GRIGORIJS SEMJONOVS: Jūtos atbildīgs
Pirms šīs sarunas Grigorijs teic, ka dažreiz jūtas kā Donkihots, jo jāsastopas ar dzirnavām (nokavētiem lēmumiem ministrijās, politiķu izdabāšanu vēlētājiem). “Bet rakstā noteikti uzsveriet, ka viens nav cīnītājs. Paldies administrācijas komandai, paldies ārstiem, vidējam medicīniskajam personālam, tehniskajiem darbiniekiem. Pirmajā kovida vilnī ir bijušas kļūdas, jo nezinājām un neviens Latvijā nezināja, kāds tas Covid–19 ir. Bet kopumā gandrīz 1600 slimnīcas darbinieki ir strādājuši pēc labākās sirdsapziņas.”
Ar kādiem vārdiem jūs raksturotu savu darbu Covid–19 laikā — kā kaujas laukā, gatavo rezerves, stratēģiju, bet tik un tā nezini, vai kauju uzvarēsi?
Tas varbūt nav kara lauks, drīzāk purvs, nezini tās vietas, kurās vari iestigt. Šķiet, esi sagatavojis tiltu, bet tilts pēkšņi pārvēršas purvā un tu iekrīti līdz kaklam. Tā mums bija ar skābekli. Kad piegādātājiem teicām, ka mums vajag vairāk skābekļa, viņi atbildēja, ka vispirms apgādās Rīgas slimnīcas. Tāpēc tas bija jārisina, iesaistot Veselības ministrijas amatpersonas.
Jau no pirmās darba dienas slimnīcas vadītāja amatā es kopā ar slimnīcas galveno ārstu cenšos plānot darbus uz priekšu. Esmu ekonomists, bet ekonomistus un finansistus augstskolās māca paredzēt gan pozitīvo, gan negatīvo norišu gaitu, tāpēc var pielāgoties katrai situācijai. Gatavošanās arī sliktajam mums palīdzēja Covid–19 pirmajā vilnī. Šogad bijām plānojuši mediķiem atelpu (atvaļinājumus) līdz decembra pirmajai nedēļai, diemžēl plānojot nedaudz atpalikām no saslimstības tempa, tāpēc daļa mediķu šogad vēl nav bijusi atvaļinājumā.
Grūti ir tad, kad šķiet, ka viss, ko dari, ir vajadzīgs tikai man un manam kolektīvam. Mums te ir karš ar kovidu, taču daudzi joprojām negrib dzirdēt par vakcinēšanos, mirstību.
Kur ņemat spēku, pacietību? Vai palīdz tas, ka neesat ārsts?
Tas, ka neesmu ārsts, man liedz skatīties no īstā leņķa. Ārsti pieņem šo realitāti un turpina pildīt savus pienākumus, kaut arī ir grūti. Manī darbojas emocijas, lai gan dažreiz tās palīdz apstādināt mediķus tad, kad darbs pārvēršas pārspīlējumā. Es tad saku: “Okei, ir vadlīnijas, taču tagad vajadzīga cita pieeja.”
Citreiz ir pretēji — pārspīlēta emocionalitāte pamostas viņos. Tā bija tad, kad inficētie iestājās ļoti intensīvi, ar ielaistām slimībām, bija liela mirstība, un mediķi, baidoties palaist kādu pacientu garām, hospitalizēja pat tos, kuri varēja ārstēties mājās, tāpēc man piespiedu kārtā bija jāievieš pacientu šķirošanas algoritmi.
Ir situācijas, kad grūti uzrunāt ārstus, kad varētu palīdzēt slimnīcas vadītājs ārsts, nevis ekonomists. Tomēr man, neesot ārstam, ir vieglāk pieņemt grūtus lēmumus, kas skar ne tikai konkrētu pacientu, bet visus — gan pacientus, gan personālu.
Kur smeļos spēku? Ģimenē. Diezgan bieži saku sievai un meitām, ka ārēji izskatos kā akmenī iecirsts, bet iekšēji esmu pavisam cits cilvēks. Reizēm esmu maigs, pārāk emocionāls, bet tas man ir palīdzējis saprast dzīvi. Ārpus ģimenes man jābūt stipram, jārāda piemērs, ka kovida laiks jāiztur. Lai gan dažreiz jūtos daudz vājāks par ārstiem, kuri nāk pēc palīdzības. Ir cilvēcīgas bailes — ja kaut ko nepaspēsim, tā būs mana atbildība.
Cik gultu pašlaik ir Covid–19 pacientiem un cik citiem profiliem?
Kovida pacientiem ir izveidotas 270 gultas, tās atrodas arī moduļos. Pārējiem pacientiem atvēlētas 370 gultas. Uz nenoteiktu laiku nedarbojas plānveida īslaicīgās ārstēšanas nodaļa, kuru izveidojām pagājušajā gadā, un fizikālās terapijas nodaļa. Iemesli ir objektīvi. Valsts apturēja finansējumu šiem pakalpojumiem, mums bija jāveido papildu gultasvietas Covid–19 pacientiem.
Cik ir smago Covid–19 pacientu un kurā brīdī sākās reāla pacientu šķirošana?
