Būs jābūt atvērtam nezināmajam svešā pilsētā vai jāstāv rindā uz praksi, varbūt jāstājas bezdarbniekos. Kursos vai pašmācības ceļā būs jāmācās uzņēmējdarbība, jāzog laiks ģimenei, jāliek lietā izdoma, jāiesaista izpalīdzīgi draugi, radi... Tas viss — lai tiktu pie savas prakses!
Dr. Kārļa Vilkastes praksē ir 1970 pacientu, no tiem 186 ir bērni, praksei ir filiāle Valdemārpilī. “Mana prakse ir mikrouzņēmums, un tā nodoklis bija izdevīgs, lai varētu iegādāties elektrokardiogrāfus, procedūru galdus, kušetes un citu aprīkojumu.”
Prakse Talsos
Pirms diviem gadiem KĀRLIS VILKASTE izveidoja ģimenes ārsta praksi. Tās darba laiks ir no pulksten astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā, tomēr realitātē prakses durvis slēdz daudz vēlāk. Ārsts neslēpj, ka pēdējā laika notikumi veselības jomā pierē ievilkuši jaunu rūpju rievu.
Rēzekne—Rīga—Talsi
“Ģimenes ārsts nedzer no zelta krūzes un no darba mājās nebrauc ar jaunākā modeļa mersedesu,” nosaka ārsts, izrādot prakses telpas, kas iekārtotas ar vecāku un draugu palīdzību. Katrai lietai ir savs stāsts, kas ir krietni garāks nekā taisns ceļš no veikala plaukta. Ar ģimenes ārsta diplomu vien nepietiek, jābūt izdomas bagātam un ļoti, ļoti pacietīgam, lai no nulles punkta izveidotu savu praksi.
Studējot Rīgas Stradiņa universitātē, atrastas darba iespējas Rīgā, Vidzemē, Talsos un dzimtajā pilsētā Rēzeknē. Izsverot visus “par” un “pret”, nolemts pārcelties uz Talsiem. Dzīve Rīgā nav vilinājusi, bijis jāpadomā arī par sievas iespējām atvērt fizioterapijas praksi. “Mums abiem šeit bija iespēja strādāt. Pēdējos desmit gados uz novadu atnākuši divi ģimenes ārsti, viens esmu es. Vairākiem ģimenes ārstiem bija pienācis izdienas pensijas vecums. Situācija kopumā rāda, ka ģimenes ārstu lauku reģionos nepietiks un to skaits arvien samazināsies,” skaidro Kārlis Vilkaste. Jaunais ārsts studējot apsvēris karjeru traumatoloģijā, taču diskusijas par slimnīcu centralizāciju un vēlme pašam noteikt savu darba režīmu likušas pārdomāt. Ideja par savu praksi caurvijusi visu mācību laiku. “Grāmatās apraksta ideālo variantu, realitātē ir citādi. Profesors Oskars Kalējs reiz teica, ka vadlīnijas nav pavārgrāmata, tām nav ar pirkstu jāvelk līdzi. Protams, cita lieta ir pirmās medicīniskās palīdzības vadlīnijas, tad jārīkojas pēc konkrētas shēmas. Ikdienā uz praksi nāk cilvēks ar visām savām problēmām. Man jāievēro kardiologu un citu speciālistu ieteikumi, jāsaliek viss kopā un jāmeklē risinājums,” stāsta prakses vadītājs.
