JOLANTA CIHANOVIČA: Kā nenest darbu uz mājām?

Kāpēc darbu nesam mājās?

Psiholoģe Jolanta Cihanoviča atzīst: atbilžu uz šo jautājumu gandrīz tikpat, cik cilvēku. "Daudzi prot pateikt "nē" tikai tuviniekiem, bet atteikt darba devējam neērti, reizēm arī — bail. Ļoti bieži iestāžu vadītāji pat nezina, ka uzticētos pienākumus padotie pilda mājās. Reizēm iekļauties termiņā traucē pārāk lielais apjoms, citreiz trūkst nepieciešamo iemaņu vai arī cilvēks vienkārši neprot darbu deleģēt citiem. Dažkārt iesāktais projekts šķiet tik interesants, ka nav vēlmes to laist laukā no rokām. Turklāt atšķirībā no privātās dzīves parasti darba stundas ir labāk strukturētas, godprātīgi izpildot savus pienākumus, cilvēks jūt gandarījumu, un — ja vēl kolēģi un pacienti pasaka paldies... Taču, pārnākot mājās, reizēm zūd kontrole pār savu laiku, nav vairs skaidru nosacījumu — jāizdara tas un tas, lai būtu veiksmīgs. Arī uzslavas neviens pa labi un pa kreisi nedala. Tāpēc nav brīnums, ka mūsdienās daudzi darbu vērtē augstāk par attiecībām vai arī attiecības uzskata par sava veida atbalsta dienestu darbam."

Pieredze vedina domāt, ka tie varētu būt ļaudis, kam darbs ir visa viņu dzīve vai cilvēki ar tendenci uz perfekcionismu, kas jau no mazotnes audzināti — visiem mājas darbiem vienmēr jābūt ideālā kārtībā...

Kā savaldīt "zāģīti"?

Reizēm tas nav vārda tiešā nozīmē darbs, kas pārnests mājās, bet domas par to, kā būtu, ja rīkotos citādi, vai patiešām izdarīju visu, kas bija manos spēkos, varbūt kaut kur kļūdījos? J. Cihanoviča šādās situācijās iesaka savas emocijas pieņemt. "Darbs ir ļoti būtiska cilvēka dzīves sastāvdaļa, un daudz nopietnāk jāsāk uztraukties tad, ja par to nav nekādu emociju. Tā jau var būt izdegšanas pazīme. Taču ar raizēšanos un šaubīšanos nepalīdzēsim. Tēlaini izsakoties, ikvienā no bērnības dzīvo mazs cilvēciņš, kas kritiskos brīžos iedarbina zāģīti: "Tu varēji izdarīt labāk, vajadzēja rīkoties citādi." Taču šis cilvēciņš ir mūsu padotais, nevis otrādi. Mēs esam saimnieki pār savu prātu, nevis prāts — pār mums. Tāpēc jāiemācās tam pateikt: "Stop! Apklusti!" Pat tad, ja esam kļūdījušies, varam to vienīgi izmantot kā pieredzi, lai kas līdzīgs neatkārtotos citreiz. Varam papildināt zināšanas, nostiprināt praktisko varēšanu, taču sev nepārtraukti kaut ko pārmest — tas ir tas pats, kas zāģēt zaru, uz kura paši sēžam. Diez vai ārsts, kas visu nakti nomocījies pašpārmetumos, otrā dienā spēs produktīvi strādāt. Tāpat lielajā amoka skrējienā daudziem piemirstas, ka arī atpūta ir būtisks ieguldījums darbā."

Ikvienā profesijā ir savi spēles noteikumi — arī ārsta darbā. "Un ģimenei tie jārespektē. Vislabākais, ko var darīt, ja laika, ko pavadīt visiem kopā, ir ļoti maz, — iemācīties to izmantot pilnvērtīgi."

Stresa pārvaldība

Daži iemācās stresu atstāt darbā, pasakot skarbu vārdu padotajiem, citi kolēģiem negatīvās emocijas nekad neizrāda, bet pārnes mājās. Pirmajā situācijā cieš darbabiedri, otrajā — mājinieki. "Zelta vidusceļš ir iemācīties stresu pārvaldīt," uzskata psiholoģe.