Epidēmijas trešajā vilnī mēs dienā ārstējām vidēji 150—160 kovida pacientus, smago pacientu skaits pieauga divreiz. Novembra sākumā katru dienu iestājās ap 40—50 kovida pacientu. Ja pieskaitām cilvēkus ar traumām, insultiem utt., tad tas bija īsts konveijers, gribot negribot bija jāievieš pacientu šķirošana. Mazliet palīdzēja tas, ka slimnīcā ir vairākas pacientu uzņemšanas plūsmas, tas apturēja vēl lielāku pacientu drūzmēšanos.
Daugavpils slimnīca citu slimnīcu fonā izcēlās ar nevakcinēto darbinieku skaitu. Vai jūtat, ka esat izdarījis maksimāli visu, lai darbinieki vakcinētos?
Šodien (saruna notika novembra nogalē — red.) nav vakcinēti 35 darbinieki: trīs ārsti, 15 māsas, deviņi māsu palīgi, četri sanitāri un trīs citi darbinieki. Pirms nedēļas tie bija 324 darbinieki, un tobrīd analizēju, ko neesmu izdarījis pareizi. Es taču pats centos runāt, kāpēc jāvakcinējas, pieaicināju vadošos ārstus, kuri skaidroja vakcinācijas nepieciešamību. Vakcinējoties rādīju piemēru, jaunie kolēģi vakcinējās un rādīja piemēru.
Centāmies atbildēt uz jautājumiem, aicināju nākt un aprunāties, kāpēc ir bažas vai bailes. Aicinājām arī psihologus stāstīt, ka nav jābaidās no vakcīnas. Cerēju, ka domāšanu mainīs arī mediķu rotācija uz kovida boksiem, tā realitāte, ko viņi tur ieraudzīs.
Man bija palicis pēdējais rīks — biedēšana un saukšana pie atbildības. Teicu, ka ir likums, kuru nedrīkstu nepildīt, un ka viņi paliks bez darba, bet slimnīcai būs jāaizver daudzas nodaļas.
Akūto slimnieku kļūs vairāk, taču varam nepaspēt viņus aizvest uz Preiļiem, Krāslavu vai Rēzekni, nerunājot par Rīgu, un viņiem būs jāmirst ceļā. Teicu atklāti, ka nevakcinētajiem pašu stūrgalvības dēļ nebūs ko ēst, nevarēs samaksāt rēķinus.
Un notika brīnums. Tās pašas nedēļas nogalē biju atgriezies no Daugavpils un Augšdaugavas novada civilās aizsardzības komisijas sēdes, kur vienojāmies, ka mediķiem palīdzēs Daugavpils Universitātes studenti un šīs augstskolas Medicīnas koledžas audzēkņi, kā arī Rīgas Stradiņa universitātes studenti, un mani informēja, ka jau vakcinējušies ēdināšanas bloka un vairāki citi darbinieki.
Tā bija mana kļūda, ka jau pašā sākumā nebiju strikts: ja darbinieki nevakcinēsies, tad paliks bez darba. Toreiz man šķita: ja panākšu viņu uzticību šajā jautājumā, arī viņi uzticēsies man. Bet viņu bailes bija stiprākas par manu uzticēšanos.
Pats esat vakcinējies, rādījis piemēru. Kāda ir jūsu attieksme pret vakcīnām?
Skolas gados man bija blaknes no gripas vakcīnas, 18 gadu vecumā biju pārslimojis smagu gripas paveidu. Toreiz infekcijas slimnīcā pavadīju pusotru mēnesi, un šīs blaknes jūtu joprojām. Proti, pavasarī vai rudenī es sāku klepot kā hronisks slimnieks.
Tāpēc, kad parādījās Covid–19 vakcīna, jutu cilvēciskas bailes. Man nebija bail no blaknēm, man bija bail kļūt par vakcinācijas antireklāmu. Ja kaut kas notiktu ar mani, gados jaunu slimnīcas vadītāju, tad gan jau antivakceri mani kā Če Gevaru (ārsts, Kubas revolucionārās partizānu kustības līderis — red.) paceltu kopā ar pretvakcinēšanās karogu.
Tomēr paklausījos speciālistus, palasīju ārvalstu mediķu viedokļus un vakcinējos pagājušā gada janvāra sākumā viens no pirmajiem. Pēc pirmās potes jutos labi, pēc otrās vienu dienu bija slikta pašsajūta. Tagad esmu revakcinējies (saņēmis trešo poti).
Ja no darba jāatlaiž nevakcinētie mediķi, kurš strādās viņu vietā?
Dakteri ir tikai trīs, lielākais nevakcinēto cilvēku īpatsvars ir starp māsu palīgiem un sanitāriem. Trūkstošās māsiņas aizvietojām ar Centrālās poliklīnikas māsām, mums palīdz Rīgas Stradiņa universitātes, Daugavpils Universitātes un Medicīnas koledžas audzēkņi.
Nevakcinētie mediķi ir spoguļattēls tam, kas notiek sabiedrībā, kur tie, kas nav vakcinējušies, mokās bailēs un neziņā, vai vakcīna ir droša. Taču šīs bailes un neziņu nedrīkst pieļaut medicīnā. Pēc kovida epidēmijas izglītības un zinātnes ministrei kopā ar medicīnas izglītības iestāžu vadītājiem jāskaidro topošajiem mediķiem, kas ir virusoloģija, kas ir vakcinācija utt. Tāpat jāiemāca justies atbildīgiem par to, kas notiek sabiedrībā, jo viena daļa uz mediķiem lūkojas kā uz labo piemēru, analizē viņu rīcību.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada janvāra numurā