GUNTIS BALODIS: Piedzīvojums tikai sākas. Jaunais ģimenes ārsts Jēkabpilī

Dakteris Guntis Balodis ir dzimis ogrēnietis, taču Jēkabpilī nonāca tāpēc, ka Ogrē nesaņēma gaidīto atbalstu rezidentūras laikā, turklāt Jēkabpilī sastapies ar iedrošinošu pretimnākšanu. “Es pat nesagaidīju nevienu citu piedāvājumu,” atzīst jaunais ģimenes ārsts. “Aizdevos uz Jēkabpili, parunāju ar pašvaldības cilvēkiem, iepazinos ar ģimenes ārsti Aiju Graudiņu, kas tūdaļ saprata — ja ir jaunais ārsts, šādu izdevību nedrīkst laist garām. Ļoti iedrošināja dakteres teiktais, ka pilsētā ir perspektīvas, darba netrūks, ka palīdzēs, atbalstīs. No pašvaldības puses arī solīja stipendiju, dzīvesvietu, ja būs vajadzība — palīdzību ar bērnudārzu. Tas uzrunāja. Arī apkārtne, daba — meži, Laukezera dabas parks. Aprunājos ar sievu (viņa ir fizioterapeite un nāk no Kokneses), sapratām — te būs kaut kas labs, ir jāriskē!”

Rezidentūras rūdījums reģionā

Ja atskatās, kā sākās piedzīvojums ģimenes medicīnā, tad pēc medicīnas studijām Guntis Balodis paņēma brīvu gadu. “Ar tagadējo sievu, toreiz draudzeni, izlēmām doties ceļojumā pa pasauli — Āzijas virzienā. Pēc astoņiem mēnešiem, sākoties Covid pandēmijai, atgriezāmies mājās. Patiesībā Covid piezemēja. Apprecējāmies, sapratām, ka gribam dzīvot Latvijā — mājās ir labi un ar sava darba specifiku jebkur būsim pieprasīti,” stāstu sāk Guntis Balodis. Viņam ir stipras ģimenes saknes medicīnā: mamma — ģimenes ārste, tēvamāsa — otorinolaringoloģe, krustmāte — kardioloģe, bet vecmamma bija farmaceite. Darbs stacionārā nesaistīja, redzējis sevi strādājam neatkarīgi, tāpēc lēmis par labu ģimenes medicīnai.

Tiesa gan, Covid laikā pastrādāt stacionārā dabūja. “Gāju palīgā Jēkabpils slimnīcai, divus mēnešus vadīju Covid nodaļu (ārsta uzraudzībā), strādāju ar vidēji smagiem un smagiem slimniekiem. Ieguvu neatsveramu, skarbu un emocionāli piesātinātu pieredzi: kā ir strādāt komandā, kā pieņemt lēmumus, kad īsti līdz galam nezini, vai tas būs labākais pacientam, un kā attālināti komunicēt ar pacienta ģimeni. Pamatīgs pārbaudījums, bet, manuprāt, tādiem brīžiem rezidentūrā ir jābūt.”

Tāpat viņš topošajiem ģimenes ārstiem, ja vien ir tāda iespēja, iesaka pastrādāt reģionā, jo tur “vairāk izgaismojas sociālekonomiskās problēmas, bieži vien tiek arī vairāk patstāvības”. Dakteris Balodis atceras — kad sācis savu rotācijas ciklu dakteres Graudiņas praksē, ticis pabrīdināts, ka pilsētā vienam dakterim ir atteikta prakse un tūkstotis pacientu tiks novirzīti uz Dr. Graudiņas un viņas rezidenta pleciem.

“Tā bija ļoti intensīva mācīšanās pusotra gada garumā. Manā aprūpē nonāca pacienti, kuri nebija varbūt saņēmuši tādu primāro aprūpi, kādai tai vajadzētu būt.

Strādāju dakteres Graudiņas paspārnē, izrunājām visus sarežģītos pacientus un neskaidros jautājumus, taču manā darbā bija diezgan daudz patstāvības. Iepazinos ar pacientiem, sakārtoju terapiju, un bija patiess gandarījums, kad pēc gada jau varēju ieraudzīt rezultātu.”

