Es nedrīkstu iesīkstēt! Radiologs Ardis Platkājis
Jūs esat Medicīnas fakultātes dekāns, Radiologu asociācijas prezidents, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Izglītības un zinātnes departamenta vadītājs - kā jums tas izdodas? Vai karjera jums ir galvenais vai arī uzņematies atbildību, ja tāda tiek piedāvāta? 
Pats uz to neesmu tiecies. Kopš studiju laikiem mani kaut kur izvirza. Un, ja man tas patīk, tad to arī daru. Kāju durvīs nelieku un neklauvēju arī. Man piedāvā. Piemēram, dekāna darba piedāvājums Rīgas Stradiņa universitātē man pat sapņos nebija rādījies! Bet es sāku interesēties par izglītības likumdošanu un piekritu.
Kāda šogad ir studentu interese studēt Rīgas Stradiņa universitātē?
Apmēram divi uz vienu vietu Medicīnas fakultātē. Daudzi jaunie cilvēki saprot to, ka neatkarīgi no valsts ekonomiskās situācijas ārsti būs vajadzīgi vienmēr. Turklāt noteikti pie vainas ir arī cilvēka iekšējā balss.
Kas tā ir par publiku - varat prognozēt, cik būs gājēju, cik palicēju?
Jā, esmu jau "piešāvies" atpazīt cilvēkus. Apmēram desmit procenti ir tādu, kas iesnieguši dokumentus pa labi un pa kreisi. Lielākoties viņi studiju laikā atkritīs. Kādā brīdī viņiem ir šķitis, ka medicīna varētu būt prestiža nodarbošanās, bet ar to viss var arī beigties. Deviņdesmit procenti ir to, kas cīnās. Turklāt mēs jau no pirmā kursa mācām, ka studēt medicīnu nozīmē rosīties pašam. RSU savu prasību latiņu zemāk laist negrasās, mēs gribam konkurēt ar Eiropas augstskolām.
Kāds ir motivētais students?
Tāds, kurš nevis slīd cauri studijām, bet mācās. Viņš jau otrā trešā kursā zina, kāds ārsts viņš vēlas būt. Viņš mācās, prasa, nāk uz dekanātu un norāda uz neizdarībām. Un tādi studenti man ļoti patīk! Es uzreiz zvanu un organizēju, lai lietas notiktu pozitīvi. Par dekānu strādāju pusotru gadu, un sākumā mani ļoti izbrīnīja, kad nāca trešā kursa studenti un teica, ka negrib vasaras praksi! Ārzemēs ir tik grūti dabūt sev praksi, tikt slimnīcās, tikt pie pacientiem. Mums ir pretēji. Man saka: "Negribu praksē, es jau strādāju pie ģimenes ārsta par sekretāri." Tagad gada laikā attieksme ir radikāli mainījusies. Studenti nāk un interesējas, kad un kur būs prakse, ko darīsim ar pacientiem utt. 
Kāds jūs esat dekāns - atvērtais, demokrātiskais, bargais?
Esmu atvērts, gatavs diskutēt, organizēt. Mums ir liela fakultāte - 23 katedras, un diemžēl nevaru vienmēr būt visur dziļumā, bet, ja studenti dod signālu, ka nav kaut kas tā, kā vajag, tad raugos arī tajā virzienā.
Rīgas Stradiņa universitāte ir spēcīgs zīmols. Kā izdodas noturēt augstskolu līmenī, uzturēt atpazīstamību?
Tas ir liela kopdarba rezultāts. Starptautisko studiju nodaļa daudz strādā, lai mums būtu ārvalstu studenti. Bet vispār to nodrošina prasīgums - mācību līmenis tiek uzturēts tā, lai students, beidzis studijas šeit un startējot, piemēram, rezidentūrā kādā Eiropas augstskolā, tur brīvi tiktu iekšā. Mēs nedodam studentiem nekādas atlaides. Ja uzņemam 270 studentus, beidz ap 140. Un pret tiem, kas pamācās par budžeta līdzekļiem un pazūd, vajadzētu ieviest naudas sankcijas. Pagājušajā gadā runāju ar kādu studentu: viņš bija iesniedzis dokumentus deviņās augstskolās - no teologiem līdz RTU un medicīnai! 
Lai iznāktu labs profesionālis, cik ir atkarīgs no augstskolas, cik no paša studenta?
