Gadījums nospēlēja. Dr.med. Vilnis Dzērve-Tāluts
Vai jums joprojām ir pilna, gara un intensīva darba diena Kardioloģijas institūtā?
Kā lai saka?! Man visu mūžu bijusi tā privilēģija, ka nav vajadzējis ievērot normētu darbalaiku, kad jānosēž kabinetā no pulksten deviņiem līdz astoņpadsmitiem. Te gan jāpiebilst - izņemot periodus, kad strādāju ministrijā. Tad nedrīkstēja nokavēt darba laika beigas, pussešos noteikti vajadzēja būt uz vietas. Visu mūžu esmu bijis saistīts ar zinātnisko pētniecību, un šis process nav ierobežojams darba stundu rāmjos. Pirms interneta ēras uz darbu braucu arī brīvdienās, jo tad varēja netraucēti lasīt. Mūsu, zinātnieku, maize praktiski jau ir lasīšana. Jābūt lietas kursā, kas pasaulē notiek medicīnā. Tagad lasīt var datorā, bet tolaik jaunākā nozares literatūra bija tikai bibliotēkās. Zinātnieka karjeras sākumā, sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados, retāk - astoņdesmitajos, pāris reižu mēnesī braucu uz Maskavu, lai apmeklētu centrālās bibliotēkas, kur vienīgajās bija svaigākā citās valstīs izdotā literatūra medicīnas jomā. Ja gribēji strādāt zinātnisko darbu, bez šīs informācijas nevarēja iztikt. Nakts pagāja vilcienā, visa diena - bibliotēkā, tad atkal brauciens vilcienā uz mājām. Tādi bija laiki. Šobrīd mans darba temps, protams, ir daudz mierīgāks. Tagad iestājies periods, kad pats darbu vairs nemeklēju, man to pienes. Tā ir zināma privilēģija, ko apjēdzu nesen. Mani aicina darīt to un darīt šo. Nāk disertanti, maģistri un bakalauri, lai paskatos viņu darbus un palīdzu. Ir skolnieka un padomdevēja situācija, kas mani apmierina, it nemaz neapgrūtina, ir pagodinoša. Tas, protams, saistīts ar manu pieredzi un sirmo galvu. Taču nav maizes darbs, jo man par to neviens nemaksā.
Gadījuma pēc. Kad pabeidzu Rīgas Medicīnas institūtu, man bija norīkojums strādāt par neiropatologu Kuldīgas slimnīcā. Bet te liktenīgu lomu nospēlēja dakteris Georgs Šiliņš, leģendāra personība. Viņš vāca nacionālos kadrus darbam zinātniskajā institūtā. Dakteris Šiliņš bija mani noskatījis augstskolā, kur darbojos zinātniskos pulciņos. Pēc neilga pārdomu brīža, jo vajadzēja pārskatīt nākotnes vīziju - no neiropatologa pārkvalificēties par fiziologu, teikšu tā. Tolaik dakteris Jānis Skārds, talantīgs cilvēks, veidoja asinsrites fizioloģijas laboratoriju. Tiku piesaistīts tai.
Iestājos aspirantūrā, sākās intensīvs zinātniskais darbs. Tad bija trīs uz medicīnu orientēti zinātniskie institūti: Traumatoloģijas institūts, Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts, bet vēlāk, 1977. gadā, izveidoja Kardioloģijas institūtu. Jaunie cilvēki, kas ienāca zinātnē, tika nopietni trenēti. Neapgalvoju to tikai tāpēc, ka "jaunībā zāle bija zaļāka un debesis zilākas".
Biju jauns aspirants, kas strādāja pie disertācijas. Kā ārsts algā saņēmu 83 rubļus. Tiklīdz aizstāvēju disertāciju un kļuvu par zinātnisko līdzstrādnieku, mans atalgojums pieauga līdz 104 rubļiem. Un tolaik 20 rubļi bija liela nauda. Nodomāju, ka jāturpina iesāktais, jo vecākā zinātniskā līdzstrādnieka statusā saņemtu jau 240 rubļu. Šķita - ar šādu algu vari justies gandrīz kā Krēzs.