Sākumposms ar pacientu iepazīšanu

Jaunais dakteris novembrī nodibinājis savu SIA un atzīst, ka pašlaik ziedo arī sestdienas, lai tiktu galā ar darbiem. “Esmu ļoti pateicīgs apvienībai Mana aptieka ar Agnesi Riteni priekšgalā, kas apņēmusies izveidot prakses telpas Vecpilsētas laukumā. Rit remontdarbi — gandrīz septiņdesmit kvadrātmetros būs divi pieņemšanas kabineti, telpa procedūrām, reģistratūra, uzgaidāmā telpa, atpūtas telpiņa un divas tualetes, nodrošināta arī pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Nedaudz saspiesti, bet pietiekami, lai varētu aprūpēt pacientus. Droši vien būs jāmeklē finansiāls atbalsts — gribas, lai, sākot darbu, ir jaunas mēbeles, iekārtas. Ja jauns sākums, tad lai pa smuko!”

Pašlaik dakteris darbojas koppraksē ar Dr. Aiju Graudiņu, strādā kabinetā, kurā pieņēma kā rezidents. “Šis ir pagaidu variants. Kabinets dažas reizes mēnesī jādala ar neiroloģi. Strādāju telpā kopā ar māsiņu. Galu galā esmu ļoti pateicīgs, ka man ir šāds atbalsts no dakteres Graudiņas — dalām procedūru kabineta aprīkojumu un materiālus.”

Jaunā ģimenes ārsta patstāvīgais starts sācies bez liela ieskriešanās posma — viņa aprūpē nu jau ir pusotrs tūkstotis pacientu. Pie saviem pirmajiem septiņsimt pacientiem ticis rezidentūras laikā, bet, tikko kā ieguva sertifikātu, nākusi ziņa, ka viena no dakterēm slēdz praksi un lielākā daļa pacientu reģistrēsies Gunta Baloža praksē. “Pacienti gāž mūs no kājām, ir sajukums, kurš ko aprūpēs. Pacienti, kas dzīvo ielas vienā pusē, pēc deklarētās teritorijas skaitās manējie, bet ielas otrā pusē — ne.

Viskarstākais pašlaik ir mūsu telefons un durvju rokturis. Lūdzas, prasās — pienākas vai nepienākas. Grūti atteikt.

Esmu priecīgs, ka puse pacientu man jau zināma, tagad jāiepazīst otra puse, turklāt saprotu, kas darāms, jo šādam procesam vienreiz jau esmu gājis cauri. Daktere Graudiņa mani ir izskolojusi un aizvien palīdz.”

Komandas meklējumos

Veidojot savu praksi, viens no grūtākajiem uzdevumiem ir izveidot labu komandu. Reģionā un tālāk no Rīgas tas var izrādīties divtik grūti. “Kad sāku rezidentūru, man bija liela cerība, ka būs ārsta palīgs, ar kuru kopā izskolosimies, sadarbosimies un sāksim darbu, diemžēl vienā brīdī saņēmu ziņu, ka radušies citi plāni. Šoks, bet tā ir realitāte, ka cilvēki maina lēmumus, un neviens darbinieks negarantē, ka strādās kopā ar tevi ilgi un laimīgi,” pārdomās dalās Guntis Balodis.

Viņš stāsta, ka licis sludinājumu darba meklēšanas portālā, sūtījis vakances piedāvājumu uz Ārstu palīgu biedrību, no paziņām centies noskaidrot, vai kāds meklē darbu, un paļāvies, ka Jēkabpilī šāda ziņa izplatās no mutes mutē. “Atradām vecmāti, kura varētu pildīt arī māsas pienākumus, diemžēl prakses aprīkojumā nav ginekoloģiskā krēsla, tāpēc Veselības inspekcija pateica, ka šī persona drīkst strādāt tikai kā reģistratore, ne kā vecmāte, māsa vai ārsta palīgs. Veiksmīgā kārtā esmu atradis māsiņu, kura šobrīd pie mums darbojas uz pusslodzi.”

Kāda būtu sapņu komanda? Guntis Balodis nevilcinoties atbild, ka tie būtu trīs palīgi: reģistrators, kas nedaudz orientējas medicīnā, māsa un ārsta palīgs. Uz brīdi aizdomājas, ka noderētu arī vecmāte un fizioterapeits, kas ļautu praksei būt daudzveidīgākai, jo pacientes ir ļoti kūtras un mudināmas veikt onkocitoloģisko skrīningu, kā arī fizioterapija būtu vēlama lielai daļai pacientu. Ja ko tādu ģimenes ārsta prakse varētu nodrošināt, tas būtu ļoti ērti. Vēl tālākā nākotnē viņš labprāt savai praksei piesaistītu rezidentu, jo patīk izglītības darbs. Ja laiks ļautu, strādātu kā lektors ar topošajiem mediķiem.

“Esmu komandas meklējumos, bet deleģēt darbu vēl būs jāiemācās, jo pašlaik visu gribas izdarīt pašam,” piebilst Guntis Balodis.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada janvāra numurā