Galvenais ir — iedomāties. Ieva Tolmane, hepatoloģe
Profesors bija mans vadītājs un skolotājs hepatoloģijā, viņam esmu pateicīga ne tikai par niansēm aknu slimību ārstēšanā, bet medicīnā kopumā, attieksmē pret pacientiem. Dzīves gudrībā. Strādājot viņa paspārnē, man nekas nekaitēja — varēju nodarboties ar medicīnu, ārstniecību, apzinoties, ka vienmēr līdzās ir padomdevējs. Tāda stiprā aizmugure. Tā ir laba un vērtīga izjūta. Kad profesors Keišs pirms pāris gadiem aizgāja pensijā, sākumā bija pagrūti, jo tik lielas pieredzes aknu slimību ārstēšanā kā viņam Latvijā tomēr nevienam citam nav.
Ilgas kopīga darba gaitas?
Mans stāsts par medicīnu nav tik gluds, esmu gājusi prom un nākusi atpakaļ. Bet šie desmit gadi, kopš esmu atpakaļ medicīnā un strādāju par ārsti, bijuši pie profesora Keiša. Esam kopā strādājuši arī zinātniskus darbiņus, gatavojuši publikācijas un tēzes, uz kongresiem braukuši, rīkojuši konsilijus. Tā skola — kā profesionālā, tā arī dzīves skola — ir nepārvērtējama. Pēc augstskolas — tolaik Latvijas Medicīnas akadēmijas — beigšanas un ārsta grāda iegūšanas 1995. gadā iestājos rezidentūrā infektoloģijā, pāris gadu nomācījos, bet... Tas bija laiks, kad Latvijā ienāca starptautisko uzņēmumu pārstāvniecības — un es aizgāju no medicīnas.
Nē, šā lēmuma pamatā bija ne tik daudz finansiāli apsvērumi, vairāk šķita — nākotnē man te darba nebūs.
Kāpēc neredzējāt sev vietu?
Tolaik likās, ka infektologa specialitātē, ko biju sākusi apgūt rezidentūrā, var strādāt vienīgi specializētā slimnīcā. Bijām daudz rezidentu, nejutu īstu atbalstu, ieinteresētību no administrācijas. Varbūt tās bija tikai tādas izjūtas, zināms maksimālisms, bet tā jutos. 1997. gadā aizgāju uz farmācijas kompāniju. Firmā Merck Sharp&Dohme Latvija par medicīnisko pārstāvi un produktu menedžeri nostrādāju deviņus gadus. Šo lēmumu nenožēloju, jo farmācijas kompānijā bija ļoti labas mācības komunikācijā, kas palīdzēja saprast cilvēkus un noder arī pašlaik. Tāpat svešvalodu prasme, bez tās tur nevarēja strādāt. Bija jāapgūst visas datoru lietas, jāmācās saprast un analizēt starptautiskie pētījumi, publikācijas par tiem — arī tas nav nemaz tik vienkārši. Jāapgūst izpratne par zāļu tirgu kopumā. Un paralēli darbam firmā ieguvu maģistra grādu biznesa vadībā — tas arī ir ieguvums.
Pēc desmit gadu darba farmācijas firmā biju sapratusi, ka līdz mūža galam šajā biznesā tomēr nespēšu strādāt, jutos tur sevi izsmēlusi. Kā kompānijas medicīniskā pārstāve tikos ar tik daudziem labiem dakteriem, redzēju, cik lielas lietas viņi paveic medicīnā. Un bieži vien šķita: es taču arī varētu darīt ko vairāk, bet izplatu zāles... Tā bija grūta izšķiršanās, jo apzinājos: ja gribu būt ārste, nevaru tā vienkārši strādāt, vispirms jāpabeidz rezidentūra. Ne tikai formālo prasību dēļ — pārtraukuma laikā daudz kas no studijās apgūtā bija aizmirsies. Domāju un šaubījos, kā tas būs — mācīšos rezidentūrā, kur būšu desmit gadus vecāka nekā pārējie rezidenti, kas nākuši tieši no universitātes. Sākumā zināms diskomforts bija, tomēr, ja jūties pietiekami jauns, ar vēlmi mācīties, gadi nav tik svarīgi.
Izlemt palīdzēja arī tas, ka vīrs mani ļoti atbalstīja, mudināja nākt atpakaļ medicīnā, ka redzēju, ko viņš dara, būdams ārsts.
Šķiet, tādu gadījumu, kad mediķi no citas jomas atgriežas ārsta darbā, nav pārāk daudz.
