JĀNIS VILMANIS: Esmu izvēlējies palikt

Šodien neoperēju, piektdiena parasti ir vairāk tāda runāšanas diena: vispirms nodaļas vizīte un pacientu apskate, tad klīnikas rīta sēde, kad pārrunājam nedēļā notikušo un nākamajā plānotās operācijas, noklausāmies kādu zinātnisku priekšlasījumu par jaunu ārstēšanas metodi vai citu aktualitāti, ko sagatavo rezidenti. Pēc tam vairākas slimnīcas kopīgās administratīvās sapulces — par pacientu drošumu, par e–veselību, iknedēļas onkokonsilijs...

Dienas gaitā — atkārtota vizīte nodaļā, pacientu izrakstīšana, vēlreiz apskatījām arī topošās slimnīcas jauno korpusu, kurp pārcelsies gastroenterologi, nefrologi, urologi un otolaringologi, šo profilu pacientiem paredzētās invazīvo manipulāciju telpas.

ĶIrurga dzīves ritms

Un jūsu — ķirurģijas — operāciju zāles?

Tās plānotas A2 korpusā, jaunbūves otrajā kārtā, taču šī projekta daļa, kā zināms, atkal iestrēgusi, tagad būvniecības pabeigšanai minēts 2022. gads.

Grafiks tāds, ka pietiktu arī trijām dienām!

Nē, pilnīgi normāla diena.

Pēc pirmās aknu transplantācijas Latvijā...

Jūsu, aknu transplantācijas grupas koordinatora, vārdi intervijās pēc Latvijā pirmās, pirms pieciem gadiem veiktās (un tā arī vienīgās) aknu pārstādīšanas operācijas diemžēl izrādījušies diezgan viedi: tagad parunāsim, pabildēsim, bet tad nāks ikdiena... Tā arī noticis, Latvija joprojām ir vienīgā Eiropas Savienībā, kur valsts šādas operācijas neapmaksā, tāpēc tās neveic.

Pārdomājot jāsaka — vienīgais, ko šajos divdesmit gados, kopš esmu ārsts, esmu dzirdējis: naudas nav un viss ir ļoti slikti... Nauda apkārt ir, redzam, ka attīstība notiek, tikai līdzekļu katastrofāli nepietiek veselības aprūpei. Domāju, ka trūkst politiskas gribas sakārtot veselības aprūpes finansēšanu, kā arī pēctecības — ne tikai medicīnā, arī valstī kopumā, jo katrs, kurš nonāk jaunā amatā, saka: es par iepriekšējo neko nezinu un nevaru atbildēt... Tas, kas lemts un solīts vakar, ir gluži kā citā pasaulē noticis, par kuru jaunatnācējs nezina un negrib zināt. Viņam svarīgas citas prioritātes, viņš sāk kā no baltas lapas. Tā arī gadiem ilgi dzīvojam no solījumiem: līdzekļi būs, jūs, mediķi, gatavojieties, dariet.

Jūs arī darāt.

Pirmā aknu transplantācija notika, pateicoties Stradiņa slimnīcas toreizējās vadības atbalstam, gatavībai uzņemties šādu atbildību un rast līdzekļus. Gatavojoties tai, jau trīs gadus iepriekš mērķtiecīgi apzinājām pacientus, kam nepieciešama aknu pārstādīšana, veidojām sarakstu. Mēs, ārsti, mācījāmies, stažējāmies ārvalstu klīnikās Zviedrijā, Vācijā. Aknu transplantācijai nepieciešama ļoti profesionāla komanda — ķirurgi, hepatologi, reanimatologi, gastroenterologi. Ķirurgu labi paveikta operācija dod 50 % labam iznākumam, otrus 50 % nodrošina anesteziologi, reanimatologi un pārējie speciālisti, kas iesaistīti pacienta atveseļošanā.

Kāpēc tieši jūs, vēl jauns ārsts, kļuvāt par šīs mediķu komandas koordinatoru?

