Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ausu, kakla un deguna ārste GUNTA SUMERAGA intervijā atzīst, ka viņai ir ļoti paveicies, jo patīk viss, ko dara. Patīk operēt, patīk mācīt studentus un rezidentus, patīk mācīties pašai.
Vada Otorinolaringoloģijas nodaļu Stradiņos, ir Rīgas Stradiņa universitātes docente un Otorinolaringoloģijas katedras vadītāja, saņēmusi arī augstāko otoķirurgu atzinību — balvu “Zelta kāpslītis”. Šeit jāpiebilst — labi, ka skolas gados nepaklausīja mātes ieteikumam kļūt par juristi vai ekonomisti, bet palika uzticīga savam bērnības sapnim.
Kādā intervijā atzināties, ka bezmiega naktīs lasāt grāmatas par trollīti Muminu. Tajās ir daudz fantastisku dzīves gudrību: “Piens, rozes, bulciņas un ogas — labākais veids, kā atzīmēt ikviena atgriešanos mājās, lai kurš tas arī būtu”, “Ir jāatrod līdzsvars starp brīvību un pienākumu.”
Man šī grāmata ļoti patīk! Tā ir viena no grāmatām, kuras it kā domātas bērniem, bet kurā tas slānis, kas adresēts pieaugušajiem, nereti ir dziļāks nekā bērniem saprotamais.
Kā atrodat līdzsvaru starp brīvību un pienākumiem?
Tas nav viegli! Droši vien dzīves mūžīgais uzdevums ir atrast līdzsvaru it visā — starp brīvību un pienākumu, starp darbu un ģimeni. Man tas īsti neizdodas, vēl mācos, tāpēc nevarēšu dot padomus citiem.
Man ir divas lielas mīlestības — mans darbs, kuru ļoti mīlu, un mana ģimene, ko ļoti mīlu. Kura mīlestība konkrētajā brīdī mani parauj stiprāk, tai ļaujos. Cenšos plānot savu laiku, taču visu vienmēr nevar paredzēt. Parasti notiek tā, ka tas, kuram konkrētajā brīdī vairāk vajadzīgs, arī paņem. Tāpēc man nevajadzētu justies vainīgai, ja tieku no ģimenes atrauta pie kāda pacienta, vai gadījumos, kad nav smagu pacientu un kārtējie darbi apdarīti, ātrāk dodos mājup — veltu laiku ģimenei. Mūsu paaudze audzināta sevi noliegt, visu dot citiem. Bet, ja mēs sevi vienmēr noliegsim, ātri vien pietrūks tās mūsu daļas, ko dot citiem.
Man ir divas meitas, liela māja ar lielu dārzu, kā arī itin kupla mājdzīvnieku saime: trīs suņi, trīs kaķi un dekoratīvās zivtiņas — teju vai mini zoodārzs.
Četrdesmitgadnieku robežšķirtne jums atnāca ar daudziem pienākumiem: doktora disertācijas aizstāvēšana, katedras vadītājas amats. Kas šajos pienākumos ir aizrautīgā daļa?
Viss! Man tiešām ļoti paveicies, jo patīk it viss, ko daru. Patīk operēt (mana sirdslieta ir ausu ķirurģija), patīk strādāt ar studentiem un rezidentiem, redzēt, kā viņi izaug par jaunajiem speciālistiem. Tie, kas nesen pie manis atnāca uz Otorinolaringoloģijas katedru, būdami bailīgi trešā kursa studenti, nu jau strādā plecu pie pleca ar mani. Par to man ir prieks un gandarījums.
Protams, prieks un lepnums ir arī par aizstāvēto doktora disertāciju. Tas nebija viegli, jo prasīja gan laiku, gan enerģiju. Tagad jau divi doktoranti disertācijas izstrādā manā vadībā. Neviens mehānisms nav tik sarežģīts, interesants un neprognozējam kā cilvēks. Vienmēr esmu gribējusi šo mehānismu saprast, tāpēc izvēlējos ārsta profesiju un sarežģītāko no mikroķirurģijas jomām mūsu specialitātē — ausu mikroķirurģiju un dzirdes rekonstrukcijas operācijas. Šajā jomā viss līdz galam vēl nav atminēts, tāpēc ir interesanti.
Uzrakstīt disertāciju, manuprāt, ir tas pats, kas iemācīties svešvalodu. To rakstīju par deguna gļotādu, bet disertācijas vadītāja bija profesore Pilmane, no kuras esmu ļoti daudz mācījusies.
Vai piederat cilvēkiem, kas savā dzīvē un domās ik pa laikam taisa inventarizāciju: kas izdarīts, ko vajadzētu citādi, kāpēc to daru?
