ILZE KREICBERGA: Par cilvēku visvairāk runā darbs

Dobeles slimnīca zaudēja pediatri, bet Rīgas Dzemdību nams ieguva pacientu liktenī ieinteresētu neonatoloģi. Kādu laiku nostrādājusi par Rīgas Dzemdību nama galveno neonatoloģi, Ilze Kreicberga četrus gadus savās rokās turēja šīs iestādes vadības grožus. To darot, viņai lieti noderējušas Rīgas Biznesa skolā iegūtās zināšanas biznesa vadībā. Dzemdību namā ir gandrīz 400 darbinieku, no tiem apmēram 70 ārsti, 170 citi medicīnas speciālisti. Katru mēnesi te pieņem ap sešsimt dzemdību. Ja vairākus gadus bija tendence dzemdību skaitam pieaugt, tad 2016. gada pēdējos mēnešos varēja novērot pieklusumu. “Acīmredzot politiskā, sociālā un ekonomiskā situācija radījusi nemieru un nestabilitāti. Lai valsts attīstītos un uzplauktu, Latvijā vajag daudz vairāk bērnu, nekā tagad dzimst!” intervijas sākumā saka Ilze Kreicberga.

Šomēnes Ilze Kreicberga plāno piedzīvot brīnumainu mirkli — sava pirmā mazbērniņa piedzimšanu. Tas notikšot Dzemdību namā, kur viņa palīdzējusi nākt pasaulē tūkstošiem mazuļu.

Februārī — vēl kāds pagrieziens Ilzes Kreicbergas dzīvē. Īsi pirms šīs intervijas publicēšanas parādījās ziņa, ka Ilze Kreicberga apstiprināta Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājas amatā — uz laiku, kamēr valdes loceklis tiks atrasts oficiālā konkursā. Iepriekšējais konkurss beidzies bez rezultāta, taču darāmos darbus slimnīcā vairs nevar atlikt, un Ilze Kreicberga uzrunāta, jo viņai ir veiksmīgas vadītājas pieredze un prasmes attīstības projektu īstenošanā. Viņa cer vadīt slimnīcu ilgtermiņā un plāno pieteikties konkursā uz valdes priekšsēdētājas amatu. Ilzes Kreicbergas sapnis — padarīt slimnīcu kā vienotu organismu, jo pašlaik Stradiņa slimnīcu viņa izjūt kā atsevišķas klīnikas.

Saruna notika īsi pirms gadu mijas — tajā dzīves punktā, kad visas Ilzes Kreicbergas domas bija ap un par viņai tuvo dzemdību un neonatoloģijas jomu.

Pilnvērtīgi jādzīvo katra diena

Vai jauno gadu sākat ar apņemšanos kaut ko darīt citādi? Piemēram, veltīt vairāk laika tuviniekiem, nenest darbu uz mājām, mazāk uztraukties par lietām, ko mainīt nav pašas spēkos...

Neesmu no tiem, kas pirmajā janvārī vai pirmdienā sāk jaunu dzīvi. Uzskatu, ka pilnvērtīgi jādzīvo katra diena, nevis tas jādara kampaņveidīgi. Radio pārraidē dzirdēju, ka sporta zāles vispārpildītākās esot janvāra pirmajā pirmdienā. Nē, tas man nav raksturīgi! Notikušo un padarīto izvērtēju katru dienu, apsveru, ko varētu mainīt, darīt citādi. Man patīk kaut ko mainīt gan sevī, gan citos un arī apkārtnē, ja iespējams. Turklāt to, kas ar mani noticis pagātnē, nenožēloju. Tā ir mana dzīve ar kāpumiem un kritumiem, ar izdarītām izvēlēm un pieņemtiem lēmumiem. Jau gadus desmit vai pat vairāk ievēroju arī principu nenest domas par darbu uz mājām. Esmu sevi pie tā pieradinājusi, citādi ikdienas stress mani uzveiktu. Par darba lietām domāju, atrodoties darbavietā, turklāt tad nedomāju, kas notiek ārpus darba. Kad aizeju uz baseinu, domāju tikai par to, kā aizpeldēt līdz celiņa galam. Manuprāt, tikai šādi var izturēt ikdienas stresu — domāt par to, ko šobrīd dari un kur esi, ir viens no izdzīvošanas veidiem.

