Juvelierdaktere neonatoloģijas kosmosā. IRĒNA ZAHARE, neonatoloģe
Tiem kolēģiem, kas palikuši ierindā un strādā, slodze un atbildība ir skarba. Pārmēru skarba. Darbinieku skaitu nodaļā krīzes laikā samazināja, atalgojums tikai nule nedaudz paaugstināts, bet vēl joprojām nav atpakaļ pirmskrīzes līmenī, bet ne pacientu skaits, ne viņu stāvokļa sarežģītība nemazinās. Tāpēc arī spriedze pieaug — cilvēki ir izdeguši. Esmu savulaik lasījusi pētījumus, ka mediķi ir citādi — to nosaka pati profesija, ka tajā strādājošie ir apzinīgāki, īpašāki ar savu attieksmi pret cilvēku. Ja šī attieksme pret pacientu mainās, kļūst ciniskāka, tātad sasniegta robeža, kad šo citādumu zaudē. Ne jau tāpēc, ka mainījusies cilvēciskā būtība, bet nesakārtotās ikdienas, gadiem neatrisināto problēmu dēļ spēki ir bīstami izsmelti.
Jūsu vadītās nodaļas ikdiena a priori ir saspringta. Vai bērniņu, kas piedzimst pāragri, ir arvien vairāk?
Agrāk liela daļa tik mazu, nenobriedušu jaundzimušo vienkārši neizdzīvoja. Viņus pat necentās “izvilkt”, par viņu izdzīvošanu tā necīnījās, attieksme bija tāda — jāļauj mazulītim cilvēcīgi aiziet. Un nebija jau arī tādu iespēju palīdzēt stipri priekšlaikus pasaulē nākušajiem izdzīvot, izkopt viņus. Tagad attieksme mainījusies, vērtības mainījušās, arī medicīnas iespējas pilnīgojušās. Taču mūslaikos visas civilizētās pasaules problēma ir reproduktīvā veselība — par to jādomā jau mazām meitenītēm un puisīšiem, jāapzinās, ka viņi reiz būs vecāki, gribēs par tādiem kļūt. Bet daļa cilvēku vairs nespēj dabiski ieņemt bērnu. Kad ar dažādām metodēm grūtniecība tomēr iestājas, tad, lai to saglabātu, atkal jāpieliek milzu pūles. Tas lielā mērā atkarīgs no tēva un mātes veselības stāvokļa, no dzīvesveida, arī no reproduktīvās veselības vēsturesiepriekšējās paaudzēs.
Spriežot pēc pētījumiem, tādam jaundzimušajam vajadzētu būt spējīgam dzīvot. Mūsu uzdevums ir viņa dzīvotspējai netraucēt, to uzturēt, veicināt. Tad sākas tāds juveliera darbs, cenšoties pamanīt un novērtēt katru niansi. Nedrīkstam mazuli ne ar ko ietekmēt ne par maz, ne par daudz, citādi varam kaitēt, apdraudēt viņa dzīvību. Jāievēro mikrometodes, mikroraktivitātes — dari, vēro, vērtē. Tās nav darbības ar jaundzimušo tikai kādā vienā aspektā, bet ar cilvēku kopumā; mēs neārstējam austiņu vai pirkstiņu.