Speciāli laiku tam neveltu, bet cilvēks jau vienmēr domā par to, kas notiek viņa dzīvē, izvērtē. Tas ir dabisks process — domāt ir tas pats, kas elpot.
Atklāti sakot, esmu no tiem, kas pati sev ir vislielākais kritiķis un soģis. Tāpēc dažkārt šķiet, ka mazliet jāpiebremzē ar sevis šaustīšanu. Un būtu vērts atbrīvoties no nevajadzīgām negatīvām domām.
Vai savu dzīvi mērāt nogriežņos — studiju gadi, bērnu dzimšana, četrdesmitgadnieka dzīve?
Nē, tā nedaru, jo nogriežņi pārklājas, daudz kas notiek vienlaikus, nevis izretināti pa desmitgadēm. Nekad neesmu domājusi — pabeigšu studijas un tad tikai būs! Dzīve taču tajos sešos studiju gados neapstājās un netika atlikta uz vēlāku laiku! Arī saviem bērniem saku — ir jāmācās būt “šeit un tagad”, jābauda process, kas notiek patlaban, nevis plānot — tad, kad es kaut ko izdarīšu, tad baudīšu. Var gadīties, ka uz nenoteiktu laiku atliktais var nemaz nenotikt.
Domāju, ka vajag izvērtēt un analizēt dažādus savas dzīves notikumus un izdarīt secinājumus, bet īpaši kavēties pagātnē ir diezgan neauglīgi un pat bezjēdzīgi.
Kam profesionāli visvairāk pieder jūsu sirds? Pacientiem — strādājot operāciju zālē un veicot sarežģītas operācijas? Studentiem — mācot un esot blakus, kad viņi aug par lieliskajiem ārstiem?
Atbildēt uz šo jautājumu ir grūti, tad jau varētu vaicāt, kurš bērns mīļāks. Mana sirds vienlīdzīgās devās pieder gan pacientiem, gan studentiem, gan rezidentiem, gan kolēģiem, gan RSU jauno mediķu skolas dalībniekiem. Ir aizkustinoši vērot, kā vidusskolēniem, apmeklējot jauno mediķu skolu, rodas lielāka izpratne par medicīnu un vairojas pārliecība, ka grib kļūt par ārstiem. Atceros, pērn kāda jauna meitene taisīja audiogrammas, veda klases biedrus uz dzirdes pārbaudēm, lai kopīgi pētītu, kā skaļas mūzikas klausīšanās ietekmē dzirdi. Domāju, ka cilvēkam, lai ko viņš darītu, ir jādeg par savu lietu.
Darbs ar pacientiem ir daudzšķautņains. Dažkārt pacientam jāpasaka tas, ka viņam vajadzēs lietot dzirdes aparātu, jo nav iespējams palīdzēt ne ķirurģiski, ne medikamentozi. Tas ir psiholoģiski smagi, cilvēks tādā brīdī nespēj pieņemt, ka dzirdes traucējumi ir tik nopietni un neatgriezeniski, tāpēc nereti manā kabinetā izplūst asarās.
Ja auss operācija man ir ikdienas rutīna, tad pacientam tā ir unikāla pieredze, varbūt pat vienīgā operācija viņa mūžā. Pat ja tā nav pārāk sarežģīta, pacients jūt satraukumu, ko ārstam vajadzētu mazināt. Īpaši smagos gadījumos gribas pacientu paņemt aiz rokas un nomierināt. Tad brīdinu, ka operācija un arī atlabšana būs smaga, taču to visu pārdzīvot būs vieglāk, ja uzticēsies ārstam. Tas prasa enerģiju, jo pacients šādos brīžos ir kā sūklis, kurš izsūc no tevis enerģiju. Lai būtu enerģija, ar ko dalīties, kaut kur tā ir jāgūst. Un mani uzlādē tas, ka mani studenti un kolēģi gūst panākumus. Tas iedarbojas kā sāls pie zupas, vairo pašapziņu un pārliecību, ka es to varu, ka daru labas lietas. Tad ir spēks, lai ietu tālāk.
Labi palīdz arī fiziska aktivitāte — vai nu eju skriet ar suņiem, vai pļauju zāli, vai arī supoju pa upi. Tā var atbrīvoties no uzkrātajām negācijām, jo kopā ar pacientiem mēs esam ne jau viņu dzīves skaistākajos mirkļos. Kad cilvēks saslimis, viņam ir daudz jautājumu, daudz pārmetumu, tiek meklēts vainīgais. Un nereti tas ir ārsts, jo atrodas pacientam blakus. Kāpēc jūtos tik slikti? Kāpēc nevarat mani izārstēt? — šie ir biežāk uzdotie jautājumi ārstam. Tāpat kā daudzi ārsti esmu raudājusi pacientu nepamatoto pārmetumu dēļ.
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada novembra numurā