 

Kāpēc izvēlējāties administratīvo darbu?

Administratīvo darbu lielā mērā izvēlējos tāpēc, ka sapratu — katrai atsevišķai māmiņai un bērnam spēšu vairāk palīdzēt, ja darba procesus Dzemdību namā pārraudzīšu kopumā. No administratīvā redzespunkta varu mainīt daudz ko vairāk, bet personīgi sev, sirdij un, protams, sertifikātam man ir arī pacienti.

Esmu "cīrulis"

Kā sagatavojaties darba dienai?

Vispār esmu cīrulis, mostos agri — jau piecos. Pirms darba dodos uz baseinu, kur ierodos ap septiņiem. Iepriekš gāju uz stepu, nodarbojos ar šeipingu, taču peldēšana šīs nodarbes ir izkonkurējusi. Ūdens man vienmēr ir paticis, bērnībā tēvs mani sauca par mazo pīlēnu. Peldēšana baseinā patiesībā ir nevis sports, bet meditācijas veids, kas palīdz līdzsvarot nervu sistēmu un pārciest stresu. Reizēm galvā iešaujas kāda doma par darbu vai to, kas tajā dienā ir būtiski, taču ļoti cenšos ievērot, ka atrašanās baseinā ir laiks, kad es ne par ko nedomāju.

Pēc baseina apmeklējuma jau ap astoņiem esmu darbā. No rīta gribu mierīgi pārdomāt darāmo, saplānot dienu, pārskatīt e–pastu.

Katra nedēļas diena atšķiras, jo strādāju arī Rīgas Stradiņa universitātē, Ārstu biedrībā, ģimenes ārstu pēcdiploma izglītības praksē vadu kursus par jaundzimušo aprūpi. Arī Dzemdību namā ir kursi, ko mēs organizējam un piedāvājam veselības aprūpes speciālistiem Latvijā. Dažkārt darāmie darbi nav atkarīgi tikai no manis, jārēķinās arī ar Stradiņa universitātes katedras plāniem, tāpēc ir daži noteikti manas dienas kārtības punkti un tādi, kas elastīgi jāieplāno veicamo darbu sarakstā.

Komandas cilvēks un "aktīvā klausīšanās"

Dzemdniecība ir ļoti trausla joma. Ko jums tā iemācījusi kā vadītājai?

Esmu absolūts komandas cilvēks, un man ir ļoti spēcīga komanda, ko mēs ar profesori Daci Rezebergu gadu gaitā šeit esam radījušas.

Protams, dažkārt esmu spiesta būt par vairogu starp ārstiem un pacientiem. Man ir liela saskarsmes pieredze ar pacientiem, gadās, ka labprātīgi uzprasos palīgā atrisināt kādu neskaidru situāciju. Tas man, protams, nav jādara katru dienu, bet periodiski sanāk.

Globālajā tīmeklī meklējot atbildi uz vienu vai otru jautājumu, dabū tik daudz pretrunīgu atbilžu, ka galu galā apjūc. Tāpēc cilvēkiem vajadzīgs kāds gids ikvienā jomā, arī medicīnā. Tas, ka pacients ir apjucis informācijas gūzmā, viņam rada stresu, bet paaugstinātais stresa līmenis izraisa konfliktsituācijas, kam nav nekāda pamata.

Kāda ir veiksmīgākā komunikācijas forma konfliktsituācijā vai neizpratnes brīdī?

Runājot ar pacientu, jāiedarbina “aktīvā klausīšanās” — uzmanība pilnībā jāveltī viņam, nedrīkst būt ne blakus domu, ne blakus darbu. Noteikti jāskatās sarunbiedram acīs, jāsaka patiesība, un tas jācenšas darīt pacientam saprotamā valodā. Pacientam var nepatikt manis teiktais, bet mans uzdevums nav pastāstīt viņam to, ko viņš gribētu dzirdēt, bet gan raksturot patieso situāciju. Manam viedoklim noteikti jābūt pamatotam, jāizrāda cieņa arī pacienta paustajam viedoklim. Jābūt godīgai!

