Galējību mākslas meistars. Neiroķirurgs Kārlis Bicāns

Intervēt dakteri Bicānu ir grūti. Īsi pirms atvaļinājuma beigām viņš iegriezies savā darba kabinetā Gaiļezerā, divi tālruņi zvana vienā laidā un traucē mūsu sarunu. Viņš atsaucas uz visiem zvaniem un dažkārt atbildot tā arī saka: "Te Kbicans," - un tad sveicina zvanītāju ar vārdiem: "Nu, čau, vecā āda!" Zvana arī svešinieki, dakteris to sauc par telemedicīnu un laipni atbild visiem. Pamazām rodas vēlēšanās tālruņus viņam atņemt. Beigās tie tomēr paliek kur bijuši, taču sarunas laikā esmu spiesta atbrīvot dakteri no atslēgu saišķa, ar kuru viņš enerģiski žvadzinās un apdraud mūsu sarunas ieraksta kvalitāti. Var redzēt, ka dakteris ir labi atpūties un enerģijas pilns - rokas gandrīz ne mirkli nestāv mierā.

Griezt vai muzicēt?

Dakteris Bicāns stāsta par sevi labprāt un ik pa brīdim nozibina savu zobu pastas reklāmas vērto smaidu. Izrādās - kaut arī tagad neiroķirurģijā rokas ievingrinātas ne pa jokam, par ārstu kļuvis nejaušības pēc. Viņa mamma bijusi terapeite un tētis vet­ārsts, taču dēlu sūtījuši mūzikas skolā un domājuši - Kārlis būs mūziķis. Puisis cītīgi apmeklējis mūzikas stundas, kur ar panākumiem apguvis klavierspēli. Kādas skates vajadzībām iemācījies spēlēt arī akordeonu, turklāt divās nedēļās. Šķita, viss skaidrs, līdz tomēr ģimenē izlemts - ārsts var būt labs pianists, bet ne otrādi!

Tā Kārlis nokļuvis Ārstniecības fakultātē. Tur tīri labi mācījies un, protams, mērķējis uz labu vietu zem saules - ķirurģiju. Beigās visu izšķīrusi nelielā tuvredzība, dakteris nolēmis iekārtoties tuvāk mikroskopiem, tātad neiroķirurģijai.

Studiju laikā pieteicies strādāt Rīgas 1. slimnīcā Reanimācijas nodaļā par medbrāli. Sācis apgrozīties, asistēt operācijās. Tur pie šprices bijis dr. Ojārs Bieziņš, kurš sākumā jauno censoni vispār neesot ņēmis galvā. Līdz kādā dienā pēkšņi paziņojis: lai operē Bicāns! To neiroķirurgs atceras kā šodien. Tas bijis zīmīgs datums - 22.11.77. - un uz galda gulējis pacients Podziņš ar asinsizplūdumu smadzenēs. Pats dr. Bieziņš stāvējis aiz muguras un skatījies. Tikai vēlāk K. Bicāns no medmāsas uzzinājis, ka Bieziņš operācijas laikā apraudājies. Kā nu ne - atnāk viens jauns gurķis un izoperē! Un turklāt labi! "Kopš tā laika Bieziņš kļuva par manu neiroķirurģijas tēvu," saka K. Bicāns. Vaktējis, lai jaunais neiroķirurgs būtu klāt visos interesantākajos gadījumos. "Reiz zvanīja, lai steidzami braucu no Jelgavas uz Rīgu, kur ievests netipisks pacients. Knapi paspēju uz pēdējo vilcienu. Kad jau vēlā naktī nokļuvu slimnīcā, skatos - salvetes un spirts salikts, dakteris Bieziņš sēž, rokas klēpī salicis, gaida savu jauno censoni." Savukārt mikroķirurģijas smalkumus dakterim Bicānam iemācījis prof. Kupčs. Šos abus cilvēkus dakteris joprojām piemin ar pietāti.

Ceptas smadzenes

Prasu - kāds ir bijis ceļš līdz nodaļas vadītāja amatam? K. Bicāns neslēpj, ka gribētāju jau neesot trūcis, bet viņš esot uzvarējis tāpēc, ka laikam ir labs cilvēks. Un pats smejas par savu atbildi. Vismaz ar elkoņiem neesot grūstījies. "Arī tagad cenšos gaisotni nodaļā uzturēt vairāk demokrātisku, brīžiem šķiet, ka sanāk pat pā rāk de mo krātis ki." Tad ar gandarījumu piebilst - viņš joprojām esot cilvēks, no kura mācās citi, un tas nodaļas vadīšanā ir ļoti svarīgi.