Puse uz pusi. Augstskolai jānodrošina speciālisti, kas apmācīs, bet studentam ir tiešām jāmācās. Lekcijas ir tikai pamats, pārējais jāveido klāt pašam. Vienalga, vai tā būtu e-medicīna, ko RSU tagad intensīvi atjaunina, vai grāmatas, kas jālasa pašam. Esmu saskāries ar paradoksu - studenti dodas studēt uz ārzemēm Erasmus apmaiņas programmā un pēc atgriešanās ar putām uz lūpām stāsta, cik tur bijis interesanti un kā viņi tur mācījušies, sēdējuši bibliotēkās... Es prasu: bet kas traucē to pašu šeit darīt? Nu jā, te neesot tas... Kā nav tas?! Mēs šeit varam dot vēl vairāk, jo piedāvājam studentam iespēju būt klīnikā jau no trešā kursa! Ārzemēs nekur tā nav! Tur students tiek praksē piektajā sestajā kursā. Bet klīniskā aprūpe taču ir visa pamats. 
Ko esat iemācījies no studentiem?
Visu laiku būt aktīvam. Studentiem ir savas domas, idejas, un diskutējot ir jāprot argumentēt. Vēl - viņi ir jauni, maksimālisti, un tas ir bezgala interesanti. Man patīk viņu spēja nākt un atklāti izteikties - arī par negatīvo. Tas mani motivē - labāk strādāt, labāk dzīvot, vairāk dot viņiem atpakaļ. Es nedrīkstu iesīkstēt.
Vai, stājoties fakultātes dekāna amatā, jums bija kādas šaubas? 
Nē. Kad rektors mani uzrunāja, nu labi - nelielas šaubas jau tomēr bija. Taču, kad iepazinos ar darbu, apjomu, ar likumdošanu, sapratu: jā, es to varu. Mums bija noruna, ka jāveic dažādas pārmaiņas, lai tuvinātos Rietumeiropas līmenim. Un tagad tas notiek. Paldies Dievam, man ir profesionāla komanda - prodekāns prof. Guntis Bahs, kas atbild par mācību programmām, laba lietvedība. Man ir aizmugure.
Kāds jūs pats bijāt kā students?
Šausmīgi apzinīgs. Ņēmu visu, ko deva. Mani vecāki arī ir mediķi, bet man tas nāca pats no sevis. Man viegli padevās, daudz lasīju. Augstskolas laikā sešus gadus nostrādāju ātrajā palīdzībā. Esmu ļoti pateicīgs dr. Ieviņai Alkai, kas mani toreiz paņēma, jo šis darbs man daudz ko iemācīja. Sāku kā sanitārs un beidzu kā ārsts. Atceros pirmo nāves gadījumu, pirmo reanimāciju. Tur iemācījos ātru reakciju jebkurā situācijā. Lai kļūtu par to, kas esmu, mācījos kopumā desmit gadus, vienu no tiem Amerikā.
Kāds ir 21. gadsimta ārsts?
Viņš noteikti daudz vairāk ir tehniski orientēts, ja salīdzina ar laiku, kad es mācījos. Ir ļoti mainījusies medicīnas filozofija. Ļoti daudz kas tiek atdots tehnoloģijām - diagnostika, ārstēšana, dažādas invazīvās procedūras. To, ko agrāk paveica sarežģītās operācijās, tagad invazīvi paveic pārdesmit minūtēs.
Bet kur paliek cilvēciskais faktors?
Ir jācenšas to saglabāt, bet, ja palūkojamies uz ASV, Rietumeiropas medicīnu, tur ir konveijers. Tā ir tiesa - medicīnas progress ir tehnoloģijās. Ir dienas stacionāri - no rīta ieliek un vakarā laiž mājās. Ātrums un efektivitāte nosaka visu.
Kad un kā sapratāt, ka tieši radioloģija ir jūsu sfēra?
1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā, kad beidzu Rīgas Medicīnas institūtu, pie mums sāka ienākt jaunās tehnoloģijas. 1989. gadā biju Amerikā un tur ieraudzīju, ko medicīnā nozīmē radioloģija. Tie ir 50 procenti no visas medicīnas! Precīza diagnostika nosaka precīzu ārstēšanu. Latvijā tolaik magnētiskās rezonanses aparātu vēl nebija, bet biju tos redzējis Amerikā, kur sapratu - tas ir kaut kas fenomenāls. Tad klīniskajā praksē sāka plaši ienākt datortomogrāfija, ar to jau daudz varēja paveikt. Magnētiskā rezonanse Latvijā ienāca 1997. gadā.
Kā jums 1989. gadā izdevās tikt uz ASV?
