PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Izredzētība. Oftalmoloģe Sandra Valeiņa

B. Brila
Izredzētība. Oftalmoloģe Sandra Valeiņa
No medicīnas attālinātie par bērnu acu ārsti Sandru Valeiņu pirmo reizi, iespējams, izdzirdēja pērn kāda negadījuma dēļ. Mediķi izmeklēšanai nodeva materiālus par mātes iespējamo vardarbību pret savu vājredzīgo nepilngadīgo meitu, ārstes ilggadējo pacienti.

Bet savējie zina dakteri Sandru Valeiņu kā profesionālu un aizrautīgu speciālisti, kas operē šķielēšanu bērniem un pieaugušajiem, raksta pētījumu par iedzimtu kataraktu, tās ārstēšanas un diagnostikas iespējām Latvijā, kā harmonisku personību, trīs bērnu mammu, kas jau 15 gadu vada Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu acu slimību klīniku, ģenerē idejas un organizē pediatrijas oftalmoloģijas konferences, pulcina kopā vājredzīgus un neredzīgus bērnus, viņu mammas, tētus un speciālistus, kas prot viņiem palīdzēt.

Bērnu  oftalmoloģe  SANDRA VALEIŅA Bērnu  oftalmoloģe  SANDRA VALEIŅA
Bērnu oftalmoloģe SANDRA VALEIŅA
Nejutos aizskarta

Gadījums ar mātes traumēto meitiņu ir ļoti īpašs. Brīdī, kad žurnālisti "pacēla" šo jautājumu, process bija tikai sākts. Par šādiem gadījumiem nopietni jārunā gan ar ārstiem, gan sabiedrību. Bet runāt drīkstam, kad viss ir noskaidrots, izmeklēts un notikusi tiesa. Mēs zinām, ka vispār ir vardarbība pret bērniem, arī medicīnas literatūrā aprakstītas konkrētas vardarbības formas, nodarot ļaunu bērna orgānam vai visam bērnam. Mūsējam līdzīga gadījuma aprakstu neesmu atradusi.Tā kā aizdomās turētā ir medmāsa, sabiedrība atkal varēja izpausties attieksmē pret mediķiem. Kā mani ietekmēja izskanējušās negācijas? Mūsu katra paša ziņā, cik laižam sev klāt. Vai lasām atsauksmes internetā, vai uztveram tās personiski. Man tika jautāts - vai, uzzinot patiesību, es kā ārstējošā ārste nejutos aizskarta, jo biju vazāta aiz deguna no mātes puses? Nē, nejutos. Domāju, arī pārējiem kolēģiem bija līdzīgi. Mēs strādājām ar bērnu, darījām, ko katrā konkrētajā reizē varējām vislabāk izdarīt, ārstējām simptomus - un tos arī izārstējām. Mēs arī atklājām patiesību. Šoreiz tā bija briesmīga, necilvēcīga, neizprotama. Pasaulē dzīvo arī tiešā nozīmē melnas dvēseles. Ne mūsu uzdevums viņus tiesāt, bet ieraudzīt. Un aizstāvēt mazākos, vājākos.

Ar ticību vecākiem

Un tomēr es ticu vecākiem. Jo visi cilvēki ar normālu garīgo enerģiju dzīvo līdzi saviem bērniem. Ja ieklausāmies un ticam vecākiem, uzdodam viņiem jautājumus, mums būs vieglāk atpazīt slimību un ārstēt to. Parasti mamma vai tētis, runājot tieši par bērniņa acīm, ir ievērojuši kādas izmaiņas un stāstījuši par to ārstam. Bet - nav uzklausīti ar atrunu, ka tā tas varētu būt, ka tā tam jābūt līdz sešiem mēnešiem, līdz gadiņam. Piemērs varētu būt šķielēšana. Dažreiz arī smagākas slimības, audzēji, iedzimtas anomālijas. Ja ārsts kaut ko nezina - tā ir puse bēdas. Mēs nekad nevarēsim zināt visu. Ja ārsts pacientu vecākiem apgalvo, ka var notikt vai nenotikt lietas, par kurām viņam īsti nav skaidrības - tā ir liela bēda. Bieži vien vecāki ārstam uzticas kā Dievam, un, ja viņš pasaka, ka tā nevar būt, mamma arī nodomā un nomierinās, ka tā nevar būt. Bet slimības pirmie simptomi palaisti garām. Man ir pacientīte, ar kuru satikāmies, kad viņai bija trīs nedēļas. Mamma uzreiz pēc meitas piedzimšanas bija ievērojusi, ka viena actiņa izskatās nedaudz lielāka, runājusi par to, bet neviens - ne ģimenes ārsts, ne dzemdību speciālisti īsti nereaģēja, atšķirību skaidroja ar dzemdību norisi. Un diemžēl neviens neieskatījās tai actiņā uzreiz, bērns nokļuva te tikai pēc trim nedēļām. Es nepavisam nevainoju kolēģus, zinu lieliskus neonatologus, ģimenes ārstus un pediatrus, bet te parādās mūsu kopīgais darbiņš. Mums ir jāsēžas pie viena galda un jāvienojas, ka visiem jaundzimušajiem obligāti jāieskatās acīs. Un jāzina, kad mazie pacienti uzreiz obligāti jāsūta pie oftalmologa. It kā to jau darām. Laikam pietrūkst atskaites sistēmas, ka tas jāizdara vienmēr un par to jāatbild.