Kad jautāju, ko dakteris domā par ār­stiem aizbraucējiem, saņemu netipisku atbildi: lai brauc! Latvija bez ārstiem nepalikšot. Padomju gados ārstu ir bijis par daudz, un tas, ka tagad viņu skaits samazinās, esot tikai normāli. Pats nekur braukt netaisoties, kaut gan - ja būtu krietni jaunāks, par to būtu vērts padomāt.

K. Bicāna stiprā puse - smadzeņu asinsvadu patoloģijas, tās viņam "dikti patīk". Tomēr viņš atzīst, ka tagad ir radītas jaunas tehnoloģijas (endovazālās metodes), kas zināmā mērā konkurē ar ķirurģijas metodi kā tādu. Vēl viņam simpatizē sarežģīti audzēji, to īpašnieki kaut kā paši atrodot ceļu tieši pie daktera Bicāna.

Lai cik tas būtu ikdienišķi dakterim, man grūti iedomāties, ka šis dakteris ir cilvēks, kas ikdienā saimnieko pa cilvēku galvaskausa saturu. Pats viņš tikai atsmej, ka operācijas laikā vairāk cenšas domāt par lietas anatomisko pusi, nevis to, ka miesas gabals, ko viņš operē, spēj arī domāt. Viena iebilde gan. Kopš viņš ir dakteris, nekad neēdot nekādā veidā pagatavotas dzīvnieku smadzenes.

Galējību māksla

"Neiroķirurģija ir galējību lauks," uzsver dakteris. Vienmēr jāatceras, ka nekad nevar zināt, ar ko operācija beigsies. Cilvēks var izdzīvot un būt vesels, bet var arī nomirt. Vissliktākais, ja cilvēks paliek paralizēts un uz gultas. Šādi gadījumi visvairāk varot izsist no sliedēm.

K. Bicāns stāsta par gadījumu, kas uz visiem laikiem iespiedies atmiņā. Vēl padomju gados slimnīcā nonācis cilvēks pēc epilepsijas lēkmes - viņam galvā bijis audzējs. Pacients izoperēts, taču otrā dienā puse ķermeņa paralizēta! "Nu nepatīkami: te cilvēks staigāja pa nodaļu, te - uz gultas," stāsta dakteris. Toreiz esot rakstījuši papīrus, lai pacientam piešķir invaliditāti, komunālā dzīvokļa istabas vietā dzīvokli - visādi centušies palīdzēt. Bet pacients kopā ar brāli uzrakstījis sūdzību. Tai vēl pievienots fakts, ka dakteris no slimnieka mātes konfekšu kasti saņēmis. Sekojusi izmeklēšana. "Nezinu, vai kāds man palīdzēja no augšas, apakšas vai sāniem, beigās viss noklusa. Tomēr bija obidno. Varbūt viņu pēc trim mēnešiem tāpat paralizētu vai viņš nokristu epilepsijas lēkmē un bez palīdzības nomirtu," atceras dakteris. Pagājuši gadi divdesmit pieci, līdz viendien vērušās daktera kabineta durvis un pa tām ienācis sirms vīrietis. Nokritis daktera priekšā ceļos, teicis paldies, ka esot dzīvs, un lūdzis piedošanu, ka pirms daudziem gadiem dakterim daudz ļauna nodarījis. "Audzēju es izoperēju, paralīze kājai bija atgājusi, tikai roka tāda švaka palikusi. Viņš pēc divdesmit pieciem gadiem tomēr bija dzīvs! Laikam jau kāda skabarga par nodarīto viņā visus šos gadus bija iekšā sēdējusi... Es teicu, ka viss ok, un šķīrāmies," atceras K. Bicāns.

Nāves smaka

Uz brīdi dakteris paliek nopietns un ieminas, ka laikam jau šī profesija ir īpaši jutīga un arī atbildība milzīga. Varbūt tieši tāpēc, varbūt kādu citu iemeslu dēļ, bet viņš novērojis, ka neiroķirurgiem esot dīvains liktenis. Lielākoties viņi ņemot nedabisku galu. Un K. Bicānam par to ir jādomā, jo "vispār dzīvē katram ir pēc nopelniem. Par visu jāatbild. Ja esi ar citu nesmuki izrīkojies - tas nāk atpakaļ. Citi piemin grēku atmaksu septiņās paaudzēs... Kaut kāda jocīga ir tā lieta..." Tā viens aizgājis bojā medībās, cits nosities autoavārijā. Vēl kāda cita nāve slimnīcas palātā bijusi tik neskaidra, ka vēl šodien jādomā - īsti dabīga tā noteikti nav bijusi.