Tā bija studentu apmaiņas programma starpvalstu līmenī - PSRS/ASV. Pieci studenti uz katru valsti. Iepazināmies ar veselības aizsardzības organizāciju darbu, slimnīcām. Brauciens man bija liels šoks - sākot no gatavošanās procedūras braucienam un beidzot ar visu redzēto. Cerēju, ka viss redzētais agri vai vēlu nonāks pie mums.
Tāpēc radioloģija piesaista studentus?
Jā, studenti saprot, ka radioloģija ir nākotne. Radioloģija - tā ir ne tikai diagnostika, bet arī intervencionālas manipulācijas, piemēram, vēdera asinsvadiem, perifērajiem asinsvadiem. Tā ir ultrasonogrāfija, datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, angiogrāfija, radionukleīdā izmeklēšana, PET, kas vēl Latvijā nav, bet, cerams, drīz būs. Visstraujāk pie mums no tā visa attīstās intervencionālās metodes. Neviens vairs negrib griezt, bet iet caur asinsvadiem līdz attiecīgai patoloģijai un visu izdarīt iekšēji.
Cik tur ir patiesības, ka radioloģiju izvēlas ārsti, kam netīk komunicēt ar cilvēkiem?
Tas ir mīts. Zinu dažus rezidentus, kas skaļi pauduši, ka viņi negrib komunicēt ar pacientiem, bet lielākā daļa ir atvērti un komunikabli. Un tas man patīk. Radiologam ir jārunā ar pacientu, lai labāk darītu savu darbu.
Un kāds esat jūs?
Es komunicēju. Es pat taustu un palpēju (smejas - red.)! Ja pacients izrāda interesi, es viņam paskaidroju izmeklējumu rezultātus. Ja es būtu pacients, tad gribētu zināt, kas man ir. "Dakter, ko jūs tur redzat?" - man vaicā, un tad es nemelojot pasaku. Ir, kas pasaka "paldies" un aiziet. Par to es brīnos... Kā var būt sava veselība vienaldzīga?
Ja ķirurgiem ir zelta rokas, tad kas ir radiologiem?
Acis! Acis ir galvenās! Radioloģija ir vizuālās diagnostikas metode. Nedrīkst palaist garām nevienu mazu pleķīti, strīpiņu - tam visam var būt nozīme. Ja kaut ko palaiž garām, arī diagnoze var būt neprecīza.
Jums ir gadījies kaut ko palaist garām?
Jā, diemžēl. Un smagi to pārdzīvoju. Pēc tam analizēju - vai tā bija steiga, nogurums vai vēl kas cits. To bildīšu ir tik daudz. Dienā var būt 20-30 izmeklējumu, acīm un smadzenēm tas ir diezgan smagi. Daudzās pasaules valstīs ir limitēts, cik daudz izmeklējumu radiologs drīkst dienā apskatīt. Mums nav. Dažkārt notiek cilvēka "pār-ekspluatācija" - viņš domā, ka var, bet jau vairs nevar. No tā es savos 40 gados esmu atteicies: zinu, cik varu, un vairāk nedaru, jo tad sākas kļūdas. Ar to grēko gados jauni ārsti, kas domā, ka var.
Es nepiekrītu, ja ārsts vēlas apskatīt 40 ultrasonogrāfijas izmeklējumu dienā. Tas ir pilnīgi nenormāli! Varētu domāt - tā ir viegla izmeklēšanas metode, bet pie četrdesmitā pacienta tu jau esi out of business! Radiologu asociācija ir mēģinājusi ieteikt četrus izmeklējumus stundā, bet likumdošana radiologu darbu neierobežo. Tagad vairs tā nav, bet bija periods - jo vairāk apskatīsies, jo vairāk nopelnīsi. Un ārsti aizgāja līdz absurdam. Tā nedrīkst būt.
Ko pacientam var maksāt radiologa kļūda?
Neatliekamās palīdzības kontekstā tas var maksāt dārgi. Nepareiza diagnostika - nepareiza palīdzība. Ja tā ir hroniska saslimšana, tad vēl ir laiks. Apskata viens ārsts, otrs ievēro, ja kaut kas nav labi. Bet pie mums Latvijā radioloģiskas kļūdas tiešām gadās.
Kādas ir lielākās kļūdas sadarbībā ar citiem speciālistiem?
