drīz pensionēsies vai ir jau pensijā, jaunā maiņa ir ļoti nepieciešama.
Saka — es esot stingrs skolotājs, kaut gan man pašam tā nešķiet. Priecājos, ja izdodas raisīt interesi mācīties. Jo dzīve pierādījusi — ja cilvēkam nav motivācijas izglītoties, ar varu piespiest neizdosies.
Manuprāt, galvenais ir iemācīt cilvēku domāt. Jo vērtība ir nevis formālām zināšanām, bet tam, ka ārsts iedziļinās problēmā, to izprot un veido sapratni. Un tad var sākties zinātniska diskusija.
Tagad informācijas apjoms ir tik liels un visiem pieejams, ka medicīnu vairs nevaram mācīt kā agrāk, kad mācībspēki bija guru, kas zina visu. Šodien jaunieši globālajā tīmeklī var atrast vairāk informācijas nekā cienījams profesors. Tāpēc mūsu, augstskolas pasniedzēju, uzdevums ir palīdzēt studentam mācīties — vadīt mācību procesu. Līdz ar to veidojas koleģiālas savstarpējās attiecības, lai kāda būtu gadu starpība un statuss. Un tas man patīk!
Redzat, no kura izaugs lietaskoks?
Jā. Uz to norāda tas, kā cilvēks spēj uztvert mācību vielu, kā domā un spriež, kādus secinājumus izdara. Protams, liela loma ir arī katra personībai. Motivēti cilvēki mūsdienās var daudz sasniegt, tomēr tāpat vien nekas no gaisa nekrīt. Ir daudz un smagi jāstrādā.
Esmu mediķis otrajā paaudzē, par ko jāpateicas manai mammai — dakterei Regīnai Rancānei. Viņa ilgu laiku bija 2. nodaļas vadītāja Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Es faktiski uzaugu šajā slimnīcā: kad nebija, kur mani atstāt, mamma ņēma līdzi uz darbu. Šī vieta man bija gandrīz kā otras mājas. Jā, specifiska slimnīca, bet es to nekad tā neesmu uztvēris. Kopš bērnības saradu ar šo vidi, tāpēc jau ļoti agri zināju, ka dzīvi saistīšu ar medicīnu. Turklāt neviens mani aktīvi nevirzīja, nemudināja pievērsties šai profesijai, tas bija paša lēmums. Protams, mamma, redzot manu interesi par ārsta darbu, mani atbalstīja.
Man ir salīdzinoši gaiša galva, labi mācījos. Pēc Rīgas 1. vidusskolas absolvēšanas 1985. gadā iestājos Medicīnas institūtā. Lai tajā tiktu, vajadzēja izturēt ļoti lielu konkursu.
Man studiju laiks pagarinājās par diviem gadiem, jo tajos gados puišus ņēma armijā arī no augstskolām. Dienēju sporta rotā Rīgā, par ko jāpateicas burāšanai, ar ko nodarbojos kopš bērnības, sasniedzot sporta meistara klasi.
Foto: Inese Austruma un no E. Rancāna albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada augsuta numurā