Prakse Talsos ar filiāli Valdemārpilī
Ģimenes ārsta prakse pārrauga 1970 klientu veselību, no tiem 186 ir bērni vecumā līdz 18 gadiem. Praksei ir filiāle Valdemārpilī, tajā ikdienā strādā ār-sta palīgs. Talsos ārstam palīdz medicīnas māsa. Darbiniekus atrast nav bijis grūti, uz vakantajām vietām pieteikušies vairāki pretendenti. Ārsts neslēpj, ka ļoti svarīgi bijis atrast uzticamus un zinīgus darbiniekus, kas pieņemtu viņa vēlmi būt lietas kursā par visu praksē notiekošo. “Ārsta palīdze strādā neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā un krīzes situācijā var izdarīt visu to pašu, ko es. Cenšos darbiniekiem palīdzēt, kā vien iespējams, piemēram, ar kursiem. Nav nemaz tik viegli iegūt nepieciešamos kredītpunktus, ja ir darbs, ģimene un kādā brīdī gribas arī atpūsties. Katru nedēļu ir jāpieņem daudz pacientu, jāveic izmeklējumi, jāatzvana visiem, kam kas neskaidrs vai jautājams, jāizskaidro analīzes, jāraksta atskaites, jābrauc mājas vizītēs, jāaizpilda seši septiņi iesniegumi Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijai. Tas prasa daudz laika! Mūs uzrauga četras institūcijas — Nacionālais veselības dienests, Veselības ministrija, Valsts ieņēmumu dienests un Veselības inspekcija. Mums daudz ko pārmet, pašlaik to, ka ģimenes ārsti negrib strādāt ar e–veselību. Katru dienu strādājam desmit vai pat divpadsmit stundas ar lielu skaitu dažādu pacientu, bet, šķiet, to nenovērtē. Esmu par reformām, bet vēlos, lai tās ir kvalitatīvas — atvieglo mūsu darbu un uzlabo veselības aprūpi pacientiem.”
Prakses pilnveidošana
“Sieva domā, ka es būtu labs homeopāts. Pieņemšanā gan būtu grūti noteikt robežu starp ģimenes ārsta konsultāciju un homeopātiju. Gribētu ieviest jaunus pakalpojumus. Interesants un ieviešanas vērts ir Austrijas ģimenes ārstu prakšu pakalpojumu klāsts (abdominālā ultrasonogrāfija, dermatoskopija, fizikālā terapija). Esmu interesējies par ultrasonogrāfijai nepieciešamo iekārtu un attiecīgo prasmju apguvi. Talsos ir ultrasonogrāfijas kabinets, tāpēc īsti nezinu, vai būtu pieprasījums. Lieti noderētu papildu zināšanas geriatrijā un paliatīvajā aprūpē,” stāsta ģimenes ārsts.
Vidējais ārsta pacients ir 50—60 gadus veca sieviete ar kardiovaskulāru slimību. Veselības problēmas bieži iet roku rokā ar depresīvu noskaņojumu. Ārstam jābūt gan empātiskam un gatavam morāli atbalstīt, gan jāprot norobežoties no negatīvām emocijām. Turklāt katram pacientam jāmeklē sava pieeja. “Gados vecs pacients sūkstījās, ka pilnīgi viss ir slikti. Izrakstīju zāles, pajokoju. Nākamajā tikšanās reizē viņš smaidīja, jo kļuvis labāk. Citi jāpabiedē, bet lielākoties der visa procesa izskaidrošana. Ir ārstējamas slimības un vainas, kam varam mazināt sūdzības. Piemēram, pastāstu, ka neārstējam anatomiskas īpatnības, jo nevaru neko izdarīt, ja mugurkaulā ir skriemeļu izmaiņas, bet varu iedot zāles, kas palīdz mazināt sūdzības, un nosūtīt uz rehabilitāciju. Neesmu ne mamma, ne tētis, ne soģis. Varu parādīt virzienu, bet tas, vai tajā ies, atkarīgs tikai no pacienta izvēles. Cenšos izdarīt visu iespējamo, lai palīdzētu. Nekautrējos izmantot savus kontaktus un visādus paņēmienus, lai pacients nokļūtu uz nepieciešamajām pārbaudēm,” stāsta ārsts.
Dr. Justīnes Rudzītes–Rjabcevas praksē ir 700 pacientu. “Ģimenes ārsta prakse lielā mērā ir uzņēmējdarbība un tikai tad medicīna. Tieši šis fakts mani pēc augstskolas beigšanas pārsteidza nesagatavotu.”
