Darbdienas vakarpuse. Aiz kādām durvīm Veselības inspekcijas gaitenī atskan daudzbalsīgs "Daudz baltu dieniņu..." Nodomāju, ka mūsu sarunas dēļ Kontroles pārvaldes vadītājai VALENTĪNAI BERGAI kūkas un šampanietis ies secen. Pēc mirkļa no kādas sanāksmes ierodas arī viņa pati. Jau pirmajā brīdī kļūst skaidrs, ka šī sieviete ir staigājošs enerģijas lādiņš. Netieši viņa to apstiprina, norādot, ka viņai nepatīk gļēvi un savu viedokli aizstāvēt nespējīgi cilvēki. Izrādās, arī viņai pašai dzīvē no kontroles neizbēgt. Viņas dzīves kontrolieri ir vīrs un dēls.
Valentīna Berga burtiski ielido kabinetā. Mētelis vēl nav novilkts, bet es jau uzzinu, ka diena bijusi spraiga, daudz tikšanos. Viņa smejas – pārdzīvošot, ka nevar piedalīties kolēģa sveikšanā un dziesmas dziedāšanā. Kafiju sarunas laikā viņa nedzeršot – augstais asinsspiediens neatļauj. Vēlāk uzzinu, ka tā ir viena no nepatīkamajām lietām, kas viņu piemeklējusi, strādājot Veselības inspekcijā. Valentīnai ir skaļa, droša, labsirdīga balss. Viņa atstāj tāda cilvēka iespaidu, kam var uzticēties. Iespējams, tas ir izšķirīgs iemesls, kāpēc V. Berga veselības aprūpes kontroles institūcijā strādā jau 17 gadu. Šķiet, ja es būtu kādas sūdzības izskatīšanā iesaistīts ārsts, V. Berga atstātu iespaidu, ka visas situācijas ir risināmas. Bet vienmēr laikam tā nenotiek, ja jau pārvaldes vadītāja piedzīvojusi pat drošībai bīstamas situācijas. Runāt par darbu V. Berga gan nesteidzas – sāk ar to, kāpēc un kā kļuvusi par ārsti.
Ziemassvētki, 4. klase, pirms uzveduma Maija un Paija
Sasodītais sacerējums, nogrieztā kāja un sarkanais diploms
1973. gadā Valentīna beidza vidusskolu Jēkabpilī un devās uz Rīgu, uz Medicīnas institūtu, kur... neiestājās. Izrādījās, ka viņa nav nokārtojusi latviešu valodas eksāmenu! “Kaut gan tajā pašā gadā biju piedalījusies republikas konkursā sacerējumu rakstīšanā! Biju izsista no sliedēm! Vispirms domāju par juristiem, taču nolēmu uz gadu atgriezties dzimtajā pusē. Sāku strādāt Jēkabpils centrālajā slimnīcā par sanitāri operāciju zālē.” Priekšstata bijis tik, cik apgūts skolā pirmās palīdzības pulciņā. Pamazām pieradusi pie darba, arī pie atvērtajiem vēderiem un galvaskausiem. Taču, kad bijusi pirmā kājas amputācija, galvenais ķirurgs, viņu ieraudzījis, teicis: izej ārā, pasēdi un atver logu! “Ieraudzīju sevi spogulī un nobijos – es nebiju bāla, es biju balta! Mobilizējos un atgriezos operāciju zālē. Un tad man tā kāja bija gan jāpietur, gan pēc tam arī jāaiznes prom no zāles!” Šķiet, līdz ar amputēto kāju Valentīna aiznesusi pēdējās šaubas, vai medicīna ir viņas īstā vieta. Pēc gada viņa atkal devās uz Rīgu.
