Doctus sazinājās ar vairākiem latviešu ārstiem, kas dzīvo un strādā ārpus Latvijas. Lūdzām dalīties pārdomās, kā SARS–CoV2 mainījis ārsta ikdienu un darbu. Kāds noskaņojums valda?
Jāsāk saprast — atgriešanās pie ierastā var arī nenotikt
Dr. JĀNIS VĒTRA, neiroloģijas rezidents
Itālija, Milāna, 2020. gada 25. marts
“Esmu nolēmis stažēšanos Itālijā tomēr pārtraukt, jo visas manas pamata aktivitātes Carlo Besta Neiroloģijas institūtā Milānā ir atceltas un slimnīcas vadība apliecināja, ka nav skaidrs, kad būs iespējams tās atjaunot. Man izdevās rezervēt vietu pēdējā repatriācijas reisā, ceru, ka viss izdosies bez aizķeršanās un veiksmīgi atgriezīšos Latvijā.
Institūts, kurā stažējos, ir specializēts neiroloģijas un neiroķirurģijas centrs bez neatliekamās uzņemšanas, tāpēc sākotnēji ikdiena nebija būtiski traucēta, tik vien kā atgādinājumi par roku mazgāšanu. Bet ierobežojumi pakāpeniski kļuva striktāki — no apmeklētāju ierobežošanas līdz plānveida pasākumu atcelšanai. Ambulatorā sadaļa apturēta pilnībā, daļa kolēģu pielāgojušies konsultācijām tiešsaistes režīmā, konsultē e–pastā un telefoniski. Stacionārā aprūpe būtiski samazināta, uz centru iepriekš brauca pacienti no visas Itālijas, šobrīd tas vairs nav iespējams. Pārorganizēts arī ārstniecības personāla grafiks. Pēdējās dienas pavadīju savā dzīvoklī. Institūtā apturētas visas izglītības aktivitātes, nenotiek rezidentu un stažieru mācības un prakse. Viss mans darbs pārorientēts elektroniskā formā. Notiekošajam rūpīgi sekoju līdzi vietējos medijos un pamatā ievēroju sociālo distancēšanos. Uzdevumu atvieglo tas, ka Milānā dzīvoju viens. No mājas izeju tikai līdz tuvējam pārtikas veikalam.
Šobrīd slimnīcās ir mobilizēti visi aizsarglīdzekļu krājumi, bet patēriņš ir ļoti liels. Vairāki uzņēmumi pārorientējušies uz aizsarglīdzekļu ražošanu. Diemžēl ir regulāras ziņas par to, ka vienā vai otrā slimnīcā visu nepieciešamo aizsarglīdzekļu nav.
Ar ko skaidrot dramatiskos datus Itālijā? Publiskajā telpā izskan statistikas uzskaite, populācijas vecuma struktūra, itāliešu kultūras īpatnības, pieminēta arī nedaudz nepaklausīgā attieksme pret pašizolāciju, nokavētais laiks, kad saslimstība nekontrolēti sāka skart riska grupas un vecos cilvēkus. Visas ir pieļaujamas hipotēzes, diemžēl skaidras atbildes uz satraucošajiem rādītājiem pagaidām nav. Mans paziņu loks šeit ir samērā ierobežots, personīgi nepazīstu cilvēkus, kas saslimuši ar COVID–19, diemžēl medijos katru dienu ir ziņas par letāliem gadījumiem mediķu vidū — tā tik tiešām ir “frontes līnija”. Šobrīd nedaudz mazinājies jauno gadījumu skaits. Tas devis kādu cerību iespējām ierobežot vīrusa izplatību. Bet stacionēto pacientu skaits arvien turpina pieaugt.
Ar valdības un privāto ziedotāju atbalstu tiek iekārtotas un atvērtas jaunas nodaļas, bet kopējais veselības nozares darbinieku noskaņojums turpina kļūt saspīlētāks un trauksmaināks.
Pieļauju, ka atmosfēra neatliekamās medicīnas darbinieku, primāras aprūpes speciālistu un citu medicīnas nozaru ārstu vidē atšķiras. Ja vieniem tiešā saistībā ar COVID–19 pacientiem ir stress un milzu slodze, tad otriem būtiskāka ir ikdienas darba pārorganizēšana un jaunu iespēju rašana, lai palīdzētu pacientiem, kuru piekļuve medicīniskai palīdzībai šobrīd ir ierobežota. Mediķi kļuvuši vienotāki, pozitīvo gaisotni palīdz radīt sabiedrības atbalsts.
Teju vienīgā pacientu grupa, kas šobrīd puslīdz droši zina, kas viņiem jādara, ir tie, kam parādījusies COVID–19 simptomātika. Visu pārējo pacientu ārstniecības process ir traucēts. Ir ļoti daudz zvanu un e–pastu.
Milānieši ierobežojumus pieņēma nesteidzoties, pagāja vairākas dienas, līdz ielas Milānā kļuva tiešām tukšas. Tūristu arī vairs nav. Veikalos un aptiekās reizē tiek ielaists ierobežots skaits cilvēku, pārējie gaida rindā ārpusē (divus metrus atstatu cits no cita), kur tiek izdalīti polietilēna cimdi; sejas maska katram jau ir savējā. Ielās papildus policijas patruļām nu iesaistīta arī armija un droni. Bez veidlapas, kur norādīts tava gājiena mērķis, ārā doties nedrīkst. Šķiet, jāsāk saprast — atgriešanās pie ierastā var arī nenotikt. Bet tas nenozīmē apstāties, tas nozīmē pielāgoties. Elektroniskā saziņa būs nevis modīgumam vai ērtumam, bet nepieciešamībai. Būs jāpārvērtē līdzšinējā kārtība it visā — no ambulatorām vizītēm līdz vispasaules mediķu kongresiem. Daudz ekonomisko izaicinājumu — jāvērtē, lai upuru skaits no ekonomiskās krīzes nepārsniegtu vīrusa postažu.
Itālijā cenšas pārorganizēt mediķu darba grafiku, lai izvairītos no tā, ka liela daļa saslimst vienlaicīgi. Zināmā mērā tiek pieņemts tas, ka mediķi agri vai vēlu saslims. Pēc pārslimošanas tad mediķus sagaidītu atpakaļ, cerot, ka viņiem izveidojusies imunitāte. Diemžēl nav skaidrs, kā šo “plānu” attiecināt uz kolēģiem riska grupās.
Šā brīža atziņa: mani arvien pārsteidz, cik lielai sabiedrības daļai ne sava, ne citu veselība nav vērtība. Ceru, ka kļūsim atbildīgāki cits pret citu un spēsim veselību likt (un noturēt!) augstāk par ikdienas izpriecām, baudām un pierasto ikdienības rutīnu.”
FOTO: NO JĀŅA VĒTRAS ARHĪVA