Ar šo piemēru gribu teikt, ka zinātne tika labi finansēta. Naudas nozīmi nedrīkst noliegt, jo materiālais nodrošinājums dod zināmu brīvību. Zinātniekam tā ir ārkārtīgi nepieciešama - lai varētu sēdēt pie galda, lasīt, domāt un rakstīt, jābūt laikam un naudai.
Agri nodibināju ģimeni, vajadzēja gādāt par to, nevarēju iegrimt tikai zinātnē. Strādāju vairākās darbavietās: dežurēju ātrajos, biju lektors Rīgas Medicīnas institūtā, vadīju nodarbības patoloģiskajā fizioloģijā un, protams, atlicināju laiku zinātniskajam darbam. Patiesībā mana dzīves gājuma klasika atspoguļojas jau karjeras sākumā: biju gan pasniedzējs augstskolā, gan ārsts un zinātnieks.
Mans zinātniskais darbs bija klīnisks pētījums, kas līdz šim brīdim man šķiet saistošs, - asinsrites fizioloģija cilvēkiem ar vairogdziedzera patoloģiju.
Pētām sirds un asinsvadu slimību epidemioloģiju. Cenšamies mazliet vairāk izzināt par slimības riska faktoriem un to izplatību Latvijā, savstarpējām sakarībām. Otra sadaļa saistīta ar perifērās asinsrites regulāciju, kas bijis mans jājamzirdziņš kopš jaunības. Šajā jomā darbojamies diezgan ilgus gadus, arī diagnostiskā plāksnē, pievēršoties kāju asinsrites stāvoklim pirms un pēc operācijas. Kāju asinsvadu aizdambēšanās ir liela nelaime Latvijā, no kā cieš daudzi, īpaši vīrieši vidējā vecumā, lielākoties pīpmaņi un sīvā cienītāji.
Klāt nāk arī jaunas tēmas, arī ar psiholoģiju saistītas, jo slimība ne tikai fiziski skar asinsriti vai sirdi, bet ir arī pārdzīvojums, kas ietekmē psiholoģisko stāvokli. Tāpēc ļoti nozīmīgas mūsdienu medicīnā ir psiholoģiskā stāvokļa trenēšanas iespējas. Kardioloģijas institūtā strādājam ar hipertensijas pacientiem: to darām valsts pētījumu programmas ietvaros. Šīs programmas ir kā tāds glābšanas salmiņš, pie kā var pieķerties mūsdienu zinātnieks. Zinātnei šodien nav reāla finansējuma, strādājam uz projektiem. Lūk, un viens no šiem projektiem ir valsts pētījumu programma, kas ir kaut kāds pamats, lai samaksātu cilvēkiem, kas pievērušies zinātnei. Bet ir periodi, kad viens grants beidzas, bet nākamais vēl nav sācies. Tā notika pavisam nesen. 2014. gada aprīlī beidzās viens pētījumu programmas posms, mums apsolīja, ka jūnijā sāksies nākamais, taču sākās tikai novembrī. Tajā laikā es kā vadošais pētnieks ar visiem grādiem un tituliem saņēmu 38 eiro mēnesī. Tā ir mūsu valsts attieksme pret bāzes finansējumu zinātnei, kas tiek piešķirts Latvijas Universitātei. Rakstām vēstules, protestējam, lai šī situācija mainītos. Bet tā jau ir cita tēma. Kāpēc to pieminēju? Es vēl kaut kā varu pārdzīvot, saņemot 38 eiro par zinātnisko darbu, jo esmu pensionārs, bet ko lai saku jaunajam zinātniekam manā grupā? Ko lai viņš iesāk ar tiem 38 eiro? Daudzi aiziet no zinātniskā darba. Talantīgākie pat nenāk uz Kardioloģijas institūtu vai citiem pētniecības centriem, bet pa taisno dodas uz ārvalstīm. To es katru dienu varu vērot. Un šis process, kam pamatā nepietiekams medicīnas un zinātnes finansējums, neaizsākās pērn vai aizpērn, tam ir senāka vēsture - kopš deviņdesmitajiem gadiem.
Talanti, kas tendēti uz zinātni. Jo agri vai vēlu viņi atrod izeju, piemēram, nonāk valsts spēcīgākajos institūtos, kāds ir Organiskās sintēzes institūts. Tur ir uzkrāti materiālie resursi, lai varētu pārdzīvot dīkstāvi starp grantiem jeb pārrāvumus starp projektiem.
