Es vienalga skrienu. MĀRIS ANDERSONS, uzņēmējs

Būt notikumu centrā

Jūsu kabinets atrodas tieši līdzās pacientu reģistratūrai. Nejauši vai arī gribējāt būt notikumu centrā?

Pirmkārt, tā sanāca, bet, otrkārt, man patīk būt notikumu centrā — izjūtu to kā organisku vajadzību. Visu izšķir cilvēki, kadri. Un darbs ar cilvēkiem nozīmē to, ka ir jābūt viņu tuvumā, nevis jāvada attālināti. Un šeit, centrā, katrreiz, izejot no kabineta (esmu tāds samērā kustīgs cilvēks), sastopu kādu sabiedrībā zināmu personību, par ko man prieks un lepnums, ka viņš izvēlējies mūsu uzņēmumu. Man ir tāds sakāmais, sastopot kādu pazīstamo: man nav prieks, ka jums kas gadās, bet ir prieks, ka jūs zināsit, kur doties, kad jums kas gadīsies.

Neviens ārsts nesāk un nebeidz pieņemšanu bez reģistratūras apmeklēšanas. Katram ārstam sava atvilktnīte; dodoties uz pieņemšanu, viņš saņem iepriekš atlasītās pacientu ambulatorās kartes un, beidzoties pieņemšanai, nodod. Blakus man ir biroja vadītāja, nākamās durvis ir reģistratūras vadītājai. Tāds dzīvs organisms, kas jāuzmana.

Jādara tas, kas vislabāk padodas

Savulaik esat piestrādājis neatliekamās palīdzības brigādē kā kardiologs, bet pēc specialitātes taču esat pulmonologs!

Redziet, Medicīnas institūta pēdējos kursos un viena gada internatūrā stažējos tieši kardioloģijas sfērā. Man bija paredzēta darba vieta kardioloģijā toreizējā Pirmajā slimnīcā. Bet tad liktenis tā iegrozījās, ka mani uzaicināja par zinātnisko līdzstrādnieku Stradiņu Plaušu centrā. Tā bija prestižāka darba vieta un piedāvājums, no kādiem nemēdz atteikties.

Sākumā drusku bija žēl, bet esmu to pārvarējis. Esmu pārliecinājies, ka jebkurā jomā lietā jāliek sestā maņa (žargonā runājot, čujs, ņuhs un poņa) un jādara tas, kas vislabāk padodas. Protams, tas sakņojas zināšanās un pieredzē, bet tas ir arī kas vairāk. Sauksim to par sesto prātu vai intuīciju, bet esmu pārliecinājies, ka cilvēks to var koncentrēt vienā virzienā — vai nu ārsta darbā, vai organizācijā.

ARS - kā tas viss sākās...

Nākamgad ARS atzīmēs pastāvēšanas trīsdesmito gadadienu. Bet kā tas viss sākās? Kara komisariāta ēkā pieci ārsti izveidoja iedzīvotāju medicīniskās apkalpošanas kooperatīvu, grāmatvede noteica cenu par vizīti: četrpadsmit rubļi astoņdesmit kapeikas — tik, cik maksāja četrzvaigžņu armēņu konjaks, ar ko pacienti atlīdzināja ārstiem par darbu?

Bija tā: tūkstoš deviņsimt astoņdesmit septītā gada vasarā misters Gorbačovs atļāva privātu iniciatīvu. Līdz tam par to ļaunākajā gadījumā varēja nonākt cietumā. Stradiņa slimnīcas kafejnīcā tika organizēti pirmie medicīnas kooperatīvi. Mūsu pirmā komanda bija jauni dakteri, bet ar tādu avantūristisku noskaņojumu. Sākumā bijām pieci ārsti, viens reģistrators un grāmatvedis, kādas Latvijas bankas nodaļas vadītāja vietnieks. Spriedām, kā gan noteikt speciālista konsultācijas cenu. Mums bija pieredze, ka pacienti par konsultāciju sāk interesēties privātā veidā, bet slimnīcā nebija vietas, kur aprunāties un normāli cilvēku pieņemt. Labi, var iet dakteru istabā, bet citu priekšā izmeklēt? Kad prasa, cik jāmaksā, atbildi: nekas nav jāmaksā. Tad viņam, nabadziņam, jāskrien divi kvartāli līdz Āgenskalna tirgus stūrim (šķiet, tur joprojām ir saldumu veikals), kur toreiz bija sasaiņotas dāvanu pakas un atsevišķi varēja dabūt armēņu konjaku. Kad dakteris saka — neko nevajag, tā nu gluži nevar atstāt, bet trīszvaigžņu konjaks ir tā kā par švaku, toties pieczvaigžņu — tā kā par dārgu. Četrzvaigžņu konjaks maksāja četrpadsmit rubļus un astoņdesmit kapeikas, un to tad arī pirka.

