PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Ģimenes ārsts pierobežā

Doctus
Ģimenes ārsts pierobežā
Pie Demenes pagasta ģimenes ārsta VITĀLIJA NOVICKA mazais pacients Valērijs atnācis pēc fluorogrāfa izmeklējuma Daugavpilī. Puikam bijis plaušu karsonis. Dakteris, apskatījis rentgenuzņēmumu un slēdzienu un paklausījies ar stetoskopu, zēnam un mammai paziņo: “Pozitīva dinamika, tātad puika izveseļojies.” Vēlāk, jau sabužinādams pacienta matus, smaidot noteic: “Malacis, puika!”

Dr. VITĀLIJS NOVICKIS saviem pacientiem pieejams katru dienu divdesmit četras stundas un bez rindas. Kā gan citādi?! Dakterim te nerodas papildu jautājumi – “ārstam ir jāpakārtojas pacientam: ja es pacientam nebūšu pieejams vajadzīgajā brīdī, tad diezin vai viņu izārstēšu”.

Dakteris izklausa mazo pacientu Valēriju Dakteris izklausa mazo pacientu Valēriju
Dakteris izklausa mazo pacientu Valēriju
Demenes pagasta pārvaldes ēkas otrajā stāvā dakterim Vitālijam Novickim iekārtota ārsta prakse: bērnu apskates kabinets, EKG kabinets, procedūru (pārsiešanas un vakcinācijas) kabinets, ārsta kabinets un palīgtelpa. Viņš piekrīt sirmgalvju viedoklim, ka uzkāpšana pa kāpnēm ir ļoti grūta. "Ceru, ka tiks atbalstīts Daugavpils novada pašvaldības projekts par doktorātu modernizāciju un pielāgošanu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām." Vitālija Novicka kabinets iekārtots askētiski. Pie vienas sienas skapis dokumentiem, slimību vēsturēm. Turpat arī pulkstenis. Pie pretējās sienas galds ar diviem krēsliem, uz tā pārliekamais kalendārs, tālrunis un spiediena mēraparāts. Tā ir ārsta darbavieta, kur viņš piecas dienas nedēļā pieņem un uzklausa pacientus. Daktera darbs savulaik novērtēts ar Demenes pagasta un Daugavpils novada apbalvojumiem. Sarunā viņš ir vienkāršs, atklāts, sirsnīgs. Dakterim Novickim ikdienā palīgos ir divas ārsta palīdzes - Anna Dedele pieņem pacientus Kumbuļos (bijušā Līdumnieku pagasta centrā), bet Janīna Pučinska palīdz Demenē. Liels palīgs ir arī medicīnas māsa Romualda Jurkina, kas vakcinē bērnus, veic profilaktiskos pasākumus pagasta skolā Zemgales vidusskolā. Mediķes slavē kolēģi - dakteris Novickis esot zinīgs, atsaucīgs. Viņš regulāri izbrīvē laiku, lai apmeklētu gan Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas, gan farmācijas firmu rīkotos kursus. Nesen noklausījies ļoti saturīgu profesora Andreja Ērgļa lekciju par koronāro sindromu. Pateicoties viņam, Daugavpilī līdzīgi kā Rīgā un Liepājā ir pieejama koronarogrāfija un endoskopiskā stenta ievietošanas manipulācijas. Jūnijā Daugavpilī vietējais ārsts Osipovs stāstījis par daugavpiliešu pieredzi infarktu ārstēšanā. 

Strādādams Demenes pagastā jau desmit gadus, esat kļuvis savējais. Nebija vilinājuma doties uz galvaspilsētu?

Pirmos astoņus gadus ģimenes ārsta pienākumus apvienoju ar dežūrārsta darbu Dzelzceļnieku slimnīcā Daugavpilī. Mana ģimene un mājas ir Daugavpilī. Tāpēc zinu, kas ir pilsēta. Teikšu godīgi - Demenē, kas ir neliels ciems, jūtos daudz ērtāk nekā pilsētā. Turklāt Rīgā tāpat jau ir daudz labu ārstu, tāpēc pārējie labākie lai strādā tepat Latgalē! (Sirsnīgi smejas.)

