Kā klīniskais farmaceits palīdz ārstam? INGA GŪTMANE

Trīs paaudžu saikne ar aptieku

Ingas mamma visu mūžu nostrādājusi aptiekā, šobrīd strādā "Benu aptiekā" Jēkabpils reģionālās slimnīcas teritorijā. Savukārt vecmamma pagājušā gadsimta sākumā pārcēlusies uz dzīvi Krievijā, bet pēc revolūcijas atgriezusies dzimtenē un uzreiz sākusi strādāt Jēkabpils aptiekā. Sākumā par mācekli, palīdzējusi uzpost telpas, fasēt preces, pēc tam jau darījusi visu to pašu, ko farmaceiti, jo tolaik, lai strādātu aptiekā, īpašu izglītību nevajadzēja, mācījās uz vietas aptiekā.

Inga nokļūšanu slimnīcas aptiekā uzskata par dažādu apstākļu sakritību. Skolas gados vienlīdz labi padevusies gan matemātika, gan programmēšana un ķīmija. "Vienu brīdi apsvēru iespēju strādāt kādā no skaitļošanas centriem, beigās tomēr izvēlējos farmāciju. Aptiekas vide bija pazīstama jau no bērnības, esmu tajā izaugusi. Turklāt laikā, kad vajadzēja izvēlēties profesiju, biju jau šo to par klīnisko farmāciju dzirdējusi. Zināju, ka citās Eiropas valstīs strādā klīniskie farmaceiti, un cerēju, ka tad, kad beigšu studēt, arī pie mums klīniskā farmācija vairs nebūs svešs jēdziens. Nu studijas sen pabeigtas, bet klīniskā farmācija Latvijā joprojām ir kas tāds, uz ko tiecamies. Taču savu izvēli neesmu nožēlojusi. Kādu brīdi pēc augstskolas beigšanas pastrādāju Jēkabpils slimnīcas aptiekā, tad pārnācu uz Rīgu, kur strādāju zāļu lieltirgotavā un dažādās pilsētas aptiekās, bet nu jau 14 gadus esmu Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas aptiekā. Tagadējais eksprezidents, toreiz slimnīcas vadītājs Valdis Zatlers pierunāja, teica: "Nāc, tev būs visas iespējas te realizēt savas idejas, ieviest kaut ko jaunu," - un tā arī piekritu."

Atbalsts ārstam

Inga atzīst, ka Latvijā klīniskā farmācija vēl nav pietiekami novērtēta, bet ārzemēs tā kļūst aizvien populārāka. "Sākumā klīniskie farmaceiti tika ieviesti, lai taupītu ārstu laiku. Farmācijas industrijas piedāvājums ik gadu pieaug, tāpēc arī ļoti labam, specialitātē izcilam dakterim nav viegli orientēties medikamentu klāstā, kas skar citas slimības. Igaunijā jau šobrīd klīniskie farmaceiti regulāri sagatavo slimnīcu ārstiem informāciju par jaunākajiem klīniskajiem pētījumiem. Ārzemēs klīniskais farmaceits palīdz ārstam izvēlēties pacientiem medikamentus (kas, lietojot līdztekus citām slimniekam nepieciešamajām zālēm, neradīs nevēlamas blakusparādības), kā arī atbilstīgi izmeklējumu datiem piemeklē zāļu optimālo devu. Klīniskajam farmaceitam atšķirībā no farmaceita, kas strādā atvērta tipa aptiekās, jābūt ne tikai zinīgam ķīmijā, jāpārzina jaunākie medikamenti un klīniskie pētījumi, bet jāpiemīt arī labām klīniskajām zināšanām. Līdz ar to darba lauciņš gana plašs un interesants. Piemēram, Spānijā ar hronisku diagnozi no stacionāra izrakstīts pacients pusgadu regulāri apmeklē slimnīcas aptieku, kur klīniskais farmaceits, ņemot vērā slimnieka analīžu rezultātus un pašsajūtu, piemeklē viņam medikamentu optimālo devu, vajadzības gadījumā rekomendē papildu izmeklējumus vai ārsta konsultācijas. Līdz ar to izslēgts risks medikamentus pārdozēt, tāpat farmaceits uzreiz meklē risinājumu tad, ja ārsta izrakstītā zāļu deva izrādās par mazu (neuzrāda pietiekamu efektivitāti). Pēc pusgada, kad slimnieka veselības stāvoklis nostabilizējies un vēlamie rādītāji sasniegti, pacients dodas pie ģimenes ārsta. Šāda sistēma nodrošina to, ka ārstam nav jāvelta tik daudz laika jautājumiem, kas saistīti ar medikamentu izvēli un lietošanu."

Darbs komandā

"Ja atvērta tipa aptiekas farmaceita darbs pamatā saistīts ar klientu apkalpošanu - medikamentu pārdošanu, pacientu informēšanu un konsultēšanu, tad slēgta tipa slimnīcas aptieku farmaceita galvenie pienākumi ir mediķu konsultēšana par medikamentiem un to lietošanu, zāļu iepirkšana, uzglabāšana, medikamentu pagatavošana," stāsta Inga.

