ILZE UPENIECE, dermatoloģe, veneroloģe: Kārtība ir mans miers
Esat rīta vai vakara cilvēks?
Rīta. Esmu lielas lietas izdarījusi no rīta. Mans rīts sākas agri, īpaši, ja jāizdara svarīgas lietas. Piemēram, laikā, kad rakstīju doktora disertāciju, jau pulksten trijos četros. Vecajā mājvietā virtuve izkārtota tā, ka pa logu redzēju saullēktu, un, ja manai disertācijai būtu otrs nosaukums, tas būtu “Simts un viens saullēkts”. Arī šobrīd šis ieradums sākt dienu agri ir saglabājies.
Par jums studenti un rezidenti ir teikuši, ka protat iemācīt dermatoloģiju. Kur, jūsuprāt, slēpjas mācīšanas sāls?
Es nelasu lekcijas, es stāstu lekcijas. Slaids, ko rādu, var stipri atšķirties no tā, ko stāstu. Stāstu no ikdienas prakses, arī par sarežģītām lietām stāstu vienkārši, varbūt pārāk vienkāršoti, toties esmu pārliecināta, ka tas paliks atmiņā.
Vēl — komunikācijas prasmes. Acu kontakts ar studentiem vai kolēģiem, atvērtās pozas. Savulaik man bija interese par neverbālo komunikāciju un arī iespēja to mācīties. Sapratu, ka man šīs prasmes piemīt dabiski. Mācoties atradu lietas, par ko būtu jāpiedomā komunikācijā. Mans atslēgas moments ar pacientiem ir draudzīgā komunikācija, atvērtība, es teiktu, viesmīlība.
Man nav tā: lūdzu, nākamais! Man ir: Ilze, nāciet, šeit varat nolikt somu, te pakarināt drēbes.
Cik jauki pateicāt — viesmīlība! Reti gadās dzirdēt šādu ārsta—pacienta komunikācijas raksturojumu.
Tas ir līdzīgi kā uzņemam ciemiņus — mēs taču darām visu, lai viesis ir aprūpēts un jūtas labi! Tieši tāpat ar pacientu. Esmu domājusi, kā mani raksturo pacienti. Zvana un saka: man teica, ka esat forša daktere! Vārds “forša” neparāda manas zināšanas. Pirmajā kārtā mani raksturo ar komunikāciju, ka varēs viegli izrunāt problēmu. Dažkārt dzirdam, ka pacients netiek uzklausīts vai viņam neļauj pabeigt stāstāmo, parādīt visu, ko gribējis parādīt un atnesis līdzi uz vizīti. Sarunā cenšos darīt visu, lai pacients justos saredzēts un sadzirdēts. Un pēc tam ir nākamais etaps — mana profesionalitāte, kas attiecas uz diagnostiku un ārstēšanu.
Un laba komunikācija ved pie pareizi noteiktas diagnozes un pacienta līdzestības terapijas procesā.
Jā, komunikācija ir viens no faktoriem, kas to var noteikt.
Izstāstiet kādu epizodi, kas pašai palikusi atmiņā par saviem skolotājiem.
Esmu matemātiķe, pamatskolā un vidusskolā piedalījos skolas un rajona līmeņa matemātikas olimpiādēs. Un matemātikas skolotājas — nereti stingras! — bija man mīļākās skolotājas.
Manām spējām un gribēšanai būt dermatovenerologam un zinātniecei nebūtu nozīmes, ja rezidentūras un doktorantūras laikā man nenoticētu un mani neatbalstītu profesore Valērija Groma un profesors Ingmārs Mikažāns.
Taču viena no spilgtākajām personībām, kas atstājusi uz mani iespaidu, ir no medicīnas studiju laikiem, un tas ir mans skolotājs profesors Jānis Raibarts. Viņš man iemācīja, cik ļoti svarīga ir ārsta ētika un ārsta tēls — tas, kā sevi prezentē. Profesoru ļoti pieminu saviem studentiem, kad viņiem ir nevīžīgs matu sakārtojums vai krekliņš tik īss, ka redzama naba. Tad saku: ārstam tā nudien nepiedien ģērbties...
Sociālo tīklu laikmetā jūk robežas, kas pieklājas un kas nepieklājas, ārsta tēls kļūst personiskāks, ne tik strikts.