Pēc profesionālās izcelsmes esat terapeits, kas pārkvalificējās par ģimenes ārstu.

Medicīnas studijas izvēlējos nejauši, taču nevienu dienu neesmu nožēlojis, ka kļuvu par ārstu. Kad strādāju "ātrajos" Rēzeknes slimnīcā, man solīja, ka tiks izveidota reanimācijas nodaļa un saņemšu dzīvokli. Solītais nepiepildījās, un es atbraucu uz dzimto Daugavpili. Tur brīva bija ceha ārsta vieta Dzelzceļnieku slimnīcā, proti, man uzticēja uzraudzīt Lokomotīvju remontu rūpnīcas gandrīz divu tūkstošu strādnieku veselību. Turklāt biju arodslimību komisijā un ārstēju futbolu kluba "Lokomotīve" sportistu traumas. Taču, kad Latvija atguva neatkarību, medicīnā sākās pirmās reformas, iecirkņa terapeitus un cehu ārstus pārkvalificēja par ģimenes ārstiem. Iecirkņu terapeiti saglabāja darbavietas pilsētā, bet es, ceha ārsts, par kuru ministrijā nezināja neko, devos uz laukiem. Tā nokļuvu Demenes pagastā. Toreiz tas bija jau apvienojies ar Līdumnieku pagastu, Demenē strādāja feldšere.

Piekrītat apgalvojumam, ka laukos ģimenes ārsts pacientam ir krietni tuvāk nekā pilsētā?

Mani pacienti zina, ka esmu pieejams katru dienu, bez rindas un visas divdesmit četras stundas (parasti mobilo tālruni neizslēdzu arī pēc darba un brīvdienās). Turklāt lauku cilvēks, braucot pie ārsta, pie reizes apmeklē pagastmāju, ieiet pastā, iepērkas veikalā, satiek paziņas, parunājas, uzzina pagasta jaunumus - kurš apprecējies, piedzimis vai miris. Vai strādāt divdesmit četras stundas diennaktī ir grūti? Tā kā daru darbu, kas man patīk, tad nekas nav grūti! Ja es pacientam nebūšu pieejams vajadzīgajā brīdī, tad diezin vai viņu izārstēšu. Savus pacientus gribu redzēt veselus, nevis slimus. 

Vai atbalstāt veselības ministres ideju, ka ģimenes ārstam jāstrādā astoņas stundas dienā?

Man visu laiku sanāk strādāt ilgāk par saplānoto laiku, bieži vien ilgāk par astoņām stundām. Katrs lauku ģimenes ārsts jums pateiks, ka neviens pacients netiek aizdzīts projām tad, ja zvana vai atnāk ārpus darba laika. Vieglāk taču ir pakārtoties pacienta laikam, atrast slimību un izārstēt to, nevis cīnīties ar ielaistām, hroniskām kaitēm. 

Ģimenes ārsts laukos arī šuj brūces, apskata grūtnieces? 

Cenšos būt labs ģimenes ārsts, tāpēc nekad nejaucos jomās, kur vislabākie speciālisti ir ķirurgi, ginekologi vai traumatologi. Manuprāt, katram jādara darbs, ko prot vislabāk. Ja redzu, ka pacientam vajadzīga cita speciālista konsultācija, rakstu norīkojumu. Man ir visi Rīgas slimnīcu un klīniku reģistratūru numuri, sazinos, piesaku pacientus.Savulaik gan gadījušās arī nestandarta situācijas. Bija, bija arī tādi brīnumi. (Sirsnīgi smejas.) Kad strādāju Rēzeknes slimnīcā, vienas dzemdības pieņēmu ātrās palīdzības mašīnā, otras - mājās, trešās - gandrīz uz slimnīcas kāpnēm. Atminos, kad pirmajās dzemdībās rokās paņēmu puisīti, viņš bija slidens, slapjš. Visu laiku domāju, ka tik viņš man neizkristu no rokām.

Vai esat pieteicies Veselības ministrijas brīvprātīgajiem ģimenes ārstu kvalitātes kritērijiem?