Ļoti daudz nav, bet vairāki no maniem bijušajiem kolēģiem farmācijas firmā tagad ir atgriezušies medicīnā. Zinu citus, kas pēc zināma pārtraukuma atkal mācās rezidentūrā, lai strādātu par ārstu.
Tiem, kas nav tikko no studiju sola, ir drusku citāds domāšanas veids, viņi uz ārstniecību neskatās tik teorētiski, redz nevis tikai, piemēram, slimu aknu, bet raugās uz organismu un pacientu kopumā. Jaunajiem, tikko izstudējušajiem ir svaigasteorētiskās zināšanas, taču zināma dzīves pieredze var būt priekšrocība. Atsvaidzinot teorētiskās zināšanas, kopējais redzējums ir dziļāks, aptverošāks.
Arī tas — ja reiz izlēmis atgriezties, tātad tiešām grib būt ārsts.
Kāpēc savulaik izvēlējāties specializāciju infektoloģijā un hepatoloģijā?
Tas ir arī pasniedzēju nopelns — ar kādu aizrautību tagadējā profesore Rozentāle un daktere Lange stāstīja un mācīja infektoloģiju, rādīja mums pacientus! Studējot infekciju slimību cikli šķita ļoti interesanti.
Pati studiju laikā strādāju traumatoloģijas slimnīcā — biju sanitāre, pēc tam medmāsa; vēlāk piestrādāju arī terapijas nodaļā, bet šīs jomas man nebija tik saistošas. Sirds un plaušu patoloģijas nekad nav īsti līdz galam izārstējamas, taču infektoloģijā — slimnīcā nonāk riktīgi slims cilvēks, bet mājās viņu palaid veselu. Redzi, ko esi spējis, ko medicīna spējusi paveikt viņa labā. Kad atsāku mācīties rezidentūrā, drīz vien nokļuvu pie profesora Keiša un tad arī izšķīros hepatoloģiju apgūt padziļināti. Ar viņa un profesores Baibas Rozentāles atbalstu un sadarbībā ar ģimenes ārstiem izstrādāju arī savu rezidentūras beigšanas darbu, veicām manā skatījumā ļoti vērtīgu pētījumu par C hepatīta izplatību Latvijā. Diemžēl statistika un epidemioloģija mums nav pārāk augstā līmenī, taču šīs savas slimības aspektā guvām priekšstatu par slimnieku skaitu un problēmu kopumā.
Protams, hepatoloģijā ir mazliet citādi, mums ir daudz hronisku slimnieku, kam jāārstējas atkal un atkal, šeit galīgo rezultātu — atnāk slims un aiziet vesels — tā neredz. Ne visus varam izārstēt, tomēr lielu daļu spējam. Hepatoloģijā ir daudz pašlimitējošu slimību, kad tikai palīdzam organismam tikt ar tām galā un atveseļoties, bet ir arī hroniskas un neizārstējamas.
Lielākoties tās, ko varētu uzskatīt par jaunām, ir pārmantotas no dzīvniekiem vai putniem. Vīrusi, kas tās izraisa, pārveidojas, noteiktos apstākļos mutāciju rezultātā iegūst spēju pārvarēt sugu robežas un kļūst patogēni arī cilvēkam. Pa kādam gadījumam bijis arī agrāk, bet, infekcijai izplatoties lielās pilsētās, līdz ar cilvēku aizceļojot uz citiem reģioniem, šīs slimības var un nereti arī iet plašumā, radot lielu satraukumu sabiedrībā, apdraudējumu. HIV un Ebolas vīruss ir sabiedrībai zināmākie. Vienlaikus ir arī citas infekcijas, kas veiksmīgi izskaustas ja ne gluži visā pasaulē, tad vismaz noteiktos reģionos, — bakas, vēdertīfs, poliomielīts, bet ir tādas, ko izdodas ierobežot, taču kas ik pa laikam tomēr atkal uzliesmo — kā Latvijā klasiskais A hepatīts: 2008.—2009. gadā piedzīvojām plašu epidēmiju, bet pašlaik šis vīruss pieklusis. Infekcijas nekur nepazudīs, tās bija, ir un būs.
Ne velti saka: mikro un makro pasaule pastāv līdzās un gan mikroorganismi, gan makroorganismi — mēs, cilvēki, — grib izdzīvot. Tāpēc notiek cīniņš “kurš kuru”, un nevar nemaz tik droši apgalvot, ka makro pasaule ir tā spēcīgākā. Turklāt bez mikroorganismiem tā aizietu bojā. Dažādas slimības ir dzīves sastāvdaļa, ar ko jārēķinās.