11. klases izlaidumā ar mīļajiem vecākiem un brāli Edmundu
Taču iepriekšējā negatīvā pieredze bija atstājusi iespaidu, bijis dikti bail. Sacerējums rādījies murgos. “Tā es savās bailēs atmetu ideju par institūtu, pat nemēģināju un devos mācīties par feldšeri uz Rīgas 2. medicīnas skolu. Man šķita, ka tā drīzāk sākšu patstāvīgas dzīves gaitas un tikšu pie izglītības.” Feldšeru skola devusi pamatīgu rūdījumu. Paralēli skolai sākusi strādāt Stradiņa slimnīcas Neiroloģijas nodaļā par sanitāri. “Kā šodien atceros – atnāku, bet tur priekšā māsa Erna, kas saka: ha, ha, kāda tu sanitāre, neviena jau vairāk nebūs!” Tolaik bija grūti ar sanitāriem un māsām, arī atalgojums bija mazs. Slimnīcas un palātas – lielas, slimnieku bezgala daudz, viņi tur mēdza gulēt tik ilgi, cik paši vēlējās. “Man bija jāaprūpē 64 slimnieki! Bet – es izdzīvoju, un pēc šīs nakts reti kad mani ir pārņēmis izmisums, vai tikšu galā.” Feldšeru skolu V. Berga beidza ar sarkano diplomu, kas deva iespēju atvieglotā veidā iestāties institūtā – bez sacerējuma kārtošanas!
Nepieklājīgais vecums
Institūtā V. Berga domājusi par ķirurģiju. Taču reiz atklātākā sarunā ķirurģe doc. Upmane teikusi: tev tāds vecums tuvojas, kad jādomā par ģimeni. “Man tolaik bija 25 – tiem laikiem jau nepieklājīgs vecums! Un viņa mani brīdināja, ka ķirurģija paņems no manis visu. Visu!” Valentīna padomājusi un nolēmusi palikt neiroloģijā. “Man galvenais bija pabeigt mācības un sasniegt iecerēto. Tiecos būt patstāvīga, lai man ir dzīvoklis un labs darbs. Stāvēju dzīvokļu rindā uz kooperatīvo dzīvokli, strādāju divos darbos. Darbs vienmēr bija pirmajā vietā.”
Feldšeru skolas laiks – atpūtā Siguldā. Stāvu kājās pirmā pa labi, mammai patika mani pucēt!
V. Berga smejas, ka apprecējusies tiem laikiem tiešām nepieklājīgā vecumā – 33 gados. “Ar vīru iepazināmies Stradiņos , kādā ballē dejojot. Viņš tolaik bija aizņemts cilvēks. Satikāmies vēlreiz pēc daudziem gadiem... Viņš bija uzzinājis, ko es daru, un zvanīja man: vai es viņu atceroties. Atbildēju: jā, bet tikties nevaru, man dežūra. Viņš tomēr pēc darba mani sagaidīja. Gāju uz trolejbusu, bet viņš ar volgu Stradiņu vārtiem šķērsām priekšā... Bija pagājuši astoņi gadi kopš tās dejošanas.”
Mamma pret ārsti – 1:0
1993. gadā V. Berga aizgāja no darba slimnīcā un sāka strādāt toreizējā MADEKKI. Dakteres vīra darbs tolaik bija saistīts ar biežiem ārvalstu komandējumiem, bet dēlam – laiks sākt skolas gaitas. Un skolu gribējies glaunu... “Tolaik jau bija smalkās un ne tik smalkās skolas. Mums arī gribējās skriet līdzi modei – gribējām, lai bērns no 1. klases apgūst angļu valodu un ko tik vēl ne, kaut tagad varu teikt, ka nekas labs tas viss nav.” V. Zālīša pamatskola ir centrā, ģimenes dzīvoklis – Zolitūdē, bija jārisina jautājums par to, kurš un kā izņems pirmklasnieku. “Sāku strādāt inspekcijā. Faktiski tā bija nejaušība. Sākumā uz pusslodzi, pamazām apguvu visu, kas man bija svešs, – sūdzības, iesniegumi, lietvedība.” Uz jautājumu, vai Valentīna–mamma tobrīd uzvarējusi Valentīnu–ārsti, V. Berga samulst un saka: jā, tā laikam sanācis.