Nekontaktēšanās. Ārzemju praksēs novēroju, ka cilvēki ļoti daudz kontaktē pa tāl ru ni. Pie mums, ja kaut kas nav skaidrs no radiologa slēdziena vai radiologam - no ģimenes ārsta nosūtījuma, tam ir domāts tālrunis, bet lielākoties jau nezvana. Laikam nevienam nav laika un vēlēšanās iedziļināties. Nosūtījumā diemžēl ne vienmēr viss ir atspoguļots. Tad zvanu (pazīstu daudzus ģimenes ārstus, viņu numuri ir manā tālrunī) un prasu: "Ko tu gribi no manis? Kāpēc tas izmeklējums?"
Kuras tehnoloģijas radioloģijā attīstās visstraujāk?
Visstraujāk progresē izšķiršanas spēja magnētiskajā rezonansē. Tā ir fantastiska! Strauji attīstās arī intervencionālās manipulācijas, ultrasonogrāfija ļoti strauji attīstās. Cenšos apmeklēt kongresus, lasu periodiku, gatavoju lekcijas. Kā asociācijas vadītājam man ir pienākums sekot līdzi un likt to darīt arī citiem. Katru gadu Eiropas Savienības līmenī asociācijām ir vismaz divi saieti.
Un kā uz šā fona izskatās Latvija?
Ļoti labi. Presē izskanēja, ka mums ir par daudz aparatūras, bet, kad paskatās kopējo statistiku Eiropas kontekstā, tad mums nav ne vairāk, ne mazāk. Vidējais līmenis. Cits jautājums - vai pietiek cilvēku, kas šīs iekārtas spēj apkalpot pienācīgā līmenī. Jā, cilvēki varētu būt vēl vairāk izglītoti. Bet kopumā Latvijā radioloģija ir labā līmenī.
Vai dekāna darbs jums netraucēs līdz galam izdarīt to, ko bijāt iecerējis paveikt radioloģijā?
Netraucēs. Klīnisko praksi es turu, un savi plāni man ir. Gan administratīvo, gan profesionālo darbu var sabalansēt. Mana darba stacija ir manā kabinetā. Tas mums, radiologiem, ir labi, ka nav jābūt stundām kādā operāciju zālē, es saņemu bildes savā datorā un jebkurā brīdī varu tās aplūkot. Varētu to darīt arī mājās, bet darba datoram ir augstāka izšķirtspēja. Turklāt radiologam ir asistents, kas ir izmeklējis pacientu, mēs esam sazinājušies, un tad viņš atsūta man bildes.
Vai pats esat bijis uz kādu no radioloģiskajiem izmeklējumiem?
Jā! Profesionālas intereses vārdā. Gribēju redzēt sevi no iekšpuses un izprast to procesu, kam iziet cauri pacients. Ko viņš jūt?! Magnētiskajā rezonansē man piemetās neliela klaustrofobija, bet es to pārvarēju. Turklāt tur ir dažādi fizikāli efekti - tiešām nedrīkst salikt rokas kopā, jo veidojas noslēgts loks un pa rokām sāk virpuļot elektromagnētiskais lauks. Sākas tirpas. Tātad tas, ka guļot rokām jābūt izstieptām gar sāniem, ir objektīvi - pats pamēģināju. Ir arī skaidrs, ka nevar pacientu "turēt magnētā" tik ilgi, cik gribas. Viss jādara maksimāli ātri. Atrasties šaurā telpā ir grūti pat tiem, kas nav klaustrofobiski. Vēl - nevajag vadīt kontrastvielu tur, kur nevajag. Tas ir osmolārs (pēc kontrastvielas ievades īslaicīgi mainās pacienta asiņu ķīmiskais sastāvs) trieciens pacienta asinsritei - gan datortomogrāfijā, gan rentgenā, gan magnētā. Nevajag tās svešās vielas! Piemēram, es negribētu, lai man lieku reizi vēnā vada svešas vielas!
Tad, kad pats gulējāt tajā aparātā, nebija ne mirkli bailes - ja nu kaut ko ierauga?
Bet ieraudzīja taču (smejas - red.)! Es gan jau nojautu, ka tā būs: deformējusies spondiloze mugurkaulā, diska trūce - to es jutu klīniski. Visnopietnāk bija, kad izmeklē galvas smadzenes. Tad gan pazibēja - ja nu...? Bet nē, viss ir labi.
Kā jūs tajā brīdī paskatījāties uz savu kolēģi - radiologu? Jutāt, kāda radiologam vara?