Prakse Liepājā
Pagājušā gada 1. decembrī apritēja divi gadi, kopš jaunā ģimenes ārste JUSTĪNE RUDZĪTE–RJABCEVA Liepājā atvēra savu praksi. Ir gan prieks un gandarījums par paveikto, gan zaudētas ilūzijas, gan iegūta sapratne par vēlamo darbības gaitu nākotnē.
Cieņpilna attieksme pret katru pacientu
”Dr. Rudzītes ģimenes ārstes prakse” — tā sauc jaunās ārstes uzņēmumu, kur viņa divās vienkāršās, bet ērtās un gaumīgās telpās kopā ar palīdzi Lindu Jefimovu sagaida pacientus. Dakteres prakse atrodas Veselības centru apvienības Liepājas filiālē. Pirmajā telpā pacientus sagaida ārsta palīgs, kas īpaši atdalītā zonā veic arī analīzes, kardiogrammu, injekcijas, vakcināciju, pārsiešanu un citas manipulācijas, bet otrajā pieņem daktere pati. Tagad gan uz laiku, kamēr daktere auklē dēliņu, viņas vietā strādā aizvietotājs. Jaunā ārste dzimusi Smiltenē, bet mīlestība atvedusi uz Liepāju, kur dzimis viņas vīrs Andrejs. Pēc vidusskolas Justīne devās pie radiniekiem uz Lielbritāniju, kur vienu gadu auklēja radu bērnus un strādāja veikalā par pārdevēju. Lielbritānijā iepazinās ar savu nākamo vīru, abi atgriezās Latvijā, Justīne sāka studēt medicīnu, bet ģimenes medicīnas rezidentūras beigās jaunā ģimene par turpmāko dzīvesvietu izvēlējās Liepāju. Kā rezidente Justīne strādāja ģimenes ārstes Dzidras Trumpikas praksē, un tur redzētais zināmā mērā kļuva par tādu kā ideālu, kādu viņa vēlētos redzēt savu praksi.
Par to, ka izvēlējusies specializēties tieši ģimenes medicīnā, Justīne Rudzīte–Rjabceva saka paldies Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītājai Sarmītei Veidei, kas augstskolā studentiem lasīja lekcijas, bet vēlāk Justīnei bija iespēja pie viņas arī praktizēties. Cieņpilna attieksme pret katru pacientu — topošā ģimenes ārste to iemācījusies vispirms. Tagad tas ir viens no galvenajiem principiem saskarsmē ar pacientiem pašas praksē. Tas nozīmē pacientus uzrunāt uz “jūs”, nekļūstot familiārai, saglabājot pieklājīgu distanci un cenšoties ievērot pieraksta laikus.
No bezdarbnieces līdz savai praksei
“Pa šiem gadiem esmu sapratusi, ka jaunos ārstus īpaši nekur negaida, tāpēc nevajag brīnīties, ka viņi brauc prom no Latvijas,” ar diezgan lielu rūgtumu saka Justīne Rudzīte–Rjabceva. Viņa gan pati par darba meklēšanu citās valstīs neesot domājusi. “Varbūt tāpēc, ka man jau ir viena gada pieredze Anglijā, arī tur viss nav tik ideāli, kā no malas izskatās.”