"Pasakot skarbu vārdu padotajiem, spriedze konkrētajā vidē tikai pieaug. Ārsts sabar māsiņu, māsiņa — pacientu, bet viņš otrā dienā visas dusmas izgāž pār ārstu vai iet žēloties slimnīcas vadītājam. Ieguvējs no tā nav neviens. Tad jau labāk par savām emocijām uzņemties atbildību, apzināties — jā, esmu dusmīgs, jūtos bezspēcīgs, noguris, bet man ir tik un tik daudz laika, ko veltīšu tam, lai justos labāk. Cīņā pret stresu joprojām nav izdomāts nekas labāks par fiziskajām aktivitātēm, vaļaspriekiem, nodošanos kam tādam, kas sagādā pozitīvas emocijas. Pieļauju, ka daudzi ārsti, to izlasījuši, būs dusmīgi: "Man vēl kaut kam jāatrod laiks, kura jau tā nav?!" Taču no pieredzes varu teikt — pēc grūtas darbdienas pusstundu padarbojos sporta zālē un jau jūtos labāk. Lai pārvaldītu stresu, nemaz tik daudz laika nevajag. Turklāt — arī bērni un vīrs labprātāk sagaidīs mājās priecīgu mammu, kas varbūt atnākusi pusstundu vēlāk, nekā pārgurušu būtni, kas pēdējiem spēkiem atskrējusi taisnā ceļā no darba. Arī tad, ja viņa atlikušo vakaru pavadīs kopā ar ģimeni, tas diez vai būs kvalitatīvi pavadīts laiks. Emocijas patiesībā ir mūsu apslāpētās vajadzības. Ne velti atpūtušies visu uztveram daudz pozitīvāk nekā tad, ja vairs nav spēka.

Bailes parasti norāda uz to, ka cilvēka organisms konkrētajā situācijā saredz risku, tāpēc lietderīgāk par sava stresa deleģēšanu kolēģiem būtu apsēsties un padomāt, kā šo risku novērst. Nereti dusmas un vilšanos izraisa bezspēcība, taču kurš teicis, ka visam šajā pasaulē jānotiek pēc mūsu prāta? Reizēm konfliktsituācijā lieliski palīdz iejušanās pretinieka lomā. Jebkurā gadījumā cilvēks, kas apzinās savas emocijas un iemācās tās kontrolēt, vairs nav tik viegli ievainojams un arī neizdeg tik ātri kā tie, kas nepārtraukti dusmojas."

Tiesa, cilvēks nav mehānisms, ko var ieslēgt ar pogu "on" vai "off". Domas pašas reizēm nelaiž vaļā, riņķo galvā un neļauj iemigt. "Tāpēc arī muļķīgi savas emocijas noliegt," uzskata J. Cihanoviča. "Kamēr samilzušo problēmu neatrisināsi, tikmēr domās pie tās atgriezīsies. Taču, tiklīdz lēmums par to, ko lietas labā varat darīt, būs pieņemts, organismam vairs nebūs vajadzības to aktualizēt. Ja darbā šādām pārdomām nav laika, nekas cits neatliek kā savas domas sakārtot mājās.

Reizēm kļūst vieglāk jau no tā vien, ka par problēmu var ar kādu izrunāties. Tāpēc daudzviet pasaulē ārsti regulāri sanāk kopā nelielās grupās un pārrunā sarežģītākos gadījumus, kas ilgstoši urda.

Tādējādi cilvēks vairs nepaliek viens ar savām šaubām, bailēm, nedrošību. Arī zemapziņa, zinot, ka pienāks brīdis, kad no nevēlamās nastas varēs atbrīvoties, vairs nesūta nepārtrauktus brīdinājuma signālus."

Sevis triekšana Nekurienē

Runājot par problēmām, kādas visbiežāk rodas, ja darbs regulāri tiek nests līdzi uz mājām, J. Cihanoviča min izdegšanu. "Mediķa profesija saistīta ar ļoti lielu atbildību, tā ir nepārtraukta sevis atdošana, un, ja ārsts neatrod veidu, kā "restartēties", parādās hronisks nogurums, neiztur psihiskā veselība, sāk tracināt ik sīkums, cilvēks biežāk slimo. Tas viss, protams, negatīvi ietekmē gan attiecības ar piederīgajiem, gan darba kvalitāti. Patiesībā tā ir tāda sevis triekšana uz Nekurieni. Arī ārstam nepieciešamas gan regulāras ēdienreizes, gan izkustēšanās un veselīgs miegs. Taču, kā vēsta pētījumu rezultāti, tieši mediķi pret savu veselību grēko visbiežāk. Ļaudis taču neapspriež, kāpēc ar automobili ik pa laikam jāiebrauc benzīntankā! Un — jo vairāk ar to braucam, jo biežāk... Cilvēka organisms, protams, nav mašīna, taču arī tam ir savas vajadzības.