“Kad nācu uz inspekciju, domāju, ka pēc gadiem varēšu atgriezties slimnīcā. Mani mierināja, ka inspekcijā nebūšu tālu no ārsta darba – skatīšu vēstures, kartītes, būs jādomā par farmakoloģiju utt. Beigās izrādījās, ka neatgriezos.” Kādu laiku gan V. Berga paralēli vēl piestrādājusi ambulatori kā neiroloģe SIA “Rūpes”, kas atradās Sadovņikova ielā vienā ēkā ar inspekciju. Taču līdz ar pienākumu palielināšanos inspekcijā sēdēšana uz diviem krēsliem bija jāatmet.
6. kurss, RMI “subordinatatūra” P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, V. Berga pirmajā rindā otrā no kreisās
Varbūt vairāk atklātības?
“Pārorientēšanās uz administratīvo darbu neizsauca diskomfortu. Man vispār reti ir diskomforts. Es ātri pierodu. Un vēl – toreizējā inspekcijas vadītāja Bļodniece bija bezgala erudīts un gudrs cilvēks. Mūsu sarunas nebeidzās ar darba lietām, brīvā brīdī mēs lasījām dzejoļus, dziedājām. Ar viņu bija viegli strādāt – varbūt tāpēc labi te jutos.”
Vaicāju, vai tādā iestādē kā inspekcija ir jāstrādā jaukiem cilvēkiem. Valentīna uz mirkli aizdomājas: “Kontrolēšanas darbu, ja to vispār var saukt par kontrolēšanu, var darīt tikai tāds cilvēks, kuru jau iepriekš nenomoka lielas aizdomas, kurš jau iepriekš nenospriež – jā, te nu būs kas briesmīgs atklājams. Nedrīkst jau iepriekš saskatīt kļūdas un paredzēt iemeslus. Ir jāspēj atrast kļūda, jāsaprot, kāpēc cilvēks rīkojās tā. Tad šādu darbu ikviens cilvēks var strādāt – kā jauks, tā ne tik jauks.”
Ikdienā, protams, jāizmanto arī āķīgi jautājumi, lai cilvēks atklātos. Taču no Valentīnas plūst tāds miers un pamatīgums, ka nemaz nebrīnos, kad viņa saka: “Es gribētu pateikt kolēģiem – ārstiem, feldšeriem, vecmātēm, māsām, kam ir darīšana ar inspekciju: šajos gados, kopš strādāju šajā sistēmā, nevienam nav darīts kas ļauns, kur nu vēl ar nolūku. Būtu labāk, ja starp uzaicināto ārstu un ekspertu varētu notikt atklāta, mierīga saruna. Tā mēs ātrāk nonāktu pie saprašanas, kāpēc notika tas vai cits negadījums. Jā, ārsti cenšas kaut ko noslēpt vai uzstāj, ka nāks ar savu advokātu. Nu, nākat ar advokātu, prokuroru, kaut ar visu tiesas sastāvu! Bet rezultāts būs atkarīgs no tā, cik atklāta bijusi saruna. Un vēl man ir lūgums – kad atnākat uz inspekciju, vairāk stāstiet par sevi un paša, nevis kolēģa izdarīto vai neizdarīto.”
Vainīgo meklēšana
Nevar teikt, ka lielākoties, bet ir ārsti, kas grib norādīt uz kādu citu kā vainīgo. “Esmu ievērojusi, ka šādi biežāk uzvedas gados jaunākie ārsti. Mēs veicam ekspertīzes, ir atzinums, secinājumi un, ja ir atsauces uz kādu literatūru, tad mums tās ir jānorāda. Reiz bija gadījums, ko laikam mūžam neaizmirsīšu: jaunais kolēģis atveda uz inspekciju grāmatas autoru un lika viņam skaidroties, vai ekspertes, kas atsaucas uz šo grāmatu, ir pareizi iztulkojušas un sapratušas autora domu!”