Medicīnas zinātnē diemžēl tā nav. Kad iestājas pauze starp grantiem, mums iesaka pievērsties Eiropas projektiem, tad būšot nauda. Nu, tāda ir mūsu maizes garoziņa. Medicīnas zinātnē paliek atsevišķi cilvēki, jo šodien nevar prasīt, lai kāds ziedotos uz medicīnas altāra. Parasti tie ir ārsti, kas dara ikdienas darbu un piedalās arī zinātniskajā darbā. Ja runājam par kardioloģiju, diezgan skaidri iezīmējas, kurš labprātāk gatavs stāvēt pie slimnieka gultas, kurš - lasīt lekcijas augstskolā un kurš - pievērsties zinātnei. Šie cilvēki grupējas.
Tas ir jautājums, uz kuru man nav atbildes. Man patīk impresionisms, tāpēc manā kabinetā pie sienas ir impresionista glezna. Taču neesmu analizējis, kas tieši šajā mākslas stilā vai konkrētajā darbā mani piesaista: jūras viļņu kustības spēks un dinamika vai akmens monumentalitāte jūras krastā, vai tas, kā viļņi sitas pret akmeni. Zinātniskais darbs man sagādā apmierinājumu un gandarījumu, ka esmu kaut ko sapratis, izpratis, atklājis un arī varējis cilvēkiem palīdzēt. Nāk prātā gadījums no jaunības gadiem, kad man, jaunam ārstam, izdevās glābt 86 gadus vecās kaimiņienes dzīvību: izcēlu viņu no smaga plaušu karsoņa. Vietējais feldšeris sirmo kundzi bija jau norakstījis, bet es negribēju visam atmest ar roku. Redzēju gulošu cilvēku, kam ir tā sauktā sastrēguma pneimonija. Ārstēšanai izmantoju antibiotikas un arī sarkanvīnu, jo biju dzirdējis, ka alkohols, izdaloties caur plaušām, velk līdzi arī tajās uzkrājušos šķidrumu. Kaimiņiene bija baptiste, tas nozīmē, ka pret alkoholu noraidoša, taču iestāstīju, ka viņas gadījumā Kagors ir zāles, nevis vīns. Un sirmā kundze atlaba. Protams, ne jau tikai tāpēc, ka dzēra Kagoru, bet arī tāpēc, ka spēju iedvest ticību par situācijas cerīgumu. Un tas, ka cilvēkam esi varējis palīdzēt pat ar vienkāršām metodēm, dod gandarījumu.
Esmu īstens kurzemnieks, dzimis Liepājā. Tēvs nācis no Paplakas, māte - no Pāvilostas puses. Taču, pamatīgāk papētot dzimtas saknes (tās esmu apzinājis pusotru gadsimtu senā pagātnē), noskaidroju, ka mātesmāte, kas bija baltkrieviete, cēlusies no Gomeļas aristokrātiem. Vecmāmiņai bija trīs māsas, kas Pirmā pasaules kara laikā emigrēja uz Ameriku, un kopš tā laika par viņām nav nekādu ziņu. Mātesmāte nedevās tik tālu, atbrauca uz Latviju. Iemācījās latviešu valodu, strādāja latviešu skolās par krievu valodas skolotāju un apprecējās ar manu vectēvu. Viņš bija funkcionārs lauksaimniecībā, prata daudzas valodas: franču, angļu, vācu, krievu un, protams, latviešu. Tēvatēvs bija saimnieks savā mājā, zemnieks. Tēvs agri nomira, es nepaguvu iztaujāt par viņa ģimeni.
Tēvam bija ļoti traģisks liktenis - viņš kļuva par Otrā pasaules kara represiju upuri. Vācieši viņu, pasta ierēdni, 1944. gada sākumā sagūstīja uz ielas un aizveda darba dienestā uz Vāciju. Beidzoties karam, tēvs nonāca amerikāņu gūstā. Pēc tam, uzticoties padomju propagandai, atgriezās Latvijā. Šeit bija palikusi mana māte, viņa mīļotais cilvēks, kas nepaguva emigrēt. Tēvu ievietoja filtrācijas nometnē Mangaļsalā. Spilgti atceros, kā es, piecgadīgs puika, kopā ar māti devāmies apciemot tēvu. Kaut biju mazs, šī tikšanās, kad ar tēvu satikos apzinātā vecumā, man ļoti palikusi atmiņā.