Bet varam justies drošāk, jo tās labāk pazīstam?
Jā, diagnostika ievērojami uzlabojusies, izstrādātas dažādas izmeklēšanas metodes. Bez modernas, attīstītas laboratoriskās diagnostikas infektoloģija nemaz nav iedomājama. Arī Latvijā un mūsu slimnīcā tā ir labā līmenī. Problēma ir finansējumā, tā ierobežotībā, tāpēc bieži vien esam spiesti izlemt, kuras analīzes katrā konkrētajā gadījumā veikt. Taču, ja nepieciešams, rak-stām pamatojumu medicīniskajā dokumentācijā un veicam, te pacienta vajadzības ir noteicošās.
Nopietnas aknu slimības ir dzīvībai bīstamas, tomēr ne katrs slimnieks ir nolemts. Daudzus izdodas izārstēt, reizēm pacienta organisms ir spēcīgs un lielā mērā pats tiek galā pat smagās situācijā. Taču ne vienmēr.
Tie gadījumi, kad netiek galā un kad ārstēšana nelīdz, izskan skaļāk, īpaši, ja sirdzējs ir kāds sabiedrībā populārs cilvēks.
Aknu kaitēm ir savas īpatnības: aknas nesāp, tajās nav nervu receptoru, tāpēc, kad slimība noris ilgstoši, attīstās pakāpeniski, sarežģās, slimnieks pats to nejūt. Kad jūt, kad simptomi izpaužas, lielākoties jau radusies aknu ciroze — daudzu aknu slimību gala iznākums, neatgriezenisks process. Pacientu ar smagu cirozi izārstēt nav iespējams, tas faktiski ir laika jautājums — cik ilgi organisms spēs daudzmaz funkcionēt.
Taču aknu cirozei ir ļoti efektīva ārstēšanas metode — transplantācija, ko pieaugušajiem Latvijā valsts nefinansē ne pašu zemē, ne ārvalstīs. Ārstam tas ir sāpīgi — redzēt, ka iet bojā cilvēks, kuru citā valstī izglābtu, bet viņam nav paveicies, jo piedzimis Latvijā.
Ko var darīt?
Ja cilvēkam ir nauda — desmiti tūkstošu —, transplantāciju var veikt kādā citā valstī. Bet neatliekamās situācijās, ja akna pārstāj strādāt, viss izšķiras dažās nedēļās, nemaz nevar paspēt sakārtot visas formalitātes, kas saistītas ar ārstēšanos ārvalstī.
Tāds nolemtības aplis.
Aknu transplantāciju pasaulē veic jau piecdesmit gadu, tā ir sen pierādīta, efektīva metode. Tie, kam akna pārstādīta kur citur par maksu, no pilnīgiem invalīdiem kļūst par darbspējīgiem cilvēkiem. Turklāt Latvijā ir ārsti, kas varētu transplantāciju veikt, ir tam sagatavoti, izmaksas nav astronomiskas, arī gadījumu, kad orgāna pārstādīšana nepieciešama, nav tik ļoti daudz.
Ārsts ir bezspēcīgs?
Īpaši sāpīgi ir tad, ja no efektīvi ārstējamas slimības mirst cilvēki, kam tikai četrdesmit—piecdesmit gadu. Ir situācijas, kad diemžēl neko nevar izdarīt nekur pasaulē, kad medicīna vismaz pagaidām ir bezspēcīga, bet, ja reāli var un tās nav astronomiskas summas... Vēl jo vairāk uz to miljonu fona, kas griežas še un te, tiek zaudēti, izlietoti neracionāli. Tas nav saprotams un piedodams. Mēs, mediķi, esam vērsušies pie likumdevēja, pie valdības, skaidrojuši, kāpēc tik svarīgi C hepatītu ārstēt efektīvi, finansēt aknu transplantāciju. Atbilde vienmēr skan: šis pakalpojums nav iekļauts valsts apmaksājamo pakalpojumu grozā, naudas ir tik, cik ir... Tas šajā darbā sagrauj, jo ārsti — ne jau tie lēmēji — pacientam spiesti pateikt: jūs varētu dzīvot, mēs zinām, kā jūs izārstēt, bet nedzīvosit, jo... Pasaulē to var, kaimiņzemēs Igaunijā un Lietuvā var, arī mēs spējam, tikai Latvijā to nedara.
Foto: Inese Austruma un no Ievas Tolmanes albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada septembra numurā