Mēs bijām droši, ka tik daudz pacients ir ar mieru tērēt. Ar grāmatvedi vēl nospriedām: liksim nevis piecpadsmit, bet četrpadsmit astoņdesmit — tā labāk skan un psiholoģiski labi izskatās. Jau toreiz mēs to sapratām. Turklāt visiem šķitīs, ka cena ļoti smalki kalkulēta. Īstenībā mēs tiešām rēķinājām, tikai no otra gala. Pieņemšanas katram bija divreiz nedēļā, katrreiz pa piecām stundām, pusstunda jāvelta pacientam — tātad piecās stundās desmit pacientus var pieņemt. Ja viena reize ir četrpadsmit rubļi astoņdesmit kapeikas, tad pie pilna noslogojuma sanāktu tādi ieņēmumi, pie piecdesmit procentu noslogojuma — arī vēl paliktu pāri, bet, ja būs tikai divdesmit pieci procenti nologojuma, tad mēs paliksim pa nullēm un nebankrotēsim.

No tiem laikiem ir daudz interesanta stāstāmā. Man visu laiku saka — raksti memuārus! Bet ar tiem memuāriem ir tā, ka... Jā, mēs nesākām ar iepazīšanos: es esmu Ūdensvīrs, kas dzimis Suņa gadā. Un ar tiem Suņa gadā dzimušajiem ūdensvečiem ir tā — visās horoskopu grāmatās tas rakstīts: viņiem traucē dzīvot tas, ka viņi ir tendēti vankšķēt par taisnību arī tad, kad tas pašam galīgi nav izdevīgi. Sunim liekas, ka viņam ir taisnība, un viņam ir jāvankšķ. Viņam iedod ar slapju lupatu vai ar vēl ko sliktāku pa galvu — tas nekas, viņš vienalga vankšķ.

Sapnis aizsākās tūkstoš deviņsimt deviņdesmit sestajā gadā, jo deviņdesmit piektajā gadā slimnīcu slēdza it kā siltumtrases rekonstrukcijas dēļ, bet kā iemeslu minēja, ka jāsamazina gultu skaits. Līdz divtūkstoš piektajam gadam šis objekts bija “Rīgas nami” pārziņā. Uzreiz tur saskatīju mūsu uzņēmuma nākotnes perspektīvu. “Rīgas nami” kā kārtīgs saimnieks jau pirmajā ziemā aizsaldēja visu kanalizāciju, apkuri, trubas saplīsa, radiatori saplaisāja un palmas nokalta. Pēc tam piedāvāja, tā sakot, pliku māju nomāt: līgums uz pieciem gadiem ar teorētiskām iespējām kaut ko investēt. Esmu pārliecināts, ka visvērtīgākais, ko varam iegūt biznesā, ir informācija. Zinot, kas ir “Rīgas nami”, nākotnes vīzijas vārdā mēs tomēr iespraudām kāju durvīs un neņēmām vairs ārā. 

Vispirms slimnīcu mēģināja atdot Sarkanā Krusta biedrībai — deviņdesmitajos gados tādi jociņi bija iespējami. Jāņem vērā, ka tas nebija Starptautiskais Sarkanais Krusts, bet bijušās Padomju Latvijas Sarkanais Krusts, un džeki, kas bijapie teikšanas, — kādreizējie kompartijas biedri un tāda tipa darboņi. Starplaikā šī Sarkanā Krusta slimnīca tika ieķīlāta bankā, bet mēs tikai sargājām ēku, skaitoties pilnīgi beztiesīgi nomnieki. Naktī bija viens sargs, kam tika maksāta alga. Tad uzradās pašvaldības policija, vaicāja, kurš te lapas tīrīs un kurš te sniegu nokops. No deviņdesmit sestā gada līdz divtūkstoš divpadsmitajam tas mums izmaksāja tūkstoš eiro mēnesī. Pa vidu valsts šo īpašumu iztiesāja atpakaļ no Mihaila Uļmana kunga, atzīstot par nelikumīgu toreizējās Sarkanā Krusta vadības darījumu. No divtūkstoš piektā gada par objekta apsaimniekotāju kļuva Valsts nekustamā īpašuma aģentūra, ar kuru mums bija noslēgts tāds pats beztiesīgs nomas līgums. Mēs tur tā kā nomājām, tā kā sargājām, bija mēģinājums uz to ēku pārcelt Veselības ministriju, bet tas neizdevās. Ar mums neviens īpaši nerēķinājās. Bet gan tā māja, gan tas objekts man likās skaists un bija žēl, ka tiks izdemolēts un nopostīts. Bomži tur spietoja biezā slānī: logi izsisti, aiztaisīti ar finieri, jo viens cilvēks jau nevar nosargāt. Sētā palaidām suni, tad tantes pašvaldības policijai sūdzējās, ka suns pa nakti skaļi rejot.