V. Berga uzsver, ka šis ir laikmets ar ļoti daudzām tehnoloģijām. Un te sākas problēmas – cik tālu ir tehnoloģiju atbildība, cik tālu cilvēka? “Bez cilvēciskuma pat slimnieku komā ārstēt nav iespējams. Man bieži saka: tu domā tā, kā domāja agrāk! Jā, tagad daudz kas ir citādi, bet kur ir teikts, ka viss, kas bijis, nu ir nederīgs!”
Vēl viņai ir kāds novērojums par topošajiem ārstiem: “Nedaudz lasu Stradiņos lekcijas studentiem par to, kā risināt problēmsituācijas. Dīvaini, ka no apmēram 100 studentiem saruna un diskusija notiek tikai ar 15–20 cilvēkiem. Pārējie guļ, spēlē kārtis, kaut ko dara savā datorā. Lekcijā vienmēr atvēlu laiku jautājumu uzdošanai, bet reti kurš interesējas. Acīmredzot cilvēkam šķiet, ka viņš jau visu zina vai arī ar viņu tas negadīsies.”
Ar saviem mīļākajiem cilvēkiem: vīru un dēlu, foto gan tapis krietni sen
Apsūdzamo sarakstā – tie paši vēži
Nosaukt, par kādiem ārstiem visvairāk sūdzas, neesot vienkārši, jo aiz katras specialitātes ir daudz apakšspecialitāšu. Bet, protams, sūdzības vienmēr ir bijušas par ginekoloģiju, dzemdniecību, ķirurģiju, traumatoloģiju, pēdējos gados – neiroloģiju un neiroķirurģiju, zobārstniecību protezēšanas kontekstā. Primārajā veselības aprūpē – par ģimenes ārstiem. Bieži ir tā, ka sūdzība tiek rakstīta par ģimenes ārsta darbu, bet, kad skata ainu kopumā, pie vainas ir ne tikai ģimenes ārsts.
“Man bieži vaicā, vai sūdzību skaits pieaug. Jā, pieaug, bet ārstniecības pakalpojums (man ļoti nepatīk šis apzīmējums – nu kas tā ir pakalpošanu?) mainās – pieaug ārstniecības veidu, manipulāciju apjoms. Piemēram, koronogrāfija – vai agrāk tāda bija? Nebija,” saka V. Berga. Nenoliedzami pieaugusi arī pacientu izpratne par tiesībām – ja cilvēks izdevis lielu naudu un nav apmierināts, kašķis būs.
Nav sarunas – ir problēmas
Cilvēki sūdzoties gan par konkrētu ārsta darbību vai bezdarbību, gan par attieksmi. Bieži tas viss ir kopā. Bieži pacientam šķiet, ka viņš zina labāk, ko un kad ārstam vajadzēja veikt. Nereti tas viss tā nav, bet kur ir ārsta kļūda? Tur, ka viņš nav paskaidrojis pacientam, kāpēc tāda vai citāda darbība nevarēja notikt tieši tad un tādā veidā. Nav komunikācijas, seko problēmas.