Ārsta darbs netika sapņos lolots, bet redzēts un apbrīnots

Esmu dzimusi Rīgā, bet uzreiz pārvesta uz Liepāju, kur manus vecākus - jaunos ārstus - valsts sadale nosūtīja darbā. Līdz maniem astoņiem gadiem dzīvojām Liepājā, pēc tam pārcēlāmies uz Rīgu un vecāki sāka strādāt Bērnu klīniskajā slimnīcā. Mamma Inese Valeiņa ir acu ārste, esmu pārņēmusi mammas un kolēģu darbu un strādāju ar viņiem kopā. Tēvs Vladislavs Valeiņa ir bērnu ķirurgs traumatologs, arī strādā bērnu slimnīcā. Tā ir abu darbavieta jau vairāk nekā 40 gadu.Lepojos ar saviem vecākiem, viņu izpildījumā biju redzējusi tikai radošu un skaistu darbu, un tas man patika. Iestājos Medicīnas institūtā, bet nebiju pārliecināta, ka gribu būt ārste. Institūta laikā strādāju par sanitāri, par māsiņu, bet nebiju ieinteresēta nonākt šajā slimnīcā, jo mani nedaudz kaitināja tas, ka visi labprāt gribētu paskatīties uz ārstu bērnu: kāds tad iznācis, kā strādā. Protams, tas bija mans pilnīga nenobrieduma simptoms. Domāju, ka pieaugušiem ārstiem tādas lietas ir vienaldzīgas. Mēs rēķināmies ar otra profesionalitāti.Studiju laikā nodarbojos arī ar pētniecību, bet, godīgi sakot, dažreiz gribēju iet prom no institūta, jo man pietrūka radošuma. Medicīnas institūtu beidzu 1987. gadā. Vienīgais, ko bez šaubīšanās biju izvēlējusies - specializāciju pediatrijā. Bērni man vienmēr patikuši kā tīrākie, jaukākie, patiesākie no visiem. Tā kā man patīk mazie cilvēki, man patīk arī viņu mammas un tēti. Egīls Krastiņš, kolēģis Bērnu slimnīcā, izcils ārsts un skolotājs, nesen teica: tie mazie jau mūs māca. Un arī savus vecākus māca. Tā mēs visi, cits no cita mācoties, mūža garumā varam augt, mainīties. Tikai jāatveras un jāsaskata Radītājs katrā cilvēkā.