Pēdējā laikā gan strauji sarucis uz vietas pagatavojamo medikamentu skaits, lielākoties gatavo vairs tikai ārīgi lietojamās zāles - dažādas mikstūras un skalojamos šķīdumus. Farmaceits kopā ar ārstiem izstrādā slimnīcai nepieciešamo zāļu sarakstu un lemj, kādus medikamentus un cik ilgi slimnīca var atļauties. Lielu daļu laika aizņem arī dažādu atskaišu rakstīšana.

Taču Latvijā liels jaunums ir tas, ka tuvākajā laikā Onkoloģijas centra un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas aptiekās aseptiskos apstākļos tiks gatavoti ķīmijterapeitiskie, parenterālās barošanas (tālākā perspektīvā arī antibakteriālie) līdzekļi individuāli katram pacientam, ņemot vērā ķermeņa svaru, analīzes u.c. būtiskus rādītājus. Centralizēta šo produktu gatavošana pasargā no nevēlamas iedarbības gan vidējo medicīnas personālu, gan samazina iespējamo baktēriju rezistences pieaugumu. "Viens no svarīgākajiem farmaceita uzdevumiem būs sekot, lai pacients saņemtu optimālo zāļu devu, jo tā katru dienu var mainīties. Anglijā klīniskais farmaceits ir arī reanimācijas brigādes sastāvā. Tas ir pašsaprotami, jo dzīvībai bīstamos brīžos pacients saņem ļoti daudz dažādu medikamentu, reizēm vairāk par 20 dažādiem medikamentiem vienlaikus. Klīniskais farmaceits cenšas tos kombinēt tā, lai pacientam papildu problēmas neradītu medikamentu nesaderība. Igaunijā klīniskais farmaceits katru rītu zināmu laika daļu pavada intensīvās terapijas nodaļā, kur kopā ar ārstiem izvērtē un koriģē medikamentus un to devas. Eiropas valstīs klīniskie farmaceiti darbojas arī pretsāpju komandās, jo bieži vien pacients sāpes cieš nevis tāpēc, ka ārsts nav izvēlējies efektīvākos medikamentus, bet gan tāpēc, ka izrakstītās zāles dažādu iemeslu dēļ nedarbojas tā, kā vajadzētu. Tad pacients jūt tikai medikamentu izraisītās blakusparādības, bet no vēlamā efekta ne vēsts. Taču, tiklīdz maina medikamenta devas (vai ievades veidu), problēmas atrisinās. Tiesa, citās Eiropas valstīs farmaceits zāļu devas parasti piekoriģē atbilstīgi analīzēm, kas uzrāda konkrēto medikamentu koncentrāciju cilvēka organismā. Tās ir ļoti dārgas analīzes, tāpēc Latvijā tādas veic tikai gadījumos, kad pacients saņem īpaši dārgus vai potenciāli bīstamus (ar šauru terapeitiskās darbības platumu) medikamentus."

Tas viss, protams, ir komandas darbs - uzsver I. Gūtmane. Ja arī sākumā kādam ārstam šķita, ka farmaceiti par daudz ieiet viņu lauciņā, tad šobrīd dakteri, kam jau ir šāda sadarbības pieredze, farmaceitu uztver kā sadarbības partneri, nevis konkurentu. Jo atbildība par pacienta ārstēšanu joprojām ir un vienmēr paliks ār- sta ziņā. Farmaceitu uzdevums nav kontrolēt, vai ārsts izrakstījis pareizās zāles. Galvenās ir un paliek pacienta intereses, tas, lai viņš, saņemot visefektīvākos medikamentus, iespējami ātrāk atveseļotos.

"Skandināvijas valstīs (Dānijā, Zviedrijā) klīniskie farmaceiti strādā arī ambulatorajās praksēs. Vairākiem ārstiem ir viens klīniskais farmaceits, kas konsultē, ja mediķu uzmanības lokā nonācis kāds īpaši smags pacients ar vairākām nopietnām slimībām, kuru ārstēšanai regulāri jālieto vairāk par sešiem dažādiem medikamentiem dienā. Kad pirms pāris gadiem Latvijā viesojās lektore no Anglijas, viņa prezentēja, ka nākotnē cer ieraudzīt klīnisko farmaceitu katrā aptiekā."

No idejas līdz akreditētai programmai

I. Gūtmane uzskata, ka Latvijas lielākā problēma līdz šim bijusi tā, ka mūsu farmaceitiem trūkst klīnisko zināšanu. "Klīniskā farmācija man visu laiku bija tāds nepiepildīts sapnis... Līdz nejaušu vai varbūt liktenīgu sakritību dēļ uzvarēju farmaceitu konkursā (CINDI projektā par hipertensijas slimnieku aprūpi aptiekā) un godalgu, kas bija iecerēta kā pieredzes apmaiņas brauciens uz FIP (International Pharmaceutical Federation) kongresu, samainīju pret iespēju studēt klīnisko farmāciju. Esmu viena no pirmajiem Latvijas farmaceitiem, kas Rīgas Stradiņa universitātē apguvuši akadēmisko klīniskās farmācijas programmu. Klīnisko zināšanu trūkums, manuprāt, šobrīd ir viens no būtiskākajiem šķēršļiem farmaceitu veiksmīgai sadarbībai ar ārstiem, jo viņiem atšķirībā no farmaceitiem ir šīs klīniskās zināšanas."

Pilnu tekstu lasīt Doctus janvāra numurā.

Foto: Jānis Brencis un no Ingas Gūtmanes personīgā arhīva