“Katru gadu augstskolas beidz aptuveni četrdesmit jaunie ģimenes ārsti, bet darba viņiem nav, jo prakšu vietas neatbrīvojas tik raiti,” skaidro daktere, norādot, ka pēc aprēķiniem valstī nepieciešami apmēram divi tūkstoši ģimenes ārstu. Pārsvarā jaunie ārsti prakses vietu var iegūt, gaidot rindā un pārņemot praksi, ja kāds no ārstiem aiziet pensijā vai citu iemeslu dēļ pārtrauc darbu. Drīkst atvērt praksi arī no nulles, taču tad spēja nodrošināt nepieciešamo pacientu skaitu jāpierāda Nacionālajam veselības dienestam. Šobrīd likumos tiek virzītas izmaiņas, lai praksi jaunie ārsti varētu nopirkt, vienojoties ar kādu jau strādājošu ārstu. Cena būs atkarīga no praksē reģistrēto pacientu skaita, taču summa tik un tā nebūs maza. Kur lai tikko augstskolu beidzis ārsts ņem tādu naudu?! “Tāpēc tas nav joks, ka jaunie ārsti no augstskolas sola uzreiz var pieteikties bezdarbniekos,” viņa rūgti pasmaida. Starp citu, tieši tā jaunā ārste arī darīja un trīs mēnešus pēc rezidentūras beigšanas līdz savas prakses atvēršanai bija oficiāla bezdarbniece.
“Tad arī izlēmu, ka šis laiks jāizmanto lietderīgi, lai papildinātu zināšanas par uzņēmuma vadīšanu.” Un Justīne pieteikusies uzņēmējdarbības kursos. Kad doma par savu praksi jau bija nobriedusi, daktere Rudzīte–Rjabceva ar vīra, draugu un radu palīdzību pie tās veidošanas ķērās ļoti nopietni. Viņa kļuva par individuālo komersantu un dibināja ārsta praksi no jauna, slēdzot līgumu ar Nacionālo veselības dienestu. Bija prasība, ka deviņos mēnešos praksē pierakstīto pacientu skaitam jāsasniedz sešsimt. Ja ne — līgumu nepagarināšot! Draudzene, tirgzinību speciāliste, Justīnei palīdzēja saprast svarīgāko, kas jaunā uzņēmumā nepieciešams, lai piesaistītu klientus. Tapa mājaslapa www.daktererudzite.lv, mākslinieks izveidoja prakses logotipu un izdales materiālus. Prakses logotipam atbilst moto “Par veselību mūža garumā”. Pēc tam daktere piedalījās vērienīgā uzņēmēju izstādē Ražots Liepājā: līdzās lielo ražotāju stendiem jaunajai ārstei bija prezentācijas vieta, kur interesentiem mērīja asinsspiedienu vai veica glikometriju, varēja saņemt arī skrejlapas ar informāciju par jaunatvērto praksi. Liepājas plašsaziņas līdzekļiem izsūtīja preses relīzi, ka atvērta jauna ģimenes ārstes prakse, un sākumam ar to pietika.
Pirmos pacientus gaidīja arī īpašas pieraksta lapiņas, uz kurām nodrukāts prakses darba laiks gan pierakstītajiem, gan akūtajiem pacientiem, informācija, kur meklēt palīdzību pēc prakses darba laika un brīvdienās. “Ja būtu izvēlējusies praksi veidot dzimtajā Smiltenē, man nevajadzētu ieguldīt reklāmā, jo tur mani pazītu, bet Liepājā esmu sveša,” saka Justīne Rudzīte–Rjabceva.
Telpu mēbeles gādātas gan jaunas, gan izmantotas lietotas. Sienas tikko izremontētajos kabinetos daktere pārkrāsoja sev tīkamā krāsā. “Gribēju, lai ir mājīgi,” viņa skaidro un saka paldies centra vadītājai Olitai Ševčukai, kas prakses iekārtošanas laikā un tās pirmsākumos maksu prasīja tikai par komunālajiem pakalpojumiem, bet ne par telpu īri. “Tas palīdzēja atsperties,” atzīst Justīne, neslēpjot, ka no valsts nekāds finansējums jaunatvērtas prakses iekārtošanai netiek piešķirts. Jaunā ģimenes ārste praksi papildinājusi ar citiem pakalpojumiem: analīžu ņemšanu, pārsiešanu, kardiogrammu veikšanu, vakcināciju, injicēšanu, ausu skalošanu un vēl citiem. “Bez tā varētu iztikt, jo praksei tas nedod lielu pienesumu materiālā ziņā, bet man ir svarīgas manu pacientu ērtības.”