Ar varītēm neko

Studiju laikā man ļoti, ļoti patika mikrobioloģijas lekcijas, ko lasīja profesore Aija Žilēvica, un šā iemesla dēļ vienubrīd izlēmu kļūt par mikrobioloģi un sāku mērķtiecīgi iet šo ceļu. Institūtu beidzot, saņēmu uzaicinājumu strādāt gan Mikrobioloģijas katedrā, gan Mikrobioloģijas institūtā. Bet pēc toreizējiem likumiem man bija jādodas strādāt par pediatri. Turpinot mācības pediatrijas internatūrā, man ļoti iepatikās tieši slimnīcas darbs, darbs ar mazo pacientu, ar vecākiem. Paspēju vienu mēnesi nostrādāt kopā ar toreizējo 19. nodaļas vadītāju dakteri Vulfu Dumešu. Viņš tik aizrautīgi, profesionāli un mīļi darbojās ar pavisam maziem zīdainīšiem! Tas bija izcils piemērs jaunajiem ārstiem. Un es arvien vairāk gribēju kļūt tieši praktiska klīniciste. Tad pavērās iespēja mācīties oftalmoloģijas sešu mēnešu kursos Pēterburgā. Protams, gribēju. Taču pēc obligātās sadales biju nosūtīta uz Priekuli. Ar "stopiem" aizkļuvu līdz Liepājai, tikos ar galveno ārstu un izstāstīju par specializācijas kursiem Pēterburgā. Viņš saprata un palaida mani. Tā nedēļas laikā vēl daudzas citas lietas, kas nemaz tik viegli nebija izdarāmas, sakārtojās it kā pašas no sevis. Tas bija brīdis, kad jutu Radītāju tuvu, pavisam tuvu līdzās. Viss notika it kā pats no sevis. Viegli, bez varītēm. Ar varītēm es laikam neko neesmu darījusi, bet, ja mēģinājusi, tad nekad nekas īsti nav izdevies. Kad ieklausies un jūti, kas īsti jādara, tas arī notiek. Bet pirms tam ļoti daudz kas jāizdara, tādi kā "mājas darbi".

Vietējais un Latvijas tīmeklis

Sandra Valeiņa ar prof. Deividu Teiloru, kas tiek uzskatīts par “pirmo raketi” pediatrijas oftalmoloģijā Sandra Valeiņa ar prof. Deividu Teiloru, kas tiek uzskatīts par “pirmo raketi” pediatrijas oftalmoloģijā
Sandra Valeiņa ar prof. Deividu Teiloru, kas tiek uzskatīts par “pirmo raketi” pediatrijas oftalmoloģijā
1996. gadā, kad stažējos Minsteres acu slimību klīnikā, tās vadītājs profesors H. Busse teica - valstī ar divarpus miljoniem iedzīvotāju bērnu acu slimību klīnika nevar pastāvēt. Tas nav iespējams! Jau tad apmēram sapratu, ka tā varētu būt taisnība. Bērnu acu slimībās ir daudz nozaru ar sadaļām un šauru specializāciju. Esmu šķielēšanas speciāliste, un pasaulē es būtu straboloģe, apvienojot to ar vispārējo pediatrijas oftalmoloģiju, nedaudz ar plastisko ķirurģiju bērnu vecuma pacientiem. Bet es neesmu kataraktas un glaukomas ķirurgs. Neesmu vitreālais speciālists. Ja šķielēšanas gadījumu, ko tagad ārstējam gan bērniem, gan pieaugušajiem, ir daudz, veicam ap 500 operāciju gadā, tad pārējās nozoloģiskās vienības ir uz pirkstiem saskaitāmas - viens divi tīklenes audzēji gadā, 30 kataraktas, desmit iedzimtas glaukomas gadā. Tie ir ļoti mazi skaitļi. Agrāk bērnu oftalmologs operēja visu. Esam strauji gājuši uz priekšu, tehnoloģijas, prasmes attīstījušās, neviens vairs nedrīkst darīt visu. Katarakta ir jāoperē kataraktas ķirurgam, glaukoma - glaukomas ķirurgam, straboloģija - straboloģijas ķirurgam. Tagad mums vairs nejautā - kāpēc bērnu kataraktas jūs operējat Stradiņos? Tāpēc, ka tur ir labākie speciālisti Latvijā, kas darbojas šajās nozarēs! Un bērniem ik valsts cenšas dot visu labāko. Vai mēs drīkstam darīt citādi? Kopumā redzu Acu slimību klīniku it kā virtuāli: ar speciālistiem Bērnu slimnīcā, Stradiņa slimnīcā, Gaiļezera slimnīcā, Tallinas centrālajā slimnīcā, Lozannā un Klīvlendā. Ja šie speciālisti var palīdzēt mūsu bērniem, mēs sagatavojam pacientus, apmaināmies ar informāciju, izmeklējumu rezultātiem, kopā izveidojam ārstēšanas taktiku. Protams, vecāki arī paši drīkst konsultēties un meklēt ārstēšanās iespējas citur pasaulē, tāpēc atdodu viņiem visus viņu bērna izmeklējumus. Tomēr esmu pārliecināta, ka ārstējošais ārsts vislabāk zinās, kam prasīt padomu vai konsultāciju, kurp doties uz operāciju. Un tieši pacienta un ārstējošā ārsta sadarbībai ir vislabākie rezultāti.