V. Berga min piemēru: “Jums vajadzētu kādreiz aiziet bez pieteikšanās un paklausīties, ko ārsti runā savās iestāžu konferencēs. Pērn biju Stradiņos uz gada sākuma konferenci, kur piedalījās KNAB darbinieki, jo spēkā bija stājušās izmaiņas likumos, kas saistās ar koruptīvām darbībām un attiecas arī uz medicīnas darbiniekiem. Gaidīju, ka ārsti uzdos kādu loģisku jautājumu, apspriedīs konkrētu kritisku situāciju, bet ārsti uzdeva primitīvus, šos KNAB darbiniekus pat aizskarošus jautājumus! Man ausis svila. Piemēram, jautājums: vai tā ir korupcija, ja pacients, kas ārstēts pirms sešiem gadiem, uz Ziemassvētkiem atnes piparkūkas?! Tas nebija adekvāti un auglīgi. Ja inspekcija aizsūta ārstniecības iestādei vēstuli ar norādi, ka procesā kaut ko vajadzēja darīt citādi, mēs gaidām, ka šī vēstule un ieteikumi kādā ārstu sanākšanā tiks apspriesti, izdiskutēti un mēs saņemsim atbildi, bet... Pārsvarā mēs šīs atbildes saņemam – vadības sagatavotas, es šaubos, vai kāds no ikdienas ārstiem tās redzējis, apspriedis, zinājis.”
Šajā brīdī sarunā iestājas liriska atkāpe, Valentīna aizdomājas un tad saka: “Man šķiet, cilvēki bieži ir pārāk augstās domās par sevi. Bet kas gan mēs vispār esam? Putekļi Dieva priekšā. Un vairāk par septiņām pēdām mūža nogalē nesaņems neviens no mums. Neviens.”
Nevis baidīties, bet lūgt padomu
To, cik ārstu sertifikātu ir anulēts, V. Berga nevar nosaukt – “mana darba mūžā tikai vienu reizi iesniedzām Ārstu biedrībā vēstuli par konkrētu ārstu sertifikāta darbības apturēšanai. Taču tas bija tik sen, ka vairs pat neatceros, kā viss beidzās, bet bija tiesvedība.”
Jā, ārsti mēdzot uzpucēt informāciju, slimību vēstures. “Tas gulstas uz katra paša sirdsapziņas. Labāk jau to nedarīt – ja vienā vietā veic labojumus, tad process nesakrīt ar nākamo staciju, un mēs labi redzam šīs “uzspodrinātās” lietas. Daudz labāk ir konkrēti paskaidrot, kāpēc ir kļūdains ieraksts. Piemēram, neatliekamās palīdzības situācijā ir skaidrs, ka jāreaģē uz pacientu, nevis papīru lietām, tad var būt kādas neprecizitātes. To visu var izrunāt, paskaidrot.”
Kontroles pārvaldes vadītāja tomēr uzsver: “Es gribētu, lai ārsti un kolēģi nedomā par inspekciju kā par kādu ļaunumu. Esmu dzirdējusi pārstāstus, kā esot ar tiesu draudēts, ar sodiem un kas tik vēl ne. Cenšamies ļoti rūpīgi izvērtēt, izrunāties ar katru iesaistīto. Tagad likums nosaka: var sūdzēties tikai par lietām, kas ir ne vairāk kā divus gadus vecas. Varbūt kādreiz arī eksperts var iziet no rāmjiem – par to es varu tikai visu priekšā atvainoties, bet nevajag izplatīt šos izpušķotos un nereālos piedzīvojumus, kā nu gājis inspekcijā! Kad izrunājamies, parādām likumdošanas bāzi, tad ar zinīgiem un inteliģentiem cilvēkiem ir viegli strādāt un atrast kopsaucēju.”
Kamēr citi baidās, citi steidz lūgt inspekcijā padomu. V. Berga stāsta, ka daudzi ārsti zvana un konsultējas par neskaidriem jautājumiem, lūdz palīdzību. Piemēram, nesen zvanījis kāds ārsts un vaicājis, kā rīkoties, kad jau atkārtoti pie viņa uz pieņemšanu atnāk visa ģimene un jau kuro reizi ieraksta diktofonā visu sarunu, kas notiek kabinetā...
