PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Jana ir visur! Kardioloģe Janina Romanova

V. Vāvere
Jana ir visur! Kardioloģe Janina Romanova
Katram, kurš ienāk Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas vispārējās kardioloģijas nodaļas vadītājas JANĪNAS ROMANOVAS kabinetā uz ilgāku sarunu, viņa vispirms izmēra asinsspiedienu. “Hipertensija ir klusā slepkava. Ne tikai pacienti, pat daudzi ārsti nezina, cik tas ir nopietni. Vai arī zina un neņem galvā. Jau kopš agras bērnības visi viņu sauc par Janu. Darīsim arī mēs tāpat!

JANĪNA ROMANOVA, kardioloģe JANĪNA ROMANOVA, kardioloģe
JANĪNA ROMANOVA, kardioloģe
Bez drošības spilvena

Ja topošajam mediķim ir medicīniskā aizmugure - kāds radinieks ārsts vai mediķis, viņam ir vienkāršāk atrast savu vietu šajā amatā. Janai nekā tāda nebija. Viņas vecāki dzīvoja tālajā Leišmalē pie Ilūkstes, strādāja kolhozā un nekādi nespēja palīdzēt meitai, kas izlēmusi kļūt par ārsti. Pat ar padomiem ne. Vienīgi tēva māsa bija feldšere, taču dzīvoja tālu, Ķekavā, un reti apciemoja radiņus. "Toties reizēs, kad viņa atbrauca, pēc mana lūguma atveda īpašas dāvanas - skalpeli, izlietotas šļirces, pārsienamos materiālus. Tad nu es ķēros pie darba: mūsmāju apkārtnē visas vardītes bija vakcinētas un sienāžiem bija apsaitētas astes," smejas Jana, atceroties bērnību. Vēl viņa labprāt vārījusi zāles savu "pacientu" ārstēšanai, bet vecākās māsas viņu apcēlušas, slepus virumam piejaucot dažādus mēslus. Kaut gan arī šīm nodarbēm laika atlicis maz, jo lielā lauku ģimenē darbu vienmēr daudz un ravējamās cukurbiešu vagas tik garas... No tiem tālajiem laikiem Jana paņēmusi līdzi divas atziņas: pirmkārt, viņas mūžam lauku darbu ir pietiekami, te viņa atgriezties vairs negrib; otrkārt, lai notiek kas notikdams, galvenais ir saglabāt labas attiecības ar līdzcilvēkiem - radiniekiem, klases vai studiju biedriem, kolēģiem. Pie tā viņa vienmēr turas.

Bija maz cerību, ka savā lauku skolā viņa būs tik labi sagatavojusies iestājeksāmeniem, lai izturētu lielo konkursu toreizējā Medicīnas institūtā. Tāpēc Jana aiztaupīja sev šo iespējamo sarūgtinājumu un uzreiz pēc 8. klases beigšanas iestājās Rīgas 2. medicīnas māsu skolā. Ģimene viņu ar naudu nevarēja atbalstīt, tāpēc vajadzēja meklēt darbu.

"Mana pirmā darbavieta bija Stradiņu neiroķirurģijas nodaļa, kur visu medskolas laiku strādāju par sanitāri. Tā ir smaga nodaļa, dabūju redzēt daudz ko, kas palīdzēja norūdīties visam turpmākajam mediķa dzīvē. Nesen sastapu virsmāsu Valiju Erdmani, kuras vadībā tolaik strādāju par sanitāri. Viņa kā parasti izteica man komplimentu: "Mana visu laiku labākā grīdas mazgātāja!" Un es ar to tiešām lepojos!" atkal smaida Jana.

Ar savas nodaļas jauko kolektīvu.  2013. gadā viņa saņēma gada balvu  medicīnā “Sirsnīgākais ārsts”,  par kuru nobalsojuši Latvijas iedzīvotāji Ar savas nodaļas jauko kolektīvu.  2013. gadā viņa saņēma gada balvu  medicīnā “Sirsnīgākais ārsts”,  par kuru nobalsojuši Latvijas iedzīvotāji
Ar savas nodaļas jauko kolektīvu. 2013. gadā viņa saņēma gada balvu medicīnā “Sirsnīgākais ārsts”, par kuru nobalsojuši Latvijas iedzīvotāji
Spītējot Dieva gribai