Protams, ārsts arī ir cilvēks, tomēr darba vide uzliek ierobežojumus. Mums darbā nedrīkst būt lakoti un gela nagi, un esmu sapratusi, ka man tā patīk vislabāk. Mums nedrīkst būt lielas rotas, izņemot laulības gredzenu, mazus auskarus. Un man jau vairākus gadus rotaslietas stāv atvilktnē, man tās nekārojas. Darba askētisko stilu esmu pārņēmusi personiskajā dzīvē, un manas rotaslietas izmanto meitas — spēlējoties. (Smejas.)
Vai skolas gados nebija doma studēt matemātiku, ja reiz tā patika un padevās?
Nemaz. Kad astotajā klasē izdomāju, ka mana nākotne būs medicīna, sapratu, ka man vajag iemīlēt bioloģiju un ķīmiju. Biju vispusīga, saņēmu teicamnieku diplomus, bet bioloģijai un ķīmijai pievērsos tāpēc, ka tā vajag, nevis tāpēc, ka tās man ļoti patika.
Manā ģimenē nav mediķu, tikai ļoti attāli rados. Bet ir tāda slimība — atopiskais dermatīts, un literatūras dati teic, ka ar to slimo sešdesmit, pat astoņdesmit procenti bērnu. Arī es biju tajos procentos.
Bērnībā slimība man izpaudās diezgan smagi. Vēl tagad atceros savas dusmas, ka neviens nevar palīdzēt. Likās — ja jūs nevarat, tad es pati! Tā izdomāju, ka kļūšu par dermatologu.
Es gan dzīvoju Latvijas nomalē, un nebija tā, ka izbraukājām visus Rīgas ārstus, taču katra reize pie ārsta man bija vilšanās. Tolaik arī nebija saprašanas, ka šo slimību nevar izārstēt, var kontrolēt. Beigās, kā tas notiek lielākai daļai pacientu, mana slimība aizgāja remisijā. Un tagad es ārstēju citus.
Kāda bijāt kā studente?
No skolnieces teicamnieces kļuvu par vidējo studentu. Divsimt divdesmit kilometrus prom no mājām, dzīvoju kopmītnēs, kas ir komūna ar saviem likumiem, — kad gribi mācīties, varbūt nemaz nevari, jo apkārt notiek kāda ambrāža. Gāja kā pa viļņiem — bija pusgadi, kad saņēmu stipendiju, bet bija arī tādi, kad nebiju izcilniece. Taču vienmēr esmu bijusi disciplinēta — nekad neatļāvos atnākt uz nodarbību, nepārzinot tematu.
Disciplīnu iemācīja vecāki?
Nāku no Kalupes, ģimenē esam pieci bērni. Man ir trīs māsas un viens brālis, esmu trešais bērns. Augām patstāvīgi, pašpietiekami, neba visus piecus var vienlīdz labi aptekalēt. Vecāki nodrošināja visas vajadzības un vairāk. Man bija laimīga bērnība. Mums ir klasiska lauku māja ar visiem lauku darbiem. Bērnībā nebija tikai skola, bija arī mājas darbi — govis, cūkas, siena pļaujas, kartupeļu talkas. Toreiz likās — kāpēc vajag tik daudz kartupeļu, ja es tos tik daudz neēdu?! (Smejas.) Tagad uz to visu skatos, cik tā bija laba dzīves skola, un vecāku mājas Kalupē ir mana atpūta — aizbraukt uz laukiem paravēt vai palasīt kartupeļus. Manam tētim ir teiciens: “Atsapyušūt — izdori!” Skaties televīziju un lupini pupas no pākstīm. Neiespringstot, nesteidzoties padari darbiņu. Šis ir mans dzīves moto: atpūšoties — izdari.
Ja vajag, es sevi varu ļoti disciplinēt. Taču lieliem darbiem man vajadzīgs pilnīgs miers. Tāpēc disertāciju rakstīju agros rītos. Tāpat gatavoju prezentācijas un lekcijas — klusumā un mierā. Arī grāmatas neprotu lasīt, kad bērni skraida apkārt. Draudzene smejas, ka vienu grāmatu es lasot trīs četrus mēnešus. Jā, es to daru lēnām, kad meitas nolieku gulēt.
Un kā izpaužas latgaliskais temperaments?