Dr. Sarmīte Opmane darbu sākusi bez komandas, jo labu māsu atrast grūti. “Līdz šim man viena māsa bija Skrundā, bet nu beidzot arī Kuldīgā ir ārsta palīdze.”
Prakse Kuldīgā
Ģimenes ārste SARMĪTE OPMANE divus gadus par savu dzīves un darba vietu sauc Kuldīgu. Jaunajai ārstei ir divas prakses vietas: Kuldīgas primārās veselības aprūpes centrā un Skrundas ģimenes ārstu praksē. Šobrīd pie ārstes reģistrējušies ap 1230 pacientu, no kuriem ap 250 bērnu, daudz arī senioru. Ideāls līdzsvars, lai nebūtu rutīnas.
Ar Kuldīgu bija gluži vai mistiski
Daktere Opmane audzina dēliņu Reini, kuram ir četrarpus gadu, un ar izvēli strādāt Kurzemes mazpilsētā ir apmierināta. “Šis darbs daudz paņem, bet arī daudz dod. Ir ļoti liels gandarījums, ja cilvēks aiziet smaidīgs, kaut arī kabinetā pirms tam paraudājis. Protams, emocionāli esi atdevis daļiņu sevis, bet arī saņem pretī, un iestājas līdzsvars,” saka ārste un piebilst, ka vispatīkamākie vārdi no pacienta ir šie: “Viss labi, atnācu tikai pēc receptītes.”
Sarmīte Opmane studiju laikā īsti nav varējusi izlemt, ko vēlētos darīt visu mūžu. Bijušas domas par kardioloģiju. Pēdējā kursā nolēmusi: tā būs ģimenes medicīna, jo apvieno pilnīgi visu. “Jau no pirmā kursa pasniedzēji mūs ar ģimenes medicīnu biedēja: ja nemācīsities, būsit ģimenes ārsti! Pieļauju, ka tā notiek vēl joprojām, un aizvien neatbildēts ir jautājums — kas speciālistiem ir pret ģimenes ārstiem?! Par saviem kursabiedriem varu teikt, ka visgudrākie un mācībās cītīgākie izvēlējās ģimenes ārsta specialitāti. Varbūt viens no argumentiem — ģimenes ārstiem nav nakts dežūru, un sievietēm, domājot par ģimeni, it kā ir vieglāk plānot laiku. Realitātē tas, protams, tā nav, jo darba tālrunis visu laiku ir ieslēgts, un ir gadījies, ka ar vienu roku mazgāju bērnu un vienlaikus konsultēju pacientu.”Visu rezidentūras laiku daktere domājusi, ka ideāla darba vieta būtu Pierīga. Tā kā pati ir no laukiem — no Neretas, tad nedz īstus laukus, nedz arī Rīgas burzmu nav gribējusi. “Lai man piedod cilvēki, bet pilsētnieki tomēr ir neiecietīgāki, stresaināki. Kad piedzima dēls, sapratu, ka ar bērnu vēl jo vairāk Rīgā nepalikšu. Izvēle? Vai nu sēžu bezdarbniekos un gaidu, kad atbrīvosies vieta, vai dodos no Rīgas ārā. Ir kolēģi, kas ar savu diplomu gāja uz bezdarbniekiem. Tai izjūtai jābūt briesmīgai — esi mācījies desmit gadus, bet nevienam neesi vajadzīgs. Tomēr nav viegli pārcelties uz laukiem, ja ir ģimene. Tā kā tajā brīdī biju viena, man bija vienkāršāk — paņem mantas, bērnu un brauc. Bija piedāvājums strādāt arī Jēkabpilī, bet Kuldīga paņēma ar latviskumu.”