Janai bija sešpadsmit gadu, kad sāka strādāt par sanitāri. Tāpēc tagad, savos sešdesmit, viņa var lepoties ar neparasti garu darba stāžu vienā un tajā pašā darbavietā — 44 gadi. “Kad biju Marseļā, uzzināju, ka Francijā darbiniekiem, kas 20 gadu nostrādājuši vienā darbavietā, pie pensijas pienākoties dažādas piemaksas un atvieglojumi. Nezin, vai man arī ko tādu piešķirs?” Janas smaids šoreiz ir diezgan sarkastisks. Medicīnas māsu skolu Jana beidza ar izcilību, strādāja par māsiņu turpat Stradiņos, šoreiz Endokrinoloģijas nodaļā. “Mums bija brīnišķīgs kolektīvs — docents Agnis Štifts, ārsti Lidija Golubeva, Jānis Princis, vecākā māsa Fomaīda Apine, lieliskas māsiņas... Strādāt tādā gaisotnē būtu katra sapnis. Arī starp pacientiem bieži gadījās spilgtas personības. Visi mediķi, piemēram, mēdz citēt slaveno profesoru internistu Kristapu Rudzīti. Man bija iespēja pazīt viņu pašu un dzirdēt profesora domu graudus tieši no viņa mutes — nodaļā biju viņa kopēja. Pazinu arī slaveno profesoru Ilmāru Lazovski. Viņš nāca pie mums vizītēs, runāja par mediķu ētikas principiem, par koleģialitātes nozīmi mediķu darbā,” atceras Jana. Drīz pēc tam Jana profesora uzstāšanos klausījās jau kā Medicīnas institūta studente, taču darbu pārtraukt nevarēja, jo no stipendijas vien neizdzīvosi.

"Tagad varu tikai brīnīties, cik jaunībā daudz spēj izturēt! Lekcijas pa dienu, darbs vakaros, bieži dežūras naktīs... Lai būtu pilns komplekts, es jau deviņpadsmit gadu vecumā apprecējos, pēc gada mums piedzima meita Jūlija. Gandrīz varētu teikt, ka visi svarīgākie dzīves mirkļi man saistās ar Stradiņiem, tomēr ir kāds izņēmums - dzemdēt mani aizveda uz 1. slimnīcu. Pēc horoskopa esmu Mežāzis, tātad ļoti spītīga. Izlēmu, ka braukšu, kurp vedīs, kaut gan visi zina - pašu mājās pat sienas palīdz.

Dzemdības bija grūtas. Taču tāds mediķiem liktenis - kad pašiem vajadzīga ārsta palīdzība, ārstēšanās parasti norit smagi, ar sarežģījumiem. Nesen lasīju kāda Ķīnas filozofa atziņas, un tur viss bija izskaidrots: mediķi bieži darbojas pret Dieva gribu un par to saņem sodu. Droši vien Viņam taisnība - mēs tiešām reizēm cenšamies pārsniegt savas pilnvaras. Nesen, piemēram, uz mūsu nodaļu atveda kādu 93 gadus vecu vīru. Radinieki pieprasīja koronarogrāfiju, stentu, citiem vārdiem, darīt visu, lai vecais kungs paliktu dzīvs. Mēs to arī izdarījām. Esam taču devuši Hipokrata zvērestu. Bet pats pacients jutās dzīves noguris un nemaz vairs nevēlējās, lai viņu vēl moka ar dažādām medicīniskām manipulācijām," ārste aizdomājas.

Jana bērnībā ar sunīti Sisī.  Dzīvnieki viņai allaž bijuši ļoti tuvi Jana bērnībā ar sunīti Sisī.  Dzīvnieki viņai allaž bijuši ļoti tuvi
Jana bērnībā ar sunīti Sisī. Dzīvnieki viņai allaž bijuši ļoti tuvi
Jaunā Roma

Ar vīru Jana iepazinās, tā teikt, pa sporta līniju. Esot aktīvi sportojusi jau skolā un Rīgā to turpinājusi - slēpojusi, braukusi ar velosipēdu, startējusi visās institūta sporta spēlēs un piedalījusies sporta nometnēs. Tur arī sastapusi savu Juriju ar carisko uzvārdu - Romanovs. "Ja kāds pacients nevar ielāgot manu uzvārdu, pietiek tikai pavaicāt: "Vai beidzamo krievu caru atceraties?" Nesen biju atpūtas braucienā Sanktpēterburgā. Pirms kādas mākslas izstādes apmeklēšanas man prasīja nosaukt uzvārdu. Kad pateicu, kontroliere jokoja: "Kāpēc tad stāvat rindā? Cara ģimenei ieeja ārpus kārtas!" Arī Itālijā kardiologu kongresā kāds itāliešu kolēģis priecājās par manu uzvārdu: "Roma-nova, tātad Jaunā Roma!"" Jana smejas.

