Goda vietā — farmaceitiskā aprūpe. AGNESE RITENE

Agneses Ritenes aptiekas strādā ar zīmolu Mana aptieka, pati aptiekāre vadījusi Farmācijas konsultatīvo padomi Veselības ministrijā un ir Aptieku biedrības valdes priekšsēdētāja. Viņa vienmēr centusies aizstāvēt Latvijā strādājošo individuālo aptieku intereses, taču, kad iepazīstamies, Agnese sniedz vizītkarti, uz kuras rakstīts pats svarīgākais — farmaceite.

Varējāt palikt savā sapņu profesijā, bet gājāt plašāku ceļu: farmaceite, aptiekas vadītāja, uzņēmēja.

Ja man savs darbs patīk un ja vēlos to darīt, tad kāpēc lai neattīstītos?! Darboties tikai vienā aptiekā nav neiespējami, bet tas ir grūtāk, tāpēc, cik iespējams, paplašināmies. Uzskatu, ka no individuālajām aptiekām palikušas tās, kas ļoti grib strādāt, bet tas nemaz nav viegli, jo visu laiku jāpielāgojas pārmaiņām, jāievēro prasības, jāseko likumu normām. Manā gadījumā sanācis kaut kā paradoksāli, jo tikai vidusskolas pēdējā gadā izvēlējos farmaceita profesiju. Pirms tam domāju, ka būšu juriste, ka patiks darbs ar dokumentiem, likumiem, bet tagad jautājumi jārisina tieši no juridiskās puses.

Zinātājs gan teiktu — likumsakarīgi, ka kļuvāt par farmaceiti, jo gājāt mammas pēdās.

Jā, biju apjautusi atbildību, redzēju, kā mana mamma Zelma Sirmā šo darbiņu dara. Arī vecākā māsa Inga Puķe ir farmaceite, kaut sākumā nemaz nebija domājusi. Mūs neviens nespieda, nepierunāja, bet dzīve tā iegrozījās. Strādājam komandā, un savstarpēja paļāvība ir ļoti būtiska. Ja man vēlreiz būtu jāizvēlas profesija, darītu to pašu. Ir grūtāki, ir vieglāki brīži, bet kopumā — interesanti.

Lielākam priekšniekam arī atbildības nasta aug, jāpieņem lēmumi, jāvērtē.

Manam darba stilam raksturīga ļoti liela uzticēšanās cilvēkiem, kas konkrētajā vietā un aptiekā strādā. Pārrunājam pamatlietas, bet ar ikdienišķām situācijām vadītāji, farmaceiti, viņu asistenti labi tiek galā. Pienākumi jādeleģē, jo domāju, ka cilvēki var un grib uzņemties atbildību.

Laba komanda ir svarīga?

Tā būs aptiekas lielākā veiksme. Aptiekai jābūt pievilcīgai, interesantai, jābūt plašam piedāvājuma klāstam, taču lielākā vērtība noteikti ir cilvēki: kā viņi apkalpo klientus, cik laipni, kā paskaidro, kā atsaucas cilvēku vajadzībām. Katram klientam pie mums jābūt kā gaidītam ciemiņam. Savā aptiekā, kuru Tukumā arī vadu, katru nedēļu pati strādāju kopā ar kolēģiem. Šajā darbā ātri var gūt gandarījumu. Un ir ļoti svarīgi, ja aptiekā ir komanda, kas strādā kopīgam mērķim un ja cits uz citu var paļauties.

Jūsu aptiekas izmanto zīmolu Mana aptieka.

Bija mērķis un iespēja apvienoties vairākām aptiekām, strādāt ar vienu zīmolu, jo kopā vienmēr ir lielākas iespējas un varam piedāvāt vairāk interesantu lietu klientiem. Teikšu tā: līdzīgi kā vietējiem top! veikaliem ir top! apvienība, tā mums savējā Mana aptieka, jo konkurences vide ir samērā saspringta.

Kādi ir jūsu aptieku plusi konkurences cīņā?

Gribētu domāt, ka esam saglabājuši īpašo aptiekas statusu: aptiekā ir farmaceitiskā aprūpe, konsultācija, varēšana ieteikt klientam labāko, vajadzīgāko. Individuāla pieeja ir pamatu pamats. Pie reizes saprotot, ka laiks ir cits: vajag atlaides, akcijas, atlaižu kartes, plašu sortimentu. Faktoru, lai mūsu nozarē veiktos, ir ļoti daudz, bet gandarī, ka farmaceitisko aprūpi esam noturējuši pirmajā vietā.

Dzīvojam patērētāju sabiedrībā, tāpēc pārdošanai mūsdienās ir liela nozīme. Droši vien tā spriež ne tikai tirgotāji, bet arī aptieku īpašnieki.

Samazinoties iedzīvotāju skaitam, šis jautājums tikai saasināsies. Veselības ministrijā aprēķināts, ka Latvijā ir par trīsdesmit procentiem vairāk aptieku, nekā būtu nepieciešams, taču aptiekas ir privāts bizness, tāpēc neredzu veidu, kā šo konkurenci mazināt. Katrs uzņēmējs pats lemj: izdevīgi, nav izdevīgi. No uzņēmēja viedokļa neviena farmaceita konsultācija aptiekā nedrīkstētu beigties bez pirkuma, jo par farmaceita padomu klients Latvijā nemaksā. Ļoti gribētu, lai aptieka nepārvērstos par veikalu, lai neesam tik ļoti tendēti uz pārdošanu, bet tad prasītos nākamais faktors — ne tik liberālas īpašuma tiesības.