Un jārēķinās, ka mazulim līdzi nāk visi radurak-sti, jo ir kāds iemesls, kādi apstākļi, kuru dēļ viņš nācis pasaulē tik ļoti priekšlaikus un kuri var ietekmēt viņa dzīvotspēju. Tāpēc tik skrupulozi jāvērtē viņa stāvoklis un reakcijas, jāvērtē, vai spēs pats tikt galā, vai jāiejaucas. Apzinoties, ka jebkura iejaukšanās rada komplikāciju iespējamību, ka neviens pieskāriens nav bez riska un stāvoklis var arī pasliktināties. Tāpat bīstama var būt arī novēlota iejaukšanās, laikus neizšķiroties par rīcību, kad tā nepieciešama. Tas ir vesels kosmoss, kurā jāprot darboties ļoti filigrāni. Un vienlaikus — milzu spriedze. Ja tajā visā ir vēl kādas saimnieciskas nebūšanas, absolūti nesaprotama kavēšanās, neizlēmība vai nevēlēšanās nodrošināt ko būtiski svarīgu, kas turklāt neprasa nekādus milzu izdevumus... Tas ir vajadzīgs ne jau mums — ārstam vai māsiņai, bet gan mūsu pacientiem. Tai neaizsargātajai dzīvībiņai, kuru sargāt ir mūsu pienākums un darbs. Nezinu un neizprotu — vai tā ir atbildīgo cilvēku paviršība, nekompetence, negribēšana? Neonatoloģijā tiešais darbs ir ļoti smags, tā ir misija, kas jāveic, ja esi šo darbu uzņēmies. Bet saimnieciskās lietas paņem vairāk spēka un nervu, radot nesaprašanu — kāpēc par to tā jācīnās, turklāt bieži vien bez rezultāta?!
Ir milzum daudz grūtību šādu bērnu aprūpē, arī vecāku psihoemocionālais stāvoklis rada papildu spriedzi. Šie pacienti ir imunoloģiski nenobrieduši, ļoti sargājami visādā ziņā — ārējā vide pret viņiem ir pārāk agresīva. Viņam vēl būtu jādzīvo mātes organismā, tajā paradīzē, kur viss ir — klusums, miers, barības vielas, siltums, saudzīga krēsla visapkārt, pieklusinātas skaņas, nav gravitācijas un mikrobu... Tam maksimāli tuvi apstākļi jācenšas nodrošināt arī pasaulē ienākšanas brīdī. Liekas — tas taču nav nekāds jaunums, vai gan kāds, kurš saistīts ar medicīnu, to nezina, neizprot? Bet tas jāskaidro gadu gadiem, taču to nedzird.
Tā ir tikai viena lieta, turklāt inkubatorā vien, lai gan tas ir maksimāli sterils, bērniņu nevaram turēt. Tas ir jātīra, jāpārklāj, mazulis jāizņem, jānomaina autiņbiksītes, viņš jāēdina. Reizi diennaktī, kad notiek skrupulozāka tīrīšana, mazuli sasegtu liek mammai uz krūtīm. Tur ir maksimāli dabiska vide, mazais tiek “apsēts” ar viņas mikrobiem, kas ir draudzīgāki vai nedraudzīgāki, bet mātes pienā ir antivielas. Tā mazuļa organisms saņem gan imūno aizsardzību, gan arī iepazīstasar ārpasaules mikrobiem. Taču ir procedūras, kas jāveic pilnīgi sterilos apstākļos, vajadzīgi vilkmes skapji, jāgādā par ventilāciju, vajadzīgs speciāls aprīkojums. Lai šādus ap-stākļus nodrošinātu, izmaksas nav tik lielas, ka līdzekļus nevarētu rast. Tiek solīts un solīts, atbildīgie darbinieki mainās, viss atkal sākas no gala, iesniegtie dokumenti, kas pamato šo nepieciešamību, pazūd...
Jā, tā ir slimnīcas iekšēja nesaprašana. Pasūdzējāmies Veselības ministrijā, vērsāmies pie Valsts prezidenta, jo bija pilnīgs izmisums, kā lai strādā. Šādi bērni cieš no hospitālām infekcijām — tās ir visur, risks ir vienmēr, taču šiem mazuļiem tas ir daudzkārt bīstamāks.
Reakcija bija?