Diemžēl svinēt zelta kāzas Janai nebūs lemts: abi ar vīru ir šķīrušies, un Jana atzīst, ka tur ir arī liela viņas vaina. "Esmu darbaholiķe un tāpēc vairākkārt esmu dabūjusi ciest. Bet vēl vairāk cieš mani tuvinieki. Meita man brīnišķīga, gudra. Pabeidza divas augstskolas un nesen vēl neklātienē iestājās medicīnas māsu skolā, tātad medicīna viņu interesē. Bet studēt par ārsti kategoriski atteicās: "Zinu, ka nespēšu strādāt tik daudz kā tu, un es to nemaz nevēlos!" Tagad viņa mani iepriecinājusi ar diviem brīnišķīgiem mazdēliem un, šķiet, cenšas saviem bērniem kompensēt to, ko es viņai bērnībā nevarēju sniegt, - būt ar viņiem kopā."

Endokrinoloģijas nodaļā,  sākot strādāt par medmāsiņu Endokrinoloģijas nodaļā,  sākot strādāt par medmāsiņu
Endokrinoloģijas nodaļā, sākot strādāt par medmāsiņu
Ar izslēgšanas metodi

Līdzīgi lielākajai daļai medicīnas studentu Jana studiju laiku atceras ar prieku. Viņiem bijis īsts zvaigžņu kurss - gandrīz visi kursabiedri tagad katrs savā nozarē ir spīdekļi: Aivars Pētersons - nefroloģijas centra un nodaļas vadītājs Stradiņos, profesors Jānis Ķīsis - estētiskās dermatoloģijas centra vadītājs, viņa sieva Ligija Ķīse - ausu, kakla un deguna slimību klīnikas vadītāja Stradiņos, Ingrīda Circene - ginekoloģe un eksministre, Nellija Lietuviete - ginekoloģijas klīnikas vadītāja, Zaiga Kalniņa - neiroloģe, Gunārs Lasmanis - onkologs, Normunds Pavlovs un Aldis Dolmatovs - traumatologi, Igors Solomatins - redzes korekcijas centra vadītājs. Un vēl, un vēl... Taču ar vislielāko sirsnību Jana atceras kursabiedru, vēlāk profesoru kardiologu, tagad jau nelaiķi Jāni Jirgensonu.

"Kad pienāca laiks izvēlēties specializāciju, es labāk zināju, ko negribu, nekā to, ko gribu. Piemēram, ausu, kakla un deguna ārste es nevarētu būt - man ļoti nepatiktu, ja kāds urķētos pa manām ausīm, tātad es to negribu darīt arī pacientiem. Izslēdzu arī psihiatriju: esmu zemes cilvēks, gribu saprast savus pacientus, bet psihiatrijas pacientus bieži vien ir grūti saprast. Endokrinoloģijas nodaļā jau tiku strādājusi visu studiju laiku, šķita, ka šajā nozarē visu jau zinu, nebūtu interesanti pievērsties tik šaurai nozarei. Vienubrīd sliecos uz ginekoloģiju, sāku pat apmeklēt pulciņu. Taču visbeidzot izšķīros par kardioloģiju," studiju laikus piemin Jana.

Tātad lēmums bija pieņemts: jaunā ārste Romanova iestājās kardioloģijas rezidentūrā turpat savā klīnikā un apguva kardioloģes terapeites prasmes. Veiksmīgi gadījās, ka tieši viņas klīniskās ordinatūras beigās vispārējās kardioloģijas nodaļā atbrīvojās ārsta vieta. "Tā bija liela veiksme - strādāt kopā ar profesoru Nikolaju Andrejevu, Kardioloģijas centra vadītāju profesoru Uldi Kalniņu, ar Heinrihu Rundu... Un tā esmu te jau kopš 1984. gada."