Radiologam nē, mašīnai gan ir vara! Cilvēks jau tikai sēž pie pogām. Bet mašīna nepažēlos: kas būs, to parādīs. Atceros - pirms desmit gadiem, kad vēl paši radiologi sēdējām pie tām mašīnām un spaidījām pogas, spriedām: kas tie ir bijuši par cilvēkiem, kas to visu ir spējuši izgudrot?! Kādreiz brīnījos, kā var pacelt gaisā lielo Boeing ar 300 pasažieriem un mierīgi lidot. Tad brīnījos, kā var ielikt vienu mazu cilvēciņu mašīnā un redzēt visu, kas ir viņā iekšā! Man tas joprojām šķiet unikāli. ASV ir flagmanis radioloģijā, bet arī Eiropā ir daudz paveikts.
Vai radiologi ir to ārstu vidū, kas sapakojuši čemodānus un aizbraukuši?
Nē, viņi nebrauc. Radiologu Latvijā vēl joprojām trūkst, un viņi ir labi apmaksāti. Cik zinu, trīs ir aizbraukuši. Latvijā ir 255 sertificēti radiologi, 308 ir asociācijas biedri - tātad trīs nav daudz, divi ir Zviedrijā, viens - Anglijā.
Kāda ir jūsu diagnoze šā brīža situācijai medicīnas nozarē? Kas notiek?
Notiek reorganizācija, kurai bija jānotiek. Gultasvietu bija par daudz, aprite tajās - pārāk lēna (cilvēki gulēja slimnīcās 10-12 dienu). Protams, daudz kas jāuzlabo ambulatorajā aprūpē - pieejamība ģimenes ārstiem. Ja vajadzīga paliatīvā aprūpe, aprūpe mājās, to var veikt arī ārsta palīgs vai kvalificēta māsa. Slimnīcu samazināšana ir sāpīgs process, bet ja tās bija pustukšas? Kāda nozīme tās uzturēt? Nu, Ludzas slimnīcas aizvēršana - tas bija ekstrēmi. Bet kāpēc tur tika ieguldīta nauda, ja bija zināms, ka to vērs ciet? Es to nesaprotu.
Izklausāties diezgan optimistisks šajos apstākļos!
Jā, es laikam jūtos stabili. Man ir darbs, kas mani interesē. Šis ir process, kam bija jāiet cauri. Pēc pieciem septiņiem gadiem viss stabilizēsies un ies uz augšu. Laikam esmu optimists.
Tikko jūsu kolēģe no RSU Ilga Kreituse izteicās: tā esot nelaime, ka ārsti iet politikā. Acīmredzot viņi nespēj sevi realizēt kā ārsti. Piekrītat?
Es pazīstu daudzus ārstus politikā, viņi ir mani kursabiedri. Normāli cilvēki. Es tomēr nepiekrītu - politikā jābūt pietiekamam daudzumam ārstu, jo daudzi jautājumi ir saprotami tikai mediķiem.
Kas ir jūsu autoritātes medicīnā un ārpus tās?
Vaira Vīķe-Freiberga bija un ir mana autoritāte. Valdis Zatlers - es viņu pazīstu kā mediķi. Domāju, ka viņam nav viegli šajā laikā, bet viņš to varonīgi dara. Medicīnā tie ir daudzi pašmāju profesori. Es neskatos daudz uz ārzemēm, man tepat ir autoritātes - talanti, kas ieliek darbā visu dvēseli.
Ko darāt ārpus darba?
Tās ir divas lietas - sports un lauku darbi. Man Zaubes pagastā ir īpašums - es tur ceļu, pļauju, kaplēju. Kādreiz, protams, kaut kur devos, lidoju, bet tagad man tas vairs nav aktuāli. Esmu daudz kur bijis, un tagad man gribas tikai uz manu Zaubi, man tur ir labi. Spēlēju tenisu ārstu turnīrā (tas mums ir kā tāds ārstu klubiņš, kur satiekas draugi) un apmeklēju svaru zāli, skrienu pa veloceliņu utt. Tā kā ģimenes man nav, tad viss brīvais laiks ir tikai man.
Ko vēl jūs gribētu dzīvē izdarīt?