Ar Kuldīgu bijis gluži vai mistiski. “Biju te kāzās, stāvēju Rātslaukumā, bija ļoti mierīgi, saulaini un silti, teicu — te es varētu dzīvot. Nepagāja ne pāris dienu, kad nāca šis piedāvājums. Kopš tā brīža uzmanos ar skaļi izteiktām vēlmēm. Atceros, kā pieredzējis kolēģis reiz teica: dzīvē būs dažas fantastiskas iespējas, un tu kodīsi pirkstos, ja palaidīsi tās garām! Domāju, ka šis piedāvājums bija viena no manām lielajām iespējām, ko izmantoju, un ne brīdi neesmu to nožēlojusi.”
Joprojām maksā izpirkumu par telpu iekārtojumu
“Jaunie ārsti sāk strādāt ar baltu halātiņu un studiju gados iegādātu fonendoskopu. Lai atvērtu praksi, vajadzīgi lieli līdzekļi. Nav tā, ka pietiek ar vienu kušeti, kas arī labākajā gadījumā maksā trīs četrus simtus eiro. Cik daudz kas vēl vajadzīgs! Piemēram, tikko pirku bērnu svarus, kas maksāja trīssimt astoņdesmit eiro, pieaugušajiem tāpat,” stāsta daktere Opmane. “Man tādā ziņā ļoti paveicās, jo tika piedāvāta vieta Kuldīgas primārās veselības aprūpes centrā, kur jau bija iekārtots kabinets. Protams, ir sapnis par savu praksi. Skrundā, kur ir otra prakses vieta un kur daktere gāja prom, vēl joprojām maksāju izpirkumu par telpu iekārtojumu. Katrs grozās, kā māk. Ja paveicas, iekārtot praksi palīdz pašvaldības. Man ideālā prakse būtu ar mājīgu un sirsnīgu vidi, bez poliklīnikas sajūtas. Tur būtu bērnu stūrītis, kur mazajiem īsināt laiku, atsevišķa procedūru telpa. Minimums ir trīs telpas (neskaitot sanitārās telpas). Vienam to visu iekārtot grūti, tāpēc ārsti parasti veido prakses kopā. Stacionāru ārstiem ir krietni vieglāk — uzvelc halātu un strādā. Nav jādomā par veidlapu iegādi, telpu tīrīšanu, aprīkojumu...”
Daktere atzīstas, ka darbu sākusi bez komandas, jo atrast labu māsu ir grūti. “Līdz šim man viena māsa bija Skrundā, bet no pirmā janvāra beidzot arī Kuldīgā ir ārsta palīdze, par ko ļoti priecājos. Vajag tūkstoš divsimt pacientu, lai valsts piešķirtu finansējumu otrajai māsai vai ārsta palīgam, kaut arī prakse ir divās vietās. Beidzot šis skaitlis ir sasniegts!”
Daktere Opmane, veidojot praksi no nulles, šaubījusies, vai izdosies savākt nepieciešamo pacientu skaitu, lai prakse būtu rentabla. “Atnācu no otras Latvijas malas, pagāja laiks, kamēr cilvēki saprata, ko no manis gaidīt un kas esmu. Pluss bija piedāvājums veidot praksi arī Skrundā. Tad sapratu, ka minimālo pacientu skaitu — sešsimt — deviņos mēnešos varbūt arī savākšu. Spilgti atceros, ka sešsimtais pacients bija bēbis, kas piedzima manai pacientei un kam pirmajam esmu ārste kopš dzimšanas.”
Daktere uzskata: tūkstoš piecsimt pacientu ir optimālais skaits, divi tūkstoši jau par daudz, lai visiem normāli izsekotu. Protams, ļoti svarīgi, kāds ir pacientu sadalījums pa vecumgrupām. Ja tie ir jauni cilvēki, kas reti slimo, tad nav problēmu, bet, ja ir daudz bērnu vai cilvēku gados, tad katrs no viņiem prasa lielāku uzmanību. “Tā ir Skrundā, kur man daudz senioru. Viņi nāk regulāri, biežāk nekā reizi mēnesī. Problēmu kamoliņa atšķetināšana prasa laiku, enerģiju, valsts naudu... Raksturot vidējo pacientu tā īsti nav iespējams, jo manā praksē tiešām vienmērīgi pārstāvēts visu vecumu spektrs.”