Kardiologu  sarunas, sarunas...  Ar prof. Vilni Dzērvi  un nelaiķi, bijušo  Latvijas Kardioloģijas  centra vadītāju  prof. Uldi Kalniņu Kardiologu  sarunas, sarunas...  Ar prof. Vilni Dzērvi  un nelaiķi, bijušo  Latvijas Kardioloģijas  centra vadītāju  prof. Uldi Kalniņu
Kardiologu sarunas, sarunas... Ar prof. Vilni Dzērvi un nelaiķi, bijušo Latvijas Kardioloģijas centra vadītāju prof. Uldi Kalniņu

Kurš nozaga protēzes?

Kopš 1995. gada Janīna Romanova ir vispārējās kardioloģijas nodaļas vadītāja. Viņas nodaļā strādā septiņi ārsti, 32 medicīnas māsas, plašs jaunākais medicīniskais personāls (sanitāri, virtuves darbinieki, apkopēji). Janai nav svešas neviena darbinieka problēmas, jo savulaik arī pati pildījusi visus šos darbus. Nodaļā ir 65 gultasvietas pacientiem, darbojas arī dienas maksas stacionārs.

Vispārējās kardioloģijas nodaļa specializējusies sirds išēmisko slimību, miokarda infarkta, hipertensijas, sirds mazspējas, aritmijas un citu sirds slimību ār-stēšanā. Kādi ir nodaļas vadītājas galvenie pienākumi? "Izskatīt visas sūdzības," Jana atkal smejas. Kad viņu pierunāja uzņemties nodaļas vadītājas amatu, tieši šis pienākums Janai nepatika visvairāk. "Cilvēkus var saprast. Viņi ir slimi, slikti jūtas, šķiet, ka visa pasaule pret viņiem sazvērējusies. Par laimi, tagad kļuvis mazliet vieglāk, ar sūdzībniekiem man palīdz tikt galā... anekdote! Gribat, izstāstīšu?!

Dievam pienāk ziņas, ka uz Zemes notiek sliktas lietas, īpaši medicīnā - ārsti esot pagalam izlaidušies, slikti ārstējot pacientus. Dievs nolemj, ka tas jāpārbauda: dodas uz Zemi, uzvelk balto ārsta virsvalku, pieliek pie kabineta plāksnīti ar uzvārdu un sāk pacientu pieņemšanu. Pirmo ieved vīrieti ratiņos - viņam esot spinālais lūzums, jau piecus gadus nestaigājot. Bet Dievs taču var visu, viņš saka: "Celies un ej!" Pacients pieceļas un - patiesi! - spēj staigāt! Ārpusē pārējie gaidītāji prasa: "Nu, kāds ir jaunais ārsts?" - "Tāds pats muļķis kā viņi visi - man pat asinsspiedienu neizmērīja!"

Dažreiz izstāstīju šo anekdoti, tā palīdzēja - cilvēki sāka smaidīt. Nesen kāda austrāliete dusmojās, ka slimnīcas teritorijā kāpnēm nav margu, veciem cilvēkiem esot grūti uzkāpt. Tiešām nav, bet tur ir tikai trīs pakāpieni - man par margām prātā nebija ienācis! Kad izstāstīju viņai savu anekdoti, kundze pat nokaunējās: "Jūs te glābjat dzīvību, bet es sūdzos nieka kāpņu dēļ." Nekas, gan uztaisīsim arī margas, pieturoties tiešām ir vieglāk kāpt.

Starp citu, arī par mani pacienti ir sūdzējušies, kā nu bez tā! Viena reize bija sevišķi spoža, to vienmēr atcerēšos. Notika tā: todien gāju pa Stradiņu vecās ēkas garo gaiteni, man pretī no uzņemšanas nodaļas sanitārs krēslā stūma slimnieku. Pēkšņi sanitārs sāka kliegt: "Ātrāk, palīdziet, viņš mirst!" Tik tiešām, cilvēks jau iet prom. Nogāzām viņu gaitenī uz grīdas, es veicu sirds masāžu. Vīrietis nāca pie samaņas, sanitārs aizveda viņu uz reanimācijas nodaļu. Pēc nedēļas man zvana no reanimācijas nodaļas, ka es esot pacientam salauzusi ribu un nozagusi zobu protēzes... Ribu tiešām ņemu uz sevi - ne to vien izdarīsi, cenšoties paturēt cilvēku zemes šajā pusē. Bet kam man viņa protēzes?!" Jana smejas no sirds. Diemžēl ne jau vienmēr varot tikt cauri ar smiekliem, gadās, ka sūdzībām ir nopietns pamats.

                                                                                            Foto: Inese Austruma un no J. Romanovas albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2014. gada novembra numurā