Klasiska kļūda, sastopoties ar smagu situāciju medicīnā, ir apkārtējo vairīšanās par to runāt. Visi novēršas no cilvēka, kas iet cauri ļoti smagam pārdzīvojumam. Tā nedrīkst rīkoties, jo sarunu iztrūkumu ir grūti pārdzīvot! Cilvēkam jau tāpat ir slikti, viņš ir pilns stresa un negāciju, taču apkārtējie kaut ko strupi atbild, mēģina ātrāk doties savās gaitās. Ārstiem un māsiņām šķiet — ko es varu pateikt, varbūt mani pārpratīs, labāk turēties tālāk no tā visa. Taču mums, mediķiem, nevajag izvairīties no šādām nepatīkamām situācijām.

Ar pārliecību varu apgalvot, ka ne Dzemdību namā, ne citā ārstniecības iestādē neviens mediķis pacientam apzināti nenodara ļaunu. Jā, ne vienmēr rezultāts ir pats labākais, bet tāda ir medicīna. Protams, atskatoties saproti, ka būtu varējis rīkoties citādi, pats sevi šausti, bet konkrētajā brīdī ārsts vai vecmāte rīkojās tieši tā, un acīmredzot bija iemesls tieši tā rīkoties, jo profesionālim tas šķita visadekvātākais lēmums. Jā, rezultāts nebija ideālākais, kādu būtu gribējis, jā, es uzņemos atbildību par to, bet tas nav apzināts ļaunprātīgs nodarījums pacientam.

Kā runājat ar kolēģiem problēmu gadījumos?

Diezgan līdzīgi kā ar pacientiem. Uzklausu kolēģu viedokli, cenšos nodrošināt labus darba apstākļus. Ja kaut kas nav iespējams — pamatoju, kāpēc. Man kā vadītājai šķiet ļoti svarīgi, lai būtu taisnīga attieksme.

Ja stresa brīdī kāds paceļ balsi vai pasaka ko skarbāku, bilstu, ka man nepatīk šāds komunikācijas veids. Tomēr galvenais kritērijs — cik labi strādā.

Sarunas ar pacientu vecākiem

Un kādi ir jaunie vecāki, ko redzat ikdienā? Mammas, kas ļoti daudz lasījušas, un viņu pretpoli?

Mammas ir dažādas, taču pacienti jāpieņem tādi, kādi viņi ir. Ja atklāti, vismazākā vēlēšanās ir saskarties ar pacientiem margināļiem. Esmu par veselīgu dzīvesveidu, atbalstu eko pārtikas produktu izvēli uzturā, ar izpratni attiecos pret veģetārismu, bet man nav pieņemamas galējības. Piemēram, man nešķiet savienojama grūtniecība un vegānisms, svaigēšana. Kad bērns ir piedzimis, māte ar savu veselību var rīkoties, kā vēlas, bet grūtniecības laikā sievietei ir jāuzņem dzīvnieku valsts olbaltumvielas, jo tās nepieciešamas cilvēka organismam. Daba un cilvēce nogājusi garu attīstības ceļu, nonākot līdz tam, ka cilvēka uzturā jābūt dzīvnieku valsts olbaltumvielām.

Man nav izprotams arī tas, ka vecāki var atteikties vakcinēt bērnu, tādējādi apdraudot viņa veselību un pat dzīvību. Tomēr visgrūtāk ietekmēt tos, kam nerūp ne sava, ne pēcnācēju veselība. Starp viņiem ir gan narkotiku lietotāji, gan nevīžīgi cilvēki. Bet, par laimi, viņu īpatsvars ir niecīgs.