Tā ir viesmīlība. Latgalieši ir ļoti viesmīlīgi, atvērti un savā ziņā arī pieticīgi. Viņiem nevajag daudz, lai justos labi. Pietiek ar kaut ko vienkāršu ēdienā, sadzīves apstākļos. Tas ir mans latgaliskais. Un noteikti kaut kādā mērā mums patīk sātīgums. Tā ir otra galējība — zirņi vai rupjmaize ar speķīti.
Sātīgums arī emocijās? Ja ballējas, tad kārtīgi?
Jā, sātīgā dzīves garša.
Vai ir mainījušās vērtības, ko gribējāt pirms desmit gadiem un ko vēlaties tagad?
Pirms desmit gadiem absolvēju rezidentūru, ieguvu diplomu dermatoveneroloģijā, apprecējos, iegādājāmies pirmo dzīvesvietu. Tas bija posms, kad dzīvē, darbā meklēju stabilitāti. Zināju, ka pēc rezidentūras atgriežos savā mācību vietā, Rīgas 1. slimnīcā, Dermatoloģijas klīnikā. Man tas bija liels prieks un atvieglojums, jo biju iemīlējusi klīnisko dermatoloģiju.
Tagad esmu piezemējusi savu karjeras attīstības soli. Jo attīstībā piedalos ne tikai es, bet arī ģimene. Esmu pilnas slodzes mamma, man ir trīsgadniece, kas izzina pasauli un robežas, un astoņgadniece, kurai ir skolas lietas. Mēs esam jauna ģimene, kas daudz laika velta savu bērnu aktivitātēm, pulciņiem, lai viņi augtu vispusīgāki. Un vēl es šobrīd atdodu parādu vīram. Visu laiku biju es, es, es. Tagad cenšos, lai viņš pavirza savējo attīstības kāpienu, ko iekavējis manis dēļ, jo kopā augt mums īsti nesanāca. Es satiku pareizo cilvēku, kurš ļāva man augt, un tas neiedragāja viņa pašlepnumu, viņš lepojās ar mani. Tagad viņš ir atvēris uzņēmumu — esmu priecīga viņam palīdzēt jomā, kas man ir pilnīgi sveša. Un, ja viņam vajadzēs brīvo laiku, es viņam to došu.
Vispār medicīna ir prasīga, neļauj izkrist no aprites.
Tagad par to runāju vieglāk, bet brīdī, kad bija svarīgi nezaudēt apriti, kad rakstīju disertāciju, es, protams, esmu kaut ko upurējusi. Darbā atgriezos, kad manai vecākajai meitiņai bija astoņi mēneši un jaunākajai — gads. Un es to varēju izdarīt, jo man bija ģimenes atbalsts.
Kas ir jūsu izsalkums labā nozīmē, kas liek sasniegt vairāk?
Pamatskolā un vidusskolā biju izteikta līdere, prezidente skolēnu pašpārvaldē. Kad atnācu uz Rīgu, mainījos raksturā, pazaudēju pamanāmās līderes īpašības, bet patiesībā tās manī ir. Līderība mani urda. Nu, kāpēc gan lai es neuzrakstītu disertāciju?! Varu taču! Kāpēc gan lai es neuzrakstītu lekciju?! Varu!
Un kas ir jūsu dzīves ass, lai būtu mierā ar sevi, ar šodienu, rītdienu?
Esmu ļoti garlaicīgs cilvēks, paredzama. (Smejas.)
Man patīk kārtība, plānošana. Ceļojumi ir saplānoti pa sīkākajiem soļiem. Tāpat arī mājās jābūt kārtībai. Nevar iet gulēt, kamēr nav kārtības.
Mēs arī savām meitām stāstām leģendas par nekārtības rūķīti. Ja kaut kas notiek ne pēc plāna vai pati esmu uztaisījusi haosu, paņēmusi par daudz darbu, mani tas ļoti satrauc. Esmu vīlusies, dusmīga. Kārtība, shēma, plāns, kā rīkoties, ir mans līdzsvars un miers.
Tas nav tikai par kārtību mājās. Kārtība arī tad, ja gatavoju prezentāciju. Pirms sāku veidot, vienmēr kaut vai uz mazas lapiņas uzlieku domu gājienu, uzmetumu. Ja patīk, tikai tad sāku strādāt, piemeklēt datus.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada jūnija numurā