Pēc problēmas publiskošanas bija satraukums un neapmierinātība, ministrs bija klāt, izveidoja atkal jaunu darba grupu, plāni bija, bet nekas jau nav mainījies... Kolēģi ir izdeguši, daudzi tādos apstākļos — nepārtrauktā slodzē, klausoties solījumus, kas netiek pildīti, — vairs negrib strādāt. Jo ne jau naudas piešķīrējiem jāskaidro pacientu vecākiem, kāpēc mazuļa stāvoklis pasliktinājies vai varbūt pat nav izdevies viņu izglābt, lai gan tas nebija neiespējami. Cilvēki, kas strādā ar jaundzimušajiem, ir fantastiski, pedantiski, ar misijas apziņu, bet samaksa par to... Izejot ārpasaulē, nesaproti, kas īsti esi, ko un kāpēc dari. It kā taču ārsts...
Kas tomēr notur šajā darbā?
Laikam vienīgi gandarījums, ka tiešām kļūstam gudrāki, strādājam labāk nekā agrāk. Viena no biežākajām komplikācijām, kas apdraud priekšlaikus dzimušos mazuļus, ir smagi redzes traucējumi, aklums. Mūsu pacientiem pēdējos divus trīs gadus smagu redzes traucējumu nav bijis. Tas izdodas tikai kopīgā darbā, nodrošinot, ka pāragri pasaulē nākušajam bērniņam nav papildu stresa, ir vajadzīgais atbalsts, ka ir laikus un pilnvērtīgi pabarots, nesaslimst ar kādām blakusslimībām. Mums tie rezultāti ir labi. Arī mirstības rādītāji krietni uzlabojušies. Iemesls? Medicīniskā personāla entuziasms jaundzimušo izkopšanā.
Piecsimt grami svara un 22 nedēļas augļa attīstībā ir robežšķirtne, kad mums jāuzņemas atbildība par tālāko, lai jaundzimušais izdzīvotu, lai viņam būtu daudzmaz pieņemama dzīves kvalitāte. Bet tas nav viegli — ne mums, ne citur pasaulē.
Nesen biju starptautiskās mācībās Sanktpēterburgā, kur amerikāņi stāstīja par bērniņiem, kas nākuši pasaulē tikai 400 gramu svarā un tomēr izauguši. Bet arī viņiem tie ir laimīgi izņēmumi.
Ja mazulis nāk pasaulē 24.—26. augļa attīstības nedēļā un sver 600—700 gramus, izredzes ir krietni labākas. Galvenais, lai spējam viņus izkopt un lai viņi izaugtu veseli. Priekšlaikus pasaulē nāk 5—10 procenti jaundzimušo, bet ne visi tik ļoti agrīni un tik sīciņi kā mūsu pacienti. Latvijā ik gadu piedzimst ap simt mazuļu, kuru svars ir mazāks par vienu kilogramu un kuru aprūpe ir jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas ziņā Dzemdību namā, Stradiņos vai reģionālajos centros. Puse vai trešdaļa, kā kuru gadu, no viņiem ir mūsējie. Pēc tam šie mazulīši nonāk Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur mediķi dara brīnumu lietas, ģeniāli strādā.
Vai tad jau ir kādu drusciņu vieglāk?
Diemžēl nekad neiet gludi un tikai uz labu, jo vienmēr irbedres.Pie mums vecāki pārdzīvo pirmo šoka stāvokli, bieži vien negrib dzirdēt, nepieņem, ko ārsts skaidro par mazuļa stāvokli. Mazliet vēlāk, kad jau nonāk Bērnu slimnīcā, sāk apzināties un saprast, kas īsti noticis un var būt gaidāms; tad sākas visādas reakcijas. Izkopt šādu mazuli, cenšoties panākt, lai viņam dzīvē būtu iespējami mazāk veselības problēmu, — tas ir liels kopdarbs. Mēs labi sastrādājamies ar kolēģiem Bērnu slimnīcā, kopā mācāmies un analizējam paveikto. Dažkārt neonatologus pat dēvē par sektantiem — mums ir sava kopība, ticība, ārkārtīgi stingri noteikumi.
Foto: Inese Austruma un no I. Zahares albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada februāra numurā