PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Ideju ģenerators un zibensnovedējs. Kāds ir labs vadītājs?

S. Razgale, E. Bamše
Ideju ģenerators  un zibensnovedējs. Kāds ir labs vadītājs?
Personālvadības pētījumi liecina, ka cilvēku apmierinātība ar darbu ir atkarīga no tiešā vadītāja. Doctus šoreiz vaicāja tiešajiem vadītājiem – kā viņi sadzīvo ar vadītāja lomu un kāds ir labs vadītājs? Visi uzrunātie ārsti–vadītāji ir vienisprātis: labs vadītājs ikdienas darbu prot noorganizēt tā, ka viss norisinās arī tad, ja paša nav klāt un neatkarīgi no apstākļiem.

Tajā pašā laikā viņš ir aizmugure savējiem: ir klāt, ja vajadzīgs padoms, vai ekstremālā situācijā kļūst par zibensnovedēju starp kolēģiem un administrāciju, kolēģiem un saērcinātu pacientu vai viņa tuvinieku. Labs vadītājs nekad nedomā, ka ir gudrākais, prot lūgt padomu kolēģim, kādreiz vaicā viedokli arī rezidentiem. Interesējas par padotajiem ne vien kā profesionāļiem, bet arī kā cilvēkiem. Un, protams, viņš ir ideju ģenerators, vilcējs.

KĀRLIS BICĀNS, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” Neiroķirurģijas nodaļas vadītājs KĀRLIS BICĀNS, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” Neiroķirurģijas nodaļas vadītājs
KĀRLIS BICĀNS, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” Neiroķirurģijas nodaļas vadītājs
Vadītājs nav superzvaigzne

RAKUS stacionāra "Gaiļezers" Neiroķirurģijas nodaļas vadītājs KĀRLIS BICĀNS domā: ja vadītājs nedēļu nav darbā, bet viss tik un tā notiek, tas ir viens no kritērijiem, ka vadītājs ir labs. Viņš ir pārliecināts, ka darba panākumu atslēga ir saliedēts un apzinīgs kolektīvs. Arī viņš pats daudz ko uztver ar smaidu un labsirdību. Tā ir vieglāk!

Kad pirms nepilniem pieciem gadiem mūžībā aizgāja klīnikas iepriekšējais vadītājs profesors Jānis Ozoliņš, bija nosacīta cīņa par to, kurš vadīs neiroķirurģijas nodaļu. Latiņa bija diezgan augsta un izvēle nez kāpēc krita uz mani. Es šajā nodaļā strādāju kopš 1980. gada 1. marta un acīmredzot par sevi biju atstājis labu iespaidu, ja reiz tiku ieskatīts par potenciāli perspektīvu kadru. Esmu izgājis visus ārsta attīstības posmus, zinu arī to, kas māsiņām jādara. Profesora atvaļinājuma laikā biju viņu aizvietojis, tāpēc zināma pieredze šajā amatā jau bija.

Vadīšana jau te ir plašākā nozīmē, nekā izklausās, jāatbild pat par ugunsdrošību! Tiesa, savas nodaļas finansiālo pusi varu ietekmēt nosacīti. Naudas ierobežošana, ja apstākļi spiež, gan ir manā ziņā! Bet ne vienmēr varu ietekmēt to, lai naudas būtu vairāk. Taču kā es varu kaut ko ietaupīt, ja par visu jāizdod tik, cik tas maksā?! Uz kā rēķina? Medicīna tāpat jau ir mīnusos vien - viss pazūd kā melnajā caurumā, vienmēr būs par maz, lai cik racionāla būtu plānošana.

Pavisam vienkāršs piemērs: ieved pacientu, kas izlēcis vai izkritis no piektā stāva. Visu nakti ārsti operē un cīnās par viņa dzīvību, bet pacients rītā tik un tā nomirst. Vai nauda izlietota racionāli vai neracionāli? Kurā brīdī pateiksi, ka šo operēsim, bet otru operēt nav vērts? Mēs nekad nezināsim, kurš starp visiem bezcerīgajiem gadījumiem būs vienīgais, kas izdzīvos! Vai arī pacienti, kuru radi pirms operācijas lūdzas: dakter, dariet visu, ko varat! Dakteris izdara, pacients ir dzīvs, bet gulošs, nu radi vairs neliekas ne zinis - sociālā aprūpe maksā naudu, palikšana slimnīcā - arī... Dažkārt šķiet, ka man pacients vajadzīgs vairāk nekā viņa radiniekiem. Agrāk attiecības sabiedrībā bija iejūtīgākas, izpalīdzīgākas. Un es kā vadītājs atkal esmu par kaut ko atbildīgs...