Pirms dažiem gadiem farmaceiti vēl diskutēja par īpašuma formu, nu vairs nediskutē, lielo ķēžu īpašnieki nostiprinājuši savas pozīcijas un nav iespēju atgriezties laikos, kad aptiekas piederēja tikai farmaceitiem.

Eiropā joprojām tikai divpadsmit procentus no visām aptiekām veido tīklu aptiekas, ne farmaceitiem piederošas. Lielākajā daļā valstu noteikts, ka aptiekas īpašniekam tomēr jābūt farmaceitam. Ne jau tāpēc, ka farmaceits būtu zinošākais un labākais aptiekas vadītājs, bet tas nozīmē, ka valstiski tiek nodalīta mazumtirdzniecība, vairumtirdzniecība, veselības aprūpe, ražošana. Pie mums ir liberāla attieksme ar cerību, ka visu sakārtos konkurence.

Cilvēki mēdz teikt — iegāju aptiekā un maks tukšs, sūdzas par dārdzību.

Farmācija vēsturiski ir viens no pelnošākajiem biznesiem, bet pelna tur, kur zāles ražo. Cilvēki ļoti bieži nezina, ka zāļu cena ir ierobežota. Ministru kabineta noteikumi nosaka piecenojuma augstākos griestus, var piecenot konkrētus procentus, bet ne vairāk. Manuprāt, cilvēki, kas strādā citās ES valstīs, varētu apliecināt, ka, piemēram, Anglijā zāles ir dārgākas. Latvijā vispār ir īpaša, ļoti nogaidoša un noraidoša attieksme pret uzņēmēju. Aizmirstas arī fakts, ka divpadsmit procentus no zāļu cenas veido valstī noteiktais PVN, kas citās ES valstīs zālēm, kompensējamiem medikamentiem ir mazāks. Arī paši uz sevi varam atskatīties. Kādreiz Latvijā medikamentiem bija nulles nodokļa likme, tad pieci procenti, tad deviņi, bet tagad divpadsmit, un nemaz ne tik sen bija runa, ka jāceļ līdz divdesmit vienam procentam. Aptiekā ir dārgi medikamenti, kam valsts pievieno divpadsmit procentus PVN, aptiekas piecenojums ir krietni mazāks.

Kāpēc jaunie neiztur un pārdod aptiekas?

Farmaceiti aptiekas pārdod, jo nogurst: speciālistu trūkums, izmaiņas likumos, nodokļi, arī personāla vadība uzņēmējdarbībā ir grūta. Nogurst ne tikai farmaceiti, bet arī citu nozaru uzņēmēji. Mūsu valsts likumdevējs ir absolūti neprognozējams, valstī nav ilgtermiņa nodokļu politikas. Uzņēmējiem grūti plānot finanses ilgākam laikam.

Vai lauku aptieka ir izdevīgs pirkums?

Ja novadā ir pietiekams iedzīvotāju skaits, ja aptieka patīk, tajā strādā labs farmaceits, tad kāpēc gan lai aptieka nebūtu rentabla? Iegādājoties jaunu aptieku, ir jāiegulda, tad jāvērtē mērķi, attīstības iespējas. Filiāles mēdz būt ļoti dažādas. Ir gadījumi, kad pašvaldība lūdz, lai konkrētā pagastā, kādā apdzīvotā vietā saglabā aptieku, tad var sanākt pa nullēm, bet tad atkal jāskatās, vai pašvaldība var atbalstīt, piemēram, piešķirot telpu nomas maksas atlaidi. Protams, ļoti precīzs uzņēmējs var pagriezt muguru, bet individuālajām aptiekām ir cita attieksme: jāvērtē, kā varam cilvēkus atbalstīt, palīdzēt. Būtu neloģiski, ja novada centrā, kur ģimenes ārstam ir labs pacientu pieraksts, nav aptiekas filiāles. Mūsu filiālēm labi klājas. Latvijas statistika ir tāda, ka laukos strādā deviņdesmit piecas aptieku filiāles un vairāk nekā četrdesmit ir Mana aptieka.

Attīstīt aptieku biznesu nozīmē ieguldīt arī infrastruktūrā. Nesenais veikums — Pārgaujas aptiekas renovācija Valmierā.

Man šķiet tikai loģiski, ka ēkā, kur strādā aptieka, ir arī doktorāts. Pārgaujas aptiekā izgatavo zāles, iespējama ļoti laba sadarbība starp ārstiem, farmaceitiem, pacientiem. Valmierā šajā ēkā strādājam kopš divtūkstoš divpadsmitā gada. Iepriekšējie īpašnieki bija izveidojuši jumta stāvu, domājot, ka reiz tur varētu būt doktorāts. Tagad šis interesantais projekts ir realizējies. Esam ierīkojuši liftu pacēlāja vietā. No aptiekas kolēģēm dzirdu, ka arvien biežāk aptiekā nāk māmiņas, kam bērniņi vēl ratiņos. Ērtāk cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, senioriem. Mediķi, kas kļuvuši par jauno telpu nomniekiem, atzīst, ka viegli bijis prakses sertificēt, jo esam padomājuši par visu: telpu konstruktīvais risinājums, uzgaidāmās telpas, durvju platums, labierīcības, vides pieejamība. Doktorātā ir plašs gaitenis, vieta, kur pacientiem atstāt virsdrēbes, ērti soli, kur piesēst. Arī interjeru veidojām gaumīgu. Ļoti vēlējos, lai būtu mājīgi, tāpēc izmantojām ozolkoka toni. Arī oranžie toņi nav izvēlēti tāpat vien. Oranžas durvis ir svarīgas, domājot par vides pieejamību, lai ērtāk pamanāma kontrastējošā telpas daļa cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

 

Foto: Jānis Līgats un no A. Ritenes albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada februāra numurā