INGŪNA LIEPA, Cēsu klīnikas vadītāja: Dzīves māksla. Bez tēlošanas
Bet tas ziedošās ābeles atgādinājums... Sēžot šūpuļkrēslā dārza stūrī, ritinās atmiņas par iespējām, ko piedāvājusi dzīve. Un par vērtībām, kuras tā apstiprinājusi.
Medicīna un ārstes darbs...
...bija mana izvēle kopš bērnības. Toreiz, saprotams, nedomāju par misiju vai augstāko apbalvojumu, ko saņemt par cilvēku labā izdarīto. Pieredzēju, cik daudz strādā mamma par vecmāti Aizputes slimnīcā. Viņas pienākuma apziņa, aizrautība, spēja nesūkstīties par ikdienu... Un katrā dežūrā pasaulē ierodas jauna dzīvībiņa! Zināju, ko gribu, tāpēc papildus mācījos ķīmiju, bioloģiju, kādus tur vēl citus priekšmetus, lai izturētu konkursu Medicīnas institūtā.
Man vienmēr ir gribējies strādāt slimnīcā, jo tāds darbs šķita patiesākais mediķa profesijā. Man patīk strukturēta lietu kārtība: pacients iestājas nodaļā, notiek izmeklējumi, ārstēju. Vai vismaz uzlaboju viņa dzīves kvalitāti, un pacients atstāj slimnīcu. Kādu arī nevaru izglābt, jo medicīnā sākums un gals ir vēl ciešāk kopā nekā klasiķa dzejā. Izvēlēties interno medicīnu mani pamudināja iespēja strādāt Rīgas 1. slimnīcā profesora Jūlija Anšeļeviča vadītajā hospitālās terapijas katedrā. Tur sajutu izsapņoto darba vidi: ar attieksmi, ar prasībām, ar sistēmisko un zinātniski pamatoto pieeju darbam. Katrs zināja savus pienākumus, vienlaikus ievērojot lielu cieņu pret pacientiem un starp kolēģiem. Tur kā jau neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcā pieredzēju daudz akūtu situāciju un komandas darbu. Tas deva iespēju augt profesionāli un, saprotams, norūdīja emocionāli.
Kad 1978. gadā absolvēju augstskolu, profesors Anšeļevičs piedāvāja turpināt mācības klīniskajā ordinatūrā aspirantūrā. Ļoti pagodinoši, jutos pamanīta. Taču vēl vairāk jutos nogurusi no dzīves kopmītnē. Zināju, ka Salacgrīvas ambulance meklē ārstu. Spriedu — gan jau kādu dzīvokli iedos, tuvumā būs jūra... Un tur noteikti nebūs kā Mārupes ielas kopmītnēs, kur peles un blaktis skraida pa sienām, kur ūdens ceturtajā stāvā dabūjams tikai naktīs. Bet, parakstot sadali, paziņo: jūs brauksit uz Alojas slimnīcu strādāt par galveno ārsti. Tad gan neslēpu dusmas! Gāju uz [Veselības] ministriju skaidroties — kā mani var nosūtīt strādāt par slimnīcas galveno ārstu, ja es no tā neko nesaprotu? Kāpēc nelaiž uz Salacgrīvu, kur esmu pieteikusies? Kadru daļas kundze, kura varēja nobaidīt jebkuru veselības nozarē strādājošo, piecās minūtēs mani nosvētīja tā, ka par maz nelikās. Man beidzot esot jāsaprot, kāpēc padomju vara mani ir skolojusi, un cik pateicīgai man jājūtas par augsto amatu, kas tiek piedāvāts manos vēl tik jaunajos gados...
Trīs obligātos gadus Alojas zonālajā slimnīcā nostrādāju par galveno ārsti un arī terapijas nodaļas ārsti. Man bija tikai divdesmit trīs gadi, dzīves pieredze neliela, vadītājas pieredze — nekāda. Vienā no pirmajām darba dienām kolēģīte mierināja: “Jūs mums esat kārtējais galvenais ārsts. Bet neuztraucieties, mēs jums iemācīsim visu nepieciešamo.” Novērtēju lauku cilvēku uzticēšanos un pieredzes bagātos kolēģus. Personāls bija tik advancēts! Ar viņu palīdzību apguvu plaša profila ārstam atbilstīgu praktisko pieredzi, kopā meklējām risinājumus mācību grāmatās neaprakstītiem gadījumiem.