Beidzot divtūkstoš septītajā gadā tika pieņemts lēmums par privatizācijas iespējām, bet visi jau no tālienes juta ekonomiskās krīzes vēsmas. Par zemes gabalu mēs samaksājām pusotru miljonu eiro un piecos gados izmaksājām bankas aizdevumu. Divtūkstoš divpadsmitajā gadā beidzot sākām projektēt. Plānojām pēc gada pabeigt, bet pagāja divi gadi, kā vienmēr. Secinājums: uzprojektēt un uzbūvēt slimnīcu tukšā vietā ir divreiz ātrāk un divreiz lētāk. Šai slimnīcai ir unikāla vēsture un arhitektūra, visa tās aura dod lielu pievienoto vērtību. Būtībā tas ir klusais centrs, tikai uz otru pusi. Un, ja kulturāli attīsta Daugavas stadionu, Grīziņkalnu ar skaisto parku, tas var izveidoties par īpašu vietu.

Pēc vecā Būvniecības likuma mēs pabeidzām klīnikas pirmo kārtu, respektīvi, pirmo stāvu, un tur jau šobrīd strādājam. Tad nāca Maxima traģēdija un likuma nosacījumi mainījās. Lai pirmo stāvu, kas bija pabeigts, varētu ekspluatēt, bija jāsaved kārtībā viss korpuss, nomainot elektroinstalācijas, grīdas segumu, komunikācijas un pieslēgumu sistēmu, ēkas pārsegumu un tā tālāk. Tagad notiek ekspertīze, tālāk tehnisko projektu iesniegsim būvvaldē, vasarā sāksim otro kārtu — galvenais ir jumta nomaiņa, iekšējās konstrukcijas jau izmūrētas.

Korifeji un uzticēšanās

Kā tas ir — vadīt ārstus, kas ir autoritātes?

Ar korifejiem apiešanās nav vienkārša, un nav vienkārši viņus piesaistīt. Bet cieņpilnai attieksmei jābūt pret visiem darbiniekiem.

Ūdensvīram tas raksturīgi, bet, manuprāt, būtu jāievēro katram vadītājam: nav viss jādara vienam pašam, ir jāsavāc komanda un jāprot koordinēt. Vadītājam jābūt tik drosmīgam un gudram, ka ik komandas loceklis savā jomā ir gudrāks par vadītāju.

Bet kā šādā gadījumā ar uzticēšanos?

Varu teikt, ka pa visiem šiem turpat trīsdesmit gadiem administrācijā nomainīti kādi četri cilvēki. Kadru mainības mums nav kā tādas. Un uzskatu, ka nobody is perfect un I am nobody, protams. Un, tā ka neviens nav perfekts, tad man ir svarīgi, lai lietišķās īpašības būtu pārsvarā pār nepilnībām jeb vājībām. 

Viena lieta ir tā, ka es cilvēku jūtu. Otra lieta — labāk ilgāk apsveru, vai vajag ar viņu ielaisties kopīgā procesā vai nevajag. Man nesen prasīja, kas ir līderis. Atbilde: līderis ir tas, kas redz agrāk, tālāk un dziļāk par citiem, bet ar to ir par maz. Viņam vajag arī mērķtiecību un spēju pārliecināt citus par to, ka ir vērts iet.

Stāsts par Sanmikelu

Jā, tā ir taisnība.

Munte bija ārsts, un nesen, pārlasot šo grāmatu, man iekrita prātā divi citāti: “Bīstieties ārsta, kas mokās ar bezmiegu!” un “Kad bērni sāk saprast savu rotaļlietu vērtību naudā, viņi ir izdzīti no paradīzes, viņi vairs nav bērni.” Kas jūs satricināja šajā grāmatā?