Pirmā darbdiena jeb Kā kucēns ūdenī
“Pirmā oficiālā darba diena man bija divtūkstoš četrpadsmitā gada pirmais decembris, bet strādāt sāku nedēļu ātrāk, jo vajadzēja aizstāt saslimušo kolēģi. Tiku iemesta kā kucēns ūdenī: pilns pieraksts, sveši pacienti...” atceras Sarmīte Opmane. “Pacientiem bija lielas acis, ka priekšā sēž pilnīgi nepazīstama ārste, turklāt vēl tik jauna un vēl ar simt un vienu jautājumu. Ja man prasa recepti, man jāzina — kāpēc.”
Akcijas, lai piesaistītu pacientus, daktere nav rīkojusi. “Kad sāc strādāt, pirmie pacienti atnāk un novērtē. Tad pastāsta draugiem un radiem, paziņām. Tā ir vislabākā un patiesākā reklāma. Gads bija jānostrādā, lai tas sāktu darboties. Kurzemnieki nav lepni, piesardzīgi gan. Viņiem vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas šis par cilvēku, un sāktu uzticēties. Toties pēc tam attiecības veidojas ļoti labas. Pacientu uzticēšanos var nopelnīt tikai ar attieksmi un darbu. Man ir svarīgi uzzināt, ko viņi gaida no manis. Svarīgi pirmajā sarunā saprast, vai mēs skatāmies vienā virzienā, vai arī viņš sagaida, ka būšu dispečere vai pārdevēja, kurai varēs pateikt — es gribu to, to un to. Esmu pacientiem tā arī teikusi, ka gribēt un izvēlēties var veikalā. Te mēs risinām problēmu. Ir internets, ir forumi, visi pacienti ir ļoti izglītoti. Tomēr uzskatu, ka ģimenes ārsts ir cilvēks, kas slimības un likumsakarību puzli liek kopā.”
Vēlas iemācīties teipošanu
“Ir, protams, lielais sapnis par to, kādai jābūt ideālai praksei un kādi pakalpojumi būtu jāpiedāvā, taču tam vajadzīgas piemērotas telpas, kur varētu veikt visas nepieciešamās procedūras,” Sarmīte Opmane ir pragmatiska. “Ja izdotos strādāt pilnā komandā, kur, piemēram, jābūt arī fizioterapeitam, pašai nebūtu nekas papildu jāmācās, bet tagad vēlos iemācīties teipošanu. Savulaik bija doma par papildu specialitāti, piemēram, alergoloģiju, bet apzinos, ka no Kuldīgas ir diezgan nereāli izbraukāt vairākus gadus uz rezidentūru Rīgā. Tas liktu uz kādu laiku zaudēt saikni ar pacientiem, kas atkal būtu zaudējums. Turklāt bērns arī mani redz ļoti maz.”
Daktere Opmane bilst, ka uz savu darbu neskatās kā uz uzņēmējdarbību, biznesu. “Jā, zinu, ka tas ir bizness, lai arī štruntīgs. Taču es neskatos uz cilvēkiem kā peļņas avotu, vienkārši daru savu darbu. Ja praksē piedāvājam papildu pakalpojumus, tad tikai tādēļ, lai cilvēkam būtu ērtāk. Ja cilvēks atnāk pēc operācijas noslēgt slimības lapu, piedāvājam uz vietas izņemt šuves un pārsiet brūci, lai viņam nav jāiet sēdēt rindā pie ķirurga. Esmu mācīta, ka mums tā ir jādara. Tas pat nav papildu pakalpojums. Svarīgākais ir pacienta ieguvums.”
Foto: Dainis Kārkluvalks, Aivars Vētrājs, no Justīnes Rudzītes–Rjabcevas albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada marta numurā