Pēc tam atgriezos Rīgas 1. slimnīcā kā klīniskais ordinators, mācījos, strādāju par ārsti un nereti aizvietoju nodaļas vadītāju. Tas laiks kļuva par vēl vienu augstskolu. Iespēja kā sūklim uzņemt tik bagātīgu pieredzi! Klīniskie gadījumi, akadēmiskā vide, pacientu kontingents “no—līdz”, empātija, daudznacionāls kolektīvs, cieņa pret cilvēkiem — gan pacientiem, gan kolēģiem.
Un tad pārliecināta kurzemniece pārceļas uz Vidzemi, uz Valmieru.
Ja bijusi kaut mazākā iespēja tikt pie dzīvokļa un normālas dzīvesvietas, būtu palikusi strādāt Rīgas 1. slimnīcā. Bet tad jau biju precējusies, mums ar Aivaru bija piedzimusi Māra, vēlāk Kārlis. Meklējām vietu, kur strādāt un dzīvot. Uzzināju, ka Valmieras slimnīca aicina komandā ārsti internisti. Darbā mani pieņēma direktors Juris Apsītis. Vēlāk kļuvu par terapijas nodaļas vadītāju.
Tie bija deviņdesmitie gadi, diezgan traks spriedzes un pārmaiņu laiks visā Latvijā. Kad tika izsludināts konkurss uz slimnīcas vadītāja amatu, toreizējais Valmieras pašvaldības vadītājs aicināja piedalīties.
Pirmajā brīdī pasmiedamās teicu — ha! Kad tai āra baseina strūklakā ūdens vietā līs šampanietis, tad varbūt iešu par vadītāju! Aizskrēja daži mēneši, un es biju slimnīcas vadītāja.
Ar ko sākāt vadīt? Kad sajutāties vadītāja?
Ar atbildības izjūtu. Vadīt nekad nav bijis mans pašmērķis. Bet man gribējās realizēt savu vīziju — mūsdienīgu darba organizāciju nodaļā: kā sadarbojas nodaļu speciālisti, kā norit diagnosticēšana, ārstēšana, pēc tam atbilstīga rehabilitācija. Tātad iekārtot slimnīcu un to vadīt tā, kā es pati gribētu, lai mani vada kā praktizējošu mediķi. Pārmaiņas veiksmīgi var izdarīt tikai tad, ja komanda uzticas vadītājam, ja darbinieki saprot pārmaiņu mērķi, ja katram ir skaidrs veicamais uzdevums. Atkal un atkal runāju ar kolēģiem, skaidrojot vīziju, kurai vajadzēja kļūt par mūsu kopīgo mērķi.
Kā šķiet — ar ko izdevās viņus pārliecināt?
Ceru un pieļauju — tāpēc, ka biju savējā. Diendienā kopā tikām strādājuši, daudz ko piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Tāpēc par izmaiņu nepieciešamību man viņus bija vieglāk pārliecināt. Cilvēki mani zināja un uzticējās. Es ceru. Bet tik nopietnu pārmaiņu laiks nav viennozīmīgi vērtējams. Par tā veiksmēm un arī neizdošanos nācās maksāt.
...?
Pēc divu gada smaga darba saslimu. Nopietni. 2001. gada novembrī sāku vadīt Valmieras slimnīcu. 2004. gadu sagaidīju mājās, sekoja operācija, procedūras. Ar mani sazinājās kursabiedri, daudz palīdzēja un atbalstīja. Kad redzēju dokumentus ar savām analīzēm, sapratu, ka izredžu man ir maz. Meita studēja arhitektos, dēls mācījās ģimnāzijā. Kā gribētos piedzīvot viņu izlaidumus! Mājas paplašināšanai bijām paņēmuši kredītu. Domāju: kaut pagūtu nomirt, pirms banka mūs izliek no šīs mājas, ja neatdosim kredītu. Mamma bieži tika teikusi — tev visa dzīve vēl priekšā. Centies darbā būt priekšzīmīga, gudra un varoša, audzini bērnus. Dzīvo pacientiem, apzinies, ka jāveido sava ārsta prakse, jākrāj pieredze, jāmācās vēl labāk ārstēt, kļūt par vēl labāku vadītāju. Bet neatstāj sajūta, ka skrienu pa ledu, kurš ielūst zem manām kājām. Skrienu, skrienu, aizelšos un vienalga nepagūstu. Svētdienas vakaros parasti aizgāju uz slimnīcu, lai saprastu, kas tur noticis pa izejamām dienām un kas mani sagaida pirmdien. Tas bija process, it kā es gatavotos pilnvērtīgai dzīvei. Kaut kad. Un pēkšņi uzzinu, ka tādas var nebūt. Ir tikai viena, tagadējā. Cik ilgi var baidīties?