Manu vecāku paaudzes jaunību un dzīvi kopumā izpostīja karš un totalitārās varas, kas brāzās pāri Latvijai. Tēvs bija mākslinieks, beidzis lietišķos Liepājā. Pēc atgriešanās no filtrācijas nometnes viņš bieži grima depresijā. Reizi divos trijos mēnešos viņu sauca uz pratināšanu KGB, piedāvāja sadarboties, kļūt par stukaču. Tēvs to nevarēja pārdzīvot, ātri aizgāja postā.
Ikdienas rūpes par mājas soli un bērnu audzināšanu (man bija māsa Maruta, kas diemžēl jau mirusi) galvenokārt gūlās uz mātes pleciem. Viņa bija tipiska latviešu sieviete, kas līdz mūža beigām cītīgi vilka savu nastu. Ļoti godīgs cilvēks, kas tuvajiem gatava atdot pēdējo. Kaut mātei nebija nekādas lielās rocības, viņa ciemošanās reizēs katram mazbērnam (tie viņai bija četri) vienmēr iedeva piecus rubļus. Kad iebildu, ka nevajag, māte bija neizpratnē: "Kāpēc ne? Marutas bērniem iedevu, kāpēc tavējiem ne?" Respektīvi, viņa uzskatīja, ka neatkarīgi no tā, cik naudas tev ir, ar tuvajiem ir jādalās. Tāds bija mammas princips, ko viņa strikti ievēroja. Un tam ir sekas. Arī es dalos ar mazbērniem. Man viņu ir seši, vecuma amplitūdā no pieciem līdz divdesmit pieciem gadiem. Pieļauju, ka piecgadīgajam šodien nevajag to piecīti, bet viņš vienalga no manis dabū. Esmu tēvs diviem bērniem, vectēvs sešiem mazbērniem un vecvectēvs diviem mūsu dzimtas turpinātājiem.
Jā, man bija astoņpadsmit, kad viņš aizgāja mūžībā. No tēva man palikusi mīlestība uz grāmatām, uz literatūru: viņš bija grāmatnieks, daudz lasīja. Tēvam piederēja plaša bibliotēka, kuras daļu padomju gados ieraka zemē malkas šķūnītī. Kad laiki atmaiga, grāmatas atraku, taču tās, mitruma un žurku zobu sagrauztas, vairs nebija glābjamas.
Kas jūs motivēja pēc vidusskolas izvēlēties medicīnu?
Esmu cilvēks, kura dzīvē liela nozīme bijusi gadījumam, un to nekaunos atklāt. Gadījums savu lomu nospēlēja arī studiju izvēlē. Neesmu no tiem, kas bērnībā saitēja spēļu lācīša ķepu vai vistas kāju, tos dakterēdams. Vidusskolā man bija labas sekmes, teicami padevās eksaktās zinātnes, piedalījos rajona un valsts mēroga fizikas un matemātikas olimpiādēs, tāpēc skolotājs mani virzīja uz Fizikas un matemātikas fakultāti. Gan jau būtu viņam paklausījis, ja ne gadījums. Skolas gados turējāmies kopā četri draugi, starp kuriem bija arī tagadējais Latvijas Gāzes šefs Adrians Dāvis. Bet stāsts būs par klasesbiedru Šēnbērgu, kura māte bija aptiekas vadītāja. Atceļā no skolas mēs šad tad iegriezāmies pie viņas, jo vilināja gan aptiekas vide (tolaik zāles gatavoja tur, dažādus pulverīšus sverot smalkos svariņos), gan gardās bulciņas, ar kurām mūs parasti cienāja klasesbiedra māte. Kad bijām vidusskolas pēdējā klasē, viņa reiz man teica: "Klau, Vilni, vai tiešām tu gribi kļūt par skolotāju [pēc fizmatu beigšanas parasti nokļuva skolā]? Labāk mācies par ārstu! Paskaties, es izpildu tikai to, ko man licis ārsts! Būt par ārstu ir ļoti cienījami!" Pēc viņas teiktā sapratu, ka tas ir viņas nepiepildītais sapnis.