Klasesbiedri un brālēni
Mēģinājumu ietekmēt V. Bergu neesot bijis. “Ir mēģinājuši vaicāt, uztaustīt, vai skatu tādu un tādu lietu. Bet ne vairāk. Varu teikt godīgi, ka es nekad neesmu bijusi ietekmējama. Un, ja kāds netic, lai pierāda pretējo. Neesmu saņēmusi dāvanas, bonusus, nekādus mājienus. Ar savu komandu es lepojos, un tam ir pamats, vismaz es tā domāju. Varbūt simtprocentīgi neesmu droša, bet par ko gan var būt pilnībā drošs šajā pasaulē? Latvija tomēr ir tik maza, te visapkārt brālēni un klasesbiedri...” Vai tas apgrūtina kontrolēšanu, īpaši reģionos? V. Berga teic: reģionos iesniegumu izskatīšana nenotiek, tā ir centralizēta Rīgā. “Agrāk daudz braukāju pa Latviju, zināju katru stūrīti, katru slimnīcu. Vispār šo tikšanos ar cilvēkiem man pietrūkst, jo lietas skatīšana uz vietas, reālajos apstākļos daudz deva. Tad modelēju prātā situāciju, kā tas varēja būt, ka viens ārsts neredzēja problēmu, vēl četri to neredzēja, bet tikai piektais ieraudzīja. Es kā detektīvs bildi lieku pa gabaliņam.”
Vaicāju, vai pašai kā ārstei ir gadījies pieļaut kādu kļūdu, par ko pacients varētu sūdzēties. V. Berga, ne mirkli nevilcinoties, atbild, ka ir gadījies. Reiz, veicot punkciju, adatai nebija pareizs virziens, pēc tam pacientam bijušas problēmas ar gaitu. Viņš bijis jāpatur ilgāk slimnīcā, jāveic fizikālās procedūras, lai šie traucējumi pārietu. Cilvēks neesot sūdzējies, bet V. Berga to apzinājusies kā savu kļūdu. Padomju laikā gan vienīgā vieta, kur varēja sūdzēties, bija ministrija, bet cilvēki tolaik šādu praksi neesot piekopuši.
Traucos pēc zināšanām neiroloģijā, kādā konferencē Briselē, 2007. gads
Par slikto vienkārši nedomā
V. Berga uzskata: nav normāli, ka ikviens gadījums, sūdzība nonāk medijos, kam nav izpratnes, kā pusē ir patiesība. “Kaitina, ka tagad TV vēstī par sešus gadus veciem notikumiem. Piemēram, parāda TV stāstu ar sūdzību par kādu dakteri. Nākamajā dienā man zvana kāda veca kundze, kas atreferē TV dzirdētos pārmetumus, bet par gadiem senu notikumu, kur šis dakteris neko sliktu nav paveicis. Inspekcijas darbā diezgan daudz laika un enerģijas paiet veltīgi, izskatot sūdzības, ko iesniedz garīgi neveseli cilvēki. Taču tā notiek daudzās iestādēs...”
Cilvēki sūdzas gan rakstiski, gan pa tālruni, gan arī vienkārši ierodas un vicina dūres. “Nāk ļoti uzbudināti un agresīvi. Gadījās, ka pat bija jāizvairās, lai mani fiziski neietekmētu. Mums nav trauksmes pogas, varu tikai pieaicināt palīgā cilvēkus no kādas citas nodaļas... Līdz šim gan ar visu esam tikuši galā,” to sacīdama, V. Berga nemaz neizskatās nobijusies.