Taču mans galvenais pienākums ir gādāt, lai nodaļas darbs notiek arī tad, kad manis nav klāt! Katrs ir savā vietā un zina savu darbu. Deviņdesmit procenti lietu nokārtojas pašas no sevis, piecus procentus vispār nav iespējams nokārtot, bet atlikušie pieci gan ir jānokārto pašam.

Vadītāja amatā man nepatīk tikai tas, ka es vairs neesmu tik tuvu slimniekiem, kā gribētu. Pēc dokumentiem redzu, kurš ir kādā palātā, bet tas arī viss! Vajadzības gadījumā par kādu slimnieku ārstējošais ārsts pakonsultējas ar mani vai citiem kolēģiem. Man patiktu pašam pie slimnieka būt, taču man ir jāraksta papīri. Neko darīt - ja esmu to uzņēmies, tas ir jādara! Patīkami, ja pasaka: tam ir ķirurga rokas. Gribētu piebilst, ka ķirurgam vajag arī labu galvu. Jādara tas, ko var izdarīt, nevis ķert un grābt neiespējamo. Bez nodaļas vadīšanas es arī operēju, bet vai man vajadzētu vairāk? Ja ir kāda vajadzība, varu atbraukt arī sestdien vai svētdien, bet vai es būtu labāks vadītājs vai ķirurgs tāpēc vien, ka darbā gluži vai dzīvotu?! Savu amata statusu nodaļā arī īpaši neakcentēju.

Kolēģi cits citu dažreiz pavelk uz zoba, bet man šķiet, ka esmu vadītājs, pie kura var jebkurā brīdī ienākt, parunāties un padomu pajautāt. Vai jebkurā diennakts laikā? Ne gluži! Jau mans priekšgājējs profesors Ozoliņš nodaļā bija iedibinājis kārtību, ka jāmācās pašiem tikt galā situācijās, kur dažas stundas neko nemaina. Taču nepieciešamības gadījumā esmu arī braucis un palīdzējis. Ir gandarījums, ka izauguši kolēģi, kam īpašu palīdzību nevajag - paši tiek galā. Taču es nekad neaizveru durvis ar attieksmi "lieciet mani mierā".

JURIS POKROTNIEKS, profesors, P. Stradiņa Klīniskās universitātes  slimnīcas Gastroenteroloģijas centra vadītājs JURIS POKROTNIEKS, profesors, P. Stradiņa Klīniskās universitātes  slimnīcas Gastroenteroloģijas centra vadītājs
JURIS POKROTNIEKS, profesors, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centra vadītājs
Jāredz nedaudz pāri kalniņam

Lai gan P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centra vadītājam profesoram JURIM POKROTNIEKAM reizēm prātā iezagušies jautājumi - kāpēc es to daru, kas mani dzen? -, tās nav bijušas šaubas. Vismaz tik ilgi, kamēr darbs dara prieku un šķiet pietiekami saprotams. Viņš uzsver: vadītājam vienmēr pūrā jātur neprātīgas idejas, pat ja tās acumirklī nevar realizēt.

Gastroenteroloģijas centrā strādāju kopš 1976. gada, bet tā vadību no profesora Nikolaja Skujas pārņēmu 1994. gadā. Mēs gan bijām dažādi cilvēki, viņš - sangviniķis, tāpēc ļoti ekspansīvs, ātrs, bet es esmu lēnīgāks. Vai apdomīgāks?

Lai darbs birokrātiskos apstākļos (labā nozīmē!) ritētu normāli, kādam ir jābūt prātīgam, bet līderim - diez vai. Viņam jābūt ar neprātīgām idejām. Specializētam centram tādas vajadzīgas arī laikā, kad tās nav iespējams realizēt. Tās vismaz ir jātur prātā, lai tad, kad varēs realizēt, būtu skaidrs plāns. Melns darbs un neparedzams iznākums.

Šajā laikā centrs pārdzīvojis daudz pārmaiņu, un nupat vien apstiprināts tā jaunais nosaukums - Gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un uztura terapijas centrs. Un es sevi redzu kā daļu no kolektīva, ne vien kā tā vadītāju.

Mans sapnis par centra attīstību piepildās, bet ne tādos tempos, kā gribētu. Apzinos, ka šo sapni nekad nesasniegšu. Nākotnes iespējas vienmēr ir filozofisks jautājums, tomēr iespējas ir lielas - ikdienas darbu sakārtot, normalizēt un veidot tā, lai viss norisinātos arī tad, kad tevis paša nav klāt. Un es zinu, ka tad, kad manis nebūs klāt, profesors Aldis Puķītis un pārējie kolēģi gādās, lai darbs neapstājas.