Teiktais nenozīmē, ka problēmas sāksies, tiklīdz pāris reižu nedēļā vai mēnesī paņemsiet darbu līdzi uz mājām. Taču, ja patiesais ilgo darba stundu iemels ir nevēlēšanās nodarboties ar bērniem vai domāt par nesaskaņām ar dzīvesbiedru, tad stāsts jau nav par darbu..."

Būtiski

• Ja domas par darbu nelaiž vaļā, svarīgi apzināties: iekšējais cilvēciņš, kas zāģē, ir mans padotais, nevis otrādi.
• Kamēr samilzušo problēmu neatrisināsi, tikmēr domās pie tās atgriezīsies un organisms, zemapziņa sūtīs brīdinājuma signālus.
• Cīņā pret stresu vislabākās zāles ir nodarbes, kas sagādā pozitīvas emocijas: fiziskas aktivitātes, vaļasprieki.
• Atpūta ir būtisks ieguldījums darbā!

Viedokļi

Ja darbs dara laimīgu, mazas "astītes" nekaitē

"Daudzajos darba gados man tā arī nav izdevies novilkt stingru robežu, aiz kuras beigtos darbs un sāktos mājas dzīve. Savu mobilo tālruni visu laiku atstāju ieslēgtu un, ja vien tobrīd neatrodos kādā izrādē vai koncertā, uz mazo pacientu satraukto vecāku zvaniem atbildu. Esmu pret ārstēšanu pa tālruni, bet tā var vecākus organizēt pareizai rīcībai. Un, ja saruna kādam palīdz atgūt drošību, kāpēc to liegt?

Ja dari ko sev ļoti tīkamu, tas vairs nav tikai darbs. Tad nav tā, ka, pastrādājot pāris stundu ilgāk vai paņemot kādu darbiņu līdzi uz mājām, tas tik ļoti izsmeļ un apgrūtina.

Cilvēki, kas atraduši savu īsto darbu, pat tad, ja tas ir grūts, ir laimīgāki nekā tie, kam tāda nav. Dzīvei vajag ļauties, nevis to pārlieku sarežģīt ar principiem. Neesam mēs nekāds radības kronis un ne vienmēr viss notiek pēc mūsu prāta. Jā, stress var beigties arī ar sakāvi, bet mēs visi šajā pasaulē esam tikai kalpotāji. Savam aicinājumam, līdzcilvēkiem. Un — jo augstākā amatā atrodies, jo pašaizliedzīgākai vajadzētu būt šai kalpošanai.

Pēc smagas darbdienas nedomāt par notikušo, manuprāt, nav iespējams. Un vienmēr paliek kas neizdarīts, kāda astīte, ko reizēm paņem līdzi uz mājām. Un kāpēc gan ne, ja tagad tik plašas saziņas iespējas! Mājās gatavojos arī konferencēm, bet tas nav katru dienu. Vienīgais, kas reizēm traucē pilnvērtīgi pievērsties mājas dzīvei, ir attiecības ar kolēģiem. Katrs savam pacientam vēl to labāko, bet dažkārt domas dalās. Taču tieši pēc lielām vētrām reizēm nāk labākie risinājumi. Vienīgi pārlieka rakņāšanās un prātošana, kā pierādīt savu taisnību, paņem daudz mentālās enerģijas, un pirmā to, protams, jūt ģimene. Taču šajā ziņā man laimējies — viņi ir ļoti saprotoši.

Pirmajos darba gados reizēm mājās pārdzīvoju, vai visu esmu izdarījusi pareizi. Agrāk vakaros bieži zvanīju kolēģiem, interesējos, kā maniem pacientiem klājas. Tagad to daru reti, jo saprotu, ka tas ir mans egoisms, kas liek atraut kolēģus no darba, lai atskaitītos. Paļaujos uz kolēģiem, jo medicīna tomēr ir komandas darbs. Manuprāt, pasaulē ir kāda augstāka vara, kas pasaka priekšā — stop, pienācis laiks mazliet paiet malā un atpūsties!"

Vislabākais psihoterapeits — kolēģis

"Klīnikas specifika ir tāda, ka darbu nenesam mājās, bet ārsti reizēm līdz mājām nemaz nenokļūst... Jo ir jāpaliek darbā. Ļoti precīzi gan neesmu izrēķinājis, bet pusi sava laika pavadu darbā. Publikāciju rakstīšana, gatavošanās konferencēm — tas notiek mājās. Tāpat reizēm tur tiek risināti mierīgāk pārdomājamie jautājumi.

Kāds ārsts intervijā atzinis: tiklīdz viņš aizver slimnīcas durvis, aiz tām paliek arī visi viņa pacienti un darba problēmas. Man tas tik labi neizdodas. Īpaši jau tad, ja bijis kāds ļoti smags gadījums. Tāpēc bieži vien arī brīvdienās zvanu kolēģiem, interesējos, kā maniem pacientiem klājas. Cenšos būt visu laiku pieejams un bez ļoti liela iemesla mobilo tālruni neizslēdzu. Taču mājās mani gaida divi mazi puikas un bērnu aktivitāšu pārņemtā dzīves telpā agri vai vēlu tomēr no darba problēmām ir jāatslēdzas.

Tā kā strādāju arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Specializētās medicīnas centrā, mājas dežūru laikā gandrīz regulāri jāpamet iesāktais un jādodas uz darbu. Piemēram, pirms pāris dienām ģimenes idilli pārtrauca izsaukums no Ventspils. Melotu, ja teiktu, ka ģimene par to ļoti priecājas, taču ar sieviņu Kristīni esam kopā jau no studiju laika, arī viņa ir ārste (šobrīd — rezidente pediatrijā) un šo situāciju ļoti labi saprot.

Mājās gan par darba jautājumiem runājam reti. Kopā ar bērniem ejam pastaigāties, apmeklējam teātra izrādes, vasarās braucam uz lauku mājām Vitrupē, kur pļaujam zāli, līdzinām kurmju rakumus, skaldām malku, kurinām pirti, strādājam dārzā un dodamies makšķerēt, ziemā slēpoju, bet, ja nav sniega, spēkus atgūstu sporta zālē.

Uzskatu, ka ārsta labākais psihoterapeits ir kolēģis. Smagākos brīžos vienmēr sanākam kopā rast problēmas risinājumu un līdz ar to arī kaut nedaudz mazināt spriedzi. Kamēr kāds jautājums nav atrisināts, saglabājas arī stress. No tā, ka pievērsīšos pankūku cepšanai vai, cenšoties nedomāt par darbu, stādīšu puķes, nevienam labāk nekļūs."

Bālinta grupas, draugi, laba grāmata un skriešana

"Par lielu atbalstu savā darbā uzskatu RSU Psihosomatikas klīnikas Bālinta grupas, ko apmeklēju jau trešo gadu. Man tās palīdzējušās gan ārsta–pacienta attiecību veidošanā, gan iemācījušas labāk organizēt darbu un izprast savas jūtas. Tā ir pievienotā vērtība, milzīgs atbalsts. Skats no malas reizēm ir tik svarīgs! Kopš eju uz Bālinta grupām, daudz mazāk par visu baidos un raizējos, ir cēlusies mana pašapziņa. Tiekamies reizi mēnesī un izrunājam visus sasāpējušos jautājumus un sarežģītākos gadījumus. Ar vienu šāvienu esmu nošāvusi divus zaķus — ir rasts risinājums konkrētai problēmai un arī iegūta pieredze, kas palīdz turpmākajā darbā. Bālinta grupas vada asociētā profesore Gunta Ancāne, augstas raudzes profesionāle savā jomā, fascinējoša un iedvesmojoša personība. Protams, ir sarežģīti gadījumi, ko neizdodas atrisināt uzreiz, bet tagad uz tiem spēju paskatīties mierīgāk. Zinu — drīz vien man būs iespēja par to parunāt un rast risinājumu. Šad tad mājās kaut kas jāpalasa par darba jautājumiem internetā, jāgatavojas mazo grupu semināriem, bet šādi darbiņi nepaņem tik daudz spēka un enerģijas. Ja darbu sakrājies ļoti daudz, uz mājām paņemu tos, kuru veikšana sagādā vairāk pozitīvu emociju, bet ikdienas pienākumus tomēr cenšas paveikt poliklīnikā. No stresa un nepatīkamām emocijām palīdz atbrīvoties vaļasprieki — laba grāmata, teātra izrāde, kino apmeklējums vai tikšanās ar draugiem. Vienmēr patīkama izraušanās no ikdienas ir arī ceļojumi. Nu jau pusotru gadu esmu pievērsusies skriešanai."

Pilnu raksta versiju lasiet 2014. gada Doctus maija numurā