Ierēdņa portrets: Renāte Pupele
Kā nokļuvāt valsts pārvaldē?
Zvaigznes tā sastājās... Priecājos, ka esmu strādājusi par māsu palīgu, tad māsu, pēc institūta beigšanas — Mazsalacā par iecirkņa ārstu. Kolēģe aizgāja bērna kopšanas atvaļinājumā, un es, jauna speciāliste, metos vadīt slimnīcu. Tad pabeidzu klīnisko ordinatūru, strādāju Gaiļezera uzņemšanas nodaļā, specializējos gastroenteroloģijā, nāca priekšlikums no toreizējās Rīgas domes veselības pārvaldes vadības. Domāju: papīru darbs — nemūžam! Bet bija iespēja tikt pie dzīvokļa! Mans vīratēvs, vieds cilvēks, teica: un tu vēl domā?! Pāris gadu pamocījos, cenšoties apvienot divus darbus. Taču sākām veidot savu veselības aprūpes sistēmu un es iekritu azartā.
Gandarījums par lēmumiem, kam esat stāvējusi klāt?
Primārās veselības aprūpes sistēmas izveide bija ļoti radošs periods. Arī laiks, kad sākām veselības aprūpes strukturālās reformas. Man ir gandarījums un reizē nožēla par līdz galam nerealizētajiem lēmumiem, pie kuriem kā pa spirāli atgriežamies. Piemēram, slimnīcu restrukturizācija.
Valsts pārvaldē cietākā garoza ir...
Politiskie uzslāņojumi. Ir gadījumi, kad zvaigznes bijušas labvēlīgas, piemēram, NMPD izveide. 2001.–2003. gadā strādāju Labklājības ministrijā, nomainījās četri ministri, nāca piektais. Sapratu, ka neesmu ar mieru tērēt ne savu, ne komandas laiku, lai mūsu veikumu noairētu tāpēc vien, ka tas skaitās cita politiskā spēka radīts.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta tuvākās nākotnes sapņi?
Medikopteru sistēma. Daudzas vietas Latvijā ir izmirušas, nav pareizi turēt brigādi vienam izsaukumam diennaktī. Tātad jāsamazina nepamatoto izsaukumu skaits un jāsaīsina laiks, ko brigādes tērē, lai pacientus no reģioniem vestu uz Rīgu. Divi medikopteri atslogotu brigādes. Tas nav veids, kā gribam izklaidēties, bet nepieciešamība un arī iespēja padarīt mūsu darbu atraktīvu jauniem cilvēkiem. Esam sagatavojuši priekšlikumu ministrijai par jaunas profesijas — medicīnas tehniķa — izveidi.
Kā rokās ir cilvēka dzīvība?
Katra paša. Jārūpējas par veselību, nav pārāk jāriskē. Ja notiek nelaime, daudz kas atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Man patika kāda kolēģa doma: katram cilvēkam ārsts ir karmiski noteikts. Pie pacienta var atbraukt reanimācijas brigāde, bet var gadīties arī ārsta palīgi, kas tikko sākuši strādāt... Tā mazliet ir laimes spēle.
Kas ir jūsējie cilvēki?
Manējie spēj iedegties par lietu. Patīk cilvēki, kas strādā uz rezultātu, nevis procesa dēļ. Manējie ir racēji. Tie, kas nebaidās izteikt viedokli.
Jūsu autoritātes?
Mācījos 1. ģimnāzijā, un man bija lielisks matemātikas skolotājs Grava. Kad viņš izdalīja sarežģītus uzdevumus un mēs nezinājām, ar ko sākt, viņš pienāca un teica: «Nu, ko sēdi? Sāc kaut ko darīt! Kaut ko!» Vienmēr to atceros, kad sēžu pie lieliem darbiem. Viņš iemācīja loģiski domāt, arī runāt pareizā latviešu valodā. Mans vismīļākais profesors bija Jūlijs Anšelēvičs. No viņa mācījos saskarsmi ar pacientu, spēju izvērtēt pacientu kopumā, īsi un skaidri pateikt galveno. Vēl viena autoritāte ir mans vīrs (Guntars Pupelis, RAKUS ķirurģijas klīnikas vadītājs, — aut.). Viņš man māca, ka jaunie jāatbalsta. Viņš daudz lasa, gatavo lekcijas un vienmēr dalās uzzinātajā. Un man atkal ir vieta izaugsmei.