Daudz izplatītāka parādība — topošās māmiņas grūtniecības laikā lieto alkoholu. To novēro ne tikai pie mums, bet daudzviet pasaulē. Pirms gadiem divdesmit trīsdesmit tas nebija iedomājams! Ja ievēroja, ka jauna meitene atsakās no šampanieša, tūlīt pat izteica minējumu, vai tik viņa nav stāvoklī. Bet šodien pat izglītoti jaunieši spriedelē, ka ir kaut kāda alkohola deva, kas grūtniecības laikā auglim nekaitē. Tās ir muļķības! Pasaulē pierādīts, ka alkohols joprojām ir visbiežākais iemesls augļa anomālijām vai malformācijām. Tāpēc sieviete grūtniecības laikā nedrīkst lietot ne pilītes alkohola!

Ko sakāt mammai, kam tikko piedzimis mazulis?

Parasti pirmos vārdus pēc mazuļa piedzimšanas saka vecmāte, tā ir viņas prioritāte. Kad piedalos dzemdībās kā bērnu ārste (tagad to daru reti, tikai tad, kad palūdz radu, draugu vai kolēģu bērni), vispirms mani sagaida sakām, ka ar mazuli viss kārtībā. Šo informāciju gaida vairāk nekā apsveikuma vārdus, jo grūtniecības laikā nav iespējams simtprocentīgi noteikt, vai augļa attīstība norit nevainojami, tikai pēc piedzimšanas redzam, kāds ir bērns. Atceros kolēģi, kuras dzemdībās asistēju, — divdesmit sekundes pēc bērna nākšanas pasaulē (ķeizargriezienā) viņa nevarēja nociesties un skaļi iesaucās: “Ilze, saki taču beidzot, kā ir?!” Un šo nepacietību ļoti labi saprotu.

Galvenā diagnozes neonatologa praksē

Kādas ir galvenās diagnozes neonatologu praksē šodien?

Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā pārsvarā atrodas priekšlaicīgi dzimuši bērniņi. Priekšlaikus dzimis — tas ir ļoti nopietns statuss, jo daudzi orgāni nav paguvuši attīstīties, tāpēc funkcionē nepilnvērtīgi. Turklāt vairākumā gadījumu bērni dzimst priekšlaikus, ja, atrodoties mātes organismā, ir inficējušies. Arī laikā dzimušiem bērniem problēmas visbiežāk izraisa infekcijas. Dzemdē viņi dzīvo sterilos apstākļos, bet, dzimšanas brīdī virzoties pa dzemdību ceļiem, saskaras ar dažādiem agresīviem mikrobiem, piemēram, ar B grupas streptokoku, kas dzīvo dzimumceļos apmēram divdesmit procentiem sieviešu un var izraisīt nopietnas infekcijas jaundzimušajam. Bērns piedzimst, viņam ir pneimonija. Vecāki neizpratnē, kā jaundzimušais varēja to iegūt. No mātes augļūdeņiem. Mikrobu cilvēka organismā ir vairāk nekā šūnu, un bērnam ar to ir jātiek galā! Gadās, ka mazulis piedzimstot ir neaktīvs, negrib zīst. Tas bieži vien var liecināt par to, ka viņš netiek galā ar mikrofloras daudzumu, kas “uzvēlies” uz viņa sterilā organisma. Piedzimšana un pielāgošanās jaunajiem apstākļiem ir visnopietnākais pārbaudījums ikvienam cilvēkam.

Vai ir gadījumi, kas jums likuši profesionāli augt? Sāpīgi varbūt, bet... kaut ko iemācījuši, ko atceraties vēl tagad?

Ikvienam ārstam noteikti ir tādi gadījumi. Konkrēti runāt negribu, jo tie ir identificējami un vecāki sevi atpazītu.

Mans pirmais profesionālais pārbaudījums bija saistīts nevis ar manu darbību, bet es biju pacientes lomā. Vecākais dēls pēc piedzimšanas cīnījās par izdzīvošanu, kaut problēma bija tāda, ko šodien mēs atrisinātu dažās dienās. Varbūt tieši tāpēc neonataloģijas (un kopumā dzemdību palīdzības) attīstība man kļuva par ļoti personīgu lietu. Lai novērstu jaundzimušā adaptācijas perioda traucējumus, kas viņu spēj pat nogalināt. Kad sāku strādāt, tas bija ļoti reāli.