Klasesbiedra mātes pamudinājuma iedrošināts, sāku gatavoties iestājeksāmeniem Medicīnas institūtā. Pieteicos pie ķīmijas skolotāja uz pēcstundām, jo vajadzēja uzlabot zināšanas šajā priekšmetā.
Vai, tas atkal ir garš stāsts! 1959. gadā, kad stājos augstskolā, priekšroka tika dota reflektantiem ar darba stāžu. Es biju nestāžnieku grupā, kur konkurss bija vienpadsmit pretendentu uz vienu studiju vietu. To izturēju. Grupā bijām trīs vai četri jaunie, kas augstskolā stājās tūlīt pēc vidusskolas, un desmit stāžnieki. Daži no viņiem jau bija ieguvuši vienu augstāko izglītību. Nodomāju - ja šie cilvēki, kas būtu varējuši strādāt citā profesijā, pievērsušies medicīnai, tad šī joma patiesi ir īpaša. Tas man lika nopietnāk novērtēt izvēli. Pievilka pie zemes. Biju apzinīgs students, dabūju pat teicamnieka stipendiju.
Vai bijāt orientēts uz panākumiem, ka jābūt pirmajam, līderim?
Man tāda dzinuļa nebija. Ja būtu bijis, diezin vai tagad es sēdētu zinātnieka krēslā. Arī kāpiens pa karjeras kāpnēm mani nevilināja. Tāpēc nevaru izskaidrot, kā sanācis, ka astoņpadsmit gadu esmu bijis Kardioloģijas institūta direktors. Atklāti sakot, nekad neesmu tīkojis pēc šāda posteņa. Bet situācija un apstākļi parasti sakrita tā, ka tieku pie paaugstinājuma. Nekad neesmu to uztvēris kā sava mērķtiecīga darba rezultātu.
Ko gribat pieminēt kā augstākās sasniegtās virsotnes profesionālajā dzīvē? Par ko esat lepns?
Par to, ka pārmaiņu laikā un arī vēlāk, ap 2000. gadu, man izdevās saglabāt Kardioloģijas institūta zinātniskās iestādes statusu. Kā zināms, Traumatoloģijas institūtu likvidēja, arī mums gatavoja tādu pašu likteni, gribēja mūs izšķaidīt pa katedrām. Bet man izdevās to novērst. Dzīvojām ļoti taupīgi, vācām grantus. Man nav pieņemami, ka šodien medicīna un zinātne komercializējas.
Nesākšu apjūsmot sirdi, kā to dara dzejnieki. Jā, tā mums dota viena, taču tas nenozīmē, ka plaušas, nieres vai aknas būtu mazāk svarīgas cilvēka dzīvības funkciju nodrošināšanā. Sirds ir sūknis, pumpis, kas dzen asinis pa asinsvadiem, sāp un nesāp, reaģē uz mūsu emocijām...
Kas sirdij nodara pāri visvairāk?
Pirmais, kas ienāk prātā, ir smēķēšana. Es kā bijušais smēķētājs to varu apgalvot. Smēķētājs domā, ka viņa netikums kaitē plaušām, bet nenojauš, ka arī sirdij. Cilvēka plaušas un sirds nav radītas tam, lai cauri plūstu cigarešu dūmi.
Liels kaitnieks ir arī stress. Te jāpiemin ārsta un pacienta attiecības, jo ārsts, pasakot negatīvi iekrāsotus vārdus, pacientu var aizskart gan psiholoģiski, gan fiziski. Dzirdot ko sliktu, cilvēks uztraucas, viņam paceļas asinsspiediens, sirds ir spiesta vairāk un ātrāk strādāt, lai pumpētu asinis, sirdij ir lielāka piepūle. Ja sirds ir slima, tad stress neapšaubāmi kaitē. 
Kā pašam izdodas rūpēties par savu sirdi?
Esmu sirds slimnieks un pacients Kardioloģijas nodaļā. Atklāšu, ka nespēju beigt brīnīties par tehniskajām iespējām, kādas ir mūsu kardiologu rīcībā šodien. Ar to palīdzību daudziem var nodrošināt labu dzīves kvalitāti - un uzturēt arī manus konorāros asinsvadus.
Foto: Inese Austruma, no DOCTUS arhīva un no Viļņa Dzērves-Tāluta albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada marta numurā