Visuma štepselīši

K. Bicāns uzsver, ka operācijas rezultāts ir komandas darbs, taču nenoliedzami klāt ir arī kaut kas ne no cilvēka kontroles atkarīgs. Operācijas laikā cilvēki mirst reti, taču tā notiek. Tā ir īpatnēja izjūta. Šajā vietā dakteris pauzē un ilgi mēģina noformulēt domu. "Tajā mirklī ir kaut kas tāds visumisks, it kā es pieslēgtos kādam milzīgam tīklam, bet vienlaikus kāds cits štepselītis no tā izraujas... Šķiet, ka esi puteklītis Visumā, sāc egoistiski izvērtēt pats sevi, savu dzīvi." Tās neesot bailes nomirt, bet pēkšņi ir jādomā par sava darbu novērtējumu: "Kas ir padarīts, kas nav... Tā, it kā arī man būtu kāda atskaite jāiesniedz. Tā, it kā uz to brīdi kāds būtu nospiedis dzīves kustībai stop un pēc mirkļa atkal play, lai viss turpinās."

Dakteris Bicāns savā darbā tomēr paļaujas visupirms uz saviem spēkiem. "Ja brauc ar mašīnu un sāc lūgt augstāku spēku un tikmēr nevadi mašīnu, tu būsi grāvī!" Kaut gan tajā pašā laikā viņš atzīst, ka nesen nopircis nelielu teleskopu - "nu tā, lai paskatītos". Un vaicā - vai man esot priekšstats par to, kāda pasaule ir tur augšā?! Miljardiem zvaigžņu! Un, iespējams, tur tomēr kāds ir!

Būt vai nebūt jeb doktor bog

Gaitenī aiz kabineta durvīm rosība. Dzirdamas apmeklētāju balsis. K. Bicāns ieminas, ka viņa darbā īpaši svarīgi ir runāt ar slimnieku tuviniekiem. Jo vairāk, jo labāk. Dakteris parasti nevienu ne uz ko nepierunājot, bet sarunu risina tā, ka beigās iesaistītie paši piekrīt daktera scenārijam. Kaut gan situācijas mēdz būt dažādas. "Es prasu piederīgajiem: jums ir vajadzīgs nerunājošs, paralizēts, tāds, kurā maz palicis no apzinātā cilvēka? Ir tādi, kas saka: dakter, dariet visu, ko varat! Ir bijis, kad saka: kāpēc jūs, dakter, tā darījāt? Varēja cilvēks nomirt - un miers, bet tagad vesela ģimene apkalpo vienu. Tā notiek..."

Kurš tad galu galā izlemj pacienta likteni? Pacienta tuviniekiem ir liela teikšana. Ir tādi, kas pasaka: paldies, šādu nespējīgu rada gabalu mums vairs nevajag. Ja pats slimnieks tobrīd nav pie apziņas, viņa likteni izlemj tuvinieki. Ja tuvinieku, ar ko aprunāties, nav, tad ārsts dara, kas jādara - glābj, ko var. Piemēram, operē agonālas traumas. Jā, dakteris Bicāns apzinās, kāda vara ir viņa rokās. Par spīti tam viņš naktīs spējot gulēt mierīgi, jo darbu cenšas uztver ar vēsu prātu un loģiku.

Dažkārt viņš tomēr jūtas drusku Dieva vietā - ne velti pacienti un tuvinieki sakot - doktor bog. "Un zināms pamats tam ir," saka neiroķirurgs, "atved uz slimnīcu cilvēku bezsamaņā, bet otrā dienā viņš jau runājas, jo ir izdarīts viss, kas bija vajadzīgs. Un ir gandarījums. Tas viss ir likteņa spēle."

Dakteris atzīst, ka krīzes apstākļos novērojis - arvien vairāk cilvēku meklē palīdzību pie dziedniekim un zīlniekiem. Ir pacienti, kas apjautājas konkrēti - viņi vēloties aiziet pie pūšļotāja. "Saku - lūdzu! Ticībai liela nozīme. Bet parasti atnāk pie manis atpakaļ."

Muzikālais kašķa cēlājs

Pēc saspringta darba K. Bicāns izlādējas sporta laukumā. Viņš paspēj gan uz tenisu, gan basketbolu, gan hokeju. Kamēr vēl varot paskriet - jākustas. Un izlādēties pēc tik atbildīga darba tiešām vajag. Varbūt tāpēc K. Bicāns pazīstams arī kā liels kašķa un nemiera cēlājs sporta laukumā. Īpaši slavenas kļuvušas viņa villošanās ar kolēģi anesteziologu Aigaru Seņkānu. Abi spēlē vienā komandā, bet abi grib būt līderi - un tad tik iet vaļā! "Mēs divus mēnešus varam nerunāt par vienu tenisa bumbu! Arī basī plēšamies, jo viņš grib būt līderis - un es arī... Bet viņš ir jaunāks! Es pat nopirku videokameru, lai varu filmēt un ana lizēt spēli, un tad es varu vēlāk zvanīt un skaid ro ties," atzīstas neiroķirurgs. Parasti jau vētrai seko izlīgums, bet ne uzreiz un nenāk viegli. "Rokas nepalaižu, bet par očkariku vai rupjāk nosaukt varu," turpina K. Bicāns. Ir pat bijis tā, ka ziemā, kad treniņi notikuši Ādažos, kolēģiem pieteikts, lai bērnus zālē iekšā nelaiž, spēle ar Bicāna un Seņkāna piedalīšanos notiekot pārāk augstos toņos.