Ir daudz klusētāju, kas ir lieliski izpildītāji - labprātīgi vai ap-stākļu spiesti. Ārstu sabiedrībā līdera īpašības ir nevis skaļāka viedokļa paušana, bet spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus un prast par tiem pastāvēt, kā arī prasīt padomu citiem. Atceros karjeras sākumu, kad staigāju, krūtis izgāzis. Bet dzīve ir "apdauzījusi", tāpēc necenšos arī citiem uzreiz it kā ierādīt viņu vietu. Jo tu jau nezini, vai viņa vieta kādreiz nebūs augstāk par tevi.

Centra vadīšana, no vienas puses, ir reālā dzīve - strādāsim ar to, kas mums ir, darīsim to, ko varam, bet galvenais - nepārsniegsim budžeta tāmi... No otras puses, ir taču lozungs, ka visu vajag cilvēku labā. Bet ko nozīmē - visu? Nevar izdarīt visu, ja neesi tam sagatavots! Un mācības mūsdienās maksā ļoti dārgi. Tad vadītājs ir kā starp diviem dzirnakmeņiem - viņš ir sapņotājs, kas nemitīgi mēģina kaut ko sagādāt savam centram. Bieži vien arī zibensnovedējs - starp administrāciju un reālajiem izpildītājiem.

Medicīnā vadītāja amats ir diezgan... nožēlojams, jo daudz ko nav iespējams īstenot. Tu atbildi par visu, lai gan ietekme ir ļoti maza, jo visu vada likumi. Arī budžets ir likums, un dažkārt darbošanās ir kā mieralaika kara apstākļos. Savā darbībā varu izvērsties, aizstāvot viedokli, kāpēc man vajag vairāk, nekā ir piešķirts, vai kāpēc esmu pārtērējis. Tāpēc viens no pienākumiem ir gādāt, lai kolēģi to saprastu, jo katram ārstam jāprot rēķināties ar ekonomiskajām iespējām. Medicīnā nevar pateikt, ka tu taisi brāķi. Te jāparāda skola un jāmāk izrunāt pozīciju. Ar pavēlēm, rīkojumiem maz ko var panākt. Gribētu, lai jaunie kolēģi nāk kā ideju aktivizētāji. Taču jaunā paaudze vairāk skatās, ko vadītājs teiks, liks darīt. To jau pat studentos pamanu. Bet ļoti stingras regulācijas apstākļos nav inovācijas!

Vadītājam ir drusku jāredz pāri kalniņam. Apvārsnim pāri - diez vai, bet kalniņam... Apmēram piecus gadus uz priekšu. Tad pašam vieglāk. Un jāmāk atzīt savas kļūdas. Normāls cilvēks nepārtraukti kļūdās, tāpēc mēģini tās neatkārtot! Esmu pateicīgs cilvēkiem, kas ir apkārt. Es cienu savu kolektīvu.

INGA VĒVERE, Liepājas reģionālās slimnīcas Dzemdību un ginekoloģijas bloka virsārste INGA VĒVERE, Liepājas reģionālās slimnīcas Dzemdību un ginekoloģijas bloka virsārste
INGA VĒVERE, Liepājas reģionālās slimnīcas Dzemdību un ginekoloģijas bloka virsārste
Bez politikas "skaldi un valdi"

"Mans galvenais noteikums - lai visi justos labi," saka liepājniece ginekoloģe INGA VĒVERE. "Pirmkārt, lai pacienti, viņu radinieki gribētu te nākt. Otrkārt, lai arī personāls gribētu strādāt un būtu apmierināts. Kolektīvā darbā svarīgs ir gan māsu palīgs, gan vecmāte, gan ārsts, gan otrs ārsts. Dzemdības ir skaists notikums, bet ir arī kritiski gadījumi, tad jābūt drošībai, ka aiz muguras ir palīgs, kuru vari saukt un kurš neatteiks."