Kā atšķiras bērni? Redzat — tas ir cīnītājs, bet tas — nav?

Iznēsāta un vesela bērna raksturu var redzēt pēc tam, kad viņš ir pārvarējis dzemdību stresu. Viņam ir aktīvas un mērķtiecīgas kustības, māka paprasīt ēst jeb saukt pēc ēdiena, tāpat viņš enerģiski signalizē, ja ir vēl kādas vajadzības. Atceros gadījumu, kad pie manis ieradās sieviete ar jaunieti un vaicāja, kurā augstskolā es ieteiktu viņam studēt. Redzot manu izbrīnu par šādu jautājumu, sieviete teica: “Dakter, sešas stundas pēc mana bērna piedzimšanas jūs viņu tik precīzi raksturojāt, ka nolēmu arī šoreiz pie jums vērsties pēc padoma.” Kad mazulis ir tikko piedzimis (šeit es runāju par veselu bērniņu), viņš ļoti labi parāda rakstura iezīmes.

Esmu pieredzējusi arī to, ka mātes autoritārais audzināšanas stils nomāc bērnu, viņš aug pagļēvs, neuzņēmīgs, baidās atklāti paust domas, cenšas domāt tā, kā mamma to būtu darījusi. Šādu ainu vērot bija sāpīgi, jo bērns neaizgāja pa ceļu, kas viņam bija nolikts.

Mātes un bērna mirstības rādītāji mums ir vieni no augstākajiem Eiropas Savienībā (perinatālās mirstības rādītājos esam piektajā vietā ES). Tie ir indikatori, kas raksturo kopējo sabiedrības veselību. Jūsuprāt, ko mēs darām nepareizi?

Domāju, ka patlaban mums ļoti pietrūkst strukturālas sakārtotības. Decembrī ar profesori Rezebergu bijām Rumānijā, kur lasījām lekcijas, apmeklējām slimnīcas, lai iepazītos ar ginekologu un neonatologu darbu. Šie abi dienesti tur strādā labi, taču bija saskarsmes problēmas, pacientu no vienām rokām nododot otrās. To pašu var novērot pie mums. Latvijā ir ļoti daudz gudru ārstu, labu māsu un veselības aprūpes iestāžu, bet, kad pacientam jāatrod perfektākā vieta, kur viņam vajadzētu nokļūt, lai saņemtu optimālo palīdzību, nav saskaņotas rīcības. Tas klibo! Bet vajadzētu būt tā, ka pacientam jebkurā Latvijas vietā ar jebkādu slimību būtu pilnīgi skaidrs, pie kura speciālista jāvēršas un kādi izmeklējumi jāveic. Mums šobrīd nav tādas shēmas un nav arī apkārtējo ieinteresētības cilvēka liktenī. Ir topošās māmiņas, kas nav bijušas grūtniecības uzskaitē, dzīvo sociāli nelabvēlīgos apstākļos. Acīmredzot nevienam nav daļas, vai šī sieviete jūtas labi vai ne. Varbūt šķiet, ka nevajag jaukties otra cilvēka dzīvē. Diktēt, kas otram jādara, tiešām nevajag, bet palīdzību taču var piedāvāt. Kaut gan mums, ziemeļniekiem, atturības dēļ ir grūti pieņemt palīdzību vai to lūgt.

Gribu minēt vienu iemeslu, kāpēc mēs paši paaugstinām šos perinatālās mirstības rādītājus. Savulaik ar Stradiņa slimnīcas perinatālā centra vadītāju Dr. Jansoni gājām uz Saeimas komisiju, lai aicinātu Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā grūtniecības pārtraukšanas termiņu no 22 nedēļām palielināt uz 24, ja ir pierādīta augļa anomālija, kas nav savienojama ar dzīvību. Šādu gadījumu nav maz, tāpēc bērnu mirstības rādītāji ir tik augsti.

 

Foto: Inese Austruma un no I. Kreicbergas albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada februāra numurā