Grūti uzreiz pateikt... Es gribētu uzrakstīt grāmatu radioloģijā. Tas gan būtu kopdarbs ar kolēģiem, jo arī radioloģija tagad ir saskaldīta un nav iespējams zināt visu. Esmu spēcīgs magnētiskajā rezonansē; ultrasonogrāfijā vairs ne tik, līdz ar to grāmatai būtu jābūt kopdarbam ar kolēģiem, kas ir spēcīgi savās apakšnozarēs. Kas attiecas uz augstskolu: kamēr esmu dekāns, gribētu panākt tādas izmaiņas apmācībā, kādas Eiropas augstskolās ir, bet pie mums vēl nav. Piemēram, dažādi eksāmenu veidi - objektīvi strukturēts eksāmens (proti, studentu eksaminē vairāki pasniedzēji dažādās telpās jeb "eksāmenu stacijās"), programmas, kas vēl nav ieviestas. Gribētu, lai latiņa tiek pacelta augstu.
Kāpēc negribējāt piekrist intervijai?
Esmu gatavs daudz runāt par darbu, par radioloģiju, bet par pārējo - bail, ka nebūšu tik adekvāts... Es bieži domāju atšķirīgi nekā citi, bet skaļi to nesaku.
Jūs baidāties no kritikas?
Kaut kādā ziņā jā! Zinu, ka daudzi kritizē to, kas notiek medicīnā tagad, bet, ja paskatītos skaidrām acīm, tas, kas notiek, notiek pareizi. Gultasvietu ir par daudz, nauda tiek izmesta vējā! Es te ("Gaiļezerā") esmu saskāries ar situāciju - cilvēks ieguļas slimnīcā podļečitsja. Nu, ko tas vispār nozīmē - podļečitsja? Tā ir valsts naudas tērēšana - un tikai tāpēc, ka cilvēkam tā gribas!
Kāpēc cilvēki par varītēm grib gulēt slimnīcā?
Es to nesaprotu! Es nekad negribētu gulēt slimnīcā tāpat vien. Es būtu gatavs visu izdarīt mājas aprūpē, bet cilvēki nāk uz slimnīcu... Varbūt viņi ir vientuļi?
Nekad neesat gulējis slimnīcā?
Esmu, bet tas bija ekstrēms gadījums, jo bija tādas sāpes, ka vairs nespēju izturēt. Bet ne jau podļečitsja!
Cilvēkam ir tāda veselība, kādu viņš pelnījis?
Lielai daļai cilvēku veselība ir tāda, kādu viņi pelnījuši. Cilvēks pats var savu veselību celt un var tai kaitēt. Protams, ļoti svarīga nozīme ir ģenētikai. Uz tās fona ir svarīgi, vai būs veicinoši faktori slimības attīstībai. Bet vispār savām acīm esmu redzējis fantastiskus, neticamus radioloģisko izmeklējumu rezultātus onkoloģiskiem pacientiem, kas atnākuši uz atkārtotiem izmeklējumiem pēc gada. Cilvēki ir izdarījuši visu, lai viņiem tur vairs nekā nebūtu. Un nav!
Ko tieši?
Vispirms cilvēki ir ar sevi strādājuši psiholoģiski. Tad, protams, mainījuši attieksmi pret fizisko un ēšanas kultūru. Konkrēts gadījums. Cilvēkam bija vēzis trešajā stadijā. Uzreiz pēc diagnozes uzzināšanas cilvēks bija vērsies pie burvjiem, pūšļotājiem - bez rezultātiem. Paralēli medicīniskai palīdzībai bija pievērsies jogai ar visu dzīvesveidu, domāšanu. Un pēc gada... nekā vairs nav!
Es ticu, ka cilvēkam ir liktenis. Es strādāju radioloģijā un redzu. Piemēram, cilvēkam ir ļoti mazas izmaiņas smadzenēs, ļoti nelielas, viens išēmisks perēklītis, bet viņam ir izteikta klīnika - viņš knapi kust, knapi spēj aizkļūt līdz galdam un nogulties. Atnāk otrs, kuram puse no smadzenēm ir pilnas ar audzēju, bet viņš smaida! Viņš runā ar mani, visu izdara, smaida un ir absolūti adekvāts! Un man šādi gadījumi ir neizskaidrojami, tas ir fenomens! Nupat ziemā atnāca cilvēks, kurš no rīta vēl ir liekšķerējis sniegu, bet viņam pa pusi galvas ir asinsizplūdums. Viņš man saka - vēl aizbraukšot uz mājām, nolikšot mašīnu, paņemšot mantas un tad nākšot uz slimnīcu! Par to es savā darbā nebeidzu brīnīties.
Kur šobrīd vairāk ir jūsu sirds - radioloģijā vai Rīgas Stradiņa universitātē?
Gan tur, gan tur. Man ir paveicies, ka daru to, kas man patīk. Un klāt septembris - spieto studenti un dzīve atkal ir tik interesanta!
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva