Jāsapurinās un jāizdzīvo!
Vai pacienti zvana arī pusnaktī, lai uzdotu nenozīmīgu jautājumu?
Protams! Piemēram, pusvienos naktī prasa: "Dakter, cikos jūs rīt pieņemat?" Tāpēc, ejot gulēt, atstāju telefonu pirmajā stāvā. Smagos akūtos gadījumos cilvēki, par laimi, parasti zvana ātrajiem.
Daudzi slimnieki baidās izsaukt neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta speciālistus, jo, iespējams, par to būs jāmaksā...
Domāju, ka pacients var izvērtēt, kas notiek. Visizdevīgāk, protams, atnākt uz pieņemšanu, jo par mājas vizīti ģimenes ārsts prasīs noteiktu samaksu - vismaz desmit latu. 
Cik produktīvas ir mājas vizītes?
Ne visai! Ja bērnam ir 39 grādu temperatūra vai pieaugušajam ir stipras muguras sāpes un viņš nevar piecelties, man, protams, ir jābūt klāt. Bet ir bijis tā, ka skrienu uz otru Ventspils rajona malu pie it kā smagi slima pacienta, kurš patiesībā ņipri joņo pa istabu. Tādās reizēs gribas pateikt visu, ko domāju...
Savu ģimenes ārsta praksi iekārtojāt doktorātā Bini. Vai tā ir jūsu vienīgā darbavieta?
Bini pieņem vairāki ārsti, par telpu īri mums ir koplīgums. Strādāju vienā kabinetā ar ginekoloģi Renāti Krūkli, jo viena nespētu samaksāt prasītos divarpus latus par kvadrātmetru. Agrāk pieņēmu pacientus vairākās vietās, arī Ventspils rajonā, bet tagad darbojos tikai Bini. Kopš man ir bērni - Kārlim tagad ir desmit, Ēvaldam deviņi gadi -, vairs neparakstos strādāt divarpus slodzes, lai gan savulaik, būdama pediatre, dežurēju arī slimnīcas Bērnu nodaļā.
Kāpēc izvēlējāties tieši pediatriju?
Pirmajā reizē, kad stājos augstskolā, neizturēju konkursu: pietrūka viena punkta. Sāku strādāt poliklīnikas reģistratūrā, bet pēc gada dakteris Zigfrīds Ēberšteins uzrakstīja nosūtījumu uz Pediatrijas fakultāti. Toreiz šī joma mani nesaistīja, jo nekad nav patikusi mazu bērnu kliegšana, bet nu jau ir pierasts. Es neko nenožēloju!
Par mediķes profesiju, starp citu, sāku domāt desmit gadu vecumā. Bērnībā biju ļoti slimīga un daudz laika pavadīju slimnīcās. Mana māmiņa bija farmaceite, tāpēc mediķu vidē jutos kā zivs ūdenī. Labprāt palīdzēju mammai saskaitīt fasējamās tabletītes... 
Tagad jums jāskaita arī nauda.
Man ir aptuveni divi tūkstoši pacientu. Puse no tiem ir bērni. Apmēram divtūkstoš piecsimt latu mēnesī ieskaita slimokase. Piecsimt sešdesmit latu veido māsiņas alga ar nodokļiem, trīssimt astoņdesmit latu aiziet par reģistratūras pakalpojumiem, šajā summā iekļauta arī grāmatvedes un apkopējas alga. Pašai jāmaksā arī par degvielu un mašīnas uzturēšanu; trīsdesmit latu nepieciešams, lai samaksātu par telefonsarunām. Tikpat liela summa vajadzīga, lai apmeklētu semināru Rīgā. Uzreiz pēc traumas man bija otrā invaliditātes grupa, varēju braukāt bez maksas. Pēc tam Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija konstatēja, ka man esot kājas kā balerīnai, tāpēc iedeva trešo grupu. Patiesībā necik tālu aiziet nevaru, tāpēc Rīgā parasti izmantoju taksometru, un brauciens uz galvaspilsētu, lai smeltos zināšanas, izmaksā vairāk nekā citiem kolēģiem.
Liels pluss ir maksas pakalpojumi. Skarbi skan, bet, paldies Dievam, ka ir ērces un hepatīts, jo tieši potes nereti izvelk praksi! Īpaši jūtams tas bija nupat - janvārī.
Tātad izdzīvot var?
Nesūdzos! Pēc nodokļu nomaksas man paliek piecsimt latu, dažkārt - četrsimt divdesmit, kā kuru mēnesi. Protams, nebūtu peļami, ja ārsts, kam ir bioloģijas zinātņu maģistra grāds cilvēku un dzīvnieku fizioloģijā, saņemtu vairāk.
Uz jūsu galda ir lielas papīru grēdas. Šķiet, vajag daudz laika, lai visu pierakstītu un uzskaitītu.
Taisnība! Praktiski viss ir jāiegrāmato, tāpēc pietrūkst laika pacientu uzklausīšanai. Jāreģistrē valsts apmaksātās atlaižu receptes, ir daudz dažādu atskaišu, statistikas dati. Par recepšu neadekvātu izrakstīšanu esmu saņēmusi sodu. Nu, nevarēju gaidīt, kamēr kundzei lūzīs mugurkauls, viņai jau tagad ir nopietna osteoporoze, tāpēc godīgi norādīju, kas un kā, bet mans - profesionāļa - skatījums, pēc konsultantu domām, bija garām.
Cik ilgi uzklausāt vienu pacientu?
Vidēji - desmit minūtes, bet vajadzētu vismaz piecpadsmit. Reiz sešās stundās pieņēmu piecdesmit divus cilvēkus. Sakiet vēl, ka tas nav konveijers! Ir pacienti, kam jāvelta īpaši daudz laika, jo viņus ārstē sarunas. Tādos gadījumos vienojamies tikties ārpus darba laika, bet ar noteikumu, ka runāsim par konkrētām lietām un neapspriedīsim pacienta bērnus un mazbērnus. Reizēm cilvēki piezvana un vienlaikus pamanās izstāstīt gan to, kas un kur sāp, gan to, ko dara vīrs un dēls. No vienas puses, šāda nerēķināšanās ar otru sadusmo, no otras puses, cilvēki jūtas vientuļi, nesadzirdēti un nesaprasti.
Tātad labs ģimenes ārsts spēj iedziļināties arī pacienta emocionālajā pasaulē?
Jā, un vēlas viņam palīdzēt, nevis tikai izraksta receptes un nosūtījumus.
Vai interesējaties, kā klājas pacientiem, kas jūs nav apmeklējuši vairākus gadus?
Nē, jo ne vienmēr zinu, kur viņi dzīvo. Piemēram, daži no pacientiem tagad ir Kuldīgas rajonā, tālākie - pat Valmieras pusē, bet viņi tik un tā palaikam ierodas pārbaudīt veselību.
Kā rīkojaties akūtos gadījumos?
Jūs jau dzirdējāt, ka vairakkārt devu norādījumus pa telefonu. Reizēm sūtu pie speciālista, reizēm iesaku nekavējoties doties uz slimnīcu.
Ja nelaime ir notikusi manas mājas tuvumā, esmu skrējusi ar uztītiem matiem glābt avarējušu klasesbiedru vai pametusi kartupeļu talku, lai no mašīnas izvilktu cietušus bērnus.
Kāpēc vienu pacientu nozīmējat pie kolēģa A, bet citu sūtāt pie kolēģa B?
Noteicošās ir profesionālās prasmes. Otrs svarīgs apsvērums - kā mans pacients sapratīsies ar speciālistu. Izstāstu, ka visi ārsti ir labi un gudri, bet, piemēram, šis ir īpaši maigs un iejūtīgs, savukārt cits speciālists ir daudz lietišķāks.
Vai spējat atzīt savas neveiksmes?
Spēju, bet visbiežāk kļūmes gadās tad, ja trūkst informācijas. Nesen kādai pacientei tika veikta smaga plānveida protezēšanas operācija. Pēc trim nedēļām viņa man vaicā: "Dakter, kāpēc man jau mēnesi ir melnas fēces?" Secinājām, ka asiņo kuņģis, ir anēmija, bet cilvēks klusē un nesaka ne vārda, kas ar viņu notiek.
Vai rājaties, ja pacients neievēro jūsu norādījumus?
Gadās! Negribas bārties, bet, ja gripas laikā mamma ved mazuli uz lielveikalu, es tomēr iebilstu: tā nav labākā pastaigu vieta. Ir bijuši dažādi pigori. Piemēram, bērnu pie manis atved rateļos, kuros pārvadā arī ogles, vai arī puika satuntuļots kā skafandrā - snīpis vien rēgojas -, lai gan laukā nav mīnusi.
Kā organizējat profilaktisko darbu?
Cenšos izstāstīt, kā jārīkojas, lai nesaslimtu un veselība turētos visu gadu. Vairāk šādos padomos ieklausās mazo pacientu māmiņas. Pieaugušie parasti ir nevaļīgi un ātri nober: "Jā, dakter, es to zinu!" Viņi netic, ka var izvēlēties diētu, kas pieļauj garšīgu produktu baudīšanu. Varu pastāstīt, kā gatavot ēdienu, lai tas būtu veselīgs. Būtu tik, kas klausās!
Kādas ir jūsu pacientu raksturīgās saslimšanas?
ARS, astma, bērniem ir endokrinoloģiskas problēmas. Ventspilī ir ļoti, ļoti mitrs gaiss, tāpēc nav jābrīnās, ka mums ir daudz astmatiķu. Pilsētā notiek aktīva rūpnieciskā darbība, kas arī, iespējams, ietekmē veselību. Ne velti astoņdesmito gadu beigās ventspilnieki aktīvi piketēja un uztraucās par piesārņoto vidi.
Jūs izvairāties nozīmēt antibiotikas.
Neceļas roka izrakstīt šos medikamentus. Daru to tikai ārkārtas situācijās.
Kāda ir alternatīva?
Homeopātija. Par šo ārstēšanas metodi bieži konsultējos ar praktizējošiem kolēģiem. Protams, jāzina, vai pacients to pieņems, un jānovērtē reālā situācija. Ja cilvēkam ir strutainā angīna vai, vēl trakāk, viņš ir nonācis reanimācijā, nav laika smalkām un ēteriskām lietām. Jāglābj dzīvība! Savukārt ikdienā rosinu pacientus aizdomāties par to, ka slimība ir klāt tikai tad, ja cilvēks nedzīvo saskaņā ar sevi. Nu, nevar ignorēt depresiju un teikt, ka tās ir pupu mizas, jo drīz vien var iestāties infarkts. Protams, ja man ir divi tūkstoši pacientu, nevaru uzminēt, kuram teju, teju būs spēku izsīkums. Optimālais pacientu skaits būtu tūkstotis. Tad situācija būtu daudz labāka.
Mēs ārstējam cilvēku pa gabaliņiem, tomēr vajadzētu skatīties, kāda ir kopaina. Arī aparatūra palīdz izmeklēt tikai vienu ķermeņa zonu! Bail pat iedomāties, kas notiks tagad, kad samazināts veselības aprūpei paredzētais budžets! Manu divu tūkstošu pacientu sekundārajai aprūpei mēnesī atvēlēts simt astoņdesmit latu... Cik izmeklējumu par šādu summu var veikt?!
Ventspilī ir daudz labu ārstu, bet tikpat kā nav domāts par rehabilitāciju. Būdama invalīde, varu to apgalvot pavisam droši! Ja man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā, es nopirktu bijušā Piena kombināta ēku un iekārtotu pilsētā rehabilitācijas centru.
Kad ilgstoši slimojāt, jūsu pacientus uzklausīja arī māsiņa Sarmīte Vaikevica. Cik sen esat kopā?
Nu jau piecus gadus. Sarmīte ir vecmāte. Viņa ir strādājusi Dzemdību nodaļā, sieviešu konsultācijā, pie ginekoloģes Renātes Krūkles. Pēc tam Sarmīte atnāca pie manis. Esmu ļoti apmierināta ar viņas darbu. Kolēģe ir zinoša, precīza, izdarīga.