Izlasīju to kaut kad vidusskolas gados. Padomju laikos bija ļoti stingra cenzūra, un sešdesmito gadu sākumā, tā sauktajā atkušņa periodā, kad es, Pārdaugavas puika, nonācu centra Otrajā vidusskolā, kur mācījās tādi korifeji kā Viļa Lāča jaunākais dēls, aktrise Dzintra Klētniece — lai viņai vieglas smiltis! —, Andreja Upīša muzeja direktore Inese Kaire, slavens advokāts Jānis Rozenfelds, kas tagad joprojām praktizē, bet klases audzinātājs bija vēlākais psiholoģijas profesors Imants Plotnieks, man bija tāda vide apkārt, ka jutos atpalicis savā pasaules redzējumā. Vecāki bija nosprieduši, ka man vajag labāku līmeni, jo septīto klasi Pārdaugavas skolā biju beidzis tikai ar vienu četrinieku krievu valodā. Un tad viens pats slepenībā gāju uz Mākslas muzeju, sākumā jau neko daudz nesapratu, bet tikmēr gāju, kamēr sāku kaut ko saprast. Objektīvi mācījos tikpat cītīgi kā agrāk, bet pirmais semestris beidzās ar to, ka man bija visi trijnieki, pāris četrinieku un viens piecinieks. Tad gada laikā sasniedzu agrākos rezultātus. Un tā nu es gāju uz muzeju, pirku plates, klausījos labu mūziku, gāju uz antikvariātu un pirku labas grāmatas. Kā centīgs jauneklis, kas interesējas par labu literatūru, es tur biju iepaticies vienai dāmai, man tā grāmata bija atlikta. Mana mēneša kabatas nauda toreiz bija pieci rubļi, par četrarpus rubļiem nopirku “Stāstu par Sanmikelu”. Izlasīju, un man šķiet, ka pēc tādas grāmatas izlasīšanas nevar nekļūt par ārstu. Man tajā patika visi aspekti, sapratu jau, ka autors tur nodarbojas ar drusku ekstrasensoriskām darbībām. Pirms gadiem četriem pieciem aizbraucu uz Kapri salu, uz Muntes māju. Parasti teic, ka otrreiz iekāpt vienā un tajā pašā sajūtā nevar, bet tā viņa māja gan ir tieši tāda, kā aprakstīts grāmatā.

Un vēl Kronina “Citadele” man ir tuva. Ja pa jokam — mani vienmēr interesējusi arhitektūra. Bērnībā spēlējos ar spēļu māju būvēm. Tētis bija celtnieks–amatieris, toreiz nebija kur dzīvot un viņš uzbūvēja māju Torņkalnā. Mēs tur tādā puspagrabā dzīvojām, dzīvokļu nebija, bet iedeva zemesgabalu un iedeva meža nostūri. Varējām paši zāģēt kokus, tēvs uzcēla elegantu koka māju. Māsa vēl tagad tur dzīvo. Bet es sapratu, ka arhitekts nevaru būt, jo skolā man nepadevās zīmēšana. Vēl man patika režija, pie mums nāca režisori, piemēram, Aloizs Brenčs, uz tādiem saietiem, ko sauca par diskusiju vakariem. Kino — tā gan bija lieta! Bet ko es, astoņpadsmitgadīgs puika, tolaik varēju? Tad bija jābrauc uz Maskavu, uz kino institūtu mācīties. Bez centīguma un zināšanām kaut kāda dzīves pieredze arī bija vajadzīga. Kas atlika? Mācīties par dakteri. Kāpēc to visu stāstu? Jo tagad varu īstenot pa drusciņai no visa, par ko kādreiz sapņoju. Kā vadītājs esmu gan režisors, gan dakteris, gan arhitekts savā ziņā.

Augstāka vara

Ja atgriežamies pie vairākkārt uzsvērtās Ūdensvīra būtības — jūs ticat astroloģijai? Kam vispār jūs ticat?

Ticu kādai augstākai varai, esmu pārliecinājies par to dabā, ka tāda ir. Un astroloģijai arī drusku ticu. Esmu pārliecinājies, ka daļēji tā ir astroloģija, daļēji — ne, bet pēc Mēness kalendāra es vados. Ja tev jāpieņem kāds svarīgs lēmums vai jānoorganizē kāds prezentācijas pasākums, tad obligāti jāizvēlas piemērota diena, ja gribi, lai tas noritētu labi. Var par mani pasmieties, bet es tam sekoju.

Par ko sakāt paldies saviem vecākiem?

Par visu. (Ilga pauze.) Ja runā konkrēti, mani vecāki bija vienkārši cilvēki, ļoti strādīgi, viņi man ir iedevuši dzīves principus. Pieminēju savu slinkumu, tomēr esmu izveidojies samērā čakls pilsonis. Vecāki man ieaudzinājuši darba tikumu. Vēl vairāk — viņi man iedevuši ilgdzīvotāja gēnus, labus gēnus. Un viņi mani aizveda uz Otro vidusskolu, saprotot labas izglītības nozīmi. Tēvam bija nepabeigta augstākā izglītība, visi ģimenē to nevarēja atļauties, viņa vecākais brālis izstudēja augstskolā, jaunākais tika līdz pusei. Tēvs bija Jaunava, un, godīgi sakot, mani kā Suņa Ūdensvīru tas Jaunavas apdomīgums un prātīgums šausmīgi kaitina. Atceros — laukos par mani teica: tas puika taču nestaigā, viņš tikai skrien. Man nebija laika lēnām solīšiem iet, bija taču jāpaspēj daudzas lietas, jāskrien visu laiku, un es skrēju, bet pats to neapzinājos.

Foto: Inese Austruma, no medicīnas centra ARS un Māra Andersona albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada jūnija numurā