K. Bicāns savu muzikalitāti līdz ar gadiem nekur nav nobēdzinājis. Tieši viņš savulaik sacerējis mūziku un tekstus Mepha basketbola kausa himnai. Bijis tā, ka pēc spēlēm himna tiek atskaņota pat trīs četras reizes - par to dakterim liels prieks. Reiz tā spēlēta arī kopā ar grupu Labvēlīgais tips, un tās līderis Fredis konstatējis: "Tieši tā rodas hiti."

Sieva uz galda

"Protams, es varētu atteikties no basketbola, hokeja, tenisa, bet... es to nedaru!" mierīgi atzīstas K. Bicāns. Sieva ir spiesta to pieņemt, taču lielu traču ap šo jautājumu neesot, jo viņa otrā sieva Anda ir daktere - ģimenes ārste - un saprot gan ārsta darba specifiku, gan vajadzību pēc sportiskajiem stresa noņēmējiem. Ģimenē aug divi dēli (desmit un septiņus gadus veci), vēl ir dēls no pirmās laulības (24 gadus vecs). K. Bicāns: "Vecāko puiku no desmit gadu vecuma audzināju viens - pirmā sieva grēkoja ar alkoholu. Esmu puiku vienreiz iekaustījis - desmit gadu vecumā viņš ar draugiem paņēma manu mašīnu un braukāja pa Mežciemu! Tagad gan - nedzer, nepīpē, mācās. Labs puika."

Sieva Anda ir arī Bicānu ģimenes ārste. Cenšas sekot vīra veselības stāvoklim - "viņa mani tikko aizsūtīja uz Gulbja laboratoriju, ārprāts (!), cik samaksāju," pukojas K. Bicāns. Ikdienā ik pa laikam uzpeldot arī jautājums par oficiālu salaulāšanos, jo tas vēl nav noticis. Taču dakteris savos 55 gados joprojām nav īsti pārliecināts - vajag vai tomēr nevajag to rūgts! un visu pompu. Abi iepazinušies slimnīcā, ceļā uz operāciju: "skatos - uz galda, kur taisa operācijām materiālu, sēž viena, šūpo kājas un mierīgi darbojas". Tā viņš noskatījis toreiz vēl medicīnas māsu skolas audzēkni Andu. Sieva ir divdesmit gadu jaunāka. "Nezinu, vai tas ir labi. Par visu dzīvē jāmaksā," smej K. Bicāns. Piemēram, aizgājis uz jaunākā dēla skolas sapulci. Zālē vienas mammas un K. Bicāns, pēdējā brīdī ienācis vēl viens tētis. Un tad sapulce atklāta ar vārdiem: "Labdien, mammas, labdien tēti un vectētiņ..." Sirmais neiroķirurgs gan spēj par to gardi pasmieties.

Stāstnieks un diriģents

Ģimenei nozagto laiku neiroķirurgs mēģina kompensēt vasaras ceļojumos uz siltajām zemēm. Ģimenei ir arī savi neiztrūkstošie rituāli. Viens no tiem - pašsacerētu pasaku stāstīšana vakaros. Pašlaik topā ir pasaka par Moricsalu, kur visi nesen pabijuši. Taču tagad salā mīt briesmonis ar tumsā spīdošu zilzaļu galvu. Briesmonis ir nolaupījis apkārtnes smukāko meiteni, un Bicāna bērniem viņa jāatbrīvo. Pasakas stāstīšanā piedalās visa ģimene, pat ģimenes mīluļi burunduki. Tāpat Bicāns šad tad iepriecina savus mīļos, uz klavierēm vai sintezatora atskaņojot savus mīļākos gabalus: Raimondu Paulu, Imantu Kalniņu, Bītlu "Yesterday", franču mūziku. Kā pasākumu, ko vēlētos kādreiz veikt, viņš nekautrējoties min: "Gribētu kori diriģēt. Es to mācētu. Gribu stāvēt citu priekšā. Man ir ambīcijas!" Par to, ka dakteris to varētu, nešaubos ne mirkli.

Foto: Andris Gauja un no personīgā arhīva