Droši vien tāpēc, ka mani tā lieta interesēja un tajā brīdī arī nebija neviena cita, kas šajā problēmā būtu iedziļinājies tik daudz kā es. Koordinatora pienākumi pamatā ir organizatoriski — jāsaorganizē viss process, daudz kas jāsaskaņo, jo pati operācija ir tikai viens posms. Eiropas valstīs koordinācijas dienests ir atsevišķi no ārstniecības. Koordinatori parasti nav ķirurgi un operācijās nepiedalās, bet mūsu gadījumā man bija gan jāorganizē, gan jāpiedalās operācijā. Medicīniski operācijas virsvadība bija profesora Jāņa Gardovska ziņā.

Vai šie gadi, kad turpinājums nav sekojis, jums, mediķiem, nav pagājuši kā tukšgaitā? Un nākamā aknu transplantācija būs jāveic it kā pirmoreiz?

Tā absolūti nav. Visu laiku kaut kas tiek darīts, lai prasmes un zināšanas uzturētu un pilnveidotu. Aknu slimību ārstēšana un aknu ķirurģija attīstās, lai gan iedzīvotāju skaits mums ir mazs; tas nav kā, piemēram, ar trūcēm vai apendicītu, ko gada laikā operē simtiem pacientu. Latvijā gadā maksimums ir no simt līdz pusotram simtam pacientu, kas operējami aknu problēmu dēļ. Pacientu skaits ir palielinājies, pieredze uzkrāta. Gadījumos, no kuriem agrāk atteicāmies, tagad jau spējam diezgan veiksmīgi palīdzēt pacientiem.

Kādos gadījumos no ķirurģiskas ārstēšanas iepriekš bija jāatsakās?

Piemēram, ja ir audzēja metastāzes abās aknu daivās. Tagad, pateicoties invazīvajiem radiologiem, ir papildu metodes, kā tādu audzēju vairākos posmos iespējams izoperēt. Citur pasaulē aknu transplantācija, vissarežģītākā no orgānu pārstādīšanas operācijām, pēdējos desmit gados kļuvusi par rutīnas ārstēšanas metodi, vairs nav tik īpaša kā sākotnēji. Latvijā pirmā aknu transplantācija gan uzskatāma par unikālu gadījumu. Tagad redzam, ka ir gana daudz pacientu, kam tā būtu nepieciešama, bet...

Cenšoties rast risinājumu, tiek vākti ziedojumi, pacienti dodas uz citām valstīm (pašlaik Igauniju), kur ārstu pieredze un operēto pacientu skaists nav liels, jo arī tur iedzīvotāju skaits ir neliels. Tiek iztērēts daudz vairāk līdzekļu gan izmeklējumiem, gan papildu konsultācijām, gan par uzturēšanos citvalstu klīnikās, un rezultātā saziedotā nauda aiziet no Latvijas. Ja valsts šīs operācijas neapmaksā, bet līdzekļi ir saziedoti, kāpēc gan tās nevarētu veikt Latvijā? Domāju, ka tas būtu virziens, pie kura strādāt tuvākajā laikā.

Vai jums vēl ir kāda saikne ar pacientu, kuram transplantējāt aknas?

Viņam klājas ļoti labi. Man ir viņa mobilā tālruņa numurs, viņam — manējais, ja rodas kāda vajadzība, sazināmies. Pēdējoreiz — pirms pāris mēnešiem, kad hokeja treniņā bija satraumējis lūpu un gribēja aprunāties, ko darīt.

Pēc transplantācijas ģimenē piedzimis bērns, viņam ir savs bizness. Viņš dzīvo gana aktīvi, nezinātājs nepateiktu, ka pagātnē pārdzīvots kas tik nopietns.

Tas ir tāds neredzams ordenis ārstam — apziņa, ka viss ir labi?

Savā ziņā — jā.

Sazināties tāpēc, ka jābūt kontaktā, vai arī radusies personiskāka saikne?

Pirmos trīs gadus pēc transplantācijas vēl bija dažas situācijas, kad to vajadzēja saistībā ar kādu medicīnisku iemeslu, taču ne aknas dēļ. Nu jau divus gadus ķirurģiski risināmu problēmu vairs nav, viņš ir uzskaitē pie gastroenterologiem, kas tepat mums aiz sienas. Protams, jāturpina imūnsupresija, lai organisms neatgrūstu pārstādīto orgānu, bet mēs, ķirurgi, tur neesam iesaistīti.