Ikdienā ar medicīniska rakstura sūdzībām nodarbojas Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļa, kas ir viena no Kontroles pārvaldes struktūrvienībām. Šī viena nodaļa, kas izskata sūdzības, ir tajā pašā stāvā, kur V. Bergas kabinets, un nereti cilvēki neiet uz nodaļu, bet tieši pie viņas. Reiz viņu pēc darba sagaidījis kāds ļoti dusmīgs cilvēks. Parunājušies pa labam un aizgājuši katrs uz savu pusi. “Jāstrādā tā, lai cilvēki nekrātu sevī dusmas, lai negribētu izrēķināties vai kā citādi atdarīt. Mēs arī daudz sarakstāmies un strādājam ar ieslodzītajiem. Vispār šajā darbā ātri var tikt pie ienaidniekiem, bet cenšos par to nedomāt. Es vispār par slikto nedomāju,” saka V. Berga. “Es labāk uztraucos par saviem mīļajiem, par to, lai māja un dārzs būtu sakopts un lai es laikā paspēju uz visām izrādēm. Lai dēls veiksmīgi beigtu studijas un atrastu darbu. Pēc darba, kad iekāpju vīra mašīnā, viss, darba vairs nav. Bija laiks, kad mocījos ar bezmiegu, modos divos naktī un rakstīju secinājumus, pieņēmu lēmumus un iedzīvojos paaugstinātā asinsspiedienā un citās problēmās. Bija lūzuma punkts, kad nopietni saslimu un sapratu, ka dzīve nebeidzas ar darbu. Slimība bija smaga, un kopš tā laika uz daudzām lietām skatos citādi.”
Kontrolieres kontrolieri
V. Berga atzīstas, ka viņai patīk kontrolēt lietas un procesus arī ārpus darba. Patīk pārredzēt spēles laukumu. Vīrs esot mierīgākas dabas, laulībā pavadīti jau 25 gadi, un viņš parasti sakot: “Nomierinies, beidz lēkāt!” Mūsu sarunas laikā vīrs nevar nociesties, kad beidzot varēs vest savu Valentīnu mājup, tāpēc ik pa brīdim piezvana. “Kontrolē,” – pasmaida V. Berga. Sarunas beigās nepacietīgs kļuvis arī dēls – zvana. “Kontrolē,” šoreiz pasmejos es. Tieši tā – pamāj Valentīna.
Ģimenei patīk kopā iet uz teātri un operu. Daudz laika tiek pavadīts Carnikavas dārzā, kur ģimenei ir māja. “No Liezeres kalniem uz Carnikavu pārvedām guļbaļķu klētiņu, nu tai jau vairāk nekā simts gadu būtu. Izjaucām pa baļķiem – tētis bija liels koka lietu meistars un parādīja man, kā izjaukt, kā sanumurēt baļķus, es to ar lielu prieku darīju, klēti atpakaļ salika cilvēki no Brīvdabas muzeja. Tā laika rocības ietvaros sastutējām māju un braucām turp atpūsties. Bet sanāca tā, ka gribējām tur palikt arvien biežāk un vairāk. Atbraucam piektdien, paliekam līdz svētdienas vakaram, bet prom braukt negribas. Tas kļuva apgrūtinoši. Vīrs savulaik nodarbojās ar mašīnbūvniecību, bija RAF galvenais inženieris–konstruktors, tā pamazām klētiņu apbūvējām, uzbūvējām pirtiņu. Pirts man kā Latgales meitenei ir svēta lieta!”
Gandarījums
“Darbs man dod gandarījumu. Lai arī bezgala smags, tas ir mans. Man patīk pieņemt lēmumus, satikt daudz interesantu cilvēku. Redz, arī šīs sarunas laikā gara acīm izdzīvoju savu dzīvi – redzēju sevi bērnībā, redzēju, kā studēju un sāku strādāt par dakteri, es pat ieraudzīju savu mirušo māsu... Es tomēr esmu emocionāls cilvēks, ne ledus klucis. Man bez-emociju cilvēki netīk, tādi auksti, kokaini un gļēvi, kas baidās pateikt savu vārdu. Man patīk, ja cilvēks pamato savu nostāju, nelaipo, nenogrūž vainu uz citiem. Protams, ne pa jokam liels gandarījums ir tad, kad pienāk piektdienas vakars un es varu aizmirst par šo darbu un divas dienas pievērsties kam citam.”