Kopā ar mazo pacientu Raiti Kopā ar mazo pacientu Raiti
Kopā ar mazo pacientu Raiti
Īpašā recepte, ko nevar izrakstīt

Man nav īpašas receptes sarunai ar pacienta vecākiem, bet, kā jau teicu, ticu vecākiem un savai kompetencei. Un, ja es kaut ko nezinu, meklēju atbildi un nebaidos to pateikt. Par ārstu izaug lēni, daudz kas jāizdzīvo, jāsaprot it kā no divām vai pat vairākām pusēm. Ken Wilber AQAL integrālā karte. Četras puses, no kurām paskatīties uz jebkuru lietu, problēmu, norisi. Iekšējais un ārējais, individuālais un kolektīvais. Šis ir ceļš, kas mums visiem studējams un ejams.Vienmēr it kā būšu iejūtīgāka pret smagākiem pacientiem. Varbūt tas nav pareizi, bet visam man vienkārši nepietiek spēka. Parastu miopiju var koriģēt jebkurā optikas veikalā. Ambliopiju jeb slinko aci ar ļoti labiem rezultātiem var ārstēt jebkurā acu ārstu praksē. Šķielēšanu var izcili ārstēt un operēt mūsu klīnikā. Iedzimtas kataraktas izcili operē Stradiņa slimnīcas Acu slimību nodaļā, bet mūsu klīnika sagatavo un koriģē mazo pacientu redzi pēc operācijas. Retu audzēju diagnostikā sadarbosimies ar speciālistiem pasaulē. Lai izšķirtos par acs izņemšanu, reizēm jādomā dienām un naktīm - gan darbā, gan mājās, ēdot, guļot, visu laiku. Tu liec visus par un pret, salīdzini, analizē, jautā, atbildi. Meklē nopietnus pētījumus katrā konkrētā slimībā. Mūsu bāze ir medicīna, ko pamato pierādījumi, internetā varam atrast konkrētus pētījumus, vadlīnijas, iespējamos ārstēšanas rezultātus un komplikācijas ik slimībai. Mēs nevaram darbu pamatot ar tukšiem, nepierādītiem solījumiem, lai kā pacienta vecāki to gribētu. To visu es stāstu savu pacientu vecākiem. Ticu viņu gudrībai. Tikai tam ir vajadzīgs laiks, daudz laika.Ir bērniņi, par kuriem ar pierādījumiem pamatotā medicīna liecina - viņu diagnoze dod attīstības regresiju. Un mēs īsti pat nevaram novērtēt, cik daudz viņš redz. Tad cenšamies palīdzēt mammai ieraudzīt sīkās pozitīvās lietas, priecāties par katru mazo bērna varēšanu.

Teniss Uguņos. Sandra Valeiņa ir aktīvas un sportiskas dzīves piekritēja Teniss Uguņos. Sandra Valeiņa ir aktīvas un sportiskas dzīves piekritēja
Teniss Uguņos. Sandra Valeiņa ir aktīvas un sportiskas dzīves piekritēja

Mēs jau nevaram slimo bērnu veikalā samainīt pret veselu. Bet viņa pastāvēšanai šai pasaulē mēs varam palīdzēt, lai viņam nav grūti dzīvot, lai arī mūsu, ārstu, iedarbība uz viņu - izmeklēšana, ārstēšana - nav apgrūtinoša. Un, ja iedziļināmies šajos bērnos kā tīrās dvēselītēs, ieraugām arī to labo auru, kas nāk kopā ar sāpēm, ar izmisumu, ar bailēm. Tas ir ļoti grūti. Bet tas ir ļoti liels gandarījums, ja kaut vai drusku vari palīdzēt vecākiem.Reizēm, piemēram, brilles bērnam ar psihomotorās un garīgās attīstības aizturi šķiet apgrūtinājums. Kaut gan bieži lielāks apgrūtinājums tās izrādās vecākiem. Un tad es pierunāju vecākus tikai pamēģināt, tikai piedāvāt bērnam - neuzspiežot, nedarot ar varu. Nevis domāt - kam viņam vēl tās? Tieši bērniem, kam ir problēmas, ir jāpalīdz labāk redzēt un dzirdēt, jo caur to viņš var labāk attīstīties un uztvert pasauli. Ir arī citi uzskati. Atbilde jāmeklē tikai pierādījumos, pētot un izprotot slimības attīstību un bērna stāvokli kopumā. Novērtējot katru bērnu individuāli.

 

 

 

 

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2012. gada augusta numurā