Sarmīte bija viens no labajiem eņģeļiem, kas jūs apmeklēja un aprūpēja slimnīcā. Kas vēl jums tolaik palīdzēja?
Ļoti bieži nāca daktere Sandra Albertiņa. Protams, mamma, vīrs Oļegs, dēlēni. Vīrs esot atvedis puikas paskatīties, kas ar mani notiek, un tikai tad, pēc Oļega teiktā, es esot sākusi nākt atpakaļ. Pirms tam - dziļa bezsamaņa un neizprotamas vīzijas. Ārsts vīram godīgi pateica, lai gatavojas ļaunākajam.
Kas īsti toreiz notika?
Braucu no Ventspils uz Staldzeni. Automašīnā bija arī kaķis un mana mamma. Viņa esot paskatījusies uz spidometru - tas rādījis piecdesmit kilometru stundā -, bet es tik un tā pamanījos avarēt... Bija marts, ceļš apledojis, opelītis sagriezās un lidoja. Es neko no tā neatceros. Tikai pēc tam uzzināju, ka todien man vēl bija jāskrien pie pacientiem.
Divus mēnešus biju bezsamaņā. Nepanesu promedolu, apstājās elpošana, tomēr es izķepurojos! Pārdomājot tos notikumus, saprotu, ka nevajag tik daudz plosīties. Un tagad zinu, kā mūsu valstī jūtas invalīds. Pēc avārijas bija sadragātas kājas, nefokusējās acis. Pamazām sāku meimurot ar kruķiem, bet nevarēju noturēt līdzsvaru. Arī tagad neesmu uz kājām stabila. Ļoti grūti nokāpt lejā pa kāpnēm, grūti nest somu, bet nevaru visu laiku čīkstēt, vai ne?
Kad pēdējo reizi bijāt atvaļinājumā?
Daudzus gadus katru vasaru braucu līdzi bērniem uz nometni. Esmu tur gan ārstes, gan mammas statusā. Arī šovasar braukšu, un tas būs mans atvaļinājums. Individuālā darba darītājam grūti paņemt īstu atvaļinājumu. Ja manis nav darbā, pacienti brauc uz mājām.
Esat ne tikai ārste, bet arī reiki meistare.
Esmu ļoti ziņkārīga, man vienmēr ir paticis mācīties. Reiki palīdz sakārtot iekšējo būtību, un es to pamazām mācos.
Kāds ir ārsta profesionālais gandarījums?
Ja redzi, ka ir izdevies un pacienti ir laimīgi un starojoši. Daži no maniem pirmajiem pacientiem jau izauguši lieli un iestūrējuši laulības ostā.
Vai joprojām dziedat korī? Ar vīru iepazināties, būdami pašdarbības kolektīvu dalībnieki. Oļegs dziedāja Brocēnu vīru korī, jūs - Ventspils sieviešu korī Venda.
Jā, brocēnieši atbrauca uz Ventspili, pēc koncerta, stāvot uz luterāņu baznīcas trepītēm, iepazināmies. Izstaigājām Vecpilsētu, un tikai tad Oļegs prasīja: "Kā tevi īsti sauc?" Vīrs bija pirmais un vienīgais vīrietis, kam bija vienalga, kas ir mani vecāki, kāda ir mana profesija un zinātniskie grādi.
Tagad korī vairs nedziedu, bet, ja kājas klausa, labprāt pastaigājos pa mežu, atpūšos pie Būšnieku ezera vai jūras. Daba ir vislabākais antidepresants. Arī puikas mani sapurina. Viņu dēļ ir vērts dzīvot tālāk.
Vai skats uz dzīvi kopumā - par spīti naudas trūkumam - šogad ir cerīgs?
Jāizdzīvo! Štatu samazināšanu esmu piedzīvojusi trīs reizes, no tās vairs nebaidos! Domājot par pacientiem, noslēdzu līgumu ar slimokasi, lai varu viņiem piedāvāt vismaz nelielu palīdzību. Tad jau redzēsim, kur valsts mūs šogad aizvedīs. Vēl pāragri spriest.
Foto: Līga Gabrāne