Pieņēmu situāciju, ka dzīvošu, cik Dievs lēmis. Pārdomājot to visu, izmetu ārā vecās drēbes. Atstāju tikai mīļās. Nomainīju frizūru. Izmainīju attieksmi pret sevi un paaugstināju pašcieņas līmeni: dzīvot, neko neatliekot.
Katru mēnesi uz izmeklējumiem un analīžu nodošanu devos kā uz “krievu ruleti”. Pēc tam sēdēju šūpuļkrēslā un sev apsolīju: ja vēl kādu ziedoni pieredzēšu, izbaudīšu katru nākamo stundu, priecājoties, cik krāšņi zied mūsu dārza vienīgā ābele...
...un turpinājāt vadīt Vidzemes slimnīcu.
Tāds laiks. Kļuva pieejami pirmie lielie Eiropas Savienības līdzfinansētie projekti. Tajos saskatīju iespēju realizēt vīziju par mūsdienīgu un drošu reģionālo slimnīcu. Mans sapnis ieguva arvien reālākas aprises. Darba apjoms bija milzīgs. Un reizē arī dziedinošs. Darba laikā smadzenes grieza kārtējo projektu, būvnieku lietas, izmaiņas ārstnieciskā darba organizācijā, darbinieku un pacientu samierināšanu ar pārbūvi pavadošajām neērtībām. Meklēju īstos vārdus visu motivācijai. Bieži atcerējos tēvu.
Viņš tika iesaukts leģionā, pēc tam nonāca lēģerī, no kura pēc desmit gadiem atgriezās slims. Saprotiet, mēs dzīvojām ļoti taupīgu dzīvi. Un tēvs teica — es neesmu tik bagāts, lai pirktu lētas mantas. Viņš ar to nedomāja tikai mantas vai naudu, bet vērtību sistēmu kā tādu. Attieksmi pret sevi, savu veselību, personību. Tēva teikto atcerējos, domājot par savu dzīvi un emocionālām vērtībām, par profesionālo ikdienu, kurā nevajadzētu iztērēties sīkumos. Ja esmu izlēmusi kaut ko sasniegt, cenšos to darīt maksimāli labi. Pats galvenais — domāt lielās dimensijās. Tad gruži neķeras klāt.
Atceroties laiku, kad jums bija jāatstāj Vidzemes slimnīcas vadītājas amats, vai varat piekrist, ka “ļaunu ņemt un vērst par labu, tas ir — piedot”?
Ko piedot? Un — kam? Mums ar darba devēju, pašvaldību, bija domstarpības dažos jautājumos. Viedokļu atšķirība ir normāla lieta. Tiem, kuri interesējās par manu reakciju, atbildēju ar kaut kur izlasītu teikumu: dzīve ir gara un zemeslode — apaļa. Viss nostāsies savās vietās. Godīgi? Sākumā šķita, ka man atņem trešo bērnu, jo ar Valmieras slimnīcu patiešām ņēmos no sirds... Tad toreizējais Cēsu pilsētas pašvaldības vadītājs Gints Šķenders mani aicināja piedalīties konkursā uz Cēsu klīnikas vadītāja vietu. Ar “laika zīmogu” saku: labi, kā viss pavērsās.
Atceramies, ka nejaušu tikšanos nemēdz būt. Tās ir pārbaudījums vai mācība, vai likteņa dāvana. Dzīve ir interesanta ar saviem piedāvājumiem. 2013. gada septembrī sāku vadīt Cēsu klīniku.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada maija numurā