Jā, līdzīgi daudziem ārstiem aizpildīju vajadzīgos dokumentus, taču saņēmām atteikumu, jo mūsu prakses neatbilst šiem kritērijiem. Ceru, ka ministrija pārskatīs šos kritērijus, jo šis vērtējums ir ļoti tāls no reālās dzīves. Ministrijas cilvēkiem būtu vērtīgi atbraukt un palūkoties uz vietas, kāda tad ir ģimenes ārsta prakses ikdiena!

Cik lielu attālumu mērojat līdz saviem pacientiem?

Ja palūkojamies tikai uz Demenes pagastu, tad līdz tuvāk dzīvojošajam pacientam ir tikai daži soļi, līdz vistālākajam - 30 kilometru. Taču man ir arī tādi pacienti, kas strādā un dzīvo Īrijā vai Daugavpilī, vai Rīgā. Pie manis ārstējas pat viena sirma kundze no Naujenes pagasta.Jūs jau redzat, ka man nav rindas. Dienā pacientu skaits mērāms padsmitos (vienīgi gripas mēnešos to ir ap divdesmit), turklāt es neveidoju nekādas rindas vai pierakstus. Pacients pie manis nāk vai izsauc mani tad, kad viņam to vajag. Ja pacientam ir laiks apmeklēt mani, tad arī man ir laiks pieņemt un ārstēt pacientu. 

Daudzi pilsētas dakteri uzskata, ka mājas vizītes nav lietderīgas.

Es gan mājas vizītēs saskatu vairāk labuma. Iedomājieties - ziema, auksts, neizbrienamas kupenas. Aizbraucu pie vientuļas sirmgalves, un izrādās - viņai otra cilvēka uzmanība, saruna tobrīd ir simtkārt labāka par asinsspiediena zālēm. Ja gribam, lai cilvēki slimotu mazāk vai neslimotu nemaz, tad cienīsim cits citu, steigsimies palīgā, uzklausīsim.

Kāds ir jūsu pacients?

Pie manis pierakstīti galvenokārt bērni un pensionāri. Savukārt slimību topa augšgalā ir hroniskās sirds, asinsvadu, locītavu saslimšanas. 

Kā panākat, ka jūsos ieklausās arī tie, kas jums neuzticas?

Tie, kas neuzticas, parasti iet pie cita ārsta un uzdod tos pašus jautājumus. Ļauju to darīt, jo agri vai vēlu viņi atnāk atkal pie manis. Bet tie, kas medicīnai netic vispār, apmeklē dziedniekus, ekstrasensus, zīlnieces. Daži paļaujas tikai uz Dievu.

Ir pacienti, kas kļuvuši arī par ģimenes draugiem?

Ārstam ārstējot nav laika, lai draudzētos. (Smaida.) Turklāt man ir jauka ģimene, māja, dārzs. Tur es jūtos vislabāk.

Vai atrašanās Baltkrievijas, Lietuvas, Krievijas pierobežā kaut kā ietekmē pacientu vai ārsta ikdienu? 

Ikdienā es ārstēju tikai vietējos iedzīvotājus, ārzemnieki pie mums nebrauc tik čakli, kā tas ir Valgā. (Pasmaida.) Tomēr pacienti (laikam tas ir pieradums no padomju laikiem) lieto Baltkrievijā pirktas zāles - citramonu, valokardīnu, ko atved paziņas vai ko iepērk paši, ciemojoties pie radiem Baltkrievijā.

No kreisās: Janīna Pučinska, Vitālijs Novickis un Romualda Jurkina procedūru kabinetā No kreisās: Janīna Pučinska, Vitālijs Novickis un Romualda Jurkina procedūru kabinetā
No kreisās: Janīna Pučinska, Vitālijs Novickis un Romualda Jurkina procedūru kabinetā
Kā jums šajā laikā izdevies uzturēt ārsta praksi, algot trīs mediķus un maksāt algu sev, segt transporta un citus izdevumus?

Bērni jau izskoloti, kredīts atdots, tāpēc valsts finansējums un pacientu iemaksas tiek ieguldītas tikai ārsta praksē un darba algās. Es nekad neesmu dzīvojis pāri savām iespējām, turklāt man nav tik liela telpu nomas maksa kā pilsētās.

Foto: Egita Terēze Jonāne

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2012.gada augusta numurā