Deviņdesmito gadu sākumā, pirmajos neatkarības gados, bija citi priekšnieki, cita situācija. Saldū, piemēram, dakteris Kalējs jau sāka ģimenes dzemdības, bet Liepājā toreizējais Dzemdību nodaļas vadītājs bija ļoti kategorisks un negribēja strādāt citādi. Man šķita, ka drīz ne tikai "piecminūtes" būs krieviski, bet arī visa dokumentācija. Sapratu, ka Dzemdību nodaļa strādā nepareizā virzienā, vajadzēja kaut ko mainīt, to saprata arī administrācija. Sākās reformas, 1995. gadā tika veidota jauna Dzemdību nodaļa, kurai es biju vadītāja. Darbā atgriezās vecmātes, kas iepriekšējā vadītāja darba stila dēļ bija aizgājušas. Ar laiku pienākumi paplašinājās, pievienojās ginekoloģijas nodaļa, tagad arī onkoginekoloģija.

Es neesmu vadītāja, kas var uzsist dūri galdā tā, kā to darīja iepriekšējais vadītājs, "kamēr es te sēdēšu, tā te būs". Es mēģinu situāciju izrunāt kopā, komandā, piemēram, kādas jaunas vadlīnijas - kā tas būtu mūsu slimnīcā, kā mums būtu ērti un labi, ko mēs varam. Ja kopsaucēju atrod visi kopā, neviens pretī nerunā. Tāpat pārrunājam priekšlikumus, ar kuriem nāk gan vecmātes, gan es, gan ikviens aktīvs darbinieks.

Nodaļas vadītājs noteikti nav gudrākais ārsts, tam tā nav jābūt. Būt labam ārstam un būt labam vadītājam ir atšķirīgas lietas. Protams, man kā vadītājai vienmēr prasa galavārdu, lai palīdzu, noorganizēju, lai izlemju strīdīgā gadījumā, bet es noteikti neesmu gudrākais ārsts. Katrs savā jomā ir kompetents un gudrs, es daudz prasu citiem. Sarežģītā situācijā sanākam kopā vairāki ārsti. Apmēram divus gadus naktīs vairs nedežūrēju, jo ārstu pietiek, bet joprojām mani izsauc. Ja ir kritisks gadījums, jābūt klāt ne tikai kā ārstei, bet arī kā vadītājai. Dzemdniecībā viss notiek strauji, pasauc to, kurš pirmais atsaucas, bet pārsvarā jau vienmēr sauc arī vadītāju. Tāpat, ja sliktas ziņas jāpaziņo pašai sievietei, tuviniekiem. Ne vienmēr tas jādara vadītājam, bet, ja tu tajā mirklī tur esi, tad parasti pasauc. Vadītājs ir atbalsts kolektīvam arī šajos gadījumos, jo slimnīcā vairs nav ne kapelāna, ne psihologa. Tālruni izslēgt es nedrīkstu, tas man arī naktī ir pa rokai. Tikai atvaļinājumā, kad man ir aizvietotājs, pa dienām "atslēdzos" - esmu pateikusi, lai rak-sta īsziņas, vakarā apskatos un cenšos risināt, ja nepieciešams. Pati daru organizatoriskas lietas, kas saistītas ar administrāciju, asociāciju. Bet pārējie darbi jāprot sadalīt, ko katrs var izdarīt, un jāprasa, lai būtu izdarīts. Tāpat jāmāk nodalīt, kad darbs beidzas, jāprot nospraust robežas, citādi šajā darbā viegli izdegt. Finanses no manis nav atkarīgas, tikai ārstnieciskais darbs, taču ir noteikums administrācijai - ko mums vajag, kāda aparatūra nepieciešama. Ir jāpamato ar skaitļiem un pierādījumiem, kāpēc mums to vajag tieši tagad.

Kā vadītājai grūtākais ir būt labai visiem. Ar manu būtību kopā neiet politika "skaldi un valdi". Mēs visas esam sievietes, slimnīcā nav ginekologa vīrieša, taču dzemdniecība, ginekoloģija ir smaga lieta, tam vajadzētu būt vīriešu darbam. Gan morāli, gan fiziski ir grūti, jo ir kritiski gadījumi, jāatbild par diviem - vienu, kas dzimst, un otru, kas top par mammu. Sieviešu kolektīvu vadīt ir nedaudz citādi nekā vīriešu. Ir daudz emociju, ir jāzina, kurai ko drīkst teikt šodien, kurai pēc nedēļas, lai cilvēks uztvertu adekvāti, nevis emocionāli. Ir jābūt atbalstam no personāla puses. Piemēram, nevaru strikti pateikt, lai manā nodaļā neviens nesmēķē. Bet, ja kāds no personāla atbalsta un ierosina - nekādas smēķēšanas nodaļā, tikai īpašā vietā -, tas aiziet. Paldies Dievam, kolektīvs vairs nav tik jauns, ir veselības problēmas, tāpēc lielākā daļa smēķēšanu ir atmetusi.

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2013. gada jūlija numurā