Akūtā ķirurģija prasa trenēt prasmes 

Vai, būdams Stradiņu Vispārējās ķirurģijas centra ārsts, visbiežāk operējat aknas?

Jā, tas ir mans darba lauks. Taču šo pacientu nav tik daudz, aktīvi praktizējošam ķirurgam 40—50 aknu operācijas gadā ir pārāk mazs skaits. Tāpēc veicu arī citas vispārējās ķirurģijas operācijas: trūču plastikas, žultspūšļa un žultsceļu, vairogdziedzera. Lai iegūtu papildu iemaņas un nezaudētu asumu, dežurēju. Manuprāt, tas abdominālam ķirurgam ir nepieciešams. Dežūrās redzam dažādu problēmu spektru, un tas ir arī zināms profesionāls izaicinājums — akūta situācija, kas jārisina tūlīt. Vari paļauties uz sevi, savu komandu, jādarbojas neatliekami, bez iespējas ko atcelt, ilgi pārspriest, atdot cita profila kolēģiem.

Bet stress, negaidītas situācijas, saspringtas stundas operāciju zālē tērē enerģiju, deldē nervu šūnas, paņem laiku, ko varētu atvēlēt sev, ģimenei. Nedežurējot taču varētu dzīvot mierīgāk.

Droši vien varētu, bet tā mana dzīve izveidojusies — uzskatu: ja te strādāju, dežūras iekļaujas ārsta ikdienas shēmā. Stradiņi ir neatliekamās palīdzības slimnīca, kur vairāk nekā puse pacientu nonāk akūtā stāvoklī, un kādam viņiem šajās situācijās ir jāpalīdz. Akūtā ķirurģija prasa noteiktas prasmes un to uzturēšanu pienācīgā līmenī, kas iespējams tikai praktizējot. To, ka ķirurgu ar atbilstīgām iemaņām, kas gatavi strādāt neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, kļūst mazāk, diemžēl jau jūtam.

Kā nonācāt līdz savai specialitātei — aknu ķirurģijai?

Uz Stradiņa slimnīcu atnācu kā jauns rezidents. 2000. gadā piedalījos konkursā uz vācu stipendiju, kas deva iespēju divus mēnešus papildināt zināšanas aknu ķirurģijas un transplantācijas nodaļā Esenē, vēlāk Zviedrijā apguvu aizkuņģa dziedzera un arī aknu ķirurģiju. Citi kolēģi stažēties aknu transplantācijā aizbrauca uz Berlīni, tur arī ir labs centrs. Deviņdesmito gadu beigās uz Stradiņiem no Rīgas 1. slimnīcas pārnāca docents Aleksejs Tuļins, kurš nodarbojās ar aknu ķirurģiju un sāka to attīstīt mūsu slimnīcā. Attīstoties aknu ķirurģijai, radās ideja par aknu transplantācijas ieviešanu Latvijā. 2007. gadā sākām diezgan aktīvi strādāt, lai šo metodi ieviestu. Tie bija treknie gadi, tika solīts: rakstiet pieprasījumus, nauda būs. Tika izveidotas divas ārstu komandas, šķita — viss tūlīt aizies.

2008. gadā tā pati komanda, kas vēl tagad saglabājusies, divus mēnešus bijām Zviedrijā, diezgan daudz ko redzējām. Bet pēc tam sākās peripetijas gan politiskajās aprindās, gan te, slimnīcā. Turpinājām operēt aknas, attīstīt prasmes un ieceri par transplantāciju. Lai gan valsts finansējuma nebija, ar slimnīcas administrācijas atbalstu šo vienu operāciju varējām izdarīt. Tā bija veiksmīga, bija stimuls darīt ko vairāk. Tā visu šo laiku reizi vai divas gadā esmu braucis uz kongresiem, stažējies aknu ķirurģijā. 

Foto: Inese Austruma, no J. Vilmaņa albuma un